Ruslans un Ludmila

Tā, zemes gājējs vienaldzīgais,

Es vaļas brīžos, klusi sveikts,

Te liku skanēt liras stīgai,

Par senatni tāltumšo teikt.

Es dziedāju — un zuda sāpes,

Ka laime pāri dara man,

Ka pieviļ Dorīda nez kāpēc,

Ka muļķu mēlnesība skan.

Uz izdomas visātriem spārniem

Līdz zemes malai skrēja prāts;

Un nemanīju, kaismes pārņemts,

Ka mākons tumšs man pāri krāts!.

Es gāju bojā… Svētais glābējs

Kopš pirmām aukām tu man šeit,

Ai draudzība, kas sniedzi slāpēs

Man malku slimai dvēselei!

Tu vētru bargo remdināji,

Sirds atkal mierā saldi smelgs;

Tu brīvību man saglabāji,

Kas visu karsto siržu elks!

No Ņevas krastiem tālu šķīries

Un zudis tenku pasaulei,

Es redzu te, caur gaisiem tīriem

Kā Kaukāzs lepnās pieres slej.

Es, lūkodamies stāvās kraujās

Un klinšu drūmā daiļumā,

Sev jaunu spēku jūtu saujās,

Man dabas ainas pretī māj

Un mežonīgas plaši veras;

Kā agrāk dvēsele arvien

Vēl smagu domu neatdzeras —

Bet dzejas dzirksts tai garām skrien.

Un iespaidus man meklēt velti:

Ir pagājis mans dzejas laiks,

Viss mīlas, sapņu cēliens maigs,

Kad iedvesmu sirds prata smelties!

Ir garām īsais jūsmas rīts —

Uz mūžu zudis tam ir līdz

Mans dzidro dziesmu kamols zeltīts…