Dievu ēdiens

IV

— Viņi apgalvo, ka mums jāšķiras, — princese sa­cīja savam mīļotajam.

— Kālab? — viņš iesaucās. — Kāds jauns neprāts šiem ļautiņiem atkal iešāvies prātā?

— Vai tu zini, — viņa jautāja, — ka mīlēt mani no­zīmē … to pašu, ko nodot tēvzemi?

— Mana mīļotā, — viņš iesaucās, — kāda mums gar to daļa! Ko mums dod viņu tiesību normas, kurās nav ne kripatas veselā saprāta, kāda mums daļa gar viņu jēdzieniem par tēvzemes nodevību un patiesu uzticību?

— Nu tad klausies! — teica princese un pastāstīja visu, ko pati nule bija uzzinājusi.

— Pie manis ieradās kāds ārkārtīgi dīvains mazs cilvēciņš ar maigu, brīnum daiļu balsi, džentlmenis, kura kustības bija liegas un graciozas, kurš ieslīdēja

istabā klusi kā kaķis un ikreiz, grasīdamies sacīt kaut ko īpaši svarīgu, pacēla skaisto, balto rociņu. Par plikpauri viņu dēvēt nevar, jo kails ir tikai pats galv­vidus, deguns un tuklie vaidziņi viņam sārti kā rož- lapiņas, bet glītā bārdiņa apcirpta trīsstūrī. Vairāk­kārt viņš izlikās pēkšņu jūtu pārņemts, tā ka acīs pat iemirdzējās miklums. Viņam, zini, ir draudzīgas at­tiecības ar šejienes karalisko dzimtu, un viņš sauc mani par savu dārgo jauno dāmu un jau no sākta gala izturas pret mani sevišķi labvēlīgi.

— «Mana dārgā jaunā dāma,» — viņš sacīja, — ievērojiet, ka jūs nedrīkstat…» — to viņš atkār­toja vairākas reizes un piebilda: — «Jums jāpilda savs pienākums.»

— Kur gan tādi rodas?

— Viņš to dara labprāt.

— Bet es neredzu nekādas jēgas …

— Viņš man pateica daudz ko nopietnu.

— Tu taču neiedomāsies, — strauji pagriezdamies pret princesi, teica viņas mīļotais, — ka šā cilvēka vārdos ir kaut drusciņa patiesības.

— Sava daļa patiesības noteikti ir, — viņa atbil­dēja.

— Tu gribi teikt…

— Gribu teikt, ka, paši to nenojauzdami, esam mī­dījuši kājām šo sīko ļautiņu vissvētāko pārliecību. Mēs, kas piederam pie karaliskā dzimuma, esam pa­visam īpaša šķira. Mēs esam ieslodzītie, kurus pielūdz un dievina, krāšņa rota svinību greznošanai. Par šo dievināšanu mēs maksājam… ar savu brīvību. Man bija nolemts apprecēties ar princi… Lai gan tu par viņu nekā nezini. Nu, ar punduru princi. Taču tam nav nekādas nozīmes. Ar šo laulību, izrādās, tiktu stiprinātas saites starp manu un viņa valsti. Un arī šai zemei no tā atlēktu kāds labums. Iedomājies tikai — stiprināt saites!

— Un tagad?

— Man tā kā tā ar viņu jāprecoties, it kā starp mums nekas nebūtu noticis.

— Nekas nebūtu noticis!

— Jā. Un tas vēl nav viss. Viņš sacīja …

— Tavs speciālists smalkjūtības jautājumos?

— Jā. Viņš sacīja, ka gan tev, gan citiem milžiem nāktu tikai par labu, ja mēs abi vairs nesatiktos un nerunātu. Tāds ir viņa uzskats.

— Bet ja nu mēs nepaklausām?

— Viņš ieminējās par tavu brīvību.

— Manu brīvību?

— Nozīmīgi izrunādams katru frāzi, viņš sacīja: «Mana dārgā jaunā dāma, jums nāktu tikai par labu, ja jūs prastu ar cieņu atteikties, ja šķirtos labprā­tīgi.» Tas bija viss. īpaši viņš uzsvēra vārdu «labprā­tīgi».

— Nu, bet… Kada šiem nožēlojamiem punduriem daļa, kur mēs viens otru mīlam un kā mīlam? Kāds viņiem un viņu pasaulei sakars ar mums?

