Pērkondārds

AIZ DURVĪM

Alekss lēnām peldēja uz priekšu pilnīgā tumsā, bai­doties, ka jebkurā brīdī varētu sasist galvu pret kādu klinti. Pat zem akvalangista tērpa viņš bija sācis sa­just ūdens stindzinošo aukstumu un saprata, ka pēc iespējas ātrāk ir jāatrod kāda izeja. Viņa pirksti pret kaut ko atsitās, bet, tā kā tie bija kļuvuši nejūtīgi, bija grūti noteikt, kas tas bija. Viņš izstiepās un parāvās uz priekšu. Kājas sajuta zemi. Un tad tas notika. Viņš varēja redzēt. Kaut kā no kaut kurienes tāla gaisma ielauzās aizpludinātajā tunelī.

Lēnām redze sāka noskaidroties. Aizliekot roku priekšā sejai, Alekss varēja saskatīt pirkstus. Viņš pie­ķērās pie koka sijas, kas bija iegruvuša jumta balsts, aizvēra acis, tad atkal tās atvēra. Tumsa bija atkā­pusies, rādot krustojumu, izkaltu klintī, - vietu, kur savienojās trīs tuneļi. Ceturtais aiz muguras bija ap­plūdināts. Turoties pie baļķa, viņš uzrāpās uz akmens. Tajā pašā brīdī Alekss sadzirdēja pulsējošu troksni. Viņš nebija pārliecināts, vai tas ir tuvu vai tālu, bet atcerējās, ko bija dzirdējis zem D bloka, metāla durvju priekšā, un zināja, ka ir klāt.

Alekss novilka ūdenslīdēja tērpu, tas bija pasargā­jis no samirkšanas. Lielākā daļa ķermeņa bija sausa, bet ledusaukstais ūdens joprojām pilēja no matiem uz kakla, un sporta kurpes un zeķes bija piesūkušās ar to. Noliecoties un paskatoties uz kājām, viņš saprata, ka apavi jānovelk un jāizlej no tiem ūdens, pirms do­ties tālāk. īena Raidera karte bija joprojām salocīta kabatā, bet Aleksam vairs nebija nekādas vajadzības pēc tās. Viss, kas bija jādara, - jāseko gaismai.

Viņš gāja taisni uz priekšu, uz nākamo krustojumu, un tad nogriezās pa labi. Gaisma tagad bija tik spilgta, ka varēja pat saskatīt klints krāsu - tumši brūnu un pe­lēku. Pulsējošā skaņa kļuva arvien skaļāka, un Alekss sajuta silta gaisa straumi, kas plūda no augšas tieši virsū. Viņš piesardzīgi paspēra dažus soļus uz priekšu, brīnīdamies, kur ir nokļuvis. Viņš nogriezās aiz stūra, un pēkšņi klintis no abām pusēm veidoja jaunu aiz­sprostu ar metāla restēm mazliet virs zemes. Vecā rak­tuvju šahta bija pārveidota. Tā tika lietota kā gaisa kondicionēšanas sistēmas izplūdes ventilācija. Gaisma, kas Alekšu atveda šurp, nāca tieši no šīm restēm.

Viņš nometās ceļos pie pirmajām restēm un ieskatī­jās lielā, baltām flīzēm klātā telpā - laboratorijā ar sa­režģītiem stikla traukiem un iekārtām uz darba virs­mas. Telpā neviena nebija. Pamēģinot Alekss satvēra režģi, bet tas ar skrūvēm bija cieši iestiprināts klints sienā. Otras restes tajā pašā telpā arī bija cieši pieskrū­vētas. Alekss turpināja virzīties uz priekšu un nonāca līdz trešajam režģim. Tas atklāja noliktavas telpu, pilnu ar sudraba krāsas kastēm, - līdzīgas Alekss jau bija redzējis iepriekšējā naktī uz zemūdenes.

Viņš satvēra režģi abām rokām un mēģināja to pacelt. Tas padevās diezgan viegli, un, paskatoties uzmanīgāk, varēja noprast, kāpēc. īens Raiders jau šeit bijis pirms viņa un bija nozāģējis skrūves, ar ku­rām režģis bija pieskrūvēts. Alekss to klusām nolika. Viņš jutās apbēdināts. īens Raiders bija atradis ceļu caur raktuvēm, uzzīmējis karti, peldējis pa zemūdens tuneli un attaisījis režģi viens pats. Alekss bez viņa palīdzības nebūtu ticis tik tālu un vēlējās, kaut būtu labāk pazinis savu tēvabrāli un, iespējams, mazliet vairāk izrādījis savu sajūsmu par viņu, pirms viņš gāja bojā.

