Ruslans un Ludmila

Tu liki man, ak mana maigā,

Uz liras rotaļīgi naigās

Tev senus stāstus skandināt,

Šai mūzai veltījot labprāt

Ikvienu vaļas brīdi zvīļo…

Bet vai tu zini, mana mīļā:

Par ļaužu nevalodām pikts

Un svētlaimības pārsātināts,

Tavs draugs vairs liru negrib zināt,

Pie pantiem negrib pūles likt.

Es sen vairs nezinu to prieku,

Ko saskaņas un ritmi sniedz;

Es, tavu glāstu reibis, lieku,

Lai vadzi vīst mans lauru zieds.

Ir mani pametis mans ģēnijs,

Kas prata tēlot, izdomāt;

Vien mīlas baudu prieki seni

Spēj manus prātus valdzināt.

Bet tu man liec — tev iepatikās

Jau senāk mani stāsti, tie —

Par mīlu, slavu dziedātie;

Tev Ludmila un Ruslans likās

Tik mīļi — un pat Mērapuns,

Un krietnais Soms ar bēdām sūrām

Un savām gaitām tālās jūrās;

Tu klausījies, līdz dzisa guns,

Ar smaidu lūpās dažkārt snaudi,

Bet mirkļi bij, kad sirds vai dun, —

Tad skatiem maigāk mani glaudi..

Lai notiek; iemīlējies nerrs

Nu atkal stīgas slinkās tvers;

Pie tavām kājām svārkus klāšu —

Par varoni tev strinkšķināšu.

Bet ko es teicu? Kur bij kņazs?

Guļ nokauts Ruslans ceļa jūtīs;

Vairs neplūst asins tam no krūtīm,

Jau krauklis tuvu nolaižas.

Un netaurē neviens vairs ragā,

Un nešķind dzelzu bruņas smagās!

Klīst kņazam apkārt viņa zirgs,

Jo zemu lepno kaklu liecis;

Tam uguns acis neuzdzirkst!

Viņš nekuļ zelta krēpes priecīgs

Un jautrā solī nerikšo,

Tik zviedz, lai jātnieks beigtu dusēt.

Bet neveiks Ruslans miegu šo,

Un ilgi vēl tā vairogs klusēs.

Bet Mērapuns? Tas somā snauž

Pie segliem, ļaunās burves atstāts,

Un it neko vēl nenojauš;

Viņš noguris un dusmīgs valstās

Un Ludmilu un kņazu lād

Aiz garlaicības; klusi kraukā

Un šķendējas, ka nesāk jāt;

Tad beidzot burvis palūr lauka —

Tu brīnums! Varonis guļ veikts,

Pats savās asinīs un beigts,

Bet kņaze prom, ne dvēsles dzīvas.

Dreb priekā ļaundaris: laiks steigt!

Viņš cer: laiks kļūt tam atkal brīvam

Bet vecais pundurs alojās.

Tai laikā Farlafs, burves kūdīts,

Ar kņazi, kas vēl sapņu jūtīs,

Jau Kijevā tejteju jās.

Ar cerību un bailēm sirdī

Viņš jāj, kur Dņepra druvas dzirdi

Un pazīstamās krāces zied;

Jau zelta torņus saulē vied;

Jau pilsētā gar birzīm zaļām

Viņš iejāj; laukumos to sveic

Un pulkiem līdzi ļaudis steidz,

Un garām skrien pa ielām skaļām

Uz pili tēvu priecināt —

Un nodevējs jau slieksnim klāt.

Sirms, sadrūmis zem bēdu sloga,

Kņazs Saules Vladimirs pie loga

Tai stundā savā pilī sēd

Un klusē, dziļās domās grimis.

Un bajāri tam apkārt dēd —

Kā kurais, augstprātībā rimis.

Dzird pēkšņi: suņi kādu ēd

Pie sliekšņa nikni, sargi saukā;

Un durvis veras; iekšā nāk

Svešs karavīrs; pilns ļaužu laukā.

Čukst bajāri un celties sāk,

Dažs pēkšņi iesaucas kā dedzies:

«Re, Ludmila! Un Farlafs, redziet!»

