Ruslans un Ludmila

Jums velti ēnā slēpties bija,

Kur draugiem vien zib jūsu dzirksts,

Ai manas dziesmas! Pamanīja

Jūs tomēr skauģa baigais pirksts.

Jau kritiķis velk pierē rievu

Un jautā: kā var jēgas jaukt?

Kā Ruslanam es drīkstu sievu —

It kā tās laulātam par nievu —

Par jaunavu un kņazi saukt?

Tu redzi, lasītāj mans labais,

Kā māk te ļaunums indi sēt!

Teic, pēlēj, pats, ja spītē dabai,

Nu ko un kā man atbildēt?

Tu sarksti, nelga, dievs ar tevi!

Var sarkt — par to es nestrīdos;

Es patiesībai ziedu devis

Un klusu ciešot mierinos.

Tu gan, Klimēna, sapratīsi,

Tavs skatiens gurdi lejup slīgs,

Jo Himenejs, kā varā trīsi,

Tev sen jau sirdij apnicīgs…

Es redzu asaru tev ritam

Uz manām rindām; sarksti tu

Un nopūties; bet kam vēl citam

Gan velti šādu nopūtu?

Jel sargies, greizsirdīgais! Stopā

Liek Amors bultu, īgne skumst;

Tiem sen jau gatavs abiem kopā

Tev pierei kauna rotājums.

Jau drūmo kalnu ledus gālēs

Sen atmirdz rīta sārtā guns;

Bet pili klusums valda zālēs.

Ar īgnu skatu Mērapuns

Bez naktscepures, rīta svārkā

Pikts žāvājas vēl gultā dārgā;

Ap sirmo bārdu vergu daudz

Ar bijāšanu klusot strādā,

Un kaula suka maigi saudz

Tās kuplumu, par viļņiem gādā.

Un bezgalīgo ūsu gods

Tiek celts, tās notaļ iesvaidot

Ar austrumzemju smaržām smalkām,

Lai gredzenos var glītos griezt.

Te pēkšņi, nez kur gadījies,

Pa logu spārnots pūķis talkā:

Dzelzs zvīņas dārd, un liesmo nāss;

Tad, pārsteigumā visiem skatot,

Viņš mirklī liecās lokos platos

Un Nalnā tad pārvērtās.

«Es sveicu amatbrāli viedu,»

Teic viņa, zemu palokās,

«Sen Mērapuna slavu ģiedu,

Nu sastapties reiz gadījās.

Ir nejausts liktenis mums licis

Iet kopā- naida tekas tās;

Jo tev draud briesmas: tiešām tici!

Drīz negaiss tev virs galvas stās;

Bet mana sirds par jutu zaimu

Pēc atriebšanas sen jau kliedz.»

Ar vaibstu viltīgu un glaimu

Tai pundurkrupis roku sniedz:

«Ai cēlā Naīna! Šo domu

Un vienošanos sveicu es.

Mēs piesmiesim to nelgu Somu;

Bet viņš gan mani nebiedēs;

Vājš pretinieks man draudēs velti,

Jo ir man dīvains talismans:

Šai bārdā milzu spēki smelti,

Un pagaidām tā pieder man.

Kamēr tās sirmo matu klāsts

Nav cirsts ar vienu šķēpu baigu,

Nedz varoņspēks, nedz burvju lāsts

Spēj draudot stāt pret manu vaigu

Un manu darbu postā gāzt;

Man paliks Ludmila uz laikiem,

Bet Ruslans dzīvs to nesastaps!»

Šņāc ragana ar smiekliem baigiem:

«Tam nolemts kaps! Tam nolemts kaps!»

Trīs reizes dvašu pūš no vaigiem,

Trīs reizes kāju grīdā sper —

Un puķi aizlido caur tvaikiem.

Tērps spožais zelta mirgu ber,

Kad burves iedvesmotais burvis

Pie kājām gatavs vēlreiz mest

Tai, kuru sargā drošas durvis,

Pats sevi, ūsas, verdzenes.

Un dodas, izgreznojies koši,

Uz viņas galu bārda droši;

Ver durvis — klusums viņu sveic:

Tur kņazes nav. Viņš dārzā steidz,

Pa mežu skrien, gar žogu raugās,

Pie ezermalas, klinšu spraugās,

Zem tilta, visās lapenēs…

No kņazes it nekur ne vēsts!

