Ruslans un Ludmila

Jūs, sāncenši par kaujas slavu!

Lai mūžam miera nav starp jums;

Vien nīstot ienaidnieku savu,

Ir gūstams bargais panākums!

Lai, noraugoties jūsu tēlos,

Dreb pasaule un apbrīno:

Neviens jūs pārāk nenožēlos

Un netraucēs jums spēli to.

Jūs, sāncenši par mūzu lauriem,

Kas Parnaskalnā steidzat jāt, —

Jel beidziet reiz ar skaļiem auriem

Un ķildām ļaudis smīdināt,

Var lamāties un rāties klusāk.

Bet, mīlas sāncenši, jums gan

Laiks mieru savā starpā uzsākt,

Jo ticiet, draugi mīļie, man:

Kam nolemts daiļavai sirds dzīlēs

Kurt dzirksti, kurai kaisles spēks,

To, pasaulei par spīli, mīlēs;

Tur skaisties muļķīgi un grēks.

Kad tālāk Rogdajs nevaldāmais

Caur mežu, pāri miglas lāmai,

Pilns tumšu nojautu un viens,

No ceļabiedriem šķīries, jāja,

Tam sāktais domu pavediens

Ne mirkli prātus neatstāja.

Sirds rūgtā kaitumā tam pukst,

To tirdī kāda ļauna steiga;

Un jātnieks krēslā nikni čukst:

«Nost šķēršļus… Nositīšu… Beigas.

Ei, Ruslan, saturies!.. Lai cieš,

Lai paraud asaras tad mīļā…»

Viņš spēji zirgu apkārt griež,

Pa pēdām auļo nakti zviļā.

Tai laikā Farlafs drosmīgais,

It saldi nosnaudies, kad gaiss

Vēl glauž ar rīta vēsmu maigu,

Bij sēdies rāmi pusdienot

Pie strauta pavēnī, lai svaigu

Gars atkal atspirgumu rod.

Te pēkšņi redz: kā vētra baiga

Brāž jātnieks, šķēpu vicinot;

Un — netērēdams velti laika —

Lec Farlafs seglos, pamezdams

Gan smagās bruņas, šķēpu, cimdus,

Gan pusdienu, un mūk ar dimdu,

Bet jātnieks auļo pakaļ tam.

«Hei, bēgli gļēvulīgais, stāvi!»

Dzird Farlafs, domādams jau nāvi.

«Vai nemitēsies, nelga, jozt!

Vienalga — galvu raušu nost!»

Bet Farlafs, pazīdams Rogdaju,

Triec kumeļu, cik vien tas nes,

Un, auļodams pār stepes klaju,

Jau atvadās no pasaules.

Tā dažkārt zaķis, celts no snaudas,

Miedz bailēs ausis un, cik jaudas,

Pār purva ciņiem, laukiem skrej

No suņa, kas tam pēdās rej.

Un gadījās, ka vielā tajā,

Kur trauca varons, baiļu vajāts,

Vēl kusa saulē vēlīns sniegs

Un gravās plūda ūdens lieks.

Kad pavīd lēznie urgas krasti,

Zirgs, krēpēm plīvot, saslien asti,

Rauj lauzni, krākdams sakož to

Un duļķu straumi pārlido.

Bet lepnais jātnieks kājām gaisā

Smags netīrajā grāvi krīt

Un tajā pašā mirkli taisās

Jau nāvē acis aizdarīt.

Lūk, Rogdajs gravai gluži blakām,

Jau šķēpu atvēzējis plecs;

«Tad mirsti, gļēvuli!» viņš saka…

Un pēkšņi Farlafu tur redz;

Viņš skatās vēl — šļūk rokas lejup,

Un izbrīns, dusmas, niknums skrien

Pār viņa savalbīlo seju;

Tad, zobus griezdams, zirgu slien

Un sašutumā projām maldās;

Jāj pikts un niknumā vai plīst,

Un tomēr… tomēr jāatzīst —

Pats sevī smieklos tikko valdās.