Un mainās mirklī kņaza vaigs,

No sēdekļa viņš slienas naigs,

Un steidzas smagiem soļiem sirmais

Pie nelaimīgās meitas klāt

Un sniedz jau rokas pretī pirmais

To mīļā glāstā sveicināt;

Bet jaunava nemaz to nejūt,

Tai miegā galva līkst uz leju

Pār roku slepkavam — un nu

Uz kņazu visi raugās tautā;

Kņazs klusēdams ar skatienu

Jo ciešu Farlafam tad jautā.

Spiež pirkstu tas uz lūpām kluss

Un viltīgs saka: «Viņa dus!

Es uzgāju to tādu nule

Pie Muromas, kur mūžamežs;

Ļauns pura jods to stiepa svešs;

Tad gan bij manam šķēpam pūles:

Trīs dienas cirtāmies; turklāt

Trīs naktis vēl, kad mēness ausa;

Viņš krita; steidzos kņazei klāt —

Bet guļ tā burvju miegā trauslā;

Kas spēj šo miegu projām dzīt

Un kad var notikt atmošanās —

To nezinu es pasacīt!

Bet cerība un paciešanās

Lai mūsu sirdīs allaž ganās.»

Un drīz jau ziņa tālu skrien

Pa pilsētu kā vēju dzīta;

Pilns laukums ļaužu katru dien —

Pie pils, kur kņaze noguldīta;

Ir skumju zālē ienākt ļauts

It visiem; pūlis viļņo, sauc

Un straumē plūst gar augsto cilni,

Uz kura kņaze miegā dus;

To rotā zelta segu vilnis;

Tur kņazus redz un varoņus

Visapkārt skumjus; taures skanda,

Un ragi pūš, un bungas granda

Tai pāri velvēs. Sirmais kņazs

Pie kājām meitai noliecas

Un, bēdu sagrauzts, tikko jaudā

Vairs asaras bez skaņas raudāt;

Un viņam blaku Farlafs bāls

Trīc mēmā nožēlā, sen drosmei

Un nekaunībai savai tāls.

Jau nakts, bet miera nav vēl rosmei,

Un nomods valda pilsētā;

Spriež ļaudis pulciņos un prāto

Par dīvainību šā un tā;

Dažs vīrs pat sievu jaunlaulāto

Sāk aizmirst vienu mājvietā.

Bet, tiklīdz mēness norietēja

Un rīts jau sāka nakti dzēst,

Pa Kijevu kā uguns skrēja

Ar baigu trauksmi jauna vēsts.

Un kijevieši pulkā žiglā

Jau tumst uz vaļņiem, ka ne sēst…

Un redz: aiz upes rīta miglā

Blāv telšu tik, ka neaplēst;

Tur vairogi kā liesma staro,

Ņirb jātnieki pa lauku baros,

Bet tālē tumšos putekļos

Peld kara ratu melnie segi,

Kūp ugunskuri pakalnos.

Posts: sacēlušies pečeņegi!

Tai laikā pareģotājs Soms,

Kam garu valstī dižens loms,

Rāms savā vientuļnieka sētā

Ar mieru sirdī gaidīt māk,

Līdz diena liktens paredzētā

Un nenovēršamā reiz nāk.

Aiz tāla, tukša stepju lauka,

Aiz kalnu grēdām, klintīm tām,

Kur vēji dzimst un bargas aukas,

Kur iegriezties pat raganām

Ir vēlā stundā dažkārt bailes,

Dus ieleja aiz klinšu ailes,

Un divi avoti tur mirdz:

No viena tek tur ūdens dzīvais

Un jautri pāri oļiem irdz;

No otra — nāves ūdens sīvais.

Visapkārt klusums, vēji snauž,

Un ziedoņvēsmas elpa mikla

Te kokiem lapas nenoglauž,

Ne putni dzied, ne stirna bikla

Nāk dzert no dīviem ūdeņiem;

Kopš radīšanas brīža barga

5o drūmo krastu gari sarga,

Un mūžam klusēt lemts ir tiem…

Stāv pēkšņi vientulis tiem priekšā

Ar divām tukšām krūzēm riekšā;

Un gari mulsā skatus ceļ,

No krasta kāpjas, baiļu pilni.

Viņš noliecas un ātri smeļ

Tad krūzēs katrā savu vilni;

Kad abas piesmeļ — pēkšņi gaist

Un divos mirkļos ir jau pļavā,

Kur kluss, bez dzīvības un baiss

Guļ Ruslans asins peļķē savā.