Kā aprakstīt man viņa vaigu

Un dusmas, ierēcienu baigu!

Viņš trakā izmisumā sten

Un visu sardzi kopā dzen:

«Šurp, vergi, ātrākie par vējiem!

Lai uguns jūsu pēdās kūs!

Man Ludmilu še sameklējiet!

Tūlīt uz vietas! Dzirdiet jūs!

Ja ne — es netērēšu vārdu, —

It visus nožņaugšu ar bārdu!»

Vai lasītājs man nejautās,

Kur daiļava ir palikusi?

Tā augu nakti brīnījās

Un raudāja, un smēja klusi.

No bārdas viņai bija bail,

Bet pēkšņi Mērapuns tai jocīgs

Bij licies; un, ja smiekli gail,

Tad reizē bailes nespēj mocīt.

Kad ausa rīts pēc rēgiem tiem,

Jo agri Ludmila bij kājās,

Un neviļus bij jāapstājas

Pie lieliem, dzidriem spoguļiem;

Un neviļus tai zelta mati

Virs pleciem baltiem jāpašķin;

Un neviļus jau roka pati

Tos nevērīgi pīnē pin;

Tad nejauši pa rokai gadās

Ir tērps, ir greznais rotājums;

To uzģērbj; tomēr neatvadās

No spoguļiem; mazlietiņ skumst

Un turpat paraud; skatiens tumst,

Bet stiklā raugās nenoguris;

Un pēkšņi domas rosmi rod:

Tai prātā ienāk pielāgot

Sev Mērapuna naktscepuri.

Neviens te neredz; daiļavai

To paķert — tikai rokas sviediens…

Bet septiņpadsmit gados tai

Ikviena galvas sega piedien!

Un pielaikot arvien ir prieks!

Ņem Ludmila un groza steigā —

Uz pieres, taisni, šķērsu liek.

Tad ačgārni vēl sagriež beigās.

Kas nu? Ai seno teiksmu dīvs!

Gaist Ludmila no spoguļstikla!

Griež apkārt — tēls ir atkal dzīvs,

Stāv pati Ludmila tur bikla;

Liek ačgārni — un atkal gaist;

Ņem nost — stāv spogulī! «Nu skaisti!

Paldies tev, burvi spocīgaisl

Neviens vairs nespēs mani aiztikt,

Vairs briesmas mani neuztrauc!»

Un, priekā sarkstot, jaunā kņaze

Ņem burvja naktscepuri mazo

Un ačgārni sev galvā mauc.

Bet laiks par varoni teikt vārdu,

Jo ilgi ņemties nepiedien

Ap naktscepuri un ap bārdu,

Kad Ruslans pamests gluži viens.

Pēc bargās kaujas ar Rogdaju

Viņš cauri biezam mežam klīst

Un uzjāj kādu lielu klaju,

Kad sāk jau rīta gaisma svīst.

Ar trīsām Ruslans apkārt rauga:

Viņš stāv uz sena kaujas lauka.

Cik tālu saredz — bruņas rūs,

Un balo kauli, pīšļos grūst.

Guļ izmētāti stopi, makstis,

Gan segli, vairogs, zālē slēpts,

Vēl kaulu riekšā satverts šķēps;

No bruņu cepures aug laksti,

Tur iekšā trūdošs galvaskauss;

Un tālāk milzīgs jātnieks nogāzts

Ar visu zirgu zemē snaust;

Tam apkārt smilgas rāmi lokās;

Dažs pīķis slejas, dziļi dzīts,

Stāv, slīpi ieurbušās, šautras;

Ikvienai kāts ar vīniem vīts,

Un tuvu liecas lapas kautras…

Dziļš klusums. Miers. Vien saules rīts

Dedz nāves laukā dzirkstis skaudras.

Ar skumju skatu lūkojas

Kņazs apkārt, zirgu pieturējis.

«Ai drūmais lauks! Jel saki — kas

Ar miroņkauliem tevi sējis?

Kur zviedra agrāk kumeļš raits,

Kas asinskaujā tevi mina?

Kur rodams vīru vārds un skaits,

Kas šeitan nāvi iepazina?

Kādēļ tu klusē, drūmais lauks,

Ar aizmirstības kūlu klājies?

Varbūt ir mani turpu sauks,

Kur laiku tumsā pagaist gājiens.

