Romāns vēstulēs

7. SAŠAS ATBILDE

Tas ir pareizi — atvieglot sirdi ar pilnīgu grēk­sūdzi! Sen jau tā vajadzēja, manu mīlulīt! Kāpēc gan Tev negribējās atzīt to, ko jau sen zināju: ** un Tu — jūs mīlat viens otru — kas par nelaimi? Lai notiek. Tev piemīt īpašība raudzīties uz notikumiem dievs zina no kādas puses. Tu izaicini nelaimi — Tev būtu jābīstas to darīt. Kāpēc gan Tev neprecēt **! Kas par nepārvaramiem šķēršļiem? Viņš ir bagāts, bet Tu nabadzīga — blēņas. Viņš ir bagāts par di­viem — ko jums vēl vairāk. Viņš ir aristokrāts, bet vai Tu vārda, izglītības pēc neesi aristokrāte?

Nesen iznāca strīds par augstāko aprindu dāmām. Es dabūju zināt, ka R. reiz nostājies aristokrāti­jas pusē tāpēc, ka tā labāk aujot kājas. Tātad vai nav skaidrs, ka Tu esi no galvas līdz kājām aristo­krāte?

Atvaino, manu mīlulīt, bet Tava patētiskā vēstule mani sasmīdināja. ** ieradies uz laukiem, lai Tevi satiktu. Kādas šausmas! Tu ej bojā, tu prasi manu padomu. Vai tikai Tu neesi kļuvusi par provinces varoni? Mans padoms: jo drīzāk salaulāties jūsu lauku baznīcā un ierasties pie mums, lai tēlotu For- narīnu dzīvās gleznās, kādas grib rīkot S**. Tava bruņinieka rīcība mani, bez jokiem, aizkustināja. Pro­tams, vecos laikos mīlētāji labvēlīga skatiena dēļ devās uz trim gadiem cīnīties Palestīnā; bet mūsu dienās braukt 500 verstis no Pēterburgas, lai satiktos ar savas sirds valdnieci, — tiešām nozīmē daudz. ** pelnījis uzslavu.