Ruslans un Ludmila

Ak vai, cik kņaze jauka man!

Tās tikums cienīgs vainagoties:

Tā jūtīga un kautra gan,

Un uzticīga arīdzan,

Mazlietiņ vieglprāte… bet toties

Tās vārds jo mījāk sirdij skan.

Ikreiz no jauna savaldzināt

Ar savu jaukumu tā māk;

Tad sakiet: kā var prātā nākt

Ar Delfīru to salīdzināt?

Ir vienai dabas dārgums rets,

Kas apbur skatienus un sirdis;

Smaids, solis, balss, kas auklē dzirdi,

Viss mīlas liesmu krūtīs dedz.

Bet otra — huzārs brunčos vecs,

Vien ūsu trūkst — sāks tūdaļ tirdīt!

Ir laimīgs tas, kam vakarā

Ir zināms kaktiņš kluss un rāms,

Kur smaidot Ludmila steidz pretī,

Par mīļo sauc un piekļaujas.

Bet ticiet: laimīgs arī tas,

Kurš bēg no Delfīras — un reti

Ar viņu ir pat pazīstams.

Bet temats cits mums runājams!

Kas taurēja? Kas iedrīkstējās

Uz nāves kauju burvi saukt?

Kas lika bārdai gaisos traukt? —

Jā, Ruslans. Deg viņš alkā spējā

Reiz atriebt ļaundarim. Stāv vējā

Pie viņa drūmās kalna pils

Nu varonis un taurē bargi;

Zirgs nepacietīgs cīņai svilst

Un sniegu kārpa. Klusē sargi.

Kņazs burvi gaida. Pēkšņi ķer

Tam tēraudķiveri smags sitiens;

Šķiet, skaidrā gaisā pērkons sper,

Un trāpa galvu zibens kritiens;

Dzirkst acīs Ruslanam kā guns,

Viņš paskatās — virs galvas tieši,

Ar baigu vāli draudot cieši,

Tam lido pāri Mērapuns.

Kņazs vairogu tam pretim slēja

Un šķēpu dusmīgs atvēzēja;

Bet bārda mirklī plīvo nost

Un spēji nozūd mākoņos;

Tad lejup brāž ar jaunu sparu.

Bet Ruslans veikli zirgu triec —

Un kupenā ar visu svaru

Krīt burvis — un tur sēž kā miets.

Nav varonim te domu garu —

No zirga lec, pie burvja skrien,

Aiz milzu bārdas kupri satver;

No sniega pundurs krākdams lien,

Tad pēkšņi bārdu plaši atver —

Ar visu kņazu aizlido

Un augstu, augstu gaisos ceļas…

Zirgs tramīgs ilgi vēro to;

Pār tumšiem mežiem viņi veļas,

Virs kalniem miglai cauri smeļas,

Vējš tos pār jūras dzelmēm sviež;

No sastinguma krampjus juzdams,

Kņazs bārdā turas nepiekusdams —

Ar stipru roku grīstē griež;

No smagās nastas gauži tusdams,

Par krievu spēku brīnoties,

Teic burvis Ruslanam ar viltu:

«Kņaz! Kādēļ gan mums ķildolies?

Ir labāk uzcelt miera tiltu;

Man tava varonība tīk,

Tālab ar mieru esmu līgt,

Bet tikai gan ar vienu runu…» —

«Ciet klusu, viltnieki Cīņā stāj!»

Kņazs pārtrauc to: «Ar Mērapunu,

Kas manas sievas laupītājs,

Nav Ruslanam nekas vairs līgstams!

Šis šķēps būs sods tev, zaglim nīstam;

Līdz pašām zvaigznēm vari jozt,

Bet bārdu cirtīšu tev nost!»

Jūt burvis bailes sirdī līstam;

Viņš mēmi nogurumu cieš

Un īgnās dusmās velti sviež

Pa gaisu bārdu, rauj un krata:

Kņazs vaļā nepalaiž ne mata,

Aizvien vēl ciešāk grīstē griež.

Tā divas dienas burvis skraida,

Bet trešā nolūgdamies vaida:

«Ak varon, žēlo! Elpu spiež!