Varbūt ir Ruslanu reiz klās

Tā velēnas zem klusām kļavām,

Un Bajāni uz stīgām savām

Par viņu dziesmas nedziedās!»

Bet atcerējās Ruslans drīz,

Ka "derīgs šķēps tam nepieciešams;

Kopš kaujas, kas vēl sirdi trīs,

Viņš jāj bez ieroča patiešām.

Viņš sāk pa lauku apkārt iet,

Pa krūmiem, miroņkaulu kaudzēm;

Un bruņas, kur jau rūsa zied,

Un šķēpi, pīķi iesāk klaudzēt,

Ko lūkodams viņš pacilā.

Skarbs troksnis kluso stepi satrauc,

Viss brūk un šķind, kur ķeras klāt;

Ir beidzot vairogs pīšļiem atrauts,

Vēl bruņu cepure un rags,

Bet šķēps neviens nav diezgan smags.

Viņš cilā tos un smilgas patrauc,

Ar vienu otru vēzējot;

Bet visi viegli tie un mazi,

Jo kņazs nav tāds kā daži kņazi —

īsts milzis, kādu reti rod.

Lai tomēr būtu kaut kas rokās,

Viņš pīķi ņem, kurš mazāk lokās,

Uz krūtīm krietnas bruņas klāj

Un tālāk savu ceļu jāj.

Jau vakars. Nobāl rieta sārtums;

Pār zemi, kas jau dusā rimst,

Ver zila migla krēslas vārtus,

Un debesmalā mēness dzimst.

Tumst stepe. Vientulīgu teku

Jāj domīgs Ruslans. Nakts jau zilst.

Viņš pēkšņi redz: caur miglu milzt

Tam priekšā paprāvs kalna cekuls,

Un kaut kas baismīgi tur krāc.

Viņš tuvāk jāj, vēl tuvāk — mana:

No kalna skan kā elpošana.

Bet Ruslanam ir mierīgs prāts,

Viņš vēro, uzmanīgi klausās;

Vien zirgs kļūst tramīgs, dreb un ausās,

Sāk stāvus slieties, klusu krāc

Un nesper soli tumsā baismā,

Spurst krēpes nikni gaisā tam.

Tad mēness izpeld mākoņplaismā,

Un kalns kļūst skaidri saredzams:

Stāv priekšā mūsu jātniekam

Dižs brīnums blāvā mēness gaismā.

Kā vārdos krāsas lās lai dedz?

Kņazs milzu galvu dzīvu redz.

Tai acis dziļā miegā vērtas;

Tā krāc — un, augslu.gaisos svērtas,

Kust spalvas bruņu cepurei,

Kā milzu ēnas plīvodamas.

Tai mēness vizmu pāri lej,

Un drūmā stepe tai viss pamats,

Pār kuru slejas tā kā sargs

Un savā drausmīgajā dailē

Stāv pretim Ruslanam kā bargs

Un milzīgs cilnis ceļa ailē.

Kņazs pārsteigts dodas galvai klāt

Un grib no miega modināt.

Vispirms viņš apkārt jāj to vietu

Un noslēpumu apbrīno,

Zem pašas nāss tad zirgu pietur,

Ar pīķi pakutina to.

Un galva, viebdamās no snaudas,

Sāk žāvāties, ver acis, šķauda…

Brāž viesulis no šķavu jaudas,

Un stepe bargā vētrā dim;

No ūsām, skropstām, uzacīm

Bars iztraucētu pūču ceļas,

Pār birzīm šķavu atbalss veļas;

Zirgs zviegdams danco, projām pūsts,

Pats jātnieks seglos gandrīz lūst;

Tad pērkonbalsī atskan sauciens:

«Kurp, neprātīgais varon, traucies?

Jāj atpakaļ, ja dzīvot prieks!

Man tevi aprīt — tīrais nieks!»

Pār plecu Ruslans skatās smīnot,

Ar varu zirgu valda ciets

Un lepni drasē izaicinot.

«Ko vēl tev? Taisies vien, ka tiec!»

Sauc galva, pikta jau patiesi,

«Lūk, uzgrūdis man liktens viesi!

Klau, vācies prom, kur klusāks kakts!

Es gribu gulēt, sen jau nakts,

Ardievu!» Ruslans drošsirdīgais,

To nievu dzirdot, dusmas ģied

Un, jādams tuvāk iedomīgai,

Sauc: «Tukšā galva, klusu ciet!

