Romāns vēstulēs

9. DRAUGA ATBILDE

Tavu uzdevumu esmu veicis. Vakar teātrī paziņoju, ka Tu esi sasirdzis ar nervu drudzi un ka Tevis droši vien vairs nav starp dzīvajiem, — tātad izmanto dzīvi, kamēr vēl neesi augšāmcēlies.

Man dara prieku Tavas morāliskās pārdomas par saimniekošanu muižās. Gluži kā

Un homme sans peur et sans reproche Qui nest ni roi, ni duc, ni comte aussi.

Muižnieka stāvoklis, pēc manām domām, ir visap- skaužamākais.

Dienesta pakāpes Krievijā nepieciešamas kaut vai tikai staciju labad, kur citādi nevar dabūt zirgus.

Iegrimstot svarīgos spriedelējumos, esmu pavisam aizmirsis, ka Tev tagad prātā kas cits — Tu esi nodar­bināts ar savu Lizu. Kas Tev par prieku tēlot Foblāzu un mūžīgi noņemties ar sieviešiem! Tas nav Tevis cienīgi. Šai ziņā Tu esi atpalicis no sava laikmeta un kļūsti līdzīgs ci-devant gvardes 1807. gada aizsmaku- lim. Pagaidām tas ir trūkums, drīz Tu būsi smieklī­gāks par ģenerāli G**. Vai nav labāk jau laikus pieradināties pie nobrieduša vecuma stingrības un labprātīgi atteikties no vīstošās jaunības? Zinu, ka sprediķoju veltīgi, bet tāds ir mans uzdevums.

Visi draugi sveicina Tevi un ļoti nožēlo Tavu pār­agro bojā eju — arī Tava agrākā draudzene, kas at­griezusies no Romas, kur iemīlējusies pāvestā. Kā tas izskatās pēc viņas, un kā Tev vajag par to sajūs­mināties! Vai neatbrauksi sacensties cum servo ser- vorum dei? Tas izskatītos pēc Tevis. Es katru dienu Tevi gaidīšu.