Pērkondārds

NULLE NULLE - NEKAS

Jau simto reizi Alekss lādēja Alanu Blantu ar tā­diem vārdiem, kādus zināja, bet nekad nelietoja. Bija gandrīz pieci vakarā, kaut gan varēja būt arī pieci no rīta: dienas laikā debesis tikai nedaudz mainījās. Bija pelēka un sasodīti auksta diena. Joprojām lija. Smalks lietus līdz ar vēju sitās horizontāli tieši sejā, spiežoties cauri pat lietusmētelim, sajaucoties ar sviedriem un netīrumiem, saldējot līdz kaulam.

Alekss atvēra karti un vēlreiz noteica savu atraša­nās vietu. Viņš bija netālu no pēdējās dienas pietu­ras vietas - pēdējās tikšanās vietas, bet nevarēja neko saskatīt. Zēns stāvēja uz šaura celiņa, kas bija klāts pelēkiem oļiem, kuri soļojot šņakstēja zem zābaku zolēm. Ceļa līkums vijās gar kalnu, kas labajā pusē bija pilnīgi nogruvis. Alekss atradās kaut kur pie Bre- konas bākas, un tur vajadzēja būt skaistam skatam, taču tas tika samaitāts ar lietu un blāvo gaismu. Daži lapoti koki rēgojās no kalna augšas, it kā būtu klāti milzīgiem dzeloņiem. Viņam aiz muguras, zem kājām, virs galvas, visur viens un tas pats - nekas. Nekur- zeme [1] .

Alekss bija pārguris. Desmit kilogramus smagā Ber- genas mugursoma, ko nācās nest, nospieda plecus un noberza muguru. Labais celis, kuru viņš apdauzīja jau pirms tam dienā, vairs neasiņoja, taču joprojām sāpēja. I 'lecs bija noberzts, un brūce stiepās gandrīz līdz pat kaklam. Maskēšanās tērps, ar ko vajadzēja nomainīt viņa īstās Gap firmas bikses, slikti piegulēja un cirksnī berza, bet padusēs bija pārāk vaļīgs. Viņš bija tuvu spēku izsīkumam, pārāk saguris, lai justu, kur īsti sāp. Ja nebūtu glikozes un kofeīna tablešu izdzīvošanas minimuma aptieciņā, Alekss būtu apstājies jau pirms dažām stundām. Zēns juta: ja tuvākajā laikā neatradīs pieturas vietu, viņam vairs nebūs spēka turpināt ceļu. Tad viņš to pazaudēs, nomaldīsies no kursa. "Izmes­tais", kā viņi to sauca. Viņi to gribētu. Norijis sakāves rūgtumu, Alekss salocīja karti un piespieda sevi doties tālāk.

Tā bija devītā vai varbūt desmitā treniņu diena. I ,aika izjūta sāka zust un kļuva nenoteikta kā šis lie­lus. Pēc pusdienām ar Alanu Blantu un Džonsas kun­dzi viņš bija devies prom no muižas uz primitīvu koka būdu ar četrām dzelzs gultām un četriem metāla ska­pīšiem. Piektais komplekts tur tika iespiests Alekša vajadzībām. Vēl divas mājiņas, nokrāsotas dažādās krāsās, stāvēja blakus viena otrai. Vienā no tām bija virtuve un ēdamistaba. Otrajā bija tualete, izlietne un duša ar vienu krānu siltajam ūdenim.

Pirmajā dienā Alekss tika iepazīstināts ar treneri, neticami mundru melnādainu seržantu. Viņš piede­rēja pie to cilvēku tipa, kuri domā, ka dzīvē jau visu ir redzējuši. Līdz brīdim, kad ieraudzīja Alekšu. Un viņš labu laiku novērtēja jaunpienācēju, pirms iesāka runāt.

