Karaliene Margo

VII Māte karaliene rīkojas

Kārlis Luvrā atgriezās jautrs un apmierināts, bet pēc desmit minūšu ilgas sarunas ar māti viņa garastāvoklis krasi mainījās. Likās, ka Katrīna būtu viņam aizdevusi savas dusmas, bet pati piesavinājusies viņa omulību.

- Grāfs de la Mols! - sacīja Kārlis. - Grāfs de la Mols!… Jāpasauc Indriķis un Alansonas hercogs: jaunais grāfs ir bijušais hugenots un Alansonas hercoga galminieks.

- Pasauc, ja vēlies, mans dēls, - Katrīna atbildēja, - tu tāpat neko neuzzināsi. Es baidos, ka Indriķis ar Fransuā ir daudz lielāki draugi, nekā mums šķiet. Viņus izjautādams, tu radīsi vienīgi aizdomas. Man liekas, ka labāk būtu dažas dienas nogaidīt un viņus abus uzmanīt. Ja tu ļausi vainīgajiem atpūsties, mans dēls, ja viņiem liksies, ka viņi tevi piekrāpuši, tic savā lielībā paši iekritīs slazdos. Un tad mēs uzzināsim visu.

Kārlis staigāja pa istabu, nezinādams, ko īsti iesākt.

- Nē, nē, es nevaru gaidīt, - beidzot viņš teica. - Jūs, māmiņ, nezināt, cik grūti ir gaidīt un mocīties šaubās. Turklāt ik dienu šie muižnicciņi paliek aizvien augstprātīgāki. Vēl šonakt divi nelieši iedrošinājās man pretoties. Ja grāfs de la Mols ir nevainīgs - jauki! Bet es gribu zināt, kur šonakt bija grāfs dc la Mols, kad Luvrā nogalināja manus ļaudis un kad Klošperšē ielā uzbruka man pašam. Vispirms lai atsauc Alansonas hercogu, bet pēc tam Indriķi! Es viņus nopratināšu pēc kārtas. Jūs varat palikt šeit, māmiņ.

Katrīna apsēdās. Pateicoties savai cietajai, noteiktajai dabai, viņa prata izmantot katru, pat visnepatīkamāko apstākli, lai drīzāk sasniegtu iecerēto mērķi.

Ienāca Alansonas hercogs. Saruna ar Indriķi bija viņam ļāvusi sagatavoties un viņš jutās mierīgs.

Viņa atbildes bija skaidras un noteiktas. Māte karaliene bija viņu lūgusi palikt savās istabās un viņš pagājušās nakts nolikumu nebija redzējis. Tā kā viņa istabu un arī Navarras karaļa istabu durvis iziet uz vienu gaiteni, tad viņš naktī bija dzirdējis kaut kādu troksni, pēc lam kliedzienus un pistoles šāvienus. Tikai tad viņš nolēmis atvērt durvis un ieraudzījis pa gaiteni skrienam kādu cilvēku ķirškrāsas mētelī.

Karalis ar māti saskatījās.

- Ķirškrāsas mētelī? - karalis noprasīja.

- Jā, - Alansonas hercogs apstiprināja.

- Vai, redzot šo mēteli, tev neradās nekādas aizdomas?

Alansonas hercogs pūlējās ar visiem spēkiem melot pēc iespējas

pārliecinošāk.

- Pirmajā brīdī, jūsu majestāte, - viņš teica, - man tiešām šķita, ka tas ir mans galminieks.

- Kurš?

- Grāfs dc la Mols.

- Kāpēc grāfs de la Mols neatradās pie tevis, kā to prasīja viņa pienākums.

- Es vinu vakar vakarā atlaidu.

>

- Labi, vari iet, - sacīja karalis.

Alansonas hercogs devās uz durvīm, pa kurām bija ienācis.

- Pa tām ne, - Kārlis viņu aizturēja, - ej pa otrām.

Un viņš Fransuā parādīja durvis, kas veda uz viņa aukles istabu.

Kārlis nevēlējās, ka Alansonas hercogs un Indriķis sastopas.

Viņš nezināja, ka viņi bija jau satikušies un dažas minūtes bija aprunājušies.

