Ruslans un Ludmila

Sen pagajušo dienu zaigs,

Vissirmās senatnības teikas.

Gaišs Vladimiram tēva vaigs,

Viņš dižu dēlu pulkā sveikas

Ar draugiem dziru zālē sauc;

Viņš meitai jaunākai, ko saudz,

Ar kņazu Ruslanu svin kāzas —

Un medu dzer no smagas glāzes,

Jo līksmei viss šai dienā ļauts.

Bez steigas paēst, krietni mielot

Bij senču tikums; apkārt laist

Bez steigas mēdza kausu lielo,

Kur alus virmo, vīni kaist.

Kauss līksmu prieku sirdīs šļāca,

Pār malām putas plūda tam,

Kad dzēriendevējs svinīgs nāca

Un zemu liecās ciemiņam.

Drīz saplūst runas šalkā vienā,

Dūc dzīrotāju jautrais bars;

Tad spēji dziesma dun pret sienām

Un kokles skaņas dzirdi skar;

Nu visi klausās. Dziesmā slavu

Dzied Bajans daiļai Ludmilai,

Ko Ruslans laimīgs gūst par savu, —

Vīts Laļa kāzu vainags tai.

Bet Ruslans, pārņemts kaisles spējas,

Ne ēd, ne dzer vairs, iemīlējies;

Vien ilgotajā noraugās,

Gan dusmo, deg, gan nopūšas,

Viņš knaiba savas ūsas skaistās

Un nepacietīgs mirkļus skaita.

Tumst vaigs un skumjas skatus sedz

Trim bruņiniekiem, ko te redz

Pie šalkojošā kāzu galda;

Tie klusē, kausos vērdamies,

Kas tukši sen; šķiet, dzira salda

Vien rūgtumu tiem sirdīs lies;

Tie neklausās, ko Bajans dziesmo,

Un drūmās acis nepaceļ —

Trīs sāncenši, kam asins liesmo

Pret Ruslanu un skaudums dzeļ;

Tiem naids un mīla sirdis sveļ.

Tas viens ir Rogdajs, drosmīgs varons;

Viņš Kijevu ir daudzos karos

Ar šķēpu pratis godā celt;

Otrs — Farlafs, vlzdegunis mēlīgs;

Viņš dzīru varonis jo dzēlīgs,

Bet kaujas laukā allaž pelts;

Un pēdējs, kaislās domās grimis,

Ir Ratmirs, hazariešu hans.

Tiem visiem prieks šķiet mūžam rimis

Un dzīru troksnis sveši skan.

Lūk, mielasts galā; viesi ceļas

No galdiem, jūk un jūkli veļas,

Un visi jaunos uzlūko:

Vērsts lejup līgavai ir skatiens,

It kā tā bītos soli atiet, —

Skauj līgavainis priecīgs to.

Bet ēna gulst pār visu dabu,

Jau tuvu pusnakts stunda nāk;

Vēl viesi palicējiem labu

Un cits pēc cita izklīst sāk.

Kaist līgavainis līksmē saldā:

Viņš iedomās jau glāstot maldās

Pie kautrās meičas daiļumiem;

Vēl lielkņazs abus skumji pētī,

Tad tēvišķīgā mīlā svētī

Un gaišu laimi novēl tiem.

Lūk, līgavu pie kāzu gultas

Jau vada drīz, un gunis dziest…

Krīt aizkari un durvju bultas,

Laiks Laja spuldzei krēslu kliest.

Nu piepildītas mīlas ilgas,

Tā ziedu vāc no laimīgiem;

Krīt slēpējs tērps kā ēna zilga

Uz Caregradas paklājiem…

Vai dzirdat mīlētāju čukstus,

Kur skūpsti skan kā avots tirs,

Un elsas, ko, vēl sirdij pukstot,

Dveš kautre pēdējā?… Jau vīrs

Jauš laimes priekus elsā biklā;

Un, lūk, tie sākas.. Pēkšņi nīgrs

Dārd pērkons, zalgo zibšņi miglā,

Dziest spuldze, smacīgs nokūp sērs,

Viss satumst, it kā dzelmē vērsts,

Un pamirst Ruslans mirklī žiglā…

Viss norimst. Klusums apkārt baiss.