- Tā nav mana darīšana - uzdot jautājumus, - tre­neris teica. - Bet, ja arī tā būtu, es gribētu zināt, par ko viņi domā, sūtot pie manis bērnu. Vai tev ir kāda saprašana, kur atrodies, puika? Šī nav Butlina un arī ne Vidusjūras klubs. - Viņš dalīja vārdu zilbēs un tad spļāva tās laukā. - Tu būsi manā rīcībā vienpadsmit dienas, un viņi cer, ka es tev iedošu to, kas pēc pro­grammas paredzēts četrpadsmit nedēļām. Tas ne tikai nav gudri. Tā vienkārši ir pašnāvība.

- Es nelūdzu mani sūtīt uz šejieni, - Alekss atbil­dēja.

Pēkšņi seržants saniknojās. - Nerunāt, līdz neesmu atļāvis, - viņš nokliedzās. - Un, ja tu runā, tad vērsies pie manis ar uzrunu "ser". Vai saprati?

- Jā, ser. - Alekss jau nolēma, ka šis vīrs ir ļaunāks pat par viņa ģeogrāfijas skolotāju.

- Šobrīd mums ir piecas vienības, - virsnieks tur­pināja. - Tu pievienosies K vienībai. Mēs nelietojam nosaukumus vai vārdus. Man arī nav vārda. Tev nav vārda. Ja kāds jautā, ko tu dari, tu viņam neko nesaki. Daži no vīriem varbūt tevi nesapratīs. Varbūt daži no viņiem apvainosies, ka tu esi šeit. Tas ir ļoti slikti. Bet tu ar to sadzīvosi. Es varu tevi atbalstīt. Tu esi zēns, taču ne vīrs. Bet, ja sūdzēsies, tu tiksi izmests. Ja rau­dāsi, tu tiksi izmests. Ja netiksi līdzi, tu tiksi izmests. Ar mani un tevi, puika, tā ir kļūda, un es vēlos tevi izmest.

Pēc tam Alekss pievienojās K vienībai. Kā jau ser­žants bija paredzējis, vīri nebija gluži priecīgi redzēt viņu savā pulkā.

Vienībā bija četri vīri. Drīz vien Alekss saprata, ka speciālo uzdevumu vienība MI6 sūta savus aģentus uz līdzīgu mācību centru īpašās gaisa vienības paspārnē. Daudzas apmācību metodes balstījās tieši uz šīs vienī­bas metodēm, un tās ietvēra gan rīcības aprēķināšanu, gan maskēšanos. Tātad tie bija četri vīri, katrs ar savu īpašo prasmi. Un viens zēns, šķietami bez nekā.

Viņi visi bija apmēram divdesmit piecus gadus veci, iztrakojušies, ar saviem jociņiem traucējot sabiedrisko inieru. Divi no viņiem smēķēja. Viens izjauca un salika ieroci - 9 mm brauniņu, spēcīgu pistoli. Katram no vi­ņiem bija kodēts vārds: Vilks, Lapsa, Ērglis un Čūska. Kopš šī brīža Alekšu sāka dēvēt par Kucēnu. Vado­nis Vilks bija vienīgais, kam uzticēts ierocis. Viņš bija maza auguma, muskuļots, ar stūrainiem pleciem un melniem, īsi apcirptiem matiem. Viņam bija glīta seja, veidota mazliet nesamērīgi attiecībā pret degunu, kas izskatījās kaut kad agrāk salauzts.

Vilks pirmais sāka runāt. Nolicis ieroci, viņš nomē­rīja Alekšu ar savām pelēkajām acīm. - Tātad kas, ellē, tu esi, kā tu domā? - viņš noprasīja.

- Kucēns, - atteica Alekss.

- Sasodīts - skolas puika! - Vilks runāja ar nelielu ārzemniekā akcentu. - Nespēju noticēt! Tu un Speciā­lie uzdevumi?

- Man nav atļauts tev to teikt. - Alekss pārkāpa pāri viņa gultai un apsēdās. Matracis likās tikpat ciets, cik pats gultas rāmis. Par spīti aukstumam, tur bija tikai viena sega.

