Ruslans un Ludmila

No rītiem mozdamies arvien

Es priecīgs saku: dievam slava,

Ka mūsu laikos vairs, nudien,

Tik pārāk daudz to burvju nava.

Turklāt — lai atzinība tiem! —

Bez baiju precēties mēs varam:

Tie neuzbrūk vairs laulātiem,

Un jaunavām tie nepieskaras.

Bet ir gan gluži citi burvji,

Pret tiem man ienaids sirdī aug:

Smaids, zilas acis, ziedu kurvji

Un maiga balss — jel sargies, draugs!

Tiem netici — tie viltus pilni!

Un vairies to tāpat kā es;

Bēdz, juzdams saldās indes vilni, —

Un dusai meklē vienatnes.

Tu dzejas ģēnijs brīnumainais,

Kas tēlo senas teiksmu ainas

Par mīlu, velniem, nopūtām —

Gan pazemē, gan paradīzē!

Tu, manām vārsmām nerātnām

Sens paraugs būdams šādā vīzē,

Jel piedod, Orfej, šoreiz tām,

Ka savā rotaļīgā stāstā

Tev pēdās lieku viņām steigt

Un senās liras melu klāstā

Jel graudu patiesības teikt.

Ir dzirdēts, draugi, teikā žēlā,

Ka velnam reiz kāds ļaundaris

Pats sevi sākumā, bet vēlāk

Ir savas meitas pārdevis;

Kā redzēts upurdevas dodam

Un gadiem ilgi gavējam,

Kā, grēkus sūri nožēlodams,

Mīļš kļuvis kādam svētajam;

Kā miris viņš, bet meitas miegā

Guļ visas daiļās divpadsmit;

Un, klausoties šai stāstā liegā,

Sirds mums vēl šodien strauji sit —

Kad redzam valdzinošās baismas,

Kur ļaundaris kā lāstu nes

Pats savu grēku un bez gaismas

Mīt nevainīgās meitenes.

Tām līdzi asaras mēs lējām,

Gar drūmo pili staigājot,

Un līdzjūtībā iemīlējām —

It visu gatavi tām dot;

Pats Vadims sirdij piesaukts tapa,

Un redzējām, kā mostas tās,

Un visas svētās nožēlās

Iet allaž lūgt pie tēva kapa.

Bet.. vai tas spējams?. . Sarksti, lapa!

Sis tikums — viltus vien un nieks!

Es patiesību vēstīt gribu,

Un Ratmirs būs man liecinieks.

Uz dienvidiem viņš jāj, un prieks

Tam acīs mirdz ar spožu zibu,

Jo Ludmilu viņš panākt cer

To pašu dien. Bet vakars sārto

Jau upes krastu, tumst ik cers,

Un tāles pagaist miglas vārtos;

Skats velti tukšā klajā tver.

Vēl pēdējs rieta stars pār siliem

Kā spožu zeltu pāri lej,

Kad garām klinšu bluķiem ziliem

Viņš jāj un lūko naktsmītnei

Starp kokiem piemērotu vietu.

Viņš izjāj ielejā un redz:

Tumst diža pils uz klints pret rietu,

Tās četrus stūrus torņi sedz;

Un jaunava uz augstās sienas

Kā gulbis padebešos viena

Tur, blāzmas apspīdēta, iet

Un klusā krēslā dziesmu dzied,

Kas tikko sadzirdama sienas.

«Jau tumsa lejās ēnas liek,

No viļņiem dzestrums vējo skaudrāk.

Jau vēls, ak jaunais ceļinieki

Nāc tveries mūsu namā jautrā!

Še naktī maigi auklēs miegs,

Bet dienā celsim dzīru traukus;

Jel nāc uz saderību jauku,

Jel nāc, ak jaunais ceļiniek!

Še daiļavas tev skūpstus sniegs,

Še vērsies tev viss mīlas plaukums.

Jel nāc uz satikšanos jauku,

Jel nāc, ak jaunais ceļinieki

Kad ausmā izbaudīts būs prieks,

Ar kausu pavadīsim draugu.

Jel nāc uz sadraudzību jauku,

Jel nāc, ak jaunais ceļiniek!

Jau tumsa lejās ēnas liek,

No viļņiem dzestrums vējo skaudrāk.

Jau vēls, ak jaunais ceļiniek!

Nāc, tveries mūsu namā jautrā!»

Tā viņa dzied, tā viņa sauc,

Un jaunais hans jau vārtu priekšā;

Bars daiļavu tam pretī trauc

Un laipni aicina to iekšā;

Ar valdzinošām valodām

To visas lenc un vada maigi;

Kvēl kairi skatiens glāstošs tām,

Bet divas zirgu aizved naigi.

Iet greznā pili jaunais hans,

Tam līdzi meiču balsis skan:

Nāk ķiveri tam noņemt viena,

Slej otra vairogu pie sienas,

Jau trešā šķēpu noliek nost,

Steidz cita bruņas vaļā jozt.

Dzelzs vietā dos tam tērpu maigu,

Bet visupirms vēl viesi ved

Uz pirti — mazgāt tīru vaigu —

Un stipru garu lāvā met.