— Viņiem tā neliekas.

— Tu taču, — viņš sacīja, — nedomā viņiem pa­klausīt?

— Man tas viss liekas bezgala muļķīgi.

— Lai viņu likumi mums sasaistītu rokas! Lai mēs pašā ziedonī ļautu sev izmaitāt mūžu ar novecoju­šām saderināšanās paražām un citām bezjēdzīgām cilvēku savstarpējo attiecību normām! Veltīgi!… Mēs nepakļausimies.

— Es esmu tava. Pagaidām jā …

— Pagaidām? Vai tad tu vēl neesi izlēmusi?

— Bet viņi… Ja viņi gribēs mūs izšķirt…

— Ko viņi spēj padarīt?

— Nezinu. Ko gan viņi spēj mums padarīt?

— Vai mums nav vienalga, ko viņi spēj vai grib darīt? Es esmu tavs, un tu esi mana. Vai var būt vēl kas svarīgāks? Es esmu tavs, un tu esi mana — uz mūžiem. Vai tu domā, ka mani apturēs viņu sīkie likumiņi, viņu sīkie norādījumiņi, viņu sarkaniem burtiem rakstītie aizliegumi? Blēņas! Nekas mani ne­spēs atraut no tevis!

— Jā. Un tomēr — ko viņi var izdarīt?

— Tu gribi sacīt, — piebilda jaunais Redvuds, — ko lai darām mēs?

— Jā.

— Mēs? Mēs turpināsim visu kā līdz šim.

— Bet ja viņi mēģinās mūs kavēt?

Viņš sažņaudza dūres. Tad palūkojās visapkārt, it kā mazie ļautiņi jau nāktu šurp, lai viņus aizkavētu. Pēc tam viņš pārlaida skatienu apkārtnei.

— Jā, — viņš sacīja. — Tavs jautājums izteikts vietā. Ko viņi var izdarīt?

— Šeit, šai mazajā valstiņā, — viņa ierunājās un apklusa.

Viņš ar acīm it kā izmēroja šo zemi.

— Viņi ir visur.

— Bet mēs varētu …

— Kurp?

— Vienalga, kurp. Kopā mēs pārpeldētu jūru. Un pāri jūrai…

— Nekad neesmu bijis viņpus jūras.

— Tur ir augsti, tuksnesīgi kalni, kuros mēs jutī­simies tikpat sīki kā visi cilvēki, tur ir plašas, neap­dzīvotas ielejas, klintīs noslēpušies ezeri un sniegiem klātas gāles, kur cilvēks nav spēris kāju. Tur…

— Taču, lai tur nokļūtu, mums diendienā būs jā­lauž ceļš caur mazo cilvēciņu miljoniem.

— Tā ir vienīgā mūsu cerība. Šai ļaužu pārpildī­tajā zemē mums nav ko domāt par patvērumu un drošību. Kur mums rast vietu starp šīm bezgalīga­jām masām? Mazie cilvēciņi var paslēpties cits no cita, bet kur slēpsimies mēs? Mēs neatradīsim pat

vietu, kur ieturēt maltīti un kur pārlaist nakti. Bet, ja bēgsim, viņi dienu un nakti sekos mums pa pēdām.

Jaunajam Redvudam prātā ienāca pēkšņa doma.

— Ir kāda vieta, — viņš sacīja, — šai pašā salā.

— Kur?

— Apmetnē, ko sev uzcēluši mūsu brāļi. Visapkārt mājai viņi uzbēra augstu valni — gan uz ziemeļiem un dienvidiem, gan uz austrumiem un rietumiem, viņi izraka dziļus grāvjus, ierīkoja slēptuves un pat šobrīd … nesen viens no viņiem bija atnācis pie ma­nis. Viņš sacīja … es viņa vārdiem toreiz nepievērsu uzmanību. Viņš runāja par ieročiem. Varbūt… tieši tur… mums vajadzētu meklēt patvērumu …

