Romāns vēstulēs

5. LIZA — SAŠAI

Nē, manu mīļo preciniec, es nedomāju pamest lau­kus un ierasties pie jums uz savām kāzām. Vaļsirdīgi atzīstos, ka Vladimirs** man patika, bet nekad ne­esmu domājusi viņu precēt. Viņš ir aristokrāts, bet es — pazemīga demokrāte. Steidzos izskaidroties un lepni paziņot kā īsta romāna varone, ka piederu vis­vecākajai krievu muižnieku ciltij, bet ka mans bru­ņinieks ir bārdaina miljonāra mazdēls. Taču tu zini, ko nozīmē mūsu aristokrātija. Lai būtu kā būdams, ** ir augstāko aprindu cilvēks; es varēju viņam iepatikties, bet viņš manis dēļ neziedos bagātu līgavu un izdevīgu radniecību. Ja es kādreiz precēšos, tad izvēlēšos še kādu četrdesmit gadu vecu muižturi. Viņš nodarbosies ar savu cukurfabriku, es — ar saim­niecību un būšu laimīga, ka nav jādejo ballē pie grāfa K. un jārīko sestdienas Angļu piekrastē.

Pie mums ziema: uz laukiem c'est un evenement. Tā pilnīgi groza dzīves veidu. Vientuļās pastaigas beidzas, atskan zvārgulīši, mednieki dodas ārā ar suņiem, — viss kļūst gaišāks, jautrāks no pirmā sniega. Nemaz nebiju to gaidījusi. Ziema uz laukiem mani biedēja. Bet it visam pasaulē ir sava labā puse.

Es labāk iepazinos ar Mašeņku*** un iemīļoju viņu; viņā ir daudz jauka, daudz oriģināla. Neviļus dabūju zināt, ka ** ir viņu tuvs radinieks. Mašeņka nav redzējusi viņu septiņus gadus, bet sajūsmināta par viņu. Viņš pavadījis pie tiem vienu vasaru, un Mašeņka nemitīgi stāsta visus viņa toreizējās dzīves sīkumus. Lasot viņas romānus, atrodu lappušu malās viņa piezīmes, kas bāli uzskrīpātas ar zīmuli, — re­dzams, ka viņš toreiz bijis bērns. Viņu pārsteigušas domas un jūtas, par kurām viņš tagad, protams, smie­tos; vismaz redzama jauna, jūtīga dvēsele. — Es lasu ļoti daudz. Tu nevari iedomāties, cik savādi ir lasīt 1829. gadā romānu, kas rakstīts 1775. gadā! Liekas, it kā mēs pēkšņi ieietu no savas viesistabas senlaicīgā zālē, kas iztapsēta ar audumu, nosēstos mīkstos at­lasa atzveltņos, red^etu sev visapkārt dīvainus tēr­pus, bet pazīstamas sejas un pazītu tajās mūsu vec­tētiņus, vecmāmiņas, gan stipri jaunākus gados. Pa lielākai daļai šiem romāniem nav citu teicamu īpa­šību. Notikums ir interesants, darbība labi sarežģīta, bet — Belkūrs runā greizi, Šarlote atbild nepareizi. Gudrs cilvēks varētu paņemt gatavo plānu, gatavos raksturus, izlabot valodu un aplamības, papildināt neizteikto — un iznāktu jauks, oriģināls romāns. Pasaki to no manis manam nepateicīgajam R.* Ko viņš šķiež prātu sarunās ar anglietēm! Lai izšuj uz vecās kanvas jaunus rakstus un parāda mums nelielā ietvarā ainavu ar pasauli un cilvēkiem, kurus tik labi pazīst.

Maša labi pārzin krievu literatūru; vispār še ar rakstniecību nodarbojas vairāk nekā Pēterburgā. Še saņem žurnālus, modri vēro, kā tie lamājas, pārmai­ņus tic abām pusēm, sirdās uz iemīļoto rakstnieku, ja tas nokritizēts. Tagad es saprotu, kāpēc Vjazem- skis un Puškins tik ļoti mīl provinces jaunavas. Tās ir viņu īstā publika. Es jau ieskatījos žurnālos un sāku lasīt «Vestņik Jevropi» kritikas, bet to seklums un verdziskums man likās riebīgs — smieklīgi redzēt, kā seminārists svinīgi pārmet netikumību un netik­lību sacerējumiem, ko esam lasījušas mēs visas, mēs, svētās Pēterburgas vientiesītes! …