Tad divkārt noskan dīvains sauciens,

Kūp miglas dzelmājs pelēkais.

Tur aizvird kāds, ar tumsu jaucies. .

Viss atkal rimst. Pils drūmi dus.

Stingst līgavainis šausmās kluss,

No pieres norauš aukstus sviedrus

Un drebēdams sev blakus ķer,

Vēl tumsai atņemt mīļo cer..

Bet velti! Nav tur maigās biedres!

Viņš akli tālāk soli sper —

Nav Ludmilas, lai kur tas tver,

Tā laupīta pirms ausmas ģiedras.

Ak draugi, ja kāds nelaimīgs

Cieš bezcerīgas mīlas mokas,

Tam dzīve dažkārt skumjās slīgst

Un tomēr dzīvot puslīdz sokas.

Bet, ja pēc gadiem laime nāk —

Skaut ilgoto un nedabūto,

Ko alcis, cik vien kaisle māk,

Un pēkšņi mīļo, mirkli gūto,

Uz mūžu zaudēt… Draugi, es

Tad labāk gulstu kapenēs!

Dzīvs tomēr Ruslans nelaimīgais.

Bet ko gan lielkņazs tagad teiks?

Tam ziņa cērt kā zobens stīgai,

Viņš dusmās znotu sauc, kas sveiks.

Sauc kopā galmu, vēsti tautā

Un, zibšņus mezdams, bargi jautā:

«Kur Ludmila, teic — kur?» Viņš kvēl.

Bet Ruslans klusē. «Bērni, draugi!

Pauž jūsu slavu kaujas lauki:

Jel sakiet — kam vien tikums cēls —

Kurš žēlos manu sirmo galvu

Un nolaupīto meklēt jās?

Kas viņu izglābs, tam kā balvu

Tad — dzirdi, trīci nožēlās,

Kas cirsties neprati dēļ tās! —

Tam došu savu acuraugu

Par sievu un vēl pusi valsts.

Jel atsaucieties, bērni, draugi!..» —

«Es!» aizlūst līgavainim balss.

«Es! Es!» sauc Rogdajs elpā straujā,

Un Farlafs, Ratmirs priecīgs sauc:

«Mēs tūdaļ seglosim, lai kaujās

Līdz zemes galam kumeļš trauc;

Met malā raizes, tēvs, un bēdas,

Mēs kņazi pārvedīsim drīz!»

Un klusā pateicībā trīs

Tēvs asarās un sveikas vēda

Tiem, kuru jājiens nebūs īss.

Tie visi četri iziet kopā:

Iet Ruslans, smagu skumju mākts;

Lūst sirds kā šķelta šautra stopā —

Par līgavu, ko nepanākt…

Kāpj visi zirgos nemierīgos,

Gar krastu jāj, kur Dņepra spīgo;

Drīz mīļodami tālē gaist,

Vien putekļi tiem pēdās kaist.

Sen nesaredz vairs aizjājējus,

Bet lielkņazam vēl ilgi skats

Klīst tālumā; ar stepes vēju

Viņš domās līdzi auļo pats.

Jāj Ruslans klusēdams un sērīgs,

Tam prāti jūk un rēgi māj.

Aiz viņa bramanīgs, maz vērīgs,

It lepni slējies, Farlafs jāj.

Viņš lielīdamies saka: «Beidzot

Nu, draugi, esmu izrāvies

Reiz savā vaļā! Greizi ies

Tam milzim — viņu sastapt steidzos!

Tad gan tur asins upes šļāks,

Būs mīlas atriebei labs pļāvums!

Šķēps asais, dzirksti liesmaināk,

Jau kumeļš dedzīgs slienas stāvus!»

Bet Ratmirs, hazariešu hans,

Jau sapņos Ludmilu slēdz skavās;

Viņš seglos it kā dej un skan,

Pats reibdams asins dziesmā savā.