— Jau labu laiku, — pēc brīža viņš turpināja, ■— neesmu redzējis mūsu brāļus… Ak vai! Es dzīvoju kā sapnī un daudz ko biju piemirsis! Ritēja dienas, un es nekā nedarīju, bet tikai lūkoju, kā sastapt tevi… Došos pie viņiem, aprunāšos, izstāstīšu par tevi un briesmām, kas mums draud. Viņi spēs mums palīdzēt, ja vien gribēs. Un tad mums atkal modīsies cerība. Nezinu, cik droši nocietināta ir viņu apmetne, taču, ja tur darbojies Kosars, visam jābūt ļoti stipram. Jau pirms šiem notikumiem … tas ir, iekams tu atnāci pie manis… atceros, brieda kaut kāds nemiers. Notika vēlēšanas, kad šie sīkie cilvēciņi visu izlemj, skaitī­dami balsis. Bet tagad tās jau droši vien ir beigušās. Tolaik mums tika izteikti dažādi draudi — visai milžu ģintij, — uz tevi tas, protams, neattiecas. Man jāsa­tiekas ar mūsu brāļiem. Jāizstāsta viss par mums abiem un par to, kas mums tagad draud.

Uz nākamo tikšanos viņš atnāca stipri nosebojies. Todien viņi bija norunājuši dienvidū sastapties lie­lajā parkā pie upes līča, kur pletās plašas pļavas;

princese sēdēja un ik pa brītiņam, pielikusi plaukstu pie acīm, vērās dienvidu virzienā, un viņai šķita, ka visapkārt valda neparasts klusums, tāds klusums kā pirms negaisa. Un tad viņa atjauta, ka šai vēlīnajā dienas stundā viņai šoreiz neseko parastā brīvprā­tīgo spiegu svīta. Lai kurp viņa vērsa skatienu, ne pa labi, ne pa kreisi neredzēja nevienas dzīvas dvē­seles, un spoguļgludo Temzas līču ūdeņus nesavir- moja neviena laiva. Viņa lūkoja izprast šā dīvainā klusuma cēloni…

Beidzot princese laimīga ieraudzīja jauno Redvudu parādāmies starp koku lapotnēm, kas aizsedza ska­tienam tāles.

Pēc tam viņš vēlreiz pazuda aiz kokiem, bet tad, izlauzies cauri biezoknim, iznāca klajumā. Princese pamanīja viņā kaut ko neparastu un pēkšņi saprata, ka mīļotais gaužām steidzas un mazliet klibo. Viņš pamāja tai ar roku, un princese devās viņam pretī. Ieskatījusies ciešāk mīļotā sejā, viņa nobažījusies ieraudzīja, ka iedams viņš ik uz soļa sāpēs saviebjas.

Princese skrēja viņam pretī, un domas tai urdīja neskaitāmi jautājumi un neizprotamas bailes. Pienā­cis gluži klāt, viņš nepadeva pat labdienu, bet tūdaļ sāka runāt.

— Vai mums jāšķiras? — aizelsdamies viņš jau­tāja.

— Nē, — viņa atbildēja. — Kālab? Kas noticis?

— Bet ja mēs nešķiramies! … Ir laiks …

— Kas noticis?

— Negribu no tevis šķirties, — viņš teica. — Vie­nīgi …

Viņš apklusa pusvārdā un pec brīža turpinaja:

— Tu mani neatstāsi?

Princeses acis nemirkšķinādamās uztvēra viņa ska­tienu.

— Kas noticis? — viņa neatlaidās.

— Pat kādu laiku ne?

— Kādu laiku?

— Iespējams, gadiem ilgi.

— Atstāt tevi! Nē!

— Tu visu esi pārdomājusi? — viņš vēl pārjautāja.

— Es tevi neatstāšu. — Viņa saņēma Redvuda roku. — Pat ja par to draud nāve, es tevi vaļā nelai­dīšu.

— Pat ja par to draud nāve, — atkārtoja jaunais Redvuds, cieši saspiezdams viņas pirkstus.

Viņš palūkojās visapkārt, it kā baidīdamies, ka mazie cilvēciņi jau ir klāt. Un sacīja:

— Par to varbūt tiešām draudēs nāve.

— Izstāsti man visu, — viņa teica.

— Viņi gribēja mani aizkavēt.

— Kā?

— Kad es iznācu no laboratorijas, kur gatavoju Dievu ēdienu, ko Kosari glabā savas nometnes nolik­tavā, kāds policijas virsnieks — mazs cilvēciņš zilā uniformā ar koši baltiem cimdiem rokās — pamā­dams lika man apstāties. «Šis ceļš ir slēgts!» viņš sa­cīja. Daudz nedomādams, apgāju apkārt laboratorijai, un iznācu uz otra ceļa, kas aiziet uz rietumiem, bet tur jau priekšā bija cits policijas virsnieks. «Šis ceļš ir slēgts!» viņš sacīja un piebilda: «Visi ceļi ir slēgti!»

