Romāns vēstulēs

2. SAŠAS ATBILDE

Mīļā Liza!

Iedomājies manu izbrīnu, kad dabūju zināt, ka Tu esi aizbraukusi uz laukiem. Ieraudzījusi kņazi Olgu vienu, es nodomāju, ka Tu neesi vesela, un negribēju ticēt viņas vārdiem. Otrajā dienā saņēmu Tavu vēs­tuli. Apsveicu Tevi, manu eņģei, ar jauno dzīves veidu. Priecājos, ka tas Tev patīk. Tava sūdzēšanās par agrāko stāvokli mani aizkustināja līdz asarām, bet likās pārāk rūgta. Kā Tu vari sevi salīdzināt ar audžumeitām un demoiselles de compagnie? Visi zina, ka Olgas tēvs bija pateicību par visu parādā tavējam un ka viņu draudzība bija tikpat svēta kā vistuvākā radniecība. Tu likies apmierināta ar savu likteni. Ne­kad nedomāju, ka Tevī tik daudz īgnuma. Atzīsties: vai Tavam steidzīgajam aizbraukumam tikai nav cita — slepena iemesla? Man šķiet… bet Tu kautrē­jies no manis, un es baidos Tevi sadusmot ar saviem minējumiem.

Ko Tev teikt par Pēterburgu? Mēs vēl esam vasar­nīcā, bet gandrīz visi jau aizbraukuši. Balles sāksies pēc pāris nedēļām. Laiks ir jauks. Es ļoti daudz stai­gāju. Nesen mums bija pusdienās viesi; viens no tiem jautāja, vai man ir kādas ziņas no Tevis. Viņš sacīja, ka Tavs iztrūkums ballēs esot jūtams kā pārrauta stīga klavierēs — un es viņam pilnīgi piekrītu. Es joprojām ceru, ka šī mizantropijas lēkme nebūs ilg­stoša. Atgriezies, manu mīlulīt, citādi man šoziem nebūs ar ko pārrunāt savus nevainīgos novērojumus, nebūs kam nodot savas sirds epigrammas. Piedod, mana mīļā, — padomā un apdomājies.

Krusta salā.