Pērkondārds

ROYAL & GENERAL

Nākamajā dienā zvanīja no bankas.

- Šeit runā Džons Krolijs. Vai atceries mani? Royal & (leneral Personāla daļas vadītājs. Mēs būtu priecīgi, ja I u varētu ienākt pie mums.

- Ienākt? - Alekss bija pa pusei apģērbies un jau kavēja skolu.

- Šopēcpusdien. Mēs atradām dažus tava tēvoča do­kumentus. Mums vajag aprunāties… par tavu nostāju dažos jautājumos.

Vai šī vīra balsī bija kaut kas mazliet draudīgs? - Šo­pēcpusdien, cikos? - jautāja Alekss.

- Vai tu varētu puspiecos? Mēs atrodamies Liver- pūlstrītā. Varam aizsūtīt mašīnu.

- Būšu, - Alekss atteica. - Un es braukšu ar metro.

Viņš nolika klausuli.

- Kas zvanīja? - no virtuves sauca Džekija, kura gatavoja abiem brokastis. Kas zina, cik ilgi viņa varētu palikt kopā ar Alekšu un pieaugošajām bažām? Alga nebija izmaksāta. Viņai bija vienīgi pašas ietaupījumi, lai nopirktu pārtiku un samaksātu par komunālajiem pakalpojumiem. Joprojām sliktākais bija tas, ka vīzas termiņš bija gandrīz beidzies. Drīz viņa nevarēs palikt valstī.

- Tas bija no bankas. - Alekss ienāca istabā, vilk­dams savu rezerves formas tērpu. Viņš nebija stāstījis Džekijai, kas notika autokapsētā. Viņš pat nebija iz­stāstījis par tukšo tēvoča biroja telpu. Džekija bija pā­rāk norūpējusies. - Es došos turp šopēcpusdien, - zēns atbildēja.

- Tu gribi, lai eju līdzi?

- Nē. Ar mani viss būs labi.

Tajā pēcpusdienā viņš iznāca no metrostacijas Liver- pūlstrītā piecpadsmit minūtes pāri četriem, joprojām ģērbies savā formas tērpā: tumši zilā žaketē, pelēkās biksēs, ar strīpainu kaklasaiti. Banku viņš atrada diez­gan viegli. Royal & General atradās augstā, veclaicīgā ēkā ar plīvojošu karogu mastā apmēram piecpadsmit stāvu augstumā. Pie galvenās ieejas bija misiņa plāk­sne ar uzrakstu un novērošanas kameras, kas lēni gro­zījās virs ietves.

Alekss apstājās durvju priekšā. Brīdi viņš pārdo­māja: ja nu viņš dara nepareizi, ejot turp? Ja banka bija kaut kā saistīta ar īena Raidera nāvi, varbūt tie bija lūguši Aleksam sarīkot to pašu. Nē. Banka viņu nenogalinās. Viņam tur pat nebija bankas rēķina. Alekss iegāja iekšā.

Birojā septiņpadsmitajā stāvā attēls monitorā rā­dīja, ko novērošanas kamerā filmēja, un mainījās, no ielas kameras Nr. 1 lēni pārejot uz kameru pieņem­šanas telpā, tad uz kamerām Nr. 2 un Nr. 3. Alekss pagāja tām garām un no spožās gaismas ārpusē iegāja vēsajā, ēnainajā iekštelpā. Aiz galda sēdošais vīrs pa­sniedzās uz priekšu un nospieda pogu, līdz ekrānu aiz­pildīja Alekša seja.

- Tomēr viņš atnāca, - bankas priekšsēdētājs no­burkšķēja.

- Kas tas par zēnu? - Runātāja bija pusmūža sie­viete. Viņai bija savāda, kartupelim līdzīga galva, un melnie mati izskatījās tā, it kā viņa tos būtu griezusi ;ir trulām šķērēm ap galvā uzmauktu bļodu. Arī acis bija gandrīz melnas. Viņa bija tērpusies drūmi pelēkā kostīmā un sūkāja piparmētru konfekti. - Vai esat pār- I iecināts, ka tas ir Alekss? - viņa jautāja.

Alans Blants pamāja ar galvu. - Jā. Pilnīgi pārlieci­nāts. Vai jūs zināt, ko darīt?