Sirds stāties draud ar katru dvesmu;

Jel atstāj dzīvu, tavs es esmu!

Kur teiksi — zemē laidīšos…»

«Ahā, reiz rokā! Zinām šos!..

Liec galvu krievu spēka priekšā!

Pie Ludmilas nes burvju riekšā.»

Un padevīgi Mērapuns

Nes varoni uz mājas pusi;

Viens mirklis — un jau kalnos klusi

Tie drūmos stāv, kur ledi dun.

Te Ruslans šķēpu tver bez vārda,

To, kas reiz milzim kļuvis posts,

Ar brīvo roku satver bārdu

Un vienā mirklī nocērt nost.

Tad saka nesaudzīgi: «Jūti

Nu, briesmoni! Kur bieds tavs bij?

Kur spēks?» Un, lepni sliedams krūti,

Ap ķiveri sev bārdu vij;

Tad svilpdams kumeju sauc savu;

Tas tūdaļ, jautri zviegdams, klāt;

Kņazs punduri ar kauna slavu

Bāž seglu somā pārdomāt,

Bet pats, ne mirkli nezaudējot,

Pa taku kalnā augšup jāj,

Kur burvja pils no klintīm māj;

Sirds kvēlo, pilna prieka spēja.

Pie ķiveres tam bārda vējo

Par zīmi bargai uzvarai;

To vergi redz — un mirklī raibs

Skrien moru pulks no malu malām,

Skrien verdzenes — tad visi gaist

Kā putnu bars, kas vaļā laists;

Kņazs paliek viens pils zāles galā —

Iet tālāk, mīļo sievu sauc —

Bet tikai atbalss skan kā alā,

Un paša soļi velvēs klaudz;

Kņazs satraukumā dreb kā salā —

Uz dārzu durvis vajā rauj —

Un iet, un iet arvienu tālāk;

Deg izmisums jau vaigā bālā,

Jo viss ir kluss: bez skaņas kjauj

Pār tukšām lapenēm vējš zarus,

Redz klajā pļavā ziedu barus,

Bet Ludmilas nav it nekur,

Un nedzird viņas balsi skanam.

Kņazs vairs ne gaismu nesamana,

Viņš akli raugās še un tur,

Un pēkšņi dzimst tam doma drūma:

Var gūstā pienākt stunda kļūma…

Viens mirklis.. viļņi… Domas tās

Kā dzelme dziļas. Mēmās sāpēs

Stāv varons dārza marmorkāpēs

Un, baiļu pārņemts, grīļojas.

Sirds sastingst tā kā akmens cieta,

Tumst prāts, deg uguns, dzīslās lieta,

Un mīlas izmisums jau drīz

Kā inde strāvo asinīs.

Šķiet, daiļās kņazes ēna blaku

Tur stāv, uz lūpām lūpas kļauj..

Un pēkšņi baigs, ar kaismi traku,

Kņazs dārzā skrien un visu grauj;

No klintīm bluķus šķeļ kā aukā

Un Ludmilu bez prāta saukā,

Ar šķēpu visu skalda nost;

Krīt lapenes, un birzis gāžas,

Brūk tilts, un dambis vaļā vāžas,

Visapkārt kailums baigs un posts!

Bet kalnos atbalss tālu brāžas —

Ir nācis pērkons zemi post.

Šķēps karsts jau nokaitis kā ēzē,

Viss daiļais dārzs guļ sadragāts,

Bet neprātīgais tikai vēzē,

Lai būtu upuris vai kāds,

Un brīžiem tukšu gaisu kapā…

Te pēkšņi cirtiens nejaušs ķer

Virs kņazes cepuri, un lapās

Tā krīt, kur dadži viņu tver…

Gaist mirklī burvestība kļūma,

Guļ tīklos Ludmila zem krūma!

Pats neticēdams acīm, kņazs,

No negaidītās laimes slāpdams,

Pie kājām zemē nometas

Tai, kuru gūs, vai peklē kāpdams;

Viņš skūpsta rokas, tīklus rauj

Un prieka raudām vaļu ļauj.

Sauc vārdā — kņaze nedzird miegā,

Tai acis aizvērtas ir ciet

Un lūpās kaislas ilgas zied,

Ceļ karsta elpa krūtis liegās.