Zēns uzmanīgi sāka spraukties caur taisnstūra cau­rumu un ielīda telpā. Visbeidzot, guļot uz vēdera un kūļājot kājas, viņš sasniedza restes un novietoja tās atpakaļ. Ja neviens rūpīgi nepētīs, varēja domāt, ka neko arī neieraudzīs. Viegli kā kaķis viņš piezemējās uz pašiem pirkstu galiem. Pulsējošā skaņa tagad likās skaļāka, un tā nāca kaut kur no ārpuses. Tā varētu apslāpēt jebkuru troksni no Alekša puses. Viņš aiz­kļuva līdz tuvākajām sudrabotajām kastēm un paska­tījās apkārt, tad atvēra vienu kasti. Tā noskanēja, bet iekšā nekā nebija. Lai kas arī bija šurp nogādāts, tas bija izlietots.

Alekss izpētīja, vai nekur neredz novērošanas ka­meras, tad pieskrēja pie durvīm. Tās nebija aizslēgtas. Zēns pavēra durvis un paskatījās pa nelielu spraugu. Durvis veda uz plašu gaiteni ar automātiskām slīdo­šām durvīm katrā galā un sudrabotiem roku stieņiem visā garumā.

"1900 stundas. Sarkanie uz montāžas līniju, zilie - uz demontāžu."

Balss skanēja no skaļruņu sistēmas. Bet tā nelikās ne vīrieša, ne sievietes balss; tā bija bez emocijām, it kā necilvēciska. Alekss uzmeta skatienu rokas pulk­stenim. Tas rādīja jau septiņi vakarā. Izkļūšana cauri raktuvēm bija prasījusi vairāk laika, nekā viņš bija domājis. Alekss lavījās uz priekšu. Tas nebija gluži ko­ridors, kā viņam likās. Tas vairāk līdzinājās uzskaites telpai. Viņš piegāja pie margām un palūkojās lejā.

Alekss nevarēja iedomāties, ko īsti atradīs aiz šīm metāla durvīm, bet tas, ko viņš tagad ieraudzīja, bija ārpus jebkurām idejām. Milzīgās telpas sienas bija līdz pusei no klints, tālāk - no spīdīga tērauda, tā bija pilna ar datoriem un elektroniskām mērierīcēm, automāti ņirbēja un mirkšķināja ar acīm kā dzīvi. Tur darbojās apmēram četrdesmit vai piecdesmit cilvēku, daži bal­tos halātos, citi kombinezonos, visiem uz piedurknēm bija lentes dažādās krāsās: sarkanas, dzeltenas, zilas un zaļas. Pussfēriska gaisma spīdēja no augšas. Pie katrām durvīm stāvēja bruņots apsargs, ar neizteiks­mīgu seju vērojot darbu.

Tātad Pērkondārdi tika montēti šeit. Datori lēnām virzījās garā, nebeidzamā virknē pa konveijera līniju, garām dažādiem zinātniekiem un tehniķiem. Savādi likās tas, ka tie izskatījās pabeigti… un, protams, tiem tādiem bija jābūt. Seils bija viņam to teicis. Tagad, protams, tie tiks izvesti ar kuģiem šopēcpusdien un naktī. Bet kas tā par pēdējā brīža pārbaudi notika šeit, šajā slepenajā rūpnīcā? Un kāpēc tik liela ražošanas līnija ir noslēpta tālu prom no acīm? Ko gan Alekss bija redzējis Seila rūpnīcā? Vienīgi aisberga virsotni, īstā ražošana notika šeit, pazemē.

Alekss ieskatījās vērīgāk. Viņš atcerējās Pērkon- dārdu, ko pats bija lietojis, bet šie izskatījās pavisam citādi. Svītra, kas bija uzzīmēta uz plastmasas kor­pusa, gāja pāri ekrānam, lai atklātu mazu nodalījumu, cilindrisku un apmēram piecus centimetrus dziļu. Da­tori slīdēja garām dīvainai iekārtai - konsolēm, va­diem un hidrauliskiem āmuriem. No šauras atveres pretī datoriem kā sasveicinoties stiepās gaismu ne­caurlaidīgi sudrabkrāsas kabeļi - katram datoram pa kabelim. Datorā kabelis beidzās. Ar milzīgu precizitāti tas tika atvienots, saritināts un ievietots atsevišķā da­tora nodalījumā. Pēc tam Pērkondārdi tika sūtīti tā­lāk. Uz sekundi automāts apstājās un šis nodalījums tika aizplombēts. Brīdī, kad nonāca konveijera galā, datori tika iesaiņoti baltās un sarkanās Seila rūpnīcas kastēs, nodalījumi nebija redzami.