Vilks papurināja galvu un smaidīdams pajokoja. - Skatieties, ko viņi mums atsūtījuši, - viņš nomur­mināja. - 007? Divas nulles, nekas vairāk.

Pēc tam šis vārds pielipa. Nulle nulle nekas - tā viņi sauca Alekšu.

Visās šajās dienās zēns palika grupas ēnā. Alekss nebija starp vīriem, bet arī ne pārāk tālu no tiem. Viņš darīja gandrīz visu, ko darīja pārējie. Viņš mācījās la­sīt kartes, apguva radiosakarus un pirmās palīdzības sniegšanu. Viņš piedalījās brīvās cīņas klasē un tika nogāzts tik bieži, ka tas prasīja visus nervus, lai atkal piedabūtu sevi piecelties.

Un tad nāca uzbrukuma mācības. Tas bija murgs - piecas reizes viņš tika nolamāts un pazemots tīklos un kāpnēs, tuneļos un grāvjos, karājoties stingri no­vilktās virvēs un rāpjoties pa sienām, tas viss stiepās gandrīz puskilometra garumā un pēc tam mežā aiz būdām. Alekss par to domāja kā par negaidītu spēļu laukumu ellē. Pirmo reizi mēģinot, viņš nokrita no virves un ievēlās bedrē, kas izskatījās piepildīta ar sa­saldētām gļotām. Pusizmircis un dubļains viņš tika nosūtīts atpakaļ uz starta vietu pie seržanta. Kādu brīdi Aleksam likās, ka tas nekad nebeigsies, bet jau nākamajā mirklī viņš to bija pabeidzis divdesmit piecu minūšu laikā, bet šonedēļ sasniedza rezultātu septiņ­padsmit minūtes. Lai arī noskrambāts un bez spēka, viņš klusībā bija apmierināts ar sevi. Pat Vilks to pa­veica tikai divpadsmit minūtēs.

Vilks pret Alekšu joprojām bija naidīgs. Pārējie trīs viņu vienkārši neievēroja, bet Vilks darīja visu, lai zēnu izsmietu vai pazemotu. Šķita, viņu kaut kā aizskar tas, ka Alekss ir grupā. Reiz, lienot zem tīkliem, Vilks tik tālu izspēra kāju, ka gandrīz skāra Alekša seju. Protams, ja trāpītu, viņš teiktu, ka tas ir negadījums. Citā reizē viņam veicās paklupināt Alekšu ēdamzālē un aizlidināt viņu pa gaisu ar visu paplāti, galda pie­derumiem un karstu sautējuma šķīvi. Un katru reizi Vilks runāja ar Alekšu ņirdzīgā tonī:

- Arlabunakti, nulle nulle nekas. Tikai nepieslapini gultu.

Alekss iekoda lūpā un neko neteica. Bet viņš bija priecīgs, kad visus četrus vīrus nosūtīja uz veselu dienu izdzīvošanas kursos džungļos un Alekša apmā­cību kursā tas neietilpa. Taču seržants strādāja ar viņu divreiz cītīgāk, ja reiz visi bija aizbraukuši. Un Alekss labprāt palika viens.

Bet astotajā dienā Vilks viņu gandrīz piebeidza. Tas notika Slepkavību mājā.

Slepkavību māja bija pakaļdarinājums, makets - dabiska lieluma vēstniecība, kur Speciālajiem gaisa spēkiem trenēties, kā atbrīvot ķīlniekus. Alekss di­vas reizes monitorā bija vērojis K vienības darbību šajā mājā. Pirmajā reizē viņi to ieņēma, nolaižoties no griestiem. Visi četri vīri bija bruņoti. Alekss pats ne­piedalījās, jo kāds kaut kur bija izlēmis, ka viņam ne­var būt ierocis. Slepkavību mājas iekšpusē manekeni tika sadalīti teroristos un ķīlniekos. Izsitot durvis un lietojot apdullinošas granātas, lai iztukšotu telpu,

Vilks, Lapsa, Ērglis un Čūska abas reizes sekmīgi veica uzdevumu.