Sens teiciens piestāv te uz mata:

Maz smadzeņu, kaut piere plata!

Es jādams diži nelielos,

Bet cīņā cērtu gabalos!»

Tad galva, saniknota īsti,

Sāk sašutumā elpu rīstīt,

Un dusmās piepampst viņas vaigs;

Ku uguns zibšņo acu skati,

Dreb putas lupas, vērtas plati,

No ausīm, nāsīm ceļas tvaiks;

Tad pēkšņi visā savā spēkā

Tā iesāk kņazam pretim pūst;

Un zirgs ka skaida straumē lēkā

Un sprīžiem vien uz priekšu kļūst;

Viņš turas godam šajā dēkā,

Bet nespēj vētru veikt, kas plūst

Tam pretim kā ar viesuļvālu;

Viņš stepē projām auļo tālu,

Tur atpūšas un spēkus gūst.

Tad jātnieks mēģina no jauna —

To atkal atsviež pūtiens tvirts,

Bet galva viņam pakaļ ņirdz

Un, smieklos rēcot, gānās ļauna:

«Ai varoni! Ai spēka virs!

Kurp steidzies? Lēnāk! Gaiss ir tīrs!

Tā skriedams, lauzīsi vēl sprandu;

Ņem drosmi, jātniek, nav kur steigt,

Kaut reiz ļauj baudīt tavu sklandu,

Kamēr vēl zirgs nav gluži beigts.»

To sacījusi, milzu mēli

Tā izkar, mēdīt sāk un spļaut,

Bet Ruslans, naidu sirdī smēlis,

Tai klusēdams ar pīķi draud,

Tad spēji atvēzē — un asmins,

Pa gaisu mests ar kaujas prasmi,

Jau nekaunīgo mēli šķeļ.

Un asins šalts no mutes baigās

Ar karstu vilni zemi sveļ.

Deg sāpes savalbītā vaigā,

Un zudis ir viss lielīgums;

Grauž dzelzi galva nobālusi

Un kņazā skatās apstulbusi.

Tā dažkārt gadās redzēt mums,

Kā Melpomenas skolnieks vājāks

Uz skatuves jūt krampjus kājās;

Tad, pēkšņi izsvilpts, stāv kā stabs

Un viss tam priekšā tumst kā kaps;

Viņš mirklī aizmirst visu lomu,

Dreb, galvu nodūris, un trīc,

Un apklust, nevaldīdams domu

Un pūļa smieklu pavadīts.

Kņazs, apmulsumu izmantodams,

Kā vanags galvai virsū dodas,

Jau ieskrējienā roku ceļ

Un, nievu atmaksādams sūri,

Dzelzs cimdā tērpto smago dūri

No visa spēka vaigā zveļ.

Un sitiens satrauc stepes tāli,

Visapkārt asins putas šļāc

Un šķīst pa rasas pilno zāli,

Un galva līgojas kā vāts,

Tad gāžas, ripo dunot tālu,

Dzelzs ķivere vēl dobji klaudz.

Un atmirdz tur, kur galva bija,

Šķēps varens, spožs, kā staru skauts.

Prieks kņazam sejā atplaiksnīja;

Viņš šķēpu tver un aši vien

Pa asiņaino zāli skrien

Pie galvas klāt ar ļaunu gribu —

Tai degunu un ausis cirst;

Jau vēzienā kā dzirkstis birst

No asmeņa ar baigu zibu —

Kad pēkšņi kņazā rimst viss naids:

Viņš dzird, ka galva lūdzot vaid…

Laiž Ruslans šķēpu lēnām lejup,

Vairs dusmu sārtums nededz seju,

Beidz atriebības slāpē kaist

Tam sirdī žēlu atvaldzētā:

Tā ledus kusdams irst un gaist

Zem karstiem saules stariem sētā.

«Tu mani pārmācīji, draugs,»

Teic galva, nopūzdamās sūri,

«Bij pelnīts belziens tavs ar dūri

Par tukšo lielību; nu augs

Tev padevīgums mans un staros;

Bet esi cēlsirdīgs jel, varon!

Nav izsmejams mans sāpju trauks.

Reiz arī man bij augums jauks!

Sev asins kaujās līdzinieku

Nekur es nevarēju rast,

Bet paša brālis, Jauns un mazs,

Man dzīvi laupīja un prieku!

Ai ļaunais viltniek Mērapun!

