Romāns vēstulēs

3. LIZA — SAŠAI

Tava vēstule man darīja ārkārtīgu prieku — tā man tik dzīvi atgādināja Pēterburgu. Man likās, ka es Tevi dzirdu! Cik smieklīgas Tavas mūžīgās aiz­domas! Tu domā, ka man ir kādas dziļas, slepenas jūtas, kāda nelaimīga mīlestība — vai ne? Apmieri­nies, mīļā; Tu maldies: es esmu līdzīga varonei tikai tai ziņā, ka dzīvoju tālu laukos un leju tēju kā Kla- risa Harlova.

Tu saki, ka Tev nebūšot kam šoziem pavēstīt sa­vus satīriskos novērojumus, bet ko tad nozīmē mūsu sarakstīšanās? Raksti man visu, ko pamanīsi; atkār­toju, ka nebūt neesmu atteikusies no pasaules, ka mani interesē viss, kas sakarā ar to. Tam par pierā­dījumu lūdzu Tevi atrakstīt — kam šķiet tik ma­nāms mans iztrūkums? Vai ne mūsu laipnajam, valo­dīgajam Aleksejam R.? — Esmu pārliecināta, ka man izdevies uzminēt… Manas ausis vienmēr bijušas viņa rīcībā, bet viņam tā vien vajag.

Esmu iepazinusies ar*** ģimeni. Tēvs — jokdaris un viesmīlīgs namatēvs; māte — resna, jautra sieva, ļoti labprāt spēlē vistu; meitiņa — slaida melanho­liska meitene, gadu septiņpadsmit veca, audzināta ar romāniem un skaidrā gaisā. Viņa augu dienu ir dārzā vai laukā ar grāmatu rokās, mājas suņu ielenkta, dziedoši runā par laiku un sirsnīgi mielo ar ievārī­jumu. Es atradu pie viņas veselu skapi ar senlaiku romāniem. Esmu nodomājusi to visu izlasīt un iesāku ar Ričardsonu. Jādzīvo uz laukiem, lai būtu iespēja izlasīt slaveno Klarisu. Es, krustu pārmetuši, iesāku ar tulkotāja priekšvārdiem un, atradusi tur apgalvo­jumu, ka pirmās sešas daļas gan esot garlaicīgas, to­ties pēdējās sešas jo pilnīgi atalgojot lasītāja pacie­tību, drošsirdīgi ķēros pie darba. Lasu vienu sējumu, otro, trešo, beidzot nokļuvu līdz sestajam, — garlai­cīgi, nav jaudas. Nu, es domāju, tagad manas pūles tiks atalgotas. Un kas notiek? Lasu par Klarisas nāvi, Lovelasa nāvi — beigas. Katrā sējumā bija divas daļas, un es nepamanīju pāreju no sešām garlaicīga­jām uz sešām interesantajām.

Ričardsona lasīšana man deva iemeslu pārdomām. Kāda briesmīga starpība starp vecmāmiņu un maz­meitiņu ideāliem! Kas kopīgs Lovelasam un Ādolfam? Un tomēr sieviešu loma nemainās. Klarisa, izņemot ceremoniālos reveransus, tomēr līdzīga jaunāko ro* mānu varonēm. Vai nu tāpēc, ka vīrieša paņēmieni patikt atkarīgi no modes, no pārejošiem ieskatiem … bet sieviešu — tie dibinās uz jūtām un raksturu, kas ir mūžīgi.

Tu redzi: es ar Tevi esmu pļāpīga kā parasti — ne­esi arī Tu skopa netiešās sarunās. Raksti man jo bie­žāk un jo vairāk — Tu nevari iedomāties, ko uz lau­kiem nozīmē gaidīt pasta dienu. Balles gaidas ar šīm nespēj līdzināties.