Ir Ruslans gatavs te vai mirt

Un domā atkal drūmu domu. .

Tad pēkšņi tālu balsi dzird,

Dzird savu sirmo draugu Somu:

«Kņaz, saņemies! Un mājup jāj,

Kaut Ludmila vēl dus pa ceļam;

Tavs spēks ir mīlā neizsmeļams,

Ja sirds tev uzticību krāj.

Gan pērkons šķels to, kas no ļauna,

Un zemē klusums iestāsies —

Un kņaze Kijevā tad ies

Un Vladimira priekšā jauna

No burvju miega modīsies.»

To dzirdot, kņazam spēki rodas,

Viņš sievu maigi klēpī kļauj

Un drīz no kalna lejup dodas

Ar dārgo nastu, steidzot straujš,

Kur kumeļš zviedz pie saites grodas.

Ar burvi somā rāms un kluss

Sāk ceļu Ruslans; liegi dus

Tam rokās Ludmila — tik svaiga

Kā rīta rasā mazgāts zieds;

Lūk, varonim pie pleca liec

Tā galvu mierīga un maiga.

Guļ matu pīnes gredzenā,

Kluss vējiņš cirtās mīksti glaužas;

Klau, nopūta no krūtīm laužas!

Un mirklī vaigos sārtums nāk —

Kā divas karstas rozes aužas!

Sirds mīlā kņaza tēlu jauš,

Tam pieder kairo sapņu šūpas;

Un vīra vārdu čukstā pauž

Tad saldā kaislē viņas lūpas…

Kā noreibumā jaunais kņazs

Šīs ilgas viņas elpā mana:

To saka sārtums, nopūtas

Un krūšu kvēlā viļņošana…

Tā vien pa kalniem, ielejām

Jāj caurām dienām, naktīm jāj

Uz priekšu Ruslans neapstādams.

Vēl tālutāl līdz mērķim kādam,

Bet viņa guļ. Un jaunais kņazs —

Vai tiešām, kaislē degdams, tas

Bez mitas cieta, sevi rādams,

Un sievu prata sargāt vien?

Vai, mākdams vēlēšanos biklu

Un kopdams atturību tiklu,

Viņš tikai sapņu dārzos brien?

Kāds mūks, kas tāliem pēcniekiem

Šo nostāstu caur laiku miglu

Ir saglabājis, apgalvo,

Ka neesot viņš skāris to.

Es ticu! Bauda nedalīta

Nav tīkama, nedz arī glīta:

Vien divatne mums laimi dod.

Nē, ganes! Daiļās kņazes dusa

Tam nebij līdzīga, kāds jums

Mēdz dažkārt uznākt gurdenums

Un snauds zem ziedu krūma klusa.

Es zaļu mauru atceros

Un apkārt bērzu birzi liegu,

Un klusos krēslas brīžus tos,

Un Lidas aizdomīgo miegu…

Nē, pirmais mīlas skūpsts un tāds,

Kad mute tikko muti jauta,

Draugs, nespēja to modināt

No viņas pacietīgā snauda…

Bet nu ir diezgan sapļāpāts!

Kādēļ lai mīlu atcerētos?

Tās skumību un priekus lētos

Sen aizmirsusi sirds man sveikt;

Sauc mani ceļos neredzētos

Kņazs, Ludmila un burvis veikts.

Guļ viņu priekšā plašas lejas,

Kur tikai reta egle zilst;

Bet iztālēm pār klaju milst

Tur vientuļš kalns un augstu slejas

Pret gaiši zilām debesīm.

Sāk Ruslans vērot… Kumeļ, raitāk!

Drīz milzu galvai piejāsim.

Zirgs auļo tuvāk straujā gaitā,

Un brīnums skaidri redzams kļūst:

Tai acis blenž ar tukšu skatu;

Kā meži melnie mali plūst

Un veldrē krīt pār pieri platu;

Bez dzīvības tumst milzu vaigs,

Ar svina pelēkumu sedzies;

Milst mute pavērtā, kur dedzies

Ir zobu rindās mirdzums baigs..

Pusdzīva dziļā nāves domā

Bij galva grimusi pašlaik,

Kad Ruslans pieauļoja svaigs

Ar kņazi klēpī, burvi somā.