Trūkst taviem briesmu darbiem vārdu!

Posts visai ģimenei, šis suns,

Sīks punduris ar milzu bārdu,

Kopš mazām dienām sāka skaust

Viņš manu brīnumaino stāvu

Un ļaunu viltu sāka aust;

Tam sirdi naida domas skāva.

Es allaž biju naivs mazliet,

Kaut diža auguma; bet viņam —

Tāds mērs, ka vai zem naga spied,

Bet velna prāts un velna dziņas.

Turklāt vēl, zini, posts man tāds,

Ka viņa brīnumbārdā krāts

Ir dīvains spēks; tās ļaunā vara

Tam visus burvja darbus dara —

Un, kamēr vien viņš bārdu nes,

Nav baiļu tam uz pasaules.

Lūk, reiz viņš man jo draudzīgs teica

Ar viltus mēli: «Klausies, brāl,

Ir svarīgs varoņdarbs tev veicams:

Es melnās grāmatās tiktāl

Te atklāju, ka austrumpusē

Aiz kalniem, tur, kur jūras šalc,

Guļ velvēs, kas kopš mūžiem klusē,

Kāds šķēps, ar brinumspēku kalts;

Es zintls atminēju miņu,

Ka lemts ar kādu ļaunu ziņu,

Lai skartu mūs šis zobens plats

Un nestu abiem pazušanu:

Man nocirtīs viņš bārdu manu,

Tev — galvu; tad nu redzi pats,

Cik svarīgi mums pašiem glabāt

Šo ieroci, kur ļaunums mīt!»

Nu, ko? Daudz prātot nav man dabā

Es teicu: «Varu kaut tūlīt

Līdz pašai zemes malai doties.»

Es steidzu priedi plecā celt,

Uz otra — brāli liku toties,

Lai ceļā padomu var smelt;

Tai devos droši tālā klaidā

Un gāju, gāju vienā laidā;

Un, kai par spīti pareģiem,

Es laimīgi līdz kalniem tiem

Jau nonācu un pāri tiku.

Drīz uzgājām mēs velves tās —

Es abas rokas darbā liku —

Un tiešām šķēps lur atradās.

Bet, lūk, te sākās posta brīdis;

Mums savā starpā cēlās strīdi —

Un jāatzīst, ka bij par ko:

Kam valdīt šķēpu vareno?

Es strīdējos, un pundurs kaisa;

Tā brēcām ilgi; beidzot šis

Kļūst rāms un mierīgs; nelietis

Arvien it laipni cilpu raisa.

«Sācis strīds nav vīru cienīgs veids,»

Tad Mērapuns man svinīgs teic,

«Ar to mēs neslavu sev darām,

Jo prāts liek saticīgiem būt;

Lai izlemj liktens lāmā garā,

Kam šķēpu valdīšanā gūt.

Pie zemes abi liksim ausi

(To neizgudros prāti gausi!),

Kam laime pirmām zvanus ģist,

Tam šķēpu vienprātīgi ļausim.»

To teicis, manās zemē krist.

Es, muļķis, pakaļ nepaliku;

Nu, guļu, nedzirdu neko;

Sak, paga: piemānīšu šo!

Bet pats jo rūgti piekrāpts tiku.

Viņš klusi, velns, bij piecēlies,

Uz pirkstgaliem man piezadzies

No mugurpuses; atvēzējās,

Kā zibsnis asmens steidza kost,

Un, pirms bij atskatīties spējams,

Jau galva man no pleciem nost —

Bet kāda pārdabiska vara

Liek palikt lajā dzīvam garam.

Mans ķermenis ar zāli klāts,

Guļ svešā malā neapbedīts,

Kur tikai zvērs kāds iemūk medīts,

Bet galvu ļaunā kupra prāts

Surp pārnesa, lai dusmās nedīc,

Bet mūžam sarga šķēpu to,

Ko tu, draugs, šodien iemanto.

Ai varon, liktenis tev vēlīgs!

Ņem viņu — un lai dievs tev žēlīgs!

Var gadīties, ka ceļodams

Tu burvi bārdaino kur mani, —

Tad, lūdzams, neaizmirsti mani,

Par ļauno viltu atrieb tam!

Tad beidzot gūšu mieru jauku

Un šķiršos no šīs pasaules;

Un karstā pateicībā es

Tad aizmirsīšu tavu pļauku.»