Pie varoņa tad sirmais nāk,

Ar nāves ūdeni to slaka —

Un mirklī vātis starot sāk,

Zied līķī skaistums neizsakāms;

Tad dzīvo ūdeni tur blakām

Vispārim varonim viņš lej —

Un spēcīgs, smaidot pasaulei,

Vēl spirgtāks, nekā bijis vakar,

Lec Ruslans kājās, gaismu dzer

Ar kāro acu skatiem spožiem;

Kā ļaunu sapni miņa tver

It visu nu ar smaidiem drošiem;

Bet kur tad Ludmila? Viņš viens!

Un sirds jau stingst pēc mirkļiem možiem.

Tad pēkšņi varons galvu slien:

Tur Soms ar vaibstiem uzvarošiem

To skauj un saka: «Pavediens

Rit tālāk, dēls! Ar liktens grožiem

Tev laime steidz; dun kaujas lauks —

Tur uzvara tev spoža smaida;

Tad miers no tava šķēpa plauks

Pār Kijevu, kur viņa gaida.

Šo gredzenu sev pirkstā mauc,

Ar to tu viņas pieri aiztiec,

Tad burvju miegs steigs projām laisties

Un naidnieks mulsīs, baiļu skauts,

Un valdīs miers, ies bojā ļaunums,

Jūs abi kalsiet laimi jaunu!

Nu sveiks uz laikiem, jaunais draugs!

Sniedz roku. . ceļam kājas aunu

Es turp, kur katru kaps reiz sauks…

Tur tiksimies!» To teicis, zuda.

Bet Ruslans, dzīvei piecēlies,

Stāv aizgrābts; apkārt stepe gluda!

Viņš tukšā tālē rokas sniedz…

Bet vairāk nesadzird ne skaņas!

Stāv viens viņš klajā kā bez maņas;

Tad savu zirgu Ruslans redz:

Tas rikšo klāt ar burvi somā;

Zviedz kumeļš, danco žirgtā omā;

Un kņazs jau gatavs, seglos lec

Un sveiks un vesels lido tālē,

Kur pāri klajiem meži bālē.

Bet kāds gan tobrīd sāpīgs kauns

Ir Kijevai tur, aplenkumā!

Uz druvām raugās vecs un jauns

Pār upi drūmā izmisumā;

Stāv ļaudis torņos, vaļņos vird

Un šausmās debess sodu gaida;

Ik namā vaimanas jau dzird,

Bet laukumos bargs klusums baida.

Kņazs Vladimirs pie meitas viens

Stāv bēdu lūgsnā kļautām saujām;

Drošs varoņpulks jau seglus sien,

Ar kņaziem kopā drīzi vien

Tie dosies asiņainā kaujā.

Aust diena. Bariem briesmīgiem

Brūk ienaidnieks no pakalniem,

Aiz pulka brāžas pulks pa lejām

Ar kaujas kaismē baigām sejām,

Pret valni visi straumēm plūst;

Un pilsētā dzird trauksmes tauri —

Un lido pulki vārtiem cauri,

Pret ienaidnieku bargo grūst

Un nāves kaujā kopā kūst.

Krāc zirgi, asins smaku jaušot,

Šķind šķēpi, dzelzu bruņas laužot,

Melns bultu mākons gaisos šņāc;

Brāž jātnieki pār galvu, kaklu,

Te melnā mudžeklī tie saklūp,

Tur cieši slēgtās rindās jāj,

Un pulks pret pulku cirsties stāj;

Pret jātnieku te kājnieks stājas;

Tur auļo zirgs bez karotāja;

Te pakrīt krievs, tur pečeņegs,

Te trauksmi sauc, tur lūdzas segt;

Dažs krīt, ar ozolvāli dragāts,

Cits beidzas, uzdurls piķī smagā,

Šim skaudra bulta krūtis dzeļ,

Tam zirga pakavs galvu šķeļ…

Un kauja ilgst līdz naktij melnai:

Nav uzvaras ne mums, ne šiem,

Guļ visur kaudzēm kritušie;

Turpat liek vaigu virsū delnai

Un mieg viss karotāju pulks;

Un tikai reti nāves gaitā

Kāds sāpēs sten, kāds miegā gulgst

Un paklusām kāds lūgsnas skaita.

Jau rīta bālums sāka svīst,

Bij samanāms jau straumes sudrabs,

Bet nakts vēl negribēja klīst,

Un lēnām nāca diena gurda.

Jau gaišāks, gaišāks kalns un mežs,

Jau ausma debess malu pleš.