Alekša skatiens slīdēja līdzi konveijera lentei, aiz ražošanas līnijas caur milzīgu logu viņš ieskatījās kādā kamerā blakus. Divi vīri kosmonautu skafandros klumzīgi staigāja it kā palēninātās kustībās. Tad viņi apstājās. Pēkšņi iezvanījās trauksmes signāls, un tie pazuda milzīgu tvaiku mākonī. Alekss atcerējās, ka tādu skaņu jau bija dzirdējis. Vai tie tika dezaktivēti? Bet, ja Pērkondārdi tika bāzēti uz cietā diska, tiem jebkurā gadījumā nevajadzētu tik īpašu apstrādi. Tas bija kaut kas, ko Alekss vēl nekad nebija redzējis. Ja vīri tika dezaktivēti, tad no kā tieši?

"Aģents Gregorovičs ziņoja uz bīstamo vielu zonu. Šis ir paziņojums aģentam Gregorovičam."

Kalsns, rudmatains stāvs, ģērbies melnā, atstatu no ražošanas līnijas garlaikoti pastaigājās līdz durvīm un tad pazuda aiz tām. Tajā pašā brīdī Alekss pazina re­dzēto algoto slepkavu krievu Jasenu Gregoroviču. Kas notiek? Alekss atcerējās zemūdeni un vakuuma kastes. Protams. Jasens bija piegādājis kabeļus, kas tagad tiek ievietoti datoros. Kabeļi bija līdzeklis, ar ko izvest šos datorus no ierindas. Nē. Tas nebija iespējams. Atpakaļ Porttolonā, pie bibliotekāres, kura teica, ka īens Rai­ders tika jautājis pēc grāmatas par datoru vīrusiem…

Vīrusi.

Dezaktivācija.

Kaitīgo vielu zona.

Nāca apskaidrība - un līdz ar to kaut kas auksts un ciets pieskārās viņa kaklam aizmugurē. Alekss pat ne­bija dzirdējis atveramies durvis aiz viņa, bet sastinga, kad balss čukstēja ausī:

- Celies. Turi rokas gar sāniem. Ja izdarīsi kaut vienu pēkšņu kustību, es tev iešaušu galvā.

Alekss lēnām atskatījās. Apsargs stāvēja viņam aiz muguras ar ieroci rokā. Tas bija viens no tādiem, kādus Alekss tūkstošiem reižu bija redzējis filmās un televī­zijā, un viņš bija pārsteigts, cik atšķirīga bija īstenība. Ierocis bija Brauning tipa revolveris, un apsarga viena pirksta kustība aizsūtītu 9 mm lodi cauri vina galvaskausam uz smadzenēm. Sī drausmīgā doma Alekšu burtiski paralizēja.

Viņš piecēlās. Apsargs bija ap divdesmit gadu vecs, bālu ģīmi un apmulsis. Alekss pirms tam viņu nekad nebija redzējis - bet svarīgākais, ka apsargs nekad ne­bija redzējis Alekšu. Viņš nebija gaidījis, ka sastaps šeit zēnu. Tas varēja nākt par labu.

- Kas tu tāds esi? - viņš jautāja. - Ko tu šeit dari?

- Es šeit esmu kopā ar Seila kungu, - Alekss sacīja. Viņš paskatījās uz ieroci. - Kāpēc tu to esi notēmējis uz mani? Es nedaru neko sliktu.

Tas izklausījās aizkustinoši. Nomaldījies mazs zēns. Bet tas panāca vēlamo efektu. Apsargs vilcinājās, maz­liet nolaižot ieroci. Tajā pašā brīdī Alekss viņu pār­steidza. Tas bija viens no klasiskajiem karatē sitie­niem. Vispirms viņš apgriezās apkārt un ar elkoni iesita apsargam pa deniņiem. Apsargs, protams, jau bija apdullis, bet tad Alekss vēl ar celi iesita viņam pa kājstarpi, lai būtu pilnīgi drošs. Apsargs saliecās, un pistole nokrita zemē. Alekss ātri aizvilka viņu prom no margām, tad paskatījās lejā. Neviens nebija pamanījis, kas noticis.

Bet apsargs nevarēja būt bezsamaņā ilgi, un Alekss saprata, ka jāpazūd no šejienes - nevis kaut kur citur, bet vispār prom no Seila ražotnes. Viņam bija jāsazi­nās ar Džonsas kundzi. Viņš joprojām nezināja, kā un kāpēc, bet tagad zināja, ka Pērkondārdi tiks izmantoti kā ieroči. Bija atlicis mazāk par septiņpadsmit stun­dām līdz uzstāšanās brīdim Zinātnes muzejā. Bija kāds, kuru Aleksam vajadzēja apturēt no tā, kas va­rētu notikt.