«Sveiks, galva!» priecīgi viņš sauc.

«Es klāt! Tavs nodevējs ir rokā!

Lūk, te: bez bārdas gūstā lokās!»

Šie vārdi galvai mieru trauc,

Tā pēkšņi it kā atdzīvojas,

Sejs mirklī tumši nosārtojas;

Tā paskatās — un briesmīgs vaids

Tad satrauc drūmo stepes tāli:

Tā pazīst to, kas drasē raits,

Un šausmās pazīst savu brāli.

Tai nāsis piepampst, pēkšņi kaist

Kā uguns vaigos dusmu kvēle;

Zib skatā bargums pēdējais,

Un velti vārdus meklē mēle.

Tad galva mēmi zobus griež,

Tai izvalbītās acis zaigo,

Līdz beidzot pāri lūpām spiež

Kā vaidienu, kā lāstu baigu.

Jo bija jau tas brīdis klāt,

Kad viņas mokām beigas nāca;

Drīz dzisa kvēle mirklīgā

Un smagā elpā galva krāca;

Lūk, skatiens pārvērsts sānis riet,

Un kņazs un pundurs pēkšņi vied —

Pār galvu nāves ēna mācas,

Un apņem viņu mūžīgs miegs..

Kluss varons jāj ar šķēpu riekšā;

Dreb seglu somā negantnieks;

Bez elpas sarāvies tur iekšā,

Viņš melno magu mēlē liek

Pēc lūgsnas lūgsnu jodiem priekšā.

Pie upes, kurai lēzens krasts,

Pie upes, kurai vārda nava,

Gumst sila ēnā neparasts

Un dūmains namiņš; laivas masts

Tur līcī slejas; kalnā drava.

Gar niedrāju, kas saulē žūst,

Te lēni klusa straume plūst

Un dēļu laipas viegli skalo,

Un tikko sadzirdami čalo,

Kad klaidumā sāk vējiņš pūst.

Starp tālu mežu tumšām sienām

Guļ ieleja šī slēpusies,

Un klusums, šķiet, ir iestājies

Te jau kopš pirmām mūžu dienām.

Kņazs pietur zirgu atpūtai.

Visapkārt miers, pat gaisi klusi;

Un cauri rīta dūmakai

Mirdz ieleja kā aizmigusi,

Un tikko mostas krastā birzs.

Liek Ruslans sievu mīkstā pļavā,

Pats blakus sēž un skumjā savā

Ar skatiem straumei līdzi nirst;

Un pēkšņi redz viņš līcī laivu,

Tai pāri rāma bura zied;

Tur zvejnieks senu dziesmu dzied

Par ūdeņiem un baltu kaivu.

Viņš izmet tiklus dziļumā

Un lēnām pāri upei iras

Uz būdu, kas zem kokiem māj

Un it kā pretī panākt dziras.

Un skalās Ruslans, krietnais kņazs:

Stāj krastā laiva teju, teju,

Kad jau no būdas steidz uz leju

Tur jaunava kā brīnums mazs;

Slaids augums, vējo mati gari,

Mīļš smaids un acu mirdzums spožs;

Mirdz kailie pleci, krūtis ari —

Viss viņā pievilcīgs un košs.

Un, lūk, tie abi apskaudamies

Pie ūdens malas zālē slīd,

Kur, bezrūpīgi mīlēdamies,

Var brīvu stundu pavadīt.

Bet ko gan pārsteigts priekā tīrā

Šai laimīgajā zvejas vīrā

Kņazs pazīst piepeši tobrīd?

Hans Ratmirs, hazariešu dzimtas,

Kas veicis slavens kaujas simtas,

Sens kņaza sāncensis un draugs;

Hans Ratmirs — še uz tāla krasta —

Ne Ludmilas, ne slavas alkst,

Kopš pilns tam šeit ir dzīves kauss

Un mīļās klēpī laime rasta.

Iet Ruslans klāt, un mirklī jau

Hans pazīst, sejā redz tam prieku;

Lec augšā, skrien. Ko kurais sauc…

Un varons apskauj vientuļnieku.