— Un kas notika pēc tam?

— Es mazliet pastrīdējos. «Šie ceļi ir domāti vis­pārējai lietošanai!» es sacīju.

— «Gluži pareizi,» viņš atbildēja. «Bet jūs tos sa­maitājat un citi vairs nevar lietot.»

— «Lai notiek,» es piekritu, «iešu pa lauku,» —bet tad dzīvžogam pāri pārlēca vēl vesels bars policistu un sauca: «Šie lauki ir privātīpašums.»

— «Lai nolādēti tie jūsu vispārējie un privātie īpa­šumi,» es sacīju. «Es eju pie savas princeses.» — Un noliecies es ļoti uzmanīgi pacēlu policistu un noliku

sānis, lai neuzkāptu viņam virsū, bet šis tikai spār­dījās un kliedza kā negudrs. Acumirklī lauki vis­apkārt mudžēja no skrejošiem cilvēciņiem. Viens zirga mugurā auļoja man blakus un jādams kaut ko pilnā rīklē pūlējās lasīt. Pabeidzis lasāmo, viņš ap­grieza zirgu un noliektu galvu aizauļoja atpakaļ. Es nekā nesapratu. Pēkšņi man aiz muguras norībēja šāvieni.

— Šāvieni!

— Viņi šāva uz mani, tāpat kā šauj uz žurkām. Lo­des lidoja džinkstēdamas kā plīstošs stikls, un viena ievainoja mani kājā.

— Un ko darīji tu?

— Nācu pie tevis un pametu tos kliedzam, skrai­dām un šaujam uz mani. Un tagad …

— Ko tagad?

— Tas ir tikai sākums. Viņi tic, ka mēs izšķirsi­mies. Pat šobrīd daži dzenas man pakaļ.

— Mēs nešķirsimies.

— Nē. Bet, ja mēs nešķiramies, tev jānāk man līdzi pie mūsu brāļiem.

— Uz kurieni? — viņa jautāja.

— Uz austrumiem. No šīs puses nāk mani vajātāji. Bet mēs iesim turp. Pa šo kastaņu aleju. Es iešu pa priekšu, un ja viņi mūs gaida …

Redvuds paspēra soli, bet princese saņēma viņu aiz rokas.

— Nē, — viņa sauca. — Es iešu cieši blakus un ap­skaušu tevi. Varbūt tāpēc, ka esmu no karaļu dzim­tas, viņiem es likšos svēta. Ja es apskaušu tevi… Dievs, palīdzi, lai mēs varam aizbēgt apskāvušies … varbūt tad viņi nešaus uz tevi…

Viņa aplika roku mīļotajam ap plecu, piespiedās tam cieši klāt un saņēma tā plaukstu.

— Varbūt tad viņi nešaus uz tevi, — viņa atkar- toja.

Un Redvuds pēkšņā maigumā piekļāva princesi pie krūtīm un noskūpstīja viņas vaigu.

Krietnu brīdi tā abi arī palika apskāvušies.

— Pat ja tas nozīmētu nāvi, — čukstēja princese.

Apkļāvusi abām rokām Redvuda kaklu, viņa pa­cēla seju.

— Skūpsti mani vēlreiz, mīļotais.

Viņš pievilka princesi cieši sev klāt. Klusēdami abi skūpstījās un nespēja atrauties viens no otra. Tad, rokrokā saķērušies, viņi devās ceļā, cerēdami rast patvērumu Kosara dēlu apmetnē, iekams viņus nav panākuši vajātāji punduri, un princese visu ceļu tie­cās turēties mīļotajam cieši blakus.

Kad viņi šķērsoja plašo zālāju parkā aiz pils, no kokiem izauļoja jātnieki, veltīgi pūlēdamies tikt līdzi milžu soļiem. No tuvējām mājām ārā skrēja vīri ar šautenēm rokās. Ieraudzījis šo skatu, jaunais Red­vuds jau gribēja doties tiem pretim un izlauzties cauri ar varu, bet princese lika viņam pagriezties sā­ņus uz dienvidiem.

Lode aizsvilpa viņiem tieši virs galvas.