Pēc Alansonas hercoga aiziešanas Kārlis deva zīmi iesaukt Indriķi. Negaidīdams karaļa jautājumu, viņš iesāka pirmais:

- Sire, priecājos, ka jūs mani ataicinājāt. Es jau pats gribēju nākt un pie jūsu majestātes meklēt taisnību.

Kārlis sarauca uzacis.

- Jā, taisnību, - Indriķis atkārtoja. - Bet vispirms atļaujiet pateikties, ka jūs, majestāte, vakar vakarā aizvedāt mani no Luvras. Tagad es zinu, ka jūs izglābāt man dzīvību. Bet par ko, kāda nozieguma dēļ mani ir gribējuši nogalināt?

- Jūs negribēja nogalināt, bet tikai apcietināt, - Katrīna dzīvi attrauca.

- Kaut arī tā! Vai es esmu kaut ko noziedzies? Ja mani turēja par vainīgu vakar vakarā, tad tāds es esmu arī šorīt. Sakiet, sire, par ko mani apvaino?

Kārlis šaubīdamies palūkojās mātē, jo nezināja, ko atbildēt.

- Jūs pieņemat šaubīgus cilvēkus, mans dēls, - karaliene sacīja Indriķim.

- Tā. Un satikšanās ar šiem šaubīgajiem cilvēkiem mani kompromitē, vai ne?

- Jā, Indriķi.

- Tad miniet šos cilvēkus, nosauciet viņu vārdus! Kas viņi ir? Parādiet man viņus!

- Indriķim tiešām ir tiesības prasīt paskaidrojumus - karalis piebilda.

- Un es tos prasu! - sacīja Indriķis, saprazdams, ka atrodas izdevīgā stāvoklī. - Es prasu tos no sava labā brāļa Kārļa, no savas mīļās mātes. Vai, apprecējis Margeritu, es neuzvedos kā labs vīrs? Par to pajautājiet viņai pašai! Vai es neizturos kā īsts katolis? To jums pastāstīs mans garīdznieks. Vai, beidzot, es neesmu labs radinieks? To apgalvos visi, kas piedalījās vakardienas medībās.

- Jā, tā ir taisnība, Indriķi, - sacīja karalis. - Bet, ko lai dara? Stāsta, ka tu gatavojot sazvērestību.

- Pret ko?

- Pret mani.

- Ja šis apvainojums ir patiess, tad man vakar nevajadzēja iejaukties, kad jūsu ievainotais zirgs nevarēja piecelties un saniknotais mežakuilis metās jūs saplosīt.

- Viņam ir taisnība, māmiņ! - Kārlis iesaucās.

- Bet kas pie jums bija aizvadītajā naktī? - Katrīna jautāja.

- Tagad ir grūti atbildēt par sevi, kur nu vēl par citiem, - atbildēja Indriķis. - Es izgāju pulksten septiņos vakarā. Desmitos mans brālis Kārlis aizveda mani sev līdzi un mēs pavadījām kopā visu nakti. Būt pie viņa majestātes un vienlaikus zināt, kas notiek istabās, tas nav manos spēkos.

- Un tomēr izrādās, - Katrīna sacīja, - ka viens jūsu galminieks ievainojis Morvelu un nogalinājis divus algotņus.

- Viens mans galminieks? Kurš?

- Visi norāda uz grāfu de la Molu.

- Grāfs de la Mols nepieder manai svītai, madame. Viņš kalpo Alansonas hercogam, kuram viņu ieteica jūsu meita.

- Bet kas gan ir bijis pie tevis, Indriķi? - Kārlis uzstāja. - Varbūt tomēr grāfs de la Mols?

- Kā lai es to zinu, sirel Varbūt viņš, varbūt kāds cits… Grāfs de la Mols ir labs kalps, viņš dievina Navarras karalieni. Margeritas vai Alansonas hercoga uzdevumā viņš bieži ierodas pie manis. Bet es negalvoju, ka šoreiz tas ir bijis la Mols.

- Tas ir bijis viņš, - sacīja Katrīna. - Aculiecinieki ir pazinuši viņa ķirškrāsas mēteli.

- Vai grāfs de la Mols valkā kirškrāsas mēteli?