Viņš skrēja. Durvis gaiteņa galā atvērās, un viņš at­radās izliektā baltā gaitenī ar stiklotiem kabinetiem, kas bija iebūvēti Dozmarijas raktuvju vertikālajās ejās. Viņš saprata, ka nevar iet atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnācis. Alekss bija pārāk noguris un, pat ja atrastu izeju no raktuvēm, viņš tagad nebūtu spējīgs peldēt. Vienīgā iespēja tagad bija durvis, pa kurām viņš bija sākumā ienācis. Tās veda uz metāla kāpnēm, kas savukārt gāja uz D bloku. Šajā telpā bija telefons. Neveiksmes gadījumā varētu izmantot savu Spēļu zēnu, lai nosūtītu ziņu. Bet MI6 vajadzēja zināt, ko viņš ir atradis.

Viņš sasniedza gaiteņa galu, tad parādījās trīs ap­sargi, kuri devās uz divvērtņu durvīm. Par laimi, viņi nepamanīja Alekšu. Neviens pat nenojauta, ka zēns ir šeit. Viņš darīja visu, lai nekas ļauns nenotiktu.

Un tad ieskanējās trauksmes signāls. Signalizācijas skaļrunis skanēja pa visu gaiteni, it kā izliecot savu balsi un atbalsojoties visos stūros. Augšā virs galvas sāka mirgot sarkana gaisma. Apsargi pagriezās un ie­raudzīja Alekšu. Atšķirībā no iepriekšējā apsarga šie nevilcinājās. Tiklīdz Alekss bija izlēmis bēgt pa tu­vējām durvīm, viņi sāka šaut. Lodes trāpīja Aleksam aiz muguras sienā un atsitienā lēca pa gaiteni. Alekss nokrita guļus uz vēdera un rāpus izlīda caur durvīm. Viņš piecēlās, atrada skrūvi un iedzina to vietā. Pēc dažām sekundēm milzīgs sprādziens atskanēja aiz dur­vīm, pa kurām šāva apsargi. Tās bija no metāla. Tām vajadzēja izturēt.

Viņš stāvēja uz signāltiltiņa, kas veda uz kaut kādu cauruļu mudžekli līdzīgi kā kuģa katlu telpā. Trauk­smes signāls bija tik skaļš, ka likās - galvenais skaļru­nis ir tieši šeit. Šķita, ka skaņa nāk no visām pusēm. Alekss nolēca uzreiz trīs pakāpienus pa metāla kāp­nēm un apstājās pie apmales, meklējot iespēju izkļūt laukā. Viņam bija jāizvēlas viens no trim koridoriem, bet tad viņš sadzirdēja soļu rīboņu un saprata, ka jā­izvēlas tikai no diviem. Tagad viņš vēlējās, kaut būtu pievācis pirmā apsarga revolveri. Viņš bija viens un neapbruņots. Viens pats apšaudes galerijā, ar ieročiem visās malās un bez jebkādas iespējas izkļūt. Vai tas bija tas, kam MI6 viņu gatavoja? Ja tā, tad ar vienpadsmit dienām bija par maz.

Viņš skrēja, lēkāja augšā un lejā pa caurulēm un centās atvērt visas durvis, kas vien gadījās ceļā. Kāda lielāka istaba bija aprīkota ar dažādiem āķiem. Dušas telpa. Vēl viena - laboratorija ar otrām durvīm uz āru, vidū stikla tvertne līgojās kā muca un bija piepildīta ar zaļu šķidrumu. No tvertnes rēgojās kaut kāda gumijas uzmava.

Mucai līdzīga tvertne. Paplātes. Alekss jau to bija redzējis iepriekš - kaut ko līdzīgu uz sava Spēļu zēna. Viņam vajadzēja nokļūt aiz otrajām durvīm. Viņš pie­skrēja pie tām. Tās bija aizslēgtas no iekšpuses - elek­troniski, ar stikla identifikācijas plāksni pie sienas. Viņš nekad tās nevarētu atvērt. Viņš bija sprukās.

Tuvojās smagi soļi. Aleksam bija tikai mirklis, lai noslēptos, noguļoties uz grīdas, zem viena no galdiem, pirms atveras pirmās durvis un vēl divi apsargi ieskrien laboratorijā. Viņi ātri visu apskatīja, bet Alekšu neie­raudzīja.

- Šeit nav! - noteica viens no viņiem.

- Būtu labāk uzkāpis augšā!