Bet kaujas lauks vēl nebeidz dusu,

Vēl visam pāri valda klusums;

Tad pēkšņi pārtrūkst dziļais snauds:

Ar trauksmi ienaidnieki ceļas,

Pār lauku kaujas troksnis veļas,

Turp mulsā kijevieši trauc;

Tie bariem steidzas kopā klusi

Un redz: pa ienaidnieka pusi

Kāds jātnieks, bruņām mirdzēdams,

Kā uguns liesmo auļodams,

Kā auka brāžas, cērt un šķaida,

Un kaujas taurē sauksmes raida…

Tas Ruslans bij. Kā pērkons spējš

Viņš ienaidniekam virsū krita;

Ar burvi somā, ass kā vējš,

Viņš auļo bargs un cērt bez mitas.

Kur vien tā šķēps kā zibens spīd,

Kur vien tā kumeļš niknais brāžas,

No pleciem visiem galvas krīt

Un kārtu kārtām naidnieks gāžas;

Un vienā mirklī kaujas lauks

Ir asiņains un liķiem noklāts,

Kur dažs vēl samīts mirdams mokās,

Un pīķu, šķēpu kaudzes aug..

Un, dzirdot taures, dzirdot kauju,

Turp slāvu jātniekpulki steidz,

Kur varons cērt ar milža sauju —

Ir naidnieks nīstais jāuzveic!

Un šausmas pārņem pečeņegus;

Ik sirotājs, kurš kaujā negulst,

Svelpj zirgu, kas pie malas slēpts,

Un, neliekot vairs bultu stopā,

Bēg stepē, bariem jūkot kopā;

Tos vajā kijeviešu šķēps;

Un daudzi ņem tur savu galu,

Tos krievu zobens sodot plāj.

Prieks Kijevā… Caur jūsmas čalu

Jau ielās spožais varons jāj;

Šķēps varenais tam pacelts rokā,

Bet otrā staro piķis spīvs;

Pil asinis no bruņu krokām,

Pie galvassegas bārda plīv.

Viņš lido cerībās kā spārnots,

Pār laukumiem uz pili steidz;

Un visur ļaudis godavārtos

Ar līksmām gavilēm to sveic,

Un sirds tam sajūt laimi spriegu.

Tad vēsā telpā ieiet kņazs,

Kur Ludmila dus dlvo miegu.

Te Vladimirs vēl atrodas,

Joprojām drūms un kluss pārlieku.

Viņš viens. It visi draugi sen

Jau asiņainā kara postā;

Vien Farlafs te. Tas turas nostāk

No šķēpiem naidīgiem un dzen

Sev slavas kāri projām baigo,

Un labāk, durvis sargot, sten.

Krīt nāves bālums viņa vaigos,

Kad Ruslanu viņš pēkšņi redz;

Līkst ļaundarim no bailēm plecs,

Un pakrīt ceļos viņš bez maņas..

Lūdz sodu nodevējs bez skaņas!

Bet kņazam gredzens prātā stāv —

Pie Ludmilas viņš ātrāk steidzas

Un pieri, kas tai rāma blāv,

Skar drebēdams ar roku beidzot…

Un brīnums — kņaze nopūšas

Un tūdaļ atver acis zilgas!

Un liekas, viņu pārsteidz tas,

Ka bijusi šī nakts tik ilga;

Un liekas, viņu sapnis blāvs

Ir valdzinājis neatsedzams;

Un pēkšņi pazīst — viņš tur stāv!

Un kņazs jau daiļai skavās redzams.

Kaist Ruslans kā no jauna dzimis,

Vairs laimē ne ko dzird, ne redz;

Un sirmgalvis raud nenorimis

Aiz prieka, abus skūpstiem sedz.

Ar ko gan stāstu nobeigt man?

Tu uzminēsi, draugs mans labais!

Vairs tēva dusmas neatskan;

Un Farlafs — ticot kņaza dabai —

Vēl Ruslanam pie kājām krīt,

Lai piedod ļaundarības grēku;

Kņazs laimē nespēj atvairīt;

Bet pundurs zaudē burvju spēku

Un kņaza pili vietu rod;

Tad, bēdām beigas dzīrojot,

Kņazs Vladimirs pie galda sveikas

Sauc laimīgiem, un gaišs tam vaigs.

Sen pagājušo dienu zaigs,

Vissirmās senatnības teikas.