Tā jādams tālāk, pakalnā

Viņš sastop vecenīti sīku,

Tik tikko dzīvu, sirmu, līku.

Ceļ savu ceļa kūju tā

Un rāda jāt uz ziemeļpusi.

«Tur viņu meklē,» saka klusi.

Un Rogdajs priekā uzliesmo,

Pats nāvei pretī aizjoņo.

Bet mūsu Farlafs? Guļ viņš grāvī,

Bez elpas bailēs dreb un pukst;

«Vai esmu dzīvs?» viņš sevī čukst.

Kur sāncensis, kas draud ar nāvi?

Un pēkšņi tur, kur galvas gals,

Skan vecenītes kapa balss:

«Puis, celies nu un palaid riksi;

Neviena vairs tu nesatiksi;

Lūk, te tavs kumeļš arīdzan —

Jel celies, celies, klausi man!»

Kur negribēdams kaunu liksi? —

No grāvja rāpus varons nāk,

Vēl tramīgs apkārt skatus raida,

Tad pūš un atelpodams vaida:

«Gods dievam, kauli kustēt sāk!»

«Jel tici,» vecene tad saka,

«Nav Ludmilu tik viegli gūt;

Ved ļoti tālu viņas taka;

Ne tev, ne man tur neaizkļūt.

Un klaiņot tā nav lāga drošums;

Kas zina, kurš tev dūci kaļ?

Tālab es padomu tev došu;

Jāj lēnītiņām atpakaļ,

Tev ciems pie Kijevas; lurp dodies

Viens klusā ligzdā padzīvoties

Bez bažām, laiks tev paies drīz;

Gan Ludmila mums nezudīs.»

To teic un pagaist. Nešauboties

Jau varonis ir zirgam klāt

Un prātīgs steidzas mājup jāt;

Pavisam aizmirst kaujas slavu,

Par kņazi aizmirst padomāt;

Vai dzird viņš pēkšņi šalcam kļavu,

Vai zīle spurdz, vai avots līst —

Viņš dreb un baiļu sviedrus svīst.

Tai laikā Ruslans auļo tālu,

Caur mežiem jāj, pa laukiem jāj;

Viņš sapņos skata seju bālu —

Tur Ludmila ar skumjām māj.

Viņš čukst: «Kā glābt man mūža draugu?

Kā atrast mīļo acuraugu?

Vai smaidīs vēl tavs gaišais vaigs?

Vai skanēs vēl tavs sauciens maigs?

Vai arī lemts tev burvja varā

Uz mūžu dzīves prieku nīst,

Līdz vecumdienu novakarā

Tavs jaunavīgais daiļums vīst?

Vai varbūt sāncensis gūs laimi

Par postu man?… Nē, nē, tie zaimi!

Vēl šķēps man uzticīgais skan,

Un nav vēl cirsta galva man!»

Reiz vakarā, kad krēsla klāja

Jau ceļu, mūsu varonis

Gar stāvu upes krauju jāja.

Gaiss bija kluss. Un pēkšņi viz

Gar galvu bulta aizšalkdama,

Aiz muguras dzird troksni, lamas,

Un pakavi pret plienu klaudz.

«Hei, stāvi!» barga balss tur sauc.

Viņš atskatās: lūk, pāri laukam

Ar piķi paceltu kā auka

Brāž jātnieks; tūdaļ pretim griež

Tam zirgu kņazs, tver šķēpu saujā.

«Ahā! Man sen jau delnas knieš!»

Ar naidu jātnieks vārdus sviež.

«Nu, draudziņ, stājies nāves kaujā!

Šai vietā varēsi tu būt,

Tad lūko līgavas sev gūt.»

Nu pazīst Ruslans to, kas rājas;

Viņš, dusmās svildams, zirgu slien..

Bet, draugi, jaunavai kā klājas?