Kā uguns skatiens kaislē kvēl,

Nav zirga straujā šodien žēl;

To brīžam triec ar traku trauksmi,

Tad pēkšņi griež un stāvus slien,

Tad kalnup brāž ar kaujas sauksmi.

Drūms Rogdajs jāj un klusē drausmi,

Baiss šķiet tam liktens pavediens…

Tumšs nemiers ēno viņa vaigu —

Vēl greizsirdība plosa to;

Un bieži vien ar skatu baigu

Viņš jauno kņazu uzlūko.

Tā sāncenši nu augu dienu

Pa vienu ceļu kopā jāj,

Līdz Dņepras krastmalu arvienu

Jau tumšāk vakarkrēsla klāj;

No Dņepras ūdeņiem kāpj migla;

Laiks arī zirgus pūtināt.

Lūk, lejā ceļš! Kā šautra žigla

Tas šķērso šo. Var savrup jāt.

«Laiks doties katram savu gaitu,

Lai katram liktens savs!» tie teic.

Un zirgs bez laužņu, riksi raitu,

Pats ceļu izvēlējies, steidz.

Ko dari, nelaimīgais Ruslan,

Viens klajumā, kur zvaigznes zied?

Kā sapnis vien, kā ēna kusla

Tev Ludmila un kāzas šķiet!

Slīd zemu bruņu segs pār seju,

Slīd pavada no rokām lejup,

Un lēni tālos laukos viens

Tavs kumeļš pusnakts rasā brien,

Sirds izmisumā grimst bez gala.

Tad pēkšņi priekšā klintīs ala;

Tur gaisma spīd. Viņš zirgu sien

Un dodas turp zem akmens sienām,

Kas stāv kopš dabas pirmām dienām.

Viņš sagrauzts iet un ko gan redz?

Sēž vientulis tur sirms un vecs:

Tam skatiens rāms un balta bārda,

Līkst zemu lampas gaismā plecs;

Tas kādu senu rakstu sedz,

Ko lasot nebilst viņš ne vārda.

«Nāc iekšā, sveicināts, mans dēls!»

Viņš smaidot teic, kad viesi mana.

«Jau gadu divdesmit še kvēl

Tā vientulībā spuldze mana;

Nu beidzot diena tā ir klāt,

Ko sen jau viedu laika tālēs.

Jel sēdi, klausies. Nakts drīz bālēs.

Liek liktenis mums kopā stāt.

Tev, Ruslan, Ludmila ir projām;

Zūd drosme, izmisums dzen bojā;

Bet ātri paies ļaunais laiks,

Un atkal atplauks laimes vaigs.

Ar cerību un sirdi drošu

Ik šķērsli veic, nav noskumt vērts;

Uz priekšu vien! ar šķēpu spožu

Uz pusnakts pusi ceļu cērt.

Tavs ienaidnieks un aplaupītājs

Ir baigais burvis Mērapuns;

Sen kārs uz jaunavām viņš glītām,

Šis pusnakts kalnu pundursuns,

Bet to nekad pa pēdām dzītām

Nav panākusi soda guns;

Vien tev rast taku kādā rītā,

Pa kuru ļaunā ligzdā tiek;

Tavs zobens burvi pīšļos trieks!

Teikt vairāk nedrīkstu, kas darāms;

Viss, ko tev nākamība sniegs,

Mans dēls, ir tavā paša varā.»

Pie veča kājām Ruslans krīt

Un priekā skūpsta viņa roku.

Viss pēkšņi it kā gaišāk spīd,

Sirds nesajūt vairs tumšo moku.

Bet mirkli atplaukušais skats

Drīz atkal tumšā ēnā tinas…

«Tavs skumju cēlonis man zināms,

To tūdaļ izkliedēšu pats,»

Teic sirmgalvis. «Tu mokies domās,

Ka burvis viņu glāstiem skar;

Jel esi mierīgs: šādā lomā

Maz jaunavai viņš kaitēt var.

Viņš zvaigznes sedz pie debess juma,

Viņš iesvelpjas — un mēness trīc;

Bet spītēt laika tecējumam

Pat viņa zintis nepalīdz.