Viens no viņiem izgāja pa pirmajām durvīm, bet otrs - pa otrajām, pirms tam uzliekot plaukstu uz stikla plāksnes. Uz tās parādījās zaļa gaisma, un durvis, skaļi dūkdamas, atvērās. Apsargs ieslīdēja pa tām un pazuda. Alekss aizripoja līdz durvīm, kas vērās ciet, un uzreiz attapās iebāzt roku durvju spraugā. Viņš atspieda durvis vaļā. Kā jau bija cerējis, viņš ielūkojās pa durvīm, kur viņu bija pārsteigusi Nadja Vola.

Apsargs jau bija prom. Alekss izslīdēja pa durvīm, kas aizvērās aiz viņa, un trauksmes signāls vairs ne­bija dzirdams. Viņš izlēma iet augšā pa trepēm un tad caur virpuļdurvīm. Viņš jutās lieliski, nonācis atkal svaigā gaisā. Saule jau bija norietējusi, bet mauriņš vēl kvēloja sārtā liesmā; apžilbināts no gaismas, kas nāca no dažādām pusēm, Alekss jutās kā futbola lau­kumā pirms sitiena. Cits pie cita stāvēja kāds ducis pārvadājamo ratiņu. Vīri tos krāva pilnus ar dažādām smagām, četrkantīgām sarkanām un baltām kastēm. Kravas lidmašīna, ko Alekss jau bija redzējis, kad šeit ieradās, virs skrejceļa skaļi norūcās un sasvērās gaisā.

Alekss saprata, ka redz ražošanas līnijas beigas. Sarkanās un baltās kastes bija tās pašas, kuras viņš jau bija redzējis pazemes ražotnē. Pērkondārdi ar savu iznīcinošo noslēpumu bija sakrauti un aizgādāti prom. Līdz rītam tiem bija jābūt izplatītiem pa visu valsti.

Pieliecies Alekss paskrēja garām strūklakai un pāri mauriņam. Viņš bija iedomājies par galvenajiem vār­tiem, bet saprata, ka tas ir bezcerīgi. Apsargi jau bija brīdināti. Viņi droši vien jau gaidīja. Nebija iespējams nedz pārlīst pāri apvītajam žogam, nedz arī pārgriezt augšā uz tā esošos elektrības vadus. Nē. Viņa paša istaba šeit bija labākais risinājums. Tur bija arī tele­fons. Un tur bija viņa vienīgie ieroči: dažas ierīces, ko Smiters iedeva pirms četrām dienām vai varbūt gadiem.

Alekss caur virtuvi iegāja mājā pa to pašu eju, kā iepriekšējā nakti bija izgājis. Bija tikai astoņi vakarā, bet viss apkārt izskatījās kā izmiris. Viņš uzskrēja augšā pa kāpnēm un tad pa gaiteni līdz savai istabai, kas atradās pirmajā stāvā. Lēnām viņš atvēra durvis. Likās, ka laime uzsmaidījusi. Istabā neviena nebija. Neieslēdzis gaismu, viņš iegāja dziļāk un paķēra tele­fonu. Šī līnija bija atslēgta. Vienalga. Viņš sameklēja savu Spēļu zēnu, visas četras kasetes, jojo, pūtīšu krēmu un salika to visu pa kabatām. Viņš jau bija izlē­mis šeit vairs neuzkavēties. Tas bija pārāk bīstami. Va­jadzēja atrast vietu, kur paslēpties. Tad derētu samek­lēt kaseti ar uzrakstu "Liktenis", lai sazinātos ar MI6.

Alekss atgriezās atpakaļ pie durvīm un atvēra tās. Viņš bija ļoti pārsteigts, ieraugot Ņirgas kungu stāvam gaitenī. Tas izskatījās pretīgs ar savu balto seju, ruda­jiem matiem un gaiši violeto ķēmīgo smaidu. Alekss ātri noreaģēja, pagriežoties uz labā papēža, bet Ņir­gas kungs izrādījās ātrāks. Viņš izlikās saliecies, tad pēkšņi izstiepa roku Alekša virzienā un sagrāba zēnu aiz rīkles. Alekss centās ievilkt elpu, bet tas neizde­vās. Virssulainis izdeva neartikulētas skaņas un pēc brīža jau metās virsū. Aleksam bija iespaids, ka aiz zilpelēkās rētas tiešām paslēpies smaids, tīksminoties pašam par sevi. Viņš centās izvairīties, bet Ņirgas pir­mais sitiens trāpīja tieši pa žokli. Zēns tika nogādāts guļamistabā un nogāzts uz muguras.

Viņš pat neatcerējās, kā nokritis uz grīdas.