- Jā.

- Bet cilvēks, kas tā apstrādājis manus ļaudis, - piezīmēja Kārlis, - un Morvelu…

- …ir bijis ķirškrāsas mētelī? - Indriķis jautāja.

- Pilnīgi pareizi.

- Es neko nevaru noliegt, - sacīja Indriķis. - Bet man liekas, ka tādā gadījumā vajadzētu pratināt nevis mani, jo es nebiju pat mājās, bet gan grāfu de la Molu, kas bijis manās istabās. Es tikai gribu jūsu majestātes vērību pievērst kādam apstāklim.

- Kādam?

- Ja man būtu nolasīta pavēle par apcietināšanu un es nebūtu padevies, bet pretojies, tad es būtu vainīgs un pelnītu sodu. Bet jūs taču gribējāt apcietināt nevis mani, bet cilvēku, uz kuru šī pavēle nemaz neattiecas. Viņu gribēja aizturēt, viņš aizsargājās, turklāt lieliski, un viņam bija tiesības tā rīkoties.

- Tomēr… - Katrīna iesāka.

- Vai pavēlē bija teikts, ka jāapcietina mani? - Indriķis vaicāja.

- Jā, - Katrīna atbildēja, - un pats karalis to parakstīja.

- Bet vai tur bija teikts, ka manā guļamistabā drīkst apcietināt arī kādu citu?

- Nē!

- Tātad, ja izrādīsies, ka es neesmu sazvērnieks, bet cilvēks, kas bijis manā guļamistabā, ir mans līdzbiedrs, viņš ir nevainīgs. Sire, - Indriķis pagriezās pret karali, - es neatstāšu Luvru. Viens jūsu majestātes vārds, un es došos uz jebkuru cietumu, kur vien jums labpatiks mani ieslodzīt. Bet kamēr noziegums, kurā mani apvaino, nav pierādīts, man ir tiesības sevi dēvēt un es arī sevi saukšu par jūsu majestātes uzticamu pavalstnieku un brāli.

Un savas dižciltības apziņā, kas līdz šim viņā nebija novērota, Indriķis palocījās pret Kārli un izgāja no istabas.

- Bravo, Indriķi! - iesaucās Kārlis, kad Navarras karalis bija aizgājis.

- Bravo? Par to, ka viņš paturēja virsroku? - Katrīna vaicāja.

- Un kas par to? Ja mēs abi cīnāmies ar rapieriem un viņa zobens skar manu plecu, vai tad es nesaucu: bravo? Jūs veltīgi izturaties pret viņu tik nicinoši, māmiņ.

- Mans dēls, - sacīja Katrīna, sažņaugdama Kārļa IX roku, - es viņu nenicinu, es no viņa baidos.

- Gluži veltīgi, māmiņ. Indriķis ir mans draugs un, ja viņš būtu gribējis man ļaunu, tad, kā viņš pats saka, viņam vajadzēja palikt uz vietas, kad mežakuilis gāzās man virsū, lai mani saplosītu.

- Jā, lai Anžū hercogs, viņa nāvīgākais ienaidnieks kļūtu par Francijas karali?

- Lai arī kādi būtu iemesli, kuru dēļ Indriķis izglāba man dzīvību, - teica Kārlis, - viņš tomēr mani izglāba un es negribu, ka viņam nodara ko ļaunu, velns lai parauj! Bet par grāfu de la Molu es parunāšos ar Alansonas hercogu, kuram viņš kalpo.

Šie vārdi nozīmēja, ka audience ir beigusies, un Katrīna aizgāja neapmierināta.

Nenozīmīgais de la Mols viņai šķita pārāk niecīgs upuris. Margerita Katrīnu jau gaidīja.

- O, tā esi tu, mana meita, - viņa teica. - Es tevi meklēju jau vakar vakarā.

- Zinu, madame. Bet es biju izgājusi.

- Un šorīt?

- Tagad, madame, cs atnācu, lai jums pateiktu, ka jūs gribat rīkoties ļoti netaisnīgi.

- Kāpēc?

- Jūs gribat dot pavēli apcietināt grāfu de la Molu.

