Romāns vēstulēs

6. LIZA — SAŠAI

Mīļā! Nav iespējams ilgāk izlikties, man vajadzīga palīdzība un draudzīgi padomi. Tas, no kura es aiz­bēgu, kura es bīstos kā nelaimes, ** ir še. Ko man darīt? Man reibst galva, es jūtos kā pazudusi, dieva dēļ, saki, ko man darīt. Izstāstīšu Tev visu…

Tu pagājušā ziemā pamanīji, ka viņš ne soli neatiet no manis. Viņš pie mums neviesojās, bet mēs satikā­mies visur. Veltīgi es bruņojos ar vēsumu, pat zi­nāmu nicināšanu, — es nekādi nevarēju tikt no viņa vaļā. Ballēs viņš vienmēr prata atrast vietu man līdzās, pastaigās viņš vienmēr sastapās ar mums, teātrī viņa lornete bija pievērsta mūsu ložai.

Sākumā tas glaimoja manai pašmīlībai. Es varbūt pārāk atļāvu viņam to pamanīt. Vismaz viņš, katru stundu ņemot sev jaunas tiesības, ikreiz stāstīja man par savām jūtām un bija gan greizsirdīgs, gan sūdzē­jās … Ar šausmām es domāju: kur tas viss novedīs! Un izmisumā jutu viņa varu pār savu dvēseli. Es aizbraucu no Pēterburgas — domāju ar to iznīdēt ļaunumu pašā saknē. Mana noteiktība, pārliecība par to, ka esmu darījusi savu pienākumu, jau gandrīz nomierināja manu sirdi. Es sāku domāt par viņu vienaldzīgāk, ar mazākām skumjām. Pēkšņi es viņu ieraugu.

Es viņu ieraugu: vakar bija *** vārda diena. Es ierodos pusdienās, ieeju viesistabā, atrodu veselu baru viesu, ulānu formas tērpus, mani ielenc dāmas, es ar tām visām saskūpstos. Neviena neievērodama, nosēžos namamātei līdzās, skatos: ** manā priekšā. Es sastingu … Viņš pateica man dažus vārdus ar tik maigu, izjustu prieku, ka man nebija spēka noslēpt ne savu mulsu, ne patiku.

Mēs devāmies pie galda. Viņš nosēdās man pretī; es neuzdrošinājos uz viņu paskatīties, bet pamanīju, ka visas acis pievērstas viņam. Viņš bija nerunīgs un izklaidīgs. Citkārt mani ļoti nodarbinātu vispārējā tieksme saistīt atbraukuša gvardes virsnieka uzma­nību, jaunavu nemiers, vīriešu neveiklība, viņu smiekli par saviem pašu jokiem un tai pašā laikā viesa pieklājīgais vēsums un absolūtā nevērība … Pēc pusdienām viņš pienāca man klāt. Juzdama, ka man kaut kas jāsaka, es jautāju stipri nevietā, vai viņš kādās darīšanās braucis uz mūsu pusi. «Es at­braucu kādā lietā, no kuras atkarīga mana dzīves laime,» viņš atbildēja pusbalsī un tūdaļ aizgāja; viņš nosēdās spēlēt bostonu ar trim vecenītēm (tai skaitā ar vecmāmiņu), bet es uzgāju augšā pie Mašeņkas, kur nogulēju līdz vakaram, aizbildinādamās ar galvas sāpēm. Patiesi, es biju vairāk nekā nevesela. Mašeņka neatgāja no manis. Viņa sajūsmināta par **. Viņš palikšot pie tiem mēnesi vai vairāk. Viņa visu dienu būs ar viņu kopā. Tik tiešām, Mašeņka viņā iemīlē­jusies — lai dievs dod, ka arī viņš iemīlētos. Viņa ir slaida un neparasta — vīriešiem tā vien vajag.

Ko man darīt, mīļā, te es nevarēšu izvairīties no viņa vajājumiem. Viņš jau paspējis apburt vecmā­miņu. Viņš apmeklēs mūs — atkal ies vaļā atzīšanās, sūdzības, zvēresti — un kālabad? Viņš iekaros manu mīlestību, manu atzīšanos, — pēc tam pārdomās, ka precēties nav izdevīgi, aizbrauks ar kādu atrunu, atstās mani, bet es… Kāda drausmīga nākotne! Dieva dēļ, sniedz man roku: es slīkstu.