Šoreiz piedalījās arī Alekss. Slepkavību māja bija muļķīgas lamatas. Viņiem netika stāstīts, kādā veidā. Visi pieci šoreiz bija neapbruņoti. Viņu uzdevums bija vienkāršs - izkļūt veseliem cauri Slepkavību mājai.

Viņi jau gandrīz bija to paveikuši. Pirmajā telpā, kas bija iekārtota kā milzīga ēdamistaba, viņi atrada kaut ko sapresētu zem paklāja un infrasarkanos sta­rus pāri durvīm. Aleksam tā bija baisa pieredze, ejot uz pirkstgaliem aiz pārējiem četriem vīriem, skatoties, kā viņi demontē šīs divas ierīces, lietojot cigarešu dūmus, lai atklātu pārējos starus. Tas bija savādi - baidīties par visu un neredzēt neko. Gaitenī atradās kustību detektors, kas iedarbinātu automātisko ieroci. Alekss pieļāva, ka tas pielādēts ar tukšām lodēm. Tas atradās aiz japāņu televizora. Trešā istaba bija tukša. Ceturtā bija dzīvojamā istaba ar izeju no franču logiem pretējā pusē. Tur bija vads, mazliet resnāks par cilvēka matu, kas apjoza visu istabu, un franču logi bija pieslēgti sig­nalizācijai. Kamēr Čūska atslēdza signalizāciju, Lapsa un Ērglis darīja visu, lai neitralizētu vadu, atslēgtu iespējamos slēdžus.

Vilks viņus pārtrauca. - Atstāj to. Mēs esam prom. -

Un tajā pašā brīdī Čūska signalizēja. Viņš bija atvie­nojis signalizāciju. Franču logi bija vaļā.

Čūska pirmais bija laukā. Tad Lapsa un Ērglis. Alekss būtu pēdējais, kurš atstāj telpu, bet, kad viņš tika līdz izejai, bija skaidrs, ka Vilks bloķējis ceļu.

- Neveiksmīgs mēģinājums, nulle nulle nekas, - Vilks sacīja. Viņa balss bija maiga, pat laipna.

Nākamais, ko Alekss saprata: Vilks ar pārsteidzošu spēku grūž viņu atpakaļ ar plaukstu pret krūtīm. Pār­steigts viņš zaudēja līdzsvaru un nokrita, tomēr atce­roties vadus un mēģinot šūpot ķermeni, lai izvairītos no tiem. Bet tas bija bezcerīgi. Viņš lidoja pa kreisi un aizķēra vadu. Patiesībā viņš to sajuta pret plaukstas locītavu un nogāzās uz grīdas, paraujot vadu sev līdzi. Un tad…

Uzsprāga apdullinoša granāta, ko lietoja gaisa desantnieki. Tā bija maza ierīce, pildīta ar magnija pulveri un dzīvsudrabu. Kad īpašais vads aktivizēja granātu, dzīvsudrabs uzreiz eksplodēja, ne tikai ap­dullinot Alekšu, bet radot tādu triecienu, kas izgāja zēnam cauri, it kā viņam būtu izrauta sirds. Tajā pašā laikā magnijs uzliesmoja un desmit sekundēs pilnīgi sadega. Gaisma bija tik apžilbinoša, ka, pat aizverot acis, nekas nemainījās. Alekss gulēja ar seju pret cieto dēļu grīdu, ar rokām berzēdams galvu, nespējot pa­kustēties un gaidot, kad tas viss beigsies.

Bet pat tad tas nebija beidzies. Kad magnijs beidzot bija izdedzis, likās, ka līdz ar to ir izzudusi visa gaisma. Alekss uzslējās kājās, nespēdams ne dzirdēt, ne redzēt, pat nesaprotot, kur atrodas. Viņš sajuta sāpes vēderā. Visa istaba šūpojās. Gaisā vēdīja asa smaka. Pēc des­mit minūtēm viņš izstreipuļoja ārā. Vilks ar pārējiem viņu gaidīja un izskatījās samulsis, bet Alekss aptvēra, ka Vilks ir izkļuvis laukā, pirms viņš nogāzās zemē.