Lai varoņi nu paliek vien,

Par tiem vēl turpināsim runu.

Jo sen jau reize, manuprāt,

Par daiļo kņazi padomāt

Un ļauno burvi Mērapunu.

Es, savu sapņu tēlu draugs,

Jau stāstīju, ne visai kautrais,

Kā tonakt līdzi zibens šautrai

No skavām Ruslanam tik jauks

Un kārots zuda mīļās plaukums

Un miglā pagaisa tās augums.

Ai Ludmila! Kad ļaundaris

Ar spēku, kuram klausa viss,

No kāzu gultas tevi rāva,

Kā viesuls gaisos uzlaidās

Caur dūmaku un tumsu blāvu

Un pēkšņi kalnos atradās —

Tu šausmās maņu pazaudēji

Un ļaunā burvja mājoklī,

Kur pāri kalnu migla klīst,

Jau gulēji pēc mirkļa spēja.

No savas būdas sliekšņa tā

Es bieži redzu vasarā:

Skrien vistu mājas sultāns brašais,

Mans gailis, kādai vistai ašai

Pār sētu pakaļ; panāk to

Un, saldā kaislē spārnus plētis,

Jau gatavs apskaut cerēto;

Bet gaisos viltīgs pāri klētij

Jau cāļu zaglis senais slīd —

Liels, pelēks vanags; laižas lidu,

Tad, notēmējis sētas vidu,

Kā zibens pēkšņi lejup krīt.

Tad paceļas un lido projām.

Ir baigās ķetnās jāiet bojā

Tai nelaimīgai, ko viņš nes.

Un velti sauc pēc draudzenes

Vēl gailis, saltu šausmu vajāts,

Un ilgi bēdās spārnus sit…

Vien daža spalva lejup rit,

Ko atnes vējš no debess klajās.

Līdz ritam jaunā kņaze tā

Guļ dziļā nesamaņā klusi,

Kā smagā miegā aizmigusi;

Tad beidzot acis nomodā

Tā paver, sapni piesarkusi

un mulsa baigā nojautā;

Sirds viņai glāstu iztvīkusi,

Un kļaujas tā uz drauga pusi.

«Kur esi, mīļais vīrs?» tā čukst,

Tad pēkšņi apjauš, bailēs šņukst,

Sirds stāj un atkal skaļi pukst.

Kur, Ludmil, tava kāzu telpa?

Guļ maigā jaunava bez elpas

Uz krāšņiem dūnu spilveniem

Zem liela, grezna baldahīna,

Kur lejup aizkars rotāts tinas;

Mirdz bārkstis pēļiem pušķotiem,

Mirdz visur apkārt zelta audums

Un dārgakmeņi vizuļo,

Un vīraks zils ar vieglu jaudu

No dārgiem traukiem izgaro.

Ir diezgan… nav vairs jāapdvesmo

Šī telpa, kas kā dzeja skan:

Šeherezada stāstos gleznos

Sen aizsteigusies priekšā man.

Bet prieka nav par telpu grezno,

Ja drauga balss tur neatskan.

Trīs jaunavas kā brīnums skaistas

Tad ietērpos, kas saulē laistās,

Pie kņazes klusi ieradās

Un cieņā zemu noliecās.

Tad viena gaitā vieglā gāja

Tai klāt un, gluži nemanot,

Jau zelta matus sasukāja

Un pīnē sapina (kā prot

Vēl daudzas arī mūsu dienās),

Šo košo vītni kronī vienā

Ap bālo pieri apvijot.

Aiz pirmās, kautri slēpjot skatu,

Bij otra klāt ar tērpu platu;

Un zilgs kā debess sarafāns

Skauj Ludmilu kā zieda zvans.

Tad šķidrauts, caurspīdīgs kā migla,

Sedz zelta cirtas, krūtis tiklas

Un maigos plecus arīdzan.

Tērps nenovīdīgs skūpsta kāri

Tos daiļumus, kas laimi ver,

Un kājiņas kā dūju pāri

Jau vieglas kurpes skavās tver.