Šis pēdējais jautājums bija adresēts šoferim, kurš stāvēja neērtā pozā, nedaudz sakumpis. Viņa seja bija krīta balta. Viņš tāds bija arvien, kopš mēģināja Alekšu iipturēt autokapsētā. - Jā, kungs, - viņš noteica.

- Tad rīkojieties. - Blants nenolaida acis no ekrāna.

Reģistratūrā Alekss jautāja pēc Džona Krolija un

apsēdās ādas zvilnī, brīnīdamies, kāpēc tik maz cil­vēku apmeklē šo banku. Apkalpošanas zāle bija plaša, ar augstiem griestiem, sarkanu marmora grīdu, trim eskalatoriem vienā pusē, pulksteņu rinda virs galda rādīja laiku lielākajās pasaules pilsētās. Bet tā varēja būt ieeja jebkur. Slimnīcā. Koncertzālē. Pat uz kruīza kuģa. Šai vietai nebija nekā raksturīga.

Viens no liftiem dūcot atvērās, un Krolijs ieradās savā parastajā uzvalkā, bet ar citu kaklasaiti. - At­vaino, ka liku tev gaidīt, Aleks, - viņš noteica. - Vai tu nāc taisnā ceļā no skolas?

Alekss piecēlās, bet neko neteica, kārtojot savu for­mas tērpu kā atbildi uz vīra jautājumu.

- Ejam uz manu kabinetu, - sacīja Krolijs. Viņš no­rādīja: - Brauksim ar liftu.

Alekss nepamanīja ceturto novērošanas kameru, kas bija liftā. Tā bija noslēpta aiz divdaļīga spoguļa pie aizmugurējās sienas. Viņš pat nepamanīja iekārtu, kas bija blakus novērošanas kamerai. Bet tā arī rau­dzījās uz zēnu, kā viņš tur stāvēja, un pat cauri viņam, pārvēršot viņa stāvu pulsējošā masā dažādās krāsās. Nekas neliecināja par auksto metālu kā ieroci vai me­tamo nazi. Alekss pat nepaguva ne acu pamirkšķināt, kad visa informācija jau bija nosūtīta uz datoru, kas acumirklī apstrādāja to un pārraidīja signālu atpakaļ uz iekārtu, kura kontrolēja eskalatoru. Viss ir kārtībā. Viņš nav bruņots. Dodas uz piecpadsmito stāvu.

- Šeit nu mēs esam! - Krolijs pasmaidīja un ieveda Alekšu garā gaitenī ar modernu apgaismojumu un koka grīdu bez paklājiem. Gaiteņa abās pusēs bija durvis, akcentētas ar košas krāsas rāmjiem. - Mans kabinets ir tepat, - norādīja Krolijs.

Viņi pagāja garām trim durvīm, tad Alekss apstājās. Uz katrām durvīm bija plāksnīte ar vārdu, un uz šīm baltiem burtiem uz melnas plastmasas plāksnītes bija rakstīts - 1504: īens Raiders.

Krolijs skumīgi pielieca galvu. - Jā. Šeit tavs tēvocis strādāja. Mums viņa pietrūks.

- Vai es drīkstu ieiet? - jautāja Alekss.

Krolijs likās pārsteigts. - Kāpēc tu to vēlies?

- Man būtu interesanti redzēt, kur viņš strādāja.

- Man jāatvainojas. - Krolijs nopūtās. - Durvis ir ciet, un man nav atslēgas. Varbūt citreiz. - Viņš atkal

Kāka žestikulēt, plātot rokas kā burvju mākslinieks, kas darbojas ar kārtīm. - Mans kabinets ir nākamais.

Sīs durvis.

Viņi iegāja 1505. kabinetā. Tā bija plaša kvadrāt­veida telpa ar trim logiem un skatu uz staciju. Tur plivinājās kaut kas sarkans ar zilu, un Alekss atcerējās karogu, ko bija redzējis ārā. Karoga masts atradās pa labi no Krolija kabineta. Iekšā bija rakstāmgalds un krēsls, divvietīgs zvilnis, stūrī ledusskapis, pie sienas pāris ierāmētu apliecību. Garlaicīgs darba kabinets. Pilnīgi neiedvesmojošs.

- Lūdzu, Aleks. Sēdies, - Krolijs teica. Viņš piegāja pie ledusskapja. - Vai varu piedāvāt ko dzeramu?