- Tu maldies, mana meita. Es nevienu nepavēlu apcietināt, to pavēl karalis.

- Par šo nopietno lietu nestrīdēsimies, - sacīja Margerita. - Vai grāfu de la Molu apcietinās?

- Iespējams.

- Viņu apvaino, ka viņš aizvadītajā naktī Navarras karaļa guļamistabā nogalinājis divus sargkareivjus un ievainojis monsieur Morvelu?

- Tiešām, viņu par to apvaino.

- Un gluži nepamatoti, madame. Grāfs de la Mols ir nevainīgs!

- Nevainīgs! - Katrīna priekā iesaucās. Viņa noprata, ka Margerita var viņai kaut ko pastāstīt.

- Jā, nevainīgs. Grāfs ir nevainīgs, jo viņš nebija pie karaļa.

- Bet kur tad?

- Pie manis, madame.

- Pie tevis?

- Jā, pie manis!

Katrīna par šādu karaliskās princeses vaļsirdīgu atzīšanos nemaz nedusmojās. Viņa tikai sakrustoja rokas uz krūtīm.

- Un ja nu grāfu de la Molu apcietina, - mirkli klusējusi, viņa ierunājās, - un sāk nopratināt…

- Tad viņš pateiks, kur un ar ko ir bijis kopā, - atbildēja Margerita, kaut gan bija pilnīgi pārliecināta par pretējo.

- Ja tā, tad tev ir taisnība, mana meita. Grāfu de la Molu nevar apcietināt. Margerita nodrebēja. Viņai likās, ka šo Katrīnas vārdu intonācijā slēpjas kaut kas noslēpumains un briesmīgs. Bet pretoties Margerita nevarēja - viņas lūgums bija izpildīts.

- Tātad, ja grāfs de la Mols nav bijis pie karaļa, tad pie viņa bijis kāds cits, - Katrīna atsāka.

Margerita klusēja.

- Vai tu nezini, mana meita? - māte karaliene jautāja.

- Nē, māmiņ, - Margerita nenoteikti atbildēja.

- Esi atklāta!

- Es atkārtoju, madame, ka neko nezinu, - Margerita, negribot nobālēdama, vēlreiz apliecināja.

- Labi, labi. Gan mēs to izmeklēsim, - Katrīna vienaldzīgi noteica. - Vari iet, mana meita! Neuztraucies, tava māte parūpēsies par lavu labo slavu.

Margerita aizgāja.

- Abi uz vienu roku! - Katrīna noņurdēja. - Indriķis ar Margeritu labi saprotas. Vīrs aizver acis uz visu, lai tik sieva klusētu. Mani bērni, jūs esat ļoti veikli un domājat, ka esat arī stipri. Bet jūsu spēks ir vienībā, un es to iznīcināšu. Pienāks diena, kad Morvels varēs pateikt kaut vienu vārdu vai uzrakstīt dažus burtus, un tai dienā mēs uzzināsim visu… Uzzināsim gan, bet līdz tam laikam vainīgais jau būs drošībā.

Vislabākais - izšķirt viņus tūlīt.

Tā izlēmusi, karaliene atkal devās pie dēla. Kārlis patlaban runājās ar Alansonas hercogu.

- Jūs, māmiņ? - Kārlis savilka uzacis.

- Kāpēc tu neteici - atkal? Tu taču tā domāji, Kārli?

- Par savām domām man nevienam nav jāatbild, - karalis atbildēja tai diezgan rupjajā toni, kādā reizēm sarunājās arī ar Katrīnu. - Ko jums vajag? Runājiet drīzāk!

- Es atnācu pateikt, ka tev ir taisnība. Bet tu, Fransuā, esi maldījies.

- Par ko? - abi brāļi jautāja.

- Grāfs de la Mols nav bijis pie Navarras karaļa.

- Vai tiešām? - Fransuā nobālis iesaucās.

- Kas tad? - karalis vaicāja.

- Pagaidām vēl nav zināms, - atbildēja Katrīna. - To mēs uzzināsim, kad Morvels sāks runāt. Lai šis jautājums paliek,- gan mēs visu noskaidrosim. Tagad atgriezīsimies pie grāfa de la Mola.