Tad pēdējā no kalpotājām

Steidz kņazei pērļu jostu siet.

Un neredzama dziedātāja

Tai visu laiku dziesmas dzied.

Bet velti viss: ne pērļu liesmas,

Ne sarafāns, ne rotas tās,

Nedz arī jautrās glaimu dziesmas

Tai sirdi neiepriecinās.

Un velti spogulis sauc vērot,

Cik viņa daiļa, tērps cik skaists;

Tumst skatiens skumjais, lejup laists,

Un viņa klusē, viņa sēro.

Bet tiem, kas atziņas sev krāj

Un siržu dziļumos spēj lasīt,

Tiem, protams, nav vairs jāatklāj,

Kā sievieti var skumjās pazīt:

Ja aizmirst spoguli tā nest

Un paslepus, kā ieradusi,

Pat asarās tur skatu mest,

Tad nav pa jokam noskumusi.

Jau Ludmila ir viena, lūk,

Un domas neziņā tai jūk.

Pie logu režģa piegājusi,

Tā drūmo āru vēro klusi,

Un skatiens skumjš tai tālēs slīd.

Viss stindzis. Sniegu lejas saltas

Kā spoža sega tālu spīd;

Stāv drūmu kalnu pieres baltas,

Pār aizām ledus šķautnes slej

Un klusē pāri pasaulei.

Nav redzams mājoklis, ne dūmi,

Nedz gājējs sniega klajumos;

Un stāv bez atbalss kalni drūmi,

Jo netaurē tur mednieks drošs;

Vien paretam ar žēlu vaidu

Skrien viesulis pār sniegu klaidu,

Un sirmās debess pamalē

Tas kailos kokus paauklē.

Ar šausmu izmisuma raudām

Sedz acis Ludmila un jautā,

Kas gan ar viņu tagad būs!

Tad kaltās durvis steidzas grūst,

Bet tās ar melodiju jauku

Jau atveras — un ziedu plaukums

Aiz sliekšņa gaida. Burvīgs dārzs:

Daudz brīnišķāks par tiem, ko spēja

Reiz uzburt Armida; tāds ārs,

Par kādu sapņot nevarēja

Pat ķēniņš Zālamans, nedz tie,

Kas Taurijā reiz bija kņazi.

Zaļš ozolmežs, aiz kura pazib

Gan krūmi, ziediem greznotie,

Gan palmu alejas un lauri,

Kur apelsīni atmirdz cauri

Kā zelts, un ūdens spoguļos,

Ap kuriem zaļo krāšņi mauri,

Redz dzidri atspulgotus tos;

Pār birzīm, pakalniem un lejām

Kā uguns pavasaris zied,

Un maija vēsma elpo sejā,

Un krūmā lakstīgala dzied;

Šalc gaisos fontāni; kā sudrabs

Mirdz strūklas saules vizuļos;

Redz apkārt tēlu sejas gudras;

Tie dzīvi šķiet; pats Fidijs tos

Ar skaudību še apbrīnotu,

Un savu spožo kaltu kvēls

Šis Palladas un Fēba dēls

Prom aizmestu kā lieku rotu.

Te ūdens kritums, šalkdams notuļ,

Pār marmorklintīm sārtām krīt

Ar straumi saules apstarotu;

Tur strauti koku ēnā slīd

Un nebeidz klusas čalas vīt.

Lai vēsumu un mieru dotu,

Māj zilas lapenes šur tur

Caur mūžam zaļojošo jumu;

Un visur spožu elpojumu

Gar takam krāšņie ziedi bur.

Bet raugās Ludmila bez prieka

Un tālāk vientulīga iet;

Tai visa greznība ir lieka,

Un velti apkārt rozes zied.

Tā pati nezina, kurp klejo,

Visapkārt burvju dārzam ejot,

Vien drūmām domām vaļu ļauj

Un brīžam stājas, asras lejot,

Un kokam plecu skumji kļauj.