Neapmierinātais seržants pienāca pie zēna. Alekss ne­cerēja saskatīt rūpes šī vīra sejā un nebija vīlies.

- Vai negribi man pateikt, kas tur notika, Kucēn? - seržants prasīja. Kad Alekss neatbildēja, viņš turpi­nāja: - Tu sagrāvi visu uzdevumu. Tu esi jucis. Tu varēji salaist dēlī visas mācības. Tāpēc labāk izstāsti man, kas sagāja grīstē.

Alekss palūkojās uz Vilku. Tas skatījās citur. Ko lai viņš saka? Pat ja mēģinātu teikt patiesību?

- Nu? - seržants gaidīja.

- Nekas nenotika, ser, - Alekss sacīja. - Es tikai ne­skatījos, kur eju. Es kaut kam uzkāpu, un tas sprāga.

- Ja tas būtu pa īstam dzīvē, tu jau būtu beigts, - seržants uzbrēca. - Ko es tev teicu? Tā bija kļūda - sū­tīt pie manis bērnu. Un muļķīgu, lempīgu bērnu, kurš neskatās, kur iet… pat vēl ļaunāk!

Alekss palika uz vietas, visu to klausoties. Ar acs kaktiņu viņš manīja, ka Vilks it kā smaida.

To pamanīja arī seržants. - Tu domā, ka tas ir tik smieklīgi, Vilk? Tu vari iet tur visu satīrīt. Un šovakar tev labāk mazliet atpūsties. Jums visiem. Tāpēc ka rīt stāv priekšā četrdesmit kilometru pārgājiens. Uz izdzīvošanu. Bez šaušanas. Sis ir izdzīvošanas kurss. Un, ja izdzīvosiet, tad varbūt jums būs iemesls smaidīt.

Tagad, precīzāk, pēc divdesmit četrām stundām, Alekss šos vārdus atcerējās. Pēdējās vienpadsmit no tām viņš bija pavadījis uz kājām, sekojot pēdām, ku­ras seržants bija norādījis kartē. Pasākums bija sācies sešos no rīta pēc pieticīgām brokastīm - cīsiņiem un pupiņām. Vilks un pārējie bija krietnu gabalu priekšā jau labu laiku pirms viņa, kaut gan tiem bija jānes 25 kilogramus smagas mugursomas. Viņiem tika do­tas tikai astoņas stundas maršruta veikšanai. Ņemot vērā Alekša gadus, viņam tika atvēlētas divpadsmit stundas.

Alekss nogriezās ap stūri. Grants čirkstēja zem kā­jām. Kāds stāvēja viņa priekšā. Tas bija seržants. Viņš tikko bija aizsmēķējis cigareti, un Alekss noskatījās, kā viņš ieliek kabatā sērkociņus. Lūkojoties uz ser­žantu, atgriezās iepriekšējās dienas kauns un dusmas un tajā pašā laikā zuda spēki. Pēkšņi Aleksam bija gana ar Blantu, Džonsas jaunkundzi, Vilku… visām muļķīgajām lietām. Spēkiem izsīkstot, viņš nosoļoja pēdējos simts metrus, un tur jau bija apmešanās vieta. Lietus un sviedri tecēja pa vaigiem. Viņa mati, tagad melni no netīrumiem, bija pielipuši pierei.

Seržants paskatījās pulkstenī. - Vienpadsmit stun­das un piecas minūtes. Nav tik slikti, Kucēn. Bet pā­rējie šeit bija jau pirms trijām stundām.

Lieliski, nodomāja Alekss. Viņš neko neteica.

- Tomēr tev priekšā vēl ir pēdējais uzdevums, - ser­žants turpināja. - Tas ir tur.