Viņš, greizsirdībā trīcot, sargāt

Aiz durvju bultām vien vairs māk

Un mocīt nevarībā bargā

To, kur nekā tas nepanāk;

Viņš kluss ap gūstekni tur staigā

Un nikni savu likstu lād…

Bet, varoni, jau nakts; tev vaigā

Ir nogurums; laiks spēkus krāt.»

Uz mīkstām sūnām Ruslans liekas

Pie pavarda, kas lēni dziest,

Lai guļot spirgtums kaulos briest.

Viņš valstās, pūš, bet nejūt miega…

Līdz beidzot pieceldamies teic:

«Tēvs, šonakt miegs no manis steidz!

Nav miera sirdij, ko lai dara,

Ne aizmigt var, ne tālāk jāt;

Ļauj sarunā vēl spirdzināt

Man dvēseli pie tava gara.

Jel piedod pārdrošību, teic:

Kas esi tu, man it kā sūtīts

Par labvēli šeit ceļa jūtīs?

Kādēļ še vientuļš mūžu beidz?»

Ar skumju nopūtu un smaidu

Bilst vientulis: «Dēls, laika loms

Jau grimis liels, kopš tevi gaidu.

Tāls tēvu krasts. Es dzimis soms.

Kur svešiem nezināmas lejas,

Kur apkārt klintis drūmas slejas,

Tur bij mans jauno dienu rīts;

Tur ciema lopus ganos dzinu

Un, sila šalku piepildīts,

Nekā es cita nepazinu.

Bet nebij lemts, ka ilgi man

Tur bezrūpībā dienas skan.

Tai laikā auga ciemam tuvu

Kā zieds, kas rotā rudzu druvu,

Visdaiļā Naīna. Ikviens

Starp meičām viņu daudzināja

Par skaistāko. Reiz prcm no mājas

Es lopus laidu kā ikdien

Uz tālo līci meža galā.

Man dūkas dzied. Strauts oļus trin,

Un pēkšņi redzu: krasta malā

Sēž daiļava un kroni pin.

Mans liktenis te likts bij svaros…

Tā bija Naīna, mans varoni

Es gāju klāt — un dīvains kvēls

Man balva bij par skatu vienu;

Sirds juta — rīts vai vakars vēls —

Šo mīlas liesmu pieskārienu,

Kas reizē sāpīgs, salds un cēls.

Jau vasara bij pagājusi,

Kad reiz pa vidu rotaļai

«Es mīlu tevi, Naīn!» klusi,

Pats tvīkdams, izsacīju tai.

Bet Naīna tik pasmīnēja,

Tās skatiens lepnais kļuva ass;

Tad vienaldzīgi atbildēja:

«Gans, tevi nemīlu nemaz!»

Un viss man kļuva drūms un naidīgs:

Ne mežs, ne strauts, ne klinšu krūts,

Kur jautrās ganu spēles dūc, —

Nekas vairs nelika man smaidīt.

Sirds kalta, nerimdama gaidīt,

Un beidzot nodomāju es

Tad aizceļot no dzimtenes

Un jūrā kliedēt kaisles gūstu

Starp vīriem, kas prot vētru sveikt;

Tur kaujās varoņdarbus veikt,

Lai Naīnai reiz lepnums lūztu.

Bij drošu zvejas vīru daudz,

Kas atsaucās uz šādu dēku.

Drīz bruņas tēvu krastā klaudz

Ar še vēl nedzirdētu spēku:

Tur kaujas laivas selgā brauc…

Ar cerībām un kaismi spriegu

Mēs airējām, kurp vēji sauc;

Un desmit gadus viļņus, sniegus

Eij asins šaltīm sārtot ļauts.

Un skrēja vēsts: dažs ķēniņš nobāl,

Kad uzlido mans pulks kā rēgs,

Un bruņiniekiem rindas šķobās,

Un tie no mūsu šķēpa bēg.