Tad pēkšņi viņas daiļais skatiens

Kļūst možs; tā lūpām pirkstu spiež;

Kāds nodoms baigs, bet tiešām patiess

Tai prātā dzimst.. Taks sānis griež:

Lūk, loka tiltiņš dziļai dzelmei

No klints uz klinti pāri ved;

Iet Ludmila — un asru svelmei

Par spīti skatu lejup met;

Sit izmisumā sev pret krūti

Un viļņos, kas ar putām krīt,

Sev nolemj galu padarīt, —

LTn tomēr, lai vai cik tas grūti,

Pa taku tālāk viņa slīd.

Tā Ludmila visdaiļā mana,

Kopš rīta nebeigdama skriet,

Jau sāka gurt — bij raudāt gana —

Un sevī nodomāja: šķiet,

Jau būtu laiks! Un maurā sēdās —

Un pēkšņi telts tai pāri zied,

Glauž vēsums vaigu vieglām vēdām,

Un pusdiengalds ir priekšā klāts

Ar gardu viru pilniem traukiem;

Un klusi arfu spēlē kāds,

Pats neredzams aiz ziediem jaukiem.

Sēž jaunā kņaze izbrīnā,

Bet pati sevī domā tā:

«No mīļā tālu, valgos dīvos,

Vai vērts man pasaulē vairs dzīvot?

Ai tu, kas ļaunām kaislībām

Te mani valdzini un tirdi!

Es mūžam nepadošos tām

Un nomirt pratīšu, vai dzirdi!

Man nevajag ne tavas telts,

Ne mielasta, kas galdā celts!

Es neklausīšos tavos niekos

Un nomiršu, lai līst vai zelts!»

Tā domāja — un sāka iekost.

Kad kņaze ceļas, mirklī telts

Un viss, kas greznos traukos smelts,

Un arfas skaņas… pēkšņi zuda;

Viss atkal kluss, ved taka gluda,

Un atkal Ludmila tur klīst

No birzs uz birzi dārzos viena,

Līdz pamazām jau krēsla līst

Un mēness kāpj virs mežu sienas.

Kāpj miglas vāls no lejām liegs

Un pāri siltiem krūmiem lokās,

Un kņazei neviļus nāk miegs;

Te pēkšņi neredzamas rokas

Kā maigas ziedu pīpenes

To gaisos ceļ uz vēju bultas,

Uz krāšņo pili projām nes

Un lēnām nogulda uz gultas,

Caur rožu smaržām, kas te 1ās,

Uz skumju segas vientuļās.

Trīs jaunavas ir tūdaļ blakām,

Tās negaida ne vārda sakām

Un kņazei tērpu noģērbt steidz;

Bet viņu sērais skatiens teic,

Tāpat kā dīvā klusēšana,

Par līdzjūtību, ka nav gana

Vēl liktenim, kas vājos veic.

Bet pasteigsim: ir roku naigu

Jau kņaze noģērbta, un skauj

Vien krekliņš balts tās stāvu maigu,

Kad spilvenos tā noliek vaigu

Un miegam sevi apņemt ļauj.

Ar nopūtu vēl palocījās

Trīs meičas, tad kā ēnas vijās

Tās projām, durvis aizdarot.

Ko gūstekne lai darīt prot?

Tā dreb kā lapa, dvašu aiztur,

Trīc krūtis, nobāl vaiga skaistums,

Un pirmais miegs no plakstiem gaist;

Tā paliek nbmodā un klausās,

Un skatiens, tumsā vēries, kaist…

Viss klusu! Mirkļu gaitā gausā

Vien pašas sirds tai atbild trauslā. .

Un liekas… klusums it kā čukst;

Šķiet, zogas kāds pie viņas gultas;

Slēpj kņaze galvu segās, šņukst,

Un pēkšņi.. šausmas!.. tiešām bultas

Tur klaudz… kāds tūdaļ iekšā bruks..