- Ja grāfs de la Mols nav bijis pie Navarras karaļa, tad viņš mūs nemaz neinteresē, māmiņ, - sacīja Kārlis.

- Viņš tiešām nav bijis pie karaļa, bet viņš bijis pie karalienes.

- Pie karalienes? - Kārlis iesmējās.

- Pie karalienes? - nāves bālais Alansonas hercogs nomurmināja.

- Nē, nē, tie ir meli! - Kārlis pretojās, - hercogs Gīzs apgalvoja, ka viņš redzējis Margo nestuves.

, - Ko tas pierāda? - karaliene vaicāja. - Viņai taču pilsētā ir nams.

- Klošperšē ielā? - iesaucās karalis.

- Jā.

- O, to nu vairs nevar izturēt! - Alansonas hercogs dusmojās. - Un viņa pati man šo grāfu dc la Molu ieteica!

- Tagad es saprotu! - karalis pēkšņi teica. - Tātad viņš pagājušajā naktī aizsargājās pret mums un uzsvieda man uz galvas sudraba krūzi! Nelietis!

- Jā, jā, īsts nelietis! - Fransuā atkārtoja.

- Jums taisnība, mani bērni, - sacīja Katrīna, it kā neievērodama, kādas jūtas uztrauc viņas dēlus. - Ja šis kavalieris izrunāsies, izcelsies briesmīgs tracis. Viņš var kaitēt Francijas princeses labajai slavai. Lai to izdarītu, viņam tik jāizdzer dažas liekas glāzītes.

- Vai jāizlielās, - piebilda Fransuā.

- Protams, protams, - Kārlis piekrita. - Bet mēs taču nevaram viņu tiesāt, ja Indriķis to neapsūdz.

- Mans dēls, - sacīja Katrīna, uzlikdama roku Kārlim uz pleca, it kā vēlēdamās saviem vārdiem pievērst lielāku uzmanību, - uzklausi mani labi uzmanīgi. Notikums ir bīstams un var izcelties skandāls. Bet tos, kas noziegušies pret visaugstākajām personām, nesoda tiesa un bendes. Ja jūs būtu vienkārši muižnieki, tad man nebūtu jūs ko mācīt - jūs abi esat pietiekami varonīgi. Bet viens no jums ir karalis, otrs - princis, un tāpēc jūs nevarat cīnīties ar muižniekiem. Atmaksājiet kā prinči!

- Tūkstoš velnu! - iesaucās Kārlis. - Jums taisnība, māmiņ, es papūlēšos kaut ko izdomāt.

- Un es jums, brāli, palīdzēšu, - Fransuā dedzīgi piekrita.

- Bet es, - sacīja Katrīna, atraisīdama melna zīda saiti ar pušķiem abos galos, kas trīs reizes apņēma viņas vidukli un nokarājās līdz ceļiem,

- es aizeju, atstādama jums manā vietā, lūk, šo saiti. Un viņa nosvieda saiti brāļiem pie kājām.

- Saprotu, - Kārlis noteica.

- Šī saite… - sacīja Alansonas hercogs, to paceldams.

-… sods un klusuciešana, - Katrīna lepni pabeidza. - Par visu tikai derētu pastāstīt Indriķim un pierunāt, lai viņš kļūst par līdzdalībnieku,

- viņa vēl piebilda. Tad viņa aizgāja.

- Kad viņš uzzinās par sievas neuzticību, viņu nebūs grūti pierunāt,

- sacīja Alansonas hercogs. - Tātad, - pagr iezies pret karali, viņš turpināja,

- jūs piekrītat mūsu māmiņas viedoklim?

- Pilnīgi, - Kārlis atbildēja. - Margeritai tas gan būs nepatīkami, bet Indriķim sagādās apmierinājumu.

Pasaucis sardzes virsnieku, Kārlis lika ataicināt Navarras karali, bet tūlīt savu lēmumu grozīja.

- Nē, nē, - viņš teica, - es pats aiziešu pie viņa. Tu, Fransuā, brīdini Anžū un Gīzas hercogu.

Un, izgājis no savām istabām, Kārlis IX steidzās pa riņķveida kāpnēm uz otro stāvu pie Indriķa.