«Ko redzu?» jautā draugam kņazs.

«Kādēļ tu šeit? Kur kaujas slava?

Vai apnikušas uzvaras,

Ja šķīries tu no šķēpa sava?» —

«Mans draugs,» teic zvejnieks atbildei,

«Ir apnicis man kaujas skaļums

Un slavas mirāžs dvēselei.

Jel tici, klusais mežu zaļums

Un mīlas prieks ar savu daļu

Spēj simtkārt vairāk laimes dot.

Vairs nedreb sirds man cīņu alkā,

Kur bieži neprāts bij mums talkā

Un nāve nāca aplaimot;

Nu viss ir aizmirsts, biedri mīļais,

Pat jaunās kņazes daiļums zvīļais.» —

«Prieks dzirdēt, han! Man ir tas gods,»

Teic Ruslans, «viņa ir še blaku.» —

«Kā? Krievu kņaze… Ko tu saki!..

Tas gluži neticami!.. Kur?

Tev viņa līdzi? Teic jel! Tur?

Ļauj redzēt… nē, es bīstos grēka;

Es gribu palikt uzticīgs

Tās daiļumam, kas jaunu spēku

Man sirdi viesa nevainīgs.

Te — viss mans prieks! Te — dzīve visa!

Ar viņu atgriezusies man

Ir mana jaunība, kas dzisa,

Un mīlas dzidrums arīdzan.

Daudz veltu solījumu skanam

No lūpām dzirdēts burvīgām;

Reiz ducis daiļavu bij manas —

Pie viņas bēgu es no tām;

Vien viņas dēļ to prieku pili

Es pametu; un šķēps mans rūs;

Kas slava vairs, kad meži zili

Ar mani kopā laimi gūst!

Es palieku šai klusā laukā,

Kur košākā no zvaigznēm mirdz; —

Ar tevi kopā, mana jaukā,

Ar tevi, mana skaidrā sirds!»

Bez vārda klausās gane skaistā,

Ko vaļsirdīgs teic draugam draugs;

Un allaž viņas skatiens jauks

Ar nopūtu pie hana saistās.

Tā zvejas vīrs un bruņinieks

Līdz naktij krastā nosēdēja;

Tiem plūda valodās viss prieks —

Un nemanītas stundas skrēja.

Jau satumst mežs, un mēness vaigs

Pār kalnu raugās; birzis klusē;

Sen kņazam ceļā doties laiks.

Bet Ludmila vēl nebeidz dusēt —

Viņš apmetnī to viegli kļauj,

Pie zirga nes un seglos paceļ.

Hans domām līdzi lidot ļauj,

Tās vētru viņa sirdī saceļ;

Viņš kņazam novēl uzvarēt,

Vēl mīlā laimi tam un slavu..

Ta ilgi viņš tur krastā sēd

Un atmiņās smeļ malku savu. .

Kādēļ gan nava nolemts man,

Ka mana rotaļīgā lira

Par varonību vien tik skan,

Par draudzību un mīlu tīru

(Ko nepazīst vairs pasaulē)?

Kādēļ man allaž jāmeklē

Un jāatsedz ir audžu audzēm

Vien ļaunums, netikums un viss,

Ko nodevības viltus audzē?

Ai, dziesminieka liktenis!

Vismazāk kņazi meklēt cienīgs,

No kauju slavas vīlies tā,

Sēž Farlafs klusā ciematā,

Kur neredz to pat kaimiņš vienīgs,

Un gaida, Naīna kad teiks,

Gan tad viņš varoņdarbus veiks.

Un brīdis nāk — viņš sastop burvi:

«Vai pazīsti? Tā esmu es!

Svelp zirgu, seglus laukā nes!»

Un zaļa kaķe skrien uz durvīm.

Zirgs apseglots; un ēsmas kurvis

Ir segliem klāt; lūk — kaķe māj!

Un Farlafs tai pa pēdām jāj.

Jau klusē klajums, rimis snaudā,

Nakts migla pāri laukiem brien,

Un mēness pavīdēt vien jaudā

Caur mākoņiem, kas gaisos skrien.