Viņš norādīja uz sienu. Nevis uz slīpo sienu. Uz stāvo. Cietas akmens šķembas pacēlās piecdesmit metru augstumā - bez kādas iespējas pieķerties ar ro­kām vai kājām. Pat skatoties uz to, Alekss sajuta, ka vēders saraujas. īens Raiders bija ņēmis viņu līdzi kal­nos Skotijā, Francijā un citur Eiropā. Bet viņš nekad nebija mēģinājis darīt kaut ko tik grūtu kā šis. Katrā ziņā ne pēc paša gribas, ne tad, kad bija tik ļoti pārguris.

- Es nevaru, - Alekss sacīja. Beidzot tas bija pa­teikts - nebija nemaz tik grūti.

- Es to nedzirdēju, - noteica seržants.

- Es teicu, ka nespēju to izdarīt, ser.

- Nevaru - tas nav vārds, ko mēs šeit lietojam.

- Es pat nemēģināšu. Man vienreiz pietiek… - Alekša balss aizlūza. Viņš neticēja pats sev, ka to saka. Viņš tur stāvēja nosalis, iztukšots, gaidot, kad kritīs kā cir­vis.

Bet tas nenotika. Seržants labu laiku nolūkojās zēnā. Tad lēni pamāja ar galvu. - Klausies, Kucēn, - viņš sacīja. - Es zinu, kas notika Slepkavību mājā.

Alekss paskatījās uz viņu.

- Vilks aizmirsa izslēgt TV sistēmu. Mums viss ir nofilmēts.

- Tad kāpēc… - Alekss iesāka.

- Tu par viņu sūdzies, Kucēn?

- Nē, ser.

- Tu par viņu gribi sūdzēties, Kucēn?

Iestājās klusums. Pēc brīža atskanēja: - Nē, ser.

- Labi. - Seržants paskatījās uz šķembaino sienu, ar pirkstu norādot virzienu. - Tas nav tik grūti, kā izskatās, - viņš sacīja. - Un mēs visi pagaidīsim, līdz tu beigsi. Tevi gaida arī jaukas padzisušas pusdienas. Tev ir izsniegta papildporcija. Tu taču negribi to zau­dēt.

Alekss dziļi ievilka elpu un uzsāka gājienu. Ejot garām seržantam, viņš sastomījās un, izstiepis roku sāņus, lai noturētos līdzsvarā, aizskāra seržantu. - At­vainojos, ser, - viņš noteica.

Alekss diezgan pārliecinoši sasniedza virsotni div­desmit minūtēs. Uz zemes tika izklātas trīs mazas tel­tis, kas bija jāuzslien vēl agrā pēcpusdienā. Vīri sadalī­jās pa divi. Viena, mazākā, bija domāta Aleksam.

Čūska, tievs, gaišmatains vīrs, kas runāja ar skotu akcentu, uzmeklēja Alekšu. Viņam vienā rokā bija bundža ar aukstu sautējumu, otrā - tējkarote.

- Es necerēju, ka tu to paveiksi, - viņš sacīja. Alekss pamanīja vīra balsī zināmu siltumu. Un pirmo reizi viņš nebija nosaukts par nulli nulli neko.

- Es arī, - Alekss atteica.

Vilks bija notupies pie tā, no kā cerēja izveidot ugunskuru, cenzdamies to aizdedzināt ar diviem kra­miem, bet Lapsa un Ērglis viņu vēroja. Necik tālu viņš nebija ticis. Akmeņi deva tikai vārgas dzirksteles, bet avīžu gabaliņi un lapas, ko Vilks bija savācis, jau bija kļuvušas slapjas. Viņš atkal un atkal berzēja akmeņus. Pārējie skatījās, un vīru sejas kļuva drūmas.

Alekss pasniedza sērkociņu kārbu, ko bija izvilcis no seržanta kabatas, kad izlikās paklūpam pie klints pakājes.

- Šie tev palīdzēs, - viņš noteica, nosvieda tos zemē un iegāja savā teltī.