Romāns vēstulēs

1. LIZA — SAŠAI

Tu, protams, mīļā Sašeņka, brīnījies par manu ne­gaidīto aizbraukšanu uz laukiem. Steidzos visu vaļ­sirdīgi izskaidrot. Mana stāvokļa atkarība man vien­mēr bijusi smaga. Protams, Avdotja Andrejevna mani audzināja tāpat kā savu krustmeitu. Bet viņas mājā es tomēr biju audžumeita, un Tu nevari iedomāties, cik daudz sīku raižu saistās ar šo nosaukumu. Daudz ko man vajadzēja paciest, daudz ko pieciest, daudz ko neredzēt, bet mana pašmīlība rūpīgi pamanīja vis­mazāko nicības pazīmi. Pati mana vienlīdzība ar kņazi bija man par apgrūtinājumu. Kad mēs, vienādi ģērbtas, ieradāmies ballē, es ar rūgtumu redzēju, ka viņai nav kaklā briljantu. Es jutu, ka viņa tos nenēsā tikai tādēļ, lai neatšķirtos no manis, un jau šī ievē­rība mani apvainoja. Vai tiešām manī, es domāju, saredz skaudību vai kaut ko līdzīgu tādai bērnišķīgai mazdūšībai? Vīriešu izturēšanās pret mani, lai tā būtu cik pieklājīga būdama, ik brīdi aizskāra manu paš­mīlību. Viņu vēsums vai laipnība — viss man likās necieņa. Vārdu sakot, es biju nelaimīga būte, un mana no dabas maigā sirds arvien vairāk nocietinā­jās. Vai Tu esi ievērojusi, ka visas meitenes, kas dzīvo kā audžumeitas, attālas radinieces, demoiselles de compagnie un tamlīdzīgas, parasti ir vai nu zemu stāvošas kalpones, vai neciešamas untumnieces? Pēdējās es no visas sirds cienīju un atvainoju.

Taisni priekš trim nedēļām saņēmu vēstuli no sa­vas nabaga vecmāmiņas. Viņa sūdzējās par savu vientulību un aicināja mani pie sevis uz laukiem. Es nolēmu izmantot šo gadījumu. Ar lielām pūlēm varēju izlūgties Avdotjas Andrejevnas atļauju braukt, un man bija jāsola ziemu atgriezties Pēterburgā, bet es nedomāju turēt vārdu. Vecmāmiņa ārkārtīgi prie­cājās par mani; viņa nepavisam nebija mani gaidī­jusi. Viņas asaras mani neizsakāmi aizkustināja. Es viņu sirsnīgi iemīļoju. Viņa kādreiz bijusi augstāka­jās aprindās un saglabājusi daudz toreizējās pie­mīlības.

Tagad es dzīvoju mājās, esmu namamāte, — un Tu neticēsi, kas tā man par īstu baudu. Es tūdaļ apradu ar lauku dzīvi, un greznības trūkums man nemaz neliekas dīvains. — Mūsu muižiņa ir ļoti jauka. Sen­laiku māja kalnā, dārzs, ezers, priežu mežiņi, tas viss rudenī un ziemā mazliet sērīgs, toties pavasarī un vasarā še jābūt paradīzei zemes virsū. Kaimiņu mums maz, un es vēl ne ar vienu neesmu satikusies. Man tiešām patīk vientulība, kā Tava Lamartina elēģijās.

Raksti, manu eņģei, Tavas vēstules man būs liels mierinājums. Kādas ir Jūsu balles, ko dara mūsu ko­pīgie paziņas? Kaut arī esmu kļuvusi vientuļniece, tomēr neesmu pilnīgi atteikusies no pasaules jūkļa — mani interesē ziņas par to.

Pavlovskas muižā.