Lūk, pavīd kurgāns ēnu audā,

Tur pakājē sēž Ruslans viens

Un klusē savās skumju ilgās;

Guļ blakus kņaze maigās smilgās

Un allaž nemainīgi dus;

Kņazs domā savu dziļo domu

Un piever acu plakstienus;

Un nemanot ar gurdu omu

Tam uznāk snauds pa sapņu jomu;

Vēl skatiens miglains aizmaldās

Gar jaunavu, bet neredz mīļo,

Tad miegā galva līkst pie tās.

Un dīvains sapnis kņazam rādās:

Viņš redz, ka kņaze viena stāv

Virs bezdibeņa kraujā kādā;

Kā miglā milzu dziļums blāv…

Un pēkšņi Ludmila tur pagaist,

Un viens viņš stāv virs bezdibens.,

Dzird vaidus — viņas balss tur sten

No dzelmes cauri miglai smagai…

Ar sirdi Ruslans sievu sedz —

Un metas tumšā bezdibenā…

Un pēkšņi savā priekšā redz:

Kņazs Vladimirs sēž zālē senā

Starp sirmiem, cēliem varoņiem;

Tur dēli divpadsmit un viesi,

Un it kā dzīro viņš ar tiem

Un savu sudrabkausu piesit.

Un tikpat bargs ir skatā kņazs,

Kā tolaik bij, kad Ruslans šķīrās;

Neviens pie galda nekustas,

Smags klusums valda šajās dzīrās.

Nav ciemiņos vairs jautrības,

Un lielais kauss vairs apkārt nenāk.

Un pēkšņi viesu pulkā kņazs

Redz Rogdaju; tas sēž kā senāk,

Kaut cīņā nokauts, tomēr dzīvs;

Tam glāze dzirkstī zelta vīnā,

Pats jautri smaida, liels un spīvs,

Un neredz Ruslanu, kas brīnās.

Kņazs ierauga tur arī hanu

Un citus draugus, skauģus lai…

Un pēkšņi Bajāns Ludmilai

Par godu iesāk skandēšanu,

Kā allaž svinībās viņš māk.

Un, lūk, jau zālē iekšā nāk

Ar Ludmilu pie rokas Farlafs,

Bet sirmais tēvs nedz runāt sāk,

Ne sveicina, ne taisās salabt;

Un bajāri un kņazi cieš

It visi klusu, sēžot drūmi.

Tad izgaist viss — vien saltums spiež

Vēl varoni kā nāves dūmi.

Līst kņazam miegā asaras,

Viņš, smagās bēdās slāpdams, mokās

Un domā; «Taču sapnis tas!» —

Bet paliek tumšo murgu lokā,

No smagā miega nemostas.

Spīd mēness pāri kalnam blāvi,

Tumst birzī kuplie koku stāvi,

Un klusums valda ielejā…

Tur nodevējs pa ceļu jāj.

Un redz viņš priekšā sev netāli:

Kāds kurgāns vientulīgi tumst;

Tur kņazei blakus Ruslans gumst,

Bet kumeļš apkārt plūkā zāli.

Ar bailēm Farlafs tuvāk jāj,

Bet ragana jau nozūd ēnā,

Dreb viņam sirds un pukstēt stāj,

Krīt pavada no rokām rēnām;

Viņš klusām šķēpu velk no maksts,

Un cirtīs varoni bez kaujas

Viņš pušu; tuvāk soļu raksts…

Jau klāt. Te kņaza kumeļš straujais

Jūt ienaidnieku — nikni krāc,

Sit kāju zemei, zviedz. Viss velti!

Ne dzird, ne jūt, ne domā celties

Kņazs, baigo murgu stindzināts!.,

Tad nodevējs veic samulsumu

Un trīskārt kņazam šķēpu glumu

Un saltu varoņkrūtīs šķeļ;

Tad dārgo nastu seglos ceļ

Un auļo prom ar laupījumu.

Bez maņas augu nakti kņazs

Tā guļ zem kurgāna tur ēnā,

Un augu nakti asins lēnām

No vātīm plūst un sārtojas.

No rīta Ruslans paver acis

Un tikko sadzirdami vaid,

Pats nezina, kas viņam kait,

Vēl paceļas, it kā ko sacīs,

Tad krīt — un paliek nāvē placis.