- Vai jums ir kola?

- Jā. - Krolijs atvēra skārda bundžu un, piepildījis glāzi, pasniedza to Aleksam. - Ledu?

- Nē, paldies. - Alekss iedzēra malku. Tā nebija kola. Tā nebija pat pepsikola. Viņš pazina pārsaldināto liel- veikalu kolas garšu un vēlējās, kaut būtu palūdzis ūdeni. - Par ko jūs gribējāt ar mani runāt?

- Tava tēvoča testaments…

Zvanīja telefons, un Krolijs kā atvainodamies pa­māja ar roku. Viņš runāja dažas minūtes, tad nolika klausuli. - Ļoti žēl, Aleks, bet man jāatgriežas apkal­pošanas zālē. Vai neiebilsti?

- Ejiet vien. - Alekss apsēdās zvilni.

- Es nebūšu prom ilgāk par piecām minūtēm. - At­vainodamies Krolijs pamāja ar galvu un aizgāja.

Alekss pagaidīja pāris sekunžu. Tad viņš izlēja kolu puķupodā un piecēlās, piegāja pie durvīm un uzmanīgi izgāja gaitenī. Tālākajā galā nāca kāda sieviete ar do­kumentu ķīpu un nozuda durvīs. No Krolija nebija ne miņas. Alekss žigli atgriezās atpakaļ pie 1504. ka­bineta durvīm un paraustīja rokturi. Bet Krolijs bija teicis taisnību. Durvis tiešām bija aizslēgtas.

Alekss iegāja atpakaļ Krolija kabinetā. Viņš dotu jebko, lai tikai dažas minūtes pabūtu viens īena Rai- dera kabinetā. Daži domāja, ka mirušā vīra darbs bijis diezgan nozīmīgs, lai to turētu noslēpumā. Tie bija ielauzušies viņa mājā un pievākuši visu, ko vien va­rēja atrast tēvabrāļa darbistabā. Iespējams, blakus- telpā varēja uzzināt, kāpēc. Kur tieši īens Raiders bija iesaistīts? Un vai tas bija iemesls, kāpēc viņš tika no­galināts?

Atkal noplīvoja karogs, un, to ieraudzījis, Alekss pie­gāja pie loga. Karoga masts slējās pie ēkas tieši starp 1504. un 1505. kabinetu. Ja to kaut kā satvertu, viņš varētu uzlēkt uz dzegas, kas bija tieši pie 1504. ka­bineta. Ja viņš lēktu un kļūdītos, tad kritiens būtu apmēram no septiņdesmit metru augstuma. Tā bija muļķīga doma. Nebija vērts par to pat prātot.

Alekss atvēra logu un izkāpa. Tas bija labāk nekā tikai par to domāt. Viņš nolēma rīkoties. Galu galā, ja tas būtu pirmais stāvs vai vingrošanas siena skolas sporta laukumā, tā būtu tīrā bērnu spēle. Tā bija tikai plāna ķieģeļu siena, kas sniedzās lejup līdz ietvei. Ma­šīnas un autobusi kustējās kā rotaļlietas tik tālu lejā, un vēja brāzma iesitās sejā, uzdzenot šausmas.

Alekss nokāpa uz dzegas pie Krolija kabineta. Viņa rokas aiz muguras bija pieķērušās pie palodzes. Zēns dziļi ieelpoja un tad lēca.

Novērošanas kamera, kas bija novietota pie kabi­neta, pārskatīja visu virs ielas un noķēra Alekšu tieši lidojumā. Divus stāvus zemāk Alans Blants joprojām sēdēja pie ekrāna. Viņš uzjautrinājās. Tas bija patiesi smieklīgi. - Es jums teicu, - viņš sacīja, - šis puika ir neparasts.

- Šis puika ir pilnīgi traks, - atcirta sieviete.

- Jā, iespējams, tieši tas mums ir vajadzīgs.

- Vai jūs grasāties šeit sēdēt un noskatīties, kā viņš nositas?

- Es grasos palikt šeit un ceru, ka viņš ar to tiks galā.