Mēs bargi cirtāmies bez bēdām,

Tad meslus, veltes dalījām,

Ar uzvarētiem dzīrot sēdām

Un visi kopā līksmojām.

Bet sirds bez Naīnas man kaisa,

Vai kauja bij vai dzīru tvans,

Un ilgas allaž tālē gaisa,

Kur dzimtie somu krasti skan.

Tad teicu: «Laiks mums doties mājās,

Lai bruņas vadzī pakarājas

Zem dzimto sētu lieveņiem!»

Tā sacīju — un airi svila

Līdz somu līča ūdeņiem;

Un, kāpjot krastā, varoņiem

Sirds lepnumā un priekā sila.

Nu brīdis cerētais ir klāt,

Nu piepildītas senās ilgas!

Ai satikšanās dienas zilgas,

Reiz arī man jūs atausāt!

Pie skaistules vislepnās kājām

Mans šķēps, ko asins rūsa klāja,

Un zelts, un pērles — viss bij mests

Un pats es karstas kaisles varā,

Viens apklusušu meiču barā,

Kur katra apskauž draudzenes,

Mēms stāvēju kā liktens svaros;

Bet viņa sprauda adatas

Un vienaldzīgi teica: «Varon,

Es tevi nemīlu nemaz!»

Vai vērts gan stāstīt to, mans dēls,

Ko izsacīt nav vārdiem spēka?

Vēl tagad sirdī senais kvēls

Kā ogles gail pēc ugunsgrēka;

Kaut esmu viens un visam tāls

Un dzird jau klaudzam kapu vārtus,

Vēl tomēr sūro miņu sāls

Rieš asaru pār sirmo bārdu.

Bet klausies: manā tēvijā

Ir mežos ciems, kurp reti jāj;

Tur zveji glabā zinšu vārdus.

Tur ezeri starp klintīm dus

Un mūžameži apkārt slienas,

Tie sargā sirmus zintniekus,

Kas domu domā augas dienas

Un, noslēpumā grimstot, klus.

Vied viņu jausma šaušalīgā

Gan to, kas bijis, to, kas taps,

Un burvju varai paklausīga

Pat mīlestība kļūst un kaps.

Un, lūk, es, mīlas alcējs, arī

Tad nolēmu, lai dlvie gari

Man palīdz Naīnu reiz burt,

Tai saltā sirdī pavasari

Un kaislu mīlas kvēli kurt.

Es devos tālu brīvā klaidā

Un dziļi mežu biezokņos;

Tur burvju zintīs gremdējos

Daudz gadu nemanāmā laidā.

Un beidzot nāca mirklis tas,

Kad piecēlos es laimes smaidā:

Man apslēpts nebij vairs nekas!

Man vārdotāju spēks bij rokā.

Lai mīla plaukst! Gals ilgu mokām!

Jau uzvara pie sliekšņa skan;

Tu, Naln, piederēsi man!

Tā domāju — bet liktens smēja:

Viņš atkal mani uzvarēja.

Es, jauneklīgas skubas dzīts,

Pilns kaislas vēlēšanās, skrienu

Un vārdus burvju mezglā sienu,

Lai gari nāk; mežs krēslā tīts,

Tad cauri zibens bulta šaujas,

Kauc gaisi, koki vaida līdz,

Un zeme man zem kājām trīc…

Tad pēkšņi viss ir piepildīts —

Un redzu: vecenīte sīka

Sēž manā priekšā sirma, līka;

Tai kūkums dreb un deguns sīc,

Un trūdi jau no elpas garo.

Tā bija Naīna, mans varon!..

Es, šausmās sastindzis un bāls,

Uz baigo parādību vēros,

Sev neticēdams, šaubās svēros,

Tad raudot saucu: «Sapnis tāls!

Vai tiešām, Naīn, tu tā esi!

Kur jaunība un skaistums tavs,

Kam līdzīga zem saules nav?

Kāds jods šo lāstu tev ir nesis?

Teic — vai ir sen, kopš toreiz pats

No dvēseles un tevis šķīros?

Teic, Naīn!» — «Četrdesmitais gads!)

