Romāns vēstulēs

4. SAŠAS ATBILDE

Tu maldies, mīļā Liza. Lai iegrožotu Tavu paš­mīlību, es ziņoju, ka R. nepavisam nejūt Tavu iztrū­kumu. Viņš pieķēries lēdijai Pelamai, iebraucējai anglietei, un neatiet no tās. Uz viņa runām tā atbild ar nevainīgas izbrīnās izskatu un mazu izsaucienu «oho!» … bet viņš ir sajūsmināts. Zini: man par Tevi apjautājās, ar visu sirdi pēc Tevis skumst Tavs pastā­vīgais admirateur Vladimirs**. Vai Tu esi apmieri­nāta? Domāju, ka ļoti apmierināta, un pa savam pa­radumam uzdrošinos pieņemt, ka arī bez manis biji to uzminējusi. Jokus pie malas, ** stipri interesējas par Tevi. Es Tavā vietā aizvilinātu viņu tālu. Neko teikt, viņš ir lielisks līgavainis … Kāpēc gan viņu neprecēt! Tu dzīvotu Angļu krastmalā, sestdienās rīkotu viesības un katru rītu piebrauktu pēc manis. — Beidz blēņoties, manu mīlulīt, brauc pie mums un preci **.

Aizvakar bija balle pie K**. Cilvēku bez jēgas. De­jojām līdz pieciem. — K. V. bija ģērbusies ļoti vien­kārši: balta krepa kleitiņa, pat bez puķu vijas, bet virs galvas un kaklā briljanti par pusmiljonu: tikai! Z. pa savam paradumam bija ģērbusies traki jocīgi. Kur gan viņa ņem savus tērpus? Uz viņas kleitas bija izšūtas nevis puķes, bet nez kādas kaltētas sēnes. Vai Tu, manu mīlulīt, nebiji tās viņai atsūtījusi no lau­kiem? Vladimirs** nedejoja. Viņš dodas atvaļinā­jumā. — S. atbrauca (droši vien pirmās), nosēdēja visu nakti nedejojušas un aizbrauca pēdējās. Vecākā, liekas, bija nosārtojusies — ir jau laiks … Balle bija ļoti izdevusies. Vīrieši palika neapmierināti ar vaka­riņām, bet viņiem taču mūžīgi jābūt ar kaut ko ne­mierā. Es jutos ļoti jauki, kaut arī dejoju kotiljonu ar neciešamo diplomātu St-, kas savai iedzimtajai muļ­ķībai pievienojis vēl izklaidību, ko ieguvis Madridē.

Pateicos Tev, mana sirds, par Ričardsona raksturo­jumu. Tagad man ir jēdziens par viņu. Izlasīt to ne­ceru — ar savu nepacietību; es arī Valterā Skotā atrodu liekas lappuses.

Blakus minot, šķiet, Helēnas N. un grāfa L. romāns beidzas — vismaz viņš tik ļoti nokāris galvu un viņa kļuvusi tik uzpūtīga, ka kāzas droši vien ir izlemta lieta. — Piedod, manu daiļumiņ, vai esi apmierināta ar manām šāsdienas pļāpām?