Šļāc sudrabbaļļās ūdens dzidri,

Berž gurdos plecus dvieļi mitri;

Uz paklāja, kas solu sedz,

Hans padevīgs un gurdens gulstas;

Sev apkārt jaunavas viņš mulstam

Caur garaiņiem un krēslu redz;

Tās, kautri plakstus nolaidušas,

Puskailas, maigā rūpībā

Ap hanu pulkā apstājušas,

Ņirb kārdinošā daiļumā.

Ar mīkstu bērza slotu vāri

To daža sautē, vēdinot

Jo karstu tveici miesām pāri,

Bet cita steidzas atsvaigot

Tam locekļus ar rožu sulu

Un kuplos matus tāpat guļus

Jau dārgās smaržās izskalo.

Hans varonīgais jūsmā kvēlā

Sen aizmirsis ir jūtas cēlās

Pret Ludmilu visdaiļāko;

To salda vēlēšanās apņem,

Un skatiens, apkārt klīzdams, mirdz;

Jau, atdodamās kaisliem sapņiem,

Tam kūst un kvēlo karstā sirds.

Bet, lūk, jau nāk no pirts viņš, plānās

Un vieglās ietērpts samta drānās;

Visapkārt daiļavas; starp tām

Sēž Ratmirs krāšņā mielastā.

Es Homērs neesmu: viņš vienīgs

Reiz dzīres prata apdziedēt,

Kur grieķu varoņi bij klāt

Un kausos šļāca dzēriens cienīgs.

Es mīļāk dziedu kā Parnī

Un lirai draiski skanēt lieku

Par kailumu nakts pavēnī

Un maigās mīlas skūpstu prieku!

Stāv klusā mēnesnīcā pils;

Es redzu attālāku telpu,

Kur Ratmirs nemierīgu elpu

Dveš miegā; apkārt ēnas zilst;

Kairs sapnis sārto viņa vaigus

Un mirklī visu seju dedz;

Kaist lūpas, it kā skūpstu maigu

Tam pāri kādas citas sedz;

Viņš elso, lūpām gaisu tvarsta,

Viņš visas redz — un pēkšņi tver,

Pie krūts sev kļaudams segas karstas.

Tad klusumā kāds durvis ver;

Čīkst grīda, greizsirde, zem kājām;

Lūk, mēnesnīcas gaismā vājā

Un sudrabainā klusi sper

Tur soļus jaunava ar trīsām.

Jel gaisti, sapņu saldums zagts!

Draugs, mosties — tava ir šī nakts!

Jel mosties — laimes stundām īsām!..

Pie gultas viņa klusu slīd;

Viņš elso, kairā sapnī grimis;

Pār malu segas lejup krīt;

Bez skaņas, elpu aizturot,

Stāv jaunava pie viņa gultas

Kai Diāna, kas mīlas bultas

Ar viltu mērķi raidīt prot;

Tad nošalc drānas, krokās kultas,

Zib celis balts; tas vietu rod

Uz gultas malas; noliekdamās

Pār laimīgo, tam kļaujas klāt

Un elso, kaislē iedegdamās;

Ar skūpstu steidz to modināt..

Bet, draugi, lira nevainīgā

Šai vietā kautri apklust man,

Un balss arvienu mulsāk skan;

Lai paliek Ratmirs; citām stīgām

Ir jāturpina dziedājums:

Par Ruslanu laiks domāt mums,

Par varoni visvaronlgo

Un mīlētāju uzticīgo.

No smagās kaujas guris, dus

Viņš milzu galvas ēnā droši;

Un, dziļā miegā grimis, klus,

Līdz rīta blāzma sārto koši

Jau ausmas malā mākoņus;

Jau zeltī pirmie saules stari

Kā kalnam galvai virsotnes.

Tad Ruslans ceļas, kumeļš sparīgs

Kā bulta tālāk kņazu nes.

Un dienas rit; sen pavasaris

Jau projām; kokiem lapas krīt;

Un druvas rudens zeltā spīd;

Jau mežos salti vēji rājas,

To auros putnu balsis gaist;

Pār kalniem smaga migla klājas,

Nāk ziema — Ruslans allaž kaist,

Un allaž tālāk redz to jājam

Uz ziemeļiem; un katru rit

Tam jauni varoņdarbi krājas:

Gan spēkonis dažs pieveikts krīt,

Gan ragana, gan milzis negants;

Bet, mēnesnaktls jādams, redz

Viņš: sapņu migla visu sedz;

Un zem šīs zaigās burvju segas

Uz zariem laiski nāras zviln

Un šūpojas, un kairi smaida,

Un vilina; gaiss kaismes pilns,

Un mēmas skavas visur gaida…

Bet, kādas varas pasargāts,

Viņš pārvar briesmas, kaisli māc

Un nevēro tās ēnas zilgas;

Tam sirdī tikai vienas ilgas,

Vien Ludmilu tver viņa prāts.

Bet ko gan mūsu kņaze dara,

Kā klājas daiļai Ludmilai,

Kopš naktscepures brīnumvara

Pret burvi palīdzēja tai?