Jau durvis ver. Un mirkli vienā

Kļūst gaišs. Sirds kņazei baigi pukst;

Bez vārda lepnā rindā ienāk

Ar šķēpiem, paceltiem pret sienām,

Tur moru pulks no apsardzes;

Pa divi blaku, lielā skaitā,

Uz spilveniem tie cēlā gaitā

Jo lielu, sirmu bārdu nes;

Tai pakaļ, lepni slējis kaklu,

Ar skatu, augstprātībā aklu,

Pa durvīm kuprains pundurs nāk:

No viņa galvas, kaili skūtas,

Ko grezno naktscepure šūta,

Šī milzu bārda diži aug.

Viņš tuvojas; un raugi: jau

Ir gluži klāt, kad pēkšņi kņaze

Lec augšā, naktscepuri rauj

Nost kuprim, dusmām vaļu ļauj

Un, dūri celdama kā nazi,

Tik skaņi bailēs brēc un bļauj,

Ka visi mori saplok mazi.

Zem plaukstām kupris galvu kļauj,

Par pārbiedēto kņazi bālāks;

Tad, ausis spiezdams, tiecas tālāk

Kur mukt, bet savā bārdā, lūk,

Pats sapinas un klūp kā postā;

Jo ceļas, jo vēl vairāk jūk,

Bet mori velti skrien un stostās,

Cits citam sauc un vaigus viebj,

Tad beidzot klēpī kupri vīsta

Un ārā atšķetināt stiepj;

Vien paliek naklscepure nīstā.

Bet kā gan varonim nu iet?

Jūs atceraties mirkli straujo?

Tver ātrāk savu otu ciet,

Orlovski, glezno pusnakts kauju!

Zem mēness gaismas sacirtās

Tur varoņi uz takas skaudras;

Šķiet, sirdis dusmās tūdaļ stās —

Jau pīķi lūst kā vieglas šautras,

Lūst šķēps pret šķēpu, nikni brāzts,

Pār krūšu bruņām asins nopil,

Brīkš drazās vairogi un stopi…

Tad viņi zirgos satvērās;

Melns pajūk kuls uz vietas tās,

Kur zirgs pret zirgu nikni slienas;

Bet varoņi tā sagrābās,

Ka brīdi dvašas nav nevienam

Un velti gaisu tvarsta nāss —

Kā dzelzīs abi saslēdzās;

Stingst locekļi tiem, cieši žņaugti,

Kā uguns kvēle dzīslās rit,

Pret sirdi sirds kā akmens sit —

Gurst abi, laužot nepārtraukti, —

Drīz vienam krist… Te pēkšņi strauj

Ar milzu spēku Ruslans rauj.

No segliem pretinieku baigo,

Pār galvu ceļ, pār klinti kļauj —

Un dzelmē met, kur viļņi zaigo:

«Ej bojā! tu, kas mīlu maigo

Ar ļaunu skauģa sirdi grauj!»

Tu, lasītāj, jau uzminēji,

Ar ko te Ruslans kāvās bargs:

Tas Rogdajs bij, kas smiedams lējis

Daudz asins, kijeviešu sargs,

Gūt Ludmilu ar ļaunu skrējis.

Gar Dņepras krastiem bij līdz šim

Viņš pēdas dzinis sāncensim;

Tad panācis — bet veiksmes slava

Te bēg no lolojuma sava,

Un seno kauju varonim

Šeit pēdējs dienu solis dim.

Un vēlāk dzirdams bija stāstos,

Ka Rogdajs redzēts viļņu klāstos

Jo daiļas nāras skāvienos;

Tā viņu paņēmusi glāstot

Sev līdzi tumšos dzelmeņos.

Un gadiem vēl pa nakti blāvu

Tur manīts krastā klejojam

Kāds spoks ar baigu milža stāvu

Par šausmām dažam zvejniekam.