Un vecenei zib kautri skats:

«Man šodien septiņdesmit dzīro.

Ko darīt, draugs,» tā viņa ķērc,

«Kā putni mūsu gadi skrēja,

Reiz bijām jauni — skumt nav vērts

Tie ziedi abiem noziedēja.

Jo labāk, draugs, jel tici man,

Ja prom tās palaidnību dienas;

Es esmu sirma, tiesa gan,

Varbūt pat kūkums plecos slienas,

Nav vairs, kā bija, šis un tas,

Trūkst senās dzirksts un mīlības;

Bet toties (vecā aiztur dvesmu)

Tev atklāšu: es burve esmu!»

Un bija tiešām tiesa tai.

Mēms stāvēju es viņas priekšā

Un stulbs kā muļķis beidzamais,

Ar visu zinti purvā iekšā.

Bet, lūk, kur šausmas: piepildīts

Mans būrums vigā bij, kā nākas.

Jau sirmā dīva kaislē trīc,

Pret mani mīla viņai sākas.

Tā muti baigo smaidā viebj,

Par mīlu šļupst un pretim stiepj

Man savas izģindušās rokas.

Jel iedomā tu manas mokas!

Man mulsā skatiens sānis klīst,

Tai kāss pa vidu vārdiem pinas,

Bet kaislais stāsts kā straume līst:

«Sirds mana beidzot iepazina,

Kur viņas prieks, mans dārgais draugs;

Tā mūžam maigās jūtās plauks

Kā puķe pavasara šalkās…

Es tvīkstu, mīļais, ātrāk skauj

Un visu, visu baudīt ļauj…

Nāc, mīļais, nāc, es mirstu alkās…»

Tad viņa gurdi plakstus ver

Un ilgošanās pilna sliecas;

Tad manu svārku malu tver

Un kārnām rokām tālāk tiecas…

Es šausmās miedzu acis ciet,

Lai neredzētu baigo rēgu;

Tad izrāvos un kliegdams bēgu,

Līdz zemes malai gatavs skriet.

«Ak necienīgais!» viņa sauca.

«Kurš cits gan rāmo mūžu jauca

Man, nevainīgai jaunavai!

Pats zagi Naīnai tu sirdi,

Pats tagad nicini, vai dzirdi!

Lūk, vīrieši! Posts pieviltai:

Tā pati vainīga, ak vai!

Viņš mani, nelietīgais, paved,

Sveļ mīlas kaislībā un pamet!..

Ak krāpnieks ļaunais! Kur mans gods?

Gan nāks tev, meitu zaglim, sods!»

Tā šķīrāmies. Sen apsūnots,

Se mītu viens kopš viņām dienām

Ar sirdi, kur viss rūgtums krāts;

Un sirmgalvi starp akmens sienām

Te priecē daba, miers un prāts.

Jau kapa bedre tumša zvēro;

Bet seno kaisli neaizmirst

Vēl vecene un naidā vēro,

Man atriebt alkdama, vai mirst;

Ar ļaunu vēlo mīlu mēro.

It visu gaišu sirds tai nīst,

Un arī tavā ceļā, protams,

Šīs vecās burves ienaids līst;

Bet bēdām mūžība nav dota.»

Ar dedzi Ruslans visu tver,

Ko sirmais stāsta; acis spodrās

Ne mirkli snaudā neaizver

Un nejūt domu zibā modrā,

Ka nakts jau rītam vārtus ver.

Ved saule starodama dienu…

Ar nopūtu un domu vienu

Skauj Ruslans burvi vientuļo;

Un cerība jau spārno to;

Viņš ārā iet. Zviedz kumeļš raitais.

Lēkt seglos aši Ruslans steidz,

Cērt svilpdams piešus tālai gaitai,

«Tēvs, neaizmirsti mani!» sauc

Un auļo pāri stepes pļavai.

Bet zintnieks, tāls jau kaujas slavai,

Sauc: «Labu ceļa vēju, dēls!

Sveiks, uzticīgais mīlai savai!

Lai padoms mans tev sirdī kvēl!»