Tā neredzama pēkšņi kļuva

Un klaiņā skumja tālu, tuvu

Pa krāšņo dārzu alejām;

Par draugu domā nopūšoties

Un sapņo acīm vaļējām:

Ļauj bieži vaļu ilgām tām,

Kas sirdij Kijevā liek doties,

Ar tēvu, brāļiem apmīļoties,

Gan draudzenītes jaukās skaut,

Gan auklei klēpī galvu kļaut —

Ir aizmirsts gūsts un atšķirtība!

Bet sapņu brīdis ir tik īss…

Nāk atmoda un bezcerība,

Un kņaze atkal skumja klīst.

Bet ļaunā burvja vergi bailēs

Dien, nakti skraida dārza ailēs,

Ne mirkli mierā nerimstot;

Tie meklē gūstekni kā dzelti,

Skrien, saukā — pilī, mežā — velti,

Nekur tie kņazi neatrod.

Bet Ludmila tos kādreiz joko:

Tā birzī pēkšņi parādās

Bez cepures; stāv smaidot kokos

Un draiski sauc: «Šurp, rotaļās!»

Un barā visi metas vajāt,

Bet viņa pēkšņi acīm gaist

Un klusi sānis pabēg klajā,

Bet gūstītāji dusmās kaist.

Bij viņiem allaž jāsaskaras

Ar viņas pēdām še un tur:

Gan auglis sārts, kā burves burts,

Ar troksni pēkšņi zūd no zara,

Gan ūdens lāses saulē spurdz,

Tās šļaksta neredzama vara;

Tad zināja: to kņaze dara —

Tā mazgājas vai ēd, vai dzer.

Pa naktīm viņa ciedrā kāpa

Vai bērzā, zars kur ciešāk tver,

Lai miegs tai gurdos plakstus ver;

Bet velti atdusas tā slāpa —

Pie vīra allaž domas skrien,

Līst asaras, un žāvas moka;

Un tikai ausmā reti vien

Tā vieglā snaudā galvu slien

Pie sava glābēja — pie koka.

Bet, tikko gaisma krēslu veic,

Pie krituma jau kņaze steidz

Un strūklās mazgājas un peldas:

Pats pundurs reiz caur ausmas zeltu

Pa logu redzēja no pils,

Kā, neredzamu sauju smeltas,

Pa gaisu ūdens strūklas zilst.

Bet kņaze, savu skumju dzelta,

Līdz jaunai naktij klaiņo tā

Pa dārzu gaitā ierastā;

Un dažkārt dzird pie novakara,

Kā dziesmā balss tai jauki trīc;

Un dažkārt birztalā uz zara

Rod vainagu, kas viņas vīts,

Rod peršu šalles zīda skaras,

Guļ mutauts pieraudāts tur glīts.

Tad burvis, ļaunas kaisles kveldēts

Un īgnuma un dusmu dzeldēts,

Bij lēmis beidzot cīņu sākt —

Reiz kņazi tvert, tās spītu deldēt.

Tā klibais Kalvis Lemnosā

Pēc laulībām ar viltu sāk

Lenkt tīklos daiļo Kitereju;

Un jautriem dieviem atklāj tas,

Kur Afrodītei atrodas

Viss maigums, kuram veltī dzeju…

Lūk, kņaze lapenītē skumst

Pie loga vēsā marmorēnā;

Visapkārt lapu zaļums tumst,

Un vējiņš zarus loka lēnām,

Aiz kuriem ziedos pļava plaukst.

Dzird pēkšņi saucam: «Mīļais draugs!»

Un Ruslanu redz ceļu pētām:

Tie viņa vaibsti, augums, stāvs,

Bet bāls tam vaigs un skatiens blāvs,

Un gurnā asiņaina rēta.

Dreb kņazei sirds; zūd mirklis prāvs:

«Tas Ruslans!.. viņš.. Patiešām Ruslans!»

Steidz gūstekne pie vīra klāt,

Bet raudās nespēj parunāt

Un grīļojas kā smilga kusla:

«Tu šeit… Tu ievainots…» — un skauj:

Ak šausmas… parādība pagaist!

Stāv kņaze tīklos; linums rauj

Tai cepuri no galvas smagais,

Un barga balss to bailēs dedz:

«Būs viņa mana!» — un jau redz

Sev kņaze burvi acu priekšā.

Te jaunava ar vaidu krīt

Bez samaņas — un sapnī slīd

Kā maigā sargātāja riekšā.

Kas gan ar kņazi tagad būs!

Ak, briesmu skats: trīc burvis līkais —

Pie jaunavīgās dailes kļūst

Jau rokas glāstiens nekautrīgais!

Vai tiešām viņš te laimi gūs?

Klau… pēkšņi steidz kāds tauri pūst,

Sauc burvi kaujā sauksme baiga.

Tad pundurs, satraukumā bāls,

Liek kņazei cepuri uz vaiga.

Skan atkal taures pūtiens tāls!

Un, bārdu pāri pleciem metis,

Viņš lido nezināmam pretī.