Ruslans un Ludmila

Pie zalkšu jūras ozols zaļo,

Tam apkārt, zelta ķēdē siets,

Dien, nakti, teiksmu dzirnas maļot,

Iet mācīts runcis, zintnieks vieds.

Pa labi iedams — dziesmu skanda,

Pa kreisi iedams — teiku teic.

Tur brīnums plaukst: tur jodi granda,

No zaigas miglas nāra sveic;

Tur dīvu zvēru tekās tumšās

Kā biedu zīmes pēdas blāv;

Uz vistas kājām namiņš gumšus

Bez logu, durvju greizi stāv;

Tur mežs un lauks ir rēgu pilni;

Tur ausmā līdz ar jūras vilni,

Kas tuksnešainā krastā rit,

No dzelmes, bruņām zaigodami,

Ar jūras tēvu tērzēdami,

Kāpj varoņdēli trīsdesmit;

Tur princis cēls ar vienu žestu

Prot bargu caru valgos siet;

Tur augstu gaisos, burvja nestu,

Redz spēkoni, kad mēness riet;

Vēl pāri mežiem viņus vied;

Skumst ķēniņmeita ieslodzīta,

Tai kalpo vilks un zvēru svīta;

Uz slotas raganu tur redz,

Tai piesta līdzi pati lec;

Tur Kaščejs kalst, pie zelta stāvot;

Tur.. Krievuzemes elpa strāvo!

Es biju pats tur arīdzan,

Kur jūras malā ozols šalko.

Tur, dzerot salda medus malku,

Tās teiksmas runcis teica man;

No daudzām atceros vēl vienu —

Tai šķetināšu pavedienu…