Romāns vēstulēs

8. VLADIMIRS** — SAVAM DRAUGAM

Esi tik labs, izplati baumas, ka esmu uz nāvi slims, es gribu palikt še ilgāk un būt iespējami pieklājīgs.

Jau divas nedēļas dzīvoju uz laukiem un nemanu, kā laiks skrien. Atpūšos no Pēterburgas dzīves, kas man drausmīgi apnikusi. Nesajūsmināties par lau­kiem būtu piedodams klostera audzēknei, kas tikko izlaista no sprosta, un astoņpadsmit gadu vecam kam- barjunkuram. Pēterburga ir priekšistaba, Maskava — meiteņu istaba, bet lauki — mūsu kabinets. Kārtīgs cilvēks aiz nepieciešamības iet caur priekšistabu un reti ieskatās meiteņu istabā, bet sēž savā kabinetā. — Tā arī nobeigšu. Iesniegšu atlūgumos, apprecēšos un aizbraukšu uz Saratovas muižu. — Būt muižturim ir tāds pats darbs. Pārvaldīt trīstūkstoš dvēseļu, kuru lab­klājība pilnīgi atkarīga no mums, ir svarīgāk nekā ko­mandēt vadu vai pārrakstīt diplomātiskas depešas …

Nevērība, ar kādu mēs pametam savus zemniekus, nav piedodama. Jo vairāk mums tiesību pār viņiem, jo vairāk pienākumu pret tiem. Mēs pametam tos blēdīga pārvaldnieka ziņā, kas dara tiem pāri, bet mūs apzog. Mēs notriecam savus nākamos ienāku­mus, izputam, vecums mūs sagaida trūkumā un raizēs.

Lūk, iemesls, kāpēc ātri panīkst mūsu muižniecība; vectēvs bija bagāts, dēls trūkumā, mazdēls iet ar ubaga spieķi. Senās dzimtas kļūst nenozīmīgas; rodas jaunas un trešajā pakāpē atkal izzūd. īpašumi saplūst kopā, un neviena dzimta nepazīst savus senčus. Kurp noved tāds politiskais materiālisms? Es nezinu. Bet laiks darīt tam galu.

Nekad neesmu varējis bez sērām redzēt, kā pa­grimst mūsu vēsturiskās ciltis; nevienam tās nav dār­gas, iesākot ar tiem, kas tām piederīgi. Un kādas lepnas atmiņas gan sagaidīt no tautas, kas rak­sta uz pieminekļa: «Pilsonim Miņinam un kņa­zam Požarskim.» Kas par kņazu Požarski? Kas ir pilsonis Miņins? Bija okoļņičijs kņazs Dmitrijs Mihailovičs Požarskis un sīkpilsonis Kuzma Miņičs Suhoruks, visas valsts ievēlētais. Bet tēvija piemirsusi pat savu glābēju īstos vārdus. Pagātne mums nav nekas. Nožēlojama tauta!

Ierēdņu aristokrātija nevar aizstāt dzimto aristokrā­tiju. Muižnieku ģimenes atmiņām jābūt tautas vēstu­riskām atmiņām. Bet kādas ģimenes atmiņas ir kolē­ģiju asesora bērniem?

Runādams par labu aristokrātijai, es netēloju angļu lordu; mana izcelsme, kaut arī es tās nekaunos, nedod man uz to nekādu tiesību. Bet es piekrītu Labrijēram: Affecter le mēpris de la naissance est un ridicule dans le parvenu et une lāchetē dans le gentilhomme.

To visu esmu izdomājis, dzīvodams svešā muižā, noraudzīdamies, kā saimnieko sīkmuižnieki. Šie kungi nestrādā maizes darbu un paši saimnieko savās muižiņās, bet atzīstos — lai dievs dod viņiem izputēt kā mums visiem. Kāda nejēdzība! Viņiem vēl nav pagājuši Fonvizina laiki. Viņu vidū vēl dzīvo Prosta- kovi un Skotiņini!

Tas gan nezīmējas uz radinieku, pie kura viesojos. Tas ir ļoti labs cilvēks, viņa sieva ļoti lādzīgs sieviš­ķis, meita ļoti lāga meiča. Tu redzi, ka esmu kļuvis ļoti kārtīgs. Tik tiešām, kamēr atrodos uz laukiem, esmu ļoti labvēlīgi noskaņots un lēnprātīgs — manas

patriarhālās dzīves ietekme un Lizas*** klātbūtne. Man bez jakiem bija garlaicīgi bez viņas. Atbraucu, lai pierunātu viņu atgriezties Pēterburgā. Mūsu pirmā satikšanās bija lieliska. Mana krustmāte svinēja vārda dienu. Sabrauca visi kaimiņi. Ieradās arī Liza — un tikko noticēja pati sev, ieraudzījusi mani… Viņai vajadzēja noģist, ka esmu ieradies tikai viņas dēļ. Vismaz es centos likt viņai to sajust. Šai ziņā manas sekmes pārspēja to, ko biju gaidījis (kas daudz ko nozīmē). Vecenītes mirst manis dēļ, kundzītes tā vien līp man klāt. «Tas tāpēc, ka tās patriotes.» Vīrieši stipri nemierā ar manu fcituitē indolente, kas še vēl pavisam kas jauns. Viņi satraci­nāti jo vairāk tāpēc, ka esmu ārkārtīgi laipns un pie­klājīgs, un viņi nekādi nevar saprast, kur slēpjas mana nelietība — lai gan jūt, ka esmu nelietis. Dzīvo vesels. Ko dara mūsējie? Servitor di tutti quanti. Rak­sti man uz** muižu.