Alekss nebija aprēķinājis lēcienu. Līdz karoga mas- I am pietrūka tikai kāds centimetrs, un viņš būtu no­kritis, ja vien nebūtu paspējis ieķerties karogā. Tagad zēns karājās gaisā. Lēni, ar milzīgu piepūli raušoties augšā, viņa pirksti bija iekrampējušies karoga drānā. Kaut kā viņš tomēr nokļuva uz karoga kārts. Alekss joprojām nespēja paskatīties lejup. Viņš cerēja, ka ga­rāmgājēji neskatās augšup.

Pēc tam jau bija vieglāk. Zēns notupās uz dzegas nn tad nokļuva iepretī īena Raidera kabineta logam. Viņam bija ļoti jāuzmanās, jo tas bija pārāk tālu krei­sajā pusē un viņš varēja ietriekties ēkas sienā, bet tikpat tālu arī no otras puses, un viņš kristu. Patie­sībā viņš bija labā vietā; tas varēja izdoties, ar abām rokām pieķeroties pie dzegas un tad pievelkoties līdz loga ailei, - tas bija vienīgais, ko viņš iedomājās, ja vien logs nebūs ciet. Ja tomēr būs ciet, tad būs jādo­das atpakaļ.

Logs tomēr bija vaļā, un Alekss ieslīdēja pa to bla­kus kabinetā, kas bija līdzīgs iepriekšējam. Tur bija līdzīgas mēbeles, tādi paši paklāji un tādas pašas gra­vīras pie sienas. Viņš piegāja pie galda un apsēdās. Pir­mais, ko Alekss ieraudzīja, bija viņa paša fotogrāfija, kas uzņemta vasarā pirms došanās uz Kārību salām Gvadelupā, kurp viņš devās baudīt zemūdens priekus. Turpat bija arī otrs attēls, aizbāzts aiz rāmja stūra. Aleksam tur bija pieci vai seši gadi. Viņš bija izbrīnīts par fotogrāfijām, jo nekad nebija domājis, ka īens Rai­ders ir tik sentimentāls vīrs.

Alekss paskatījās rokas pulkstenī. Bija pagājušas apmēram trīs minūtes, kopš Krolijs izgājis no kabi­neta, un viņš bija teicis, ka nebūšot prom ilgāk par piecām minūtēm. Ja Alekss gribēja te kaut ko atrast, tad to vajadzēja darīt ātri. Viņš atrāva rakstāmgalda atvilktni. Tajā bija piecas vai sešas mapes. Alekss tās izņēma un atvēra. Viņš tūlīt pat saprata, ka tām nav nekā kopīga ar banku lietām.

Uz pirmās bija uzraksts NERVU INDES - JAUNAS SLĒPŠANAS UN IZPLATĪBAS METODES. Alekss nolika to malā un paskatījās uz otru mapi. SLEPKA­VĪBAS - ČETRI PĒTĪJUMU VEIDI. Pieaugot ne­izpratnei, viņš ātri izšķirstīja mapes ar nosaukumu "Pretterorisms, urāna izplatīšana Eiropā un pratinā­šanas paņēmieni". Uz pēdējās mapes vienkārši bija uzrakstīts: PĒRKONDĀRDS.

Alekss jau grasījās to lasīt, kad pēkšņi atvērās dur­vis un ienāca divi vīri. Viens no viņiem bija Krolijs. Otrs - šoferis no autokapsētas. Alekss saprata, ka nav vērts pat censties paskaidrot, ko šeit dara. Viņš sēdēja pie rakstāmgalda ar atvērtu PĒRKONDĀRDA mapi rokās. Bet tajā pašā laikā aptvēra, ka abi vīri nebūt nav izbrīnīti, ieraugot šeit Aleksu.

- Sī nav banka, - Alekss ierunājās. - Kas jūs esat? Vai mans tēvabrālis strādāja jūsu labā? Vai jūs viņu nogalinājāt?

- Tik daudz jautājumu, - Krolijs nomurmināja. - To­mēr baidos, ka neesam pilnvaroti tev atbildēt.

Otrs vīrs pacēla roku, un Alekss ieraudzīja tajā ieroci. Zēns piecēlās, turot rokās mapi un it kā aizsar­gājoties ar to.

- Nē… - viņš iesāka.

Vīrs izšāva. Nekas nenotika. Ierocis bija notēmēts uz Alekšu, un zēns sajuta kaut ko ieduramies sirdī. Viņa roka atlaidās, un mape nokrita uz grīdas. Tad viņa kājas saļodzījās, istaba sašūpojās un viņš nokrita nemanā.