Karaliene Margo

X Horoskops

Pastāstījusi Anžū Indriķim par notikušo, Katrīna devās uz savu istabu, kur viņu gaidīja Renē.

Pēc astrologa apmeklēšanas viņa tirgotavā pie Scnmišcla tilta karaliene viņu satika pirmo reizi. Viņa bija tam aizrakstījusi un Renē pats ieradās ar atbildi.

- Nu, vai viņu redzējāt? - karaliene jautāja.

- Redzēju.

- Kā viņam ar veselību?

' - Paliek' labāk!

- Vai runāt jau var?

- Nē, brūce viņam ir tieši kaklā.

- Es taču jums teicu, ka tādā gadījumā viņš jāpiespiež uzrakstīt.

- Es jau to mēģināju. Bet viņš varēja uzrakstīt tikai divus neskaidrus burtus un tūlīt paģība. Viņam atkal atvērās kakla vēna un notecēja daudz asiņu.

- Vai jūs šos burtus redzējāt?

- Lūk, te tie ir!

Renē izņēma no kabatas papīra loksni un pasniedza Katrīnai. Viņa zīmīti steidzīgi atlocīja.

- M un C), - viņa teica. - Vai tas tiešām būtu la Mols un Margerita būtu spēlējusi tikai komēdiju, lai novērstu aizdomas?

- Madame, ar jūsu majestātes atļauju iedrošinos izteikt savas domas. Man liekas, ka grāfs de la Mols ir pārāk iemīlējies, lai viņš nopietni nodarbotos ar politiku.

- Jūs tā domājat?

- Jā. Tā kā viņš mīl Navarras karalieni, tad viņas vīram gan nebūs visai padevīgs. Patiesa mīla nekad nav bez greizsirdības.

- Tātad jūs domājat, ka viņš ir ļoti iemīlējies?

- Es esmu par to pārliecināts.

- Vai viņš lūdza jums palīdzību?

- Jā.

- Ko viņš no jums vēlējās? Vai kādu mīlas ziedi?

- Nē, cs viņam izgatavoju vaska figūriņu.

- Un caurdūrāt tās sirdi?

- Jā.

- Vai šī figūriņa vēl ir saglabājusies?

- Jā.

- Pie jums?

- Pie manis.

- Vai tiešām šis figūriņas atstāj tādu iespaidu, kā par to stāsta?

- Jūsu majestāte var spriest labāk par mani.

- Vai Navarras karaliene mīl la Molu?

- Viņa mīl to tik stipri, ka ir gatava uzupurēties. Vakar viņa izglāba la Mola dzīvību, riskēdama ar savu labo slavu un dzīvību. Un pēc visa tā jūs vēl šaubāties, madame\

- Par ko?

- Par zinātni?

- Tāpēc ka zinātne kļuvusi man neuzticīga, - atbildēja Katrīna, uzmanīgi palūkodamās Renē, kas šo skatienu izturēja neapmulsis.

- Kā tā? - viņš jautāja.

- Jūs ziniet, ko es gribu teikt. Varbūt, ka es maldos, ka ir vainojama nevis zinātne, bet gan zinātnieks.

- Es jūs nesaprotu, madame.

- Vai jūsu ziedes neizgaist, Renē?

- Nē, madame, tās smaržo ļoti stipri, ja tās saņem tieši no manām rokām; bet, ja viņas nodod kāds cits…

Katrīna pasmaidīja un pakratīja galvu.

- Jūsu ziede ir izdarījusi brīnumus, Renē. De Sovas kundzes lūpas kļuvušas vēl svaigākas un rožainākas nekā agrāk.

- Tas nav manas ziedes iespaids, madame, - Renē atbildēja. - Baronese de Sovas kundze, kā jau ikviena sieviete, ir ļoti iedomīga. Viņa man par ziedi neko neatgādināja, un pēc jūsu majestātes vārdiem es uzskatīju, ka labāk būs to nemaz nesūtīt. Visas kārbiņas vēl ir pie manis, izņemot vienu, ko kāds neizprotamā kārtā ir paņēmis.

- Labi, Renē, - Katrīna sacīja, - par to mēs vēl kādreiz parunāsim. Tagad parunāsim par kaut ko citu.

- Klausos, madame.

- Kas ir jāzina, lai noteiktu, cik gadus kāds cilvēks dzīvos?

- Viņa dzimšanas diena, vecums un Zodiaka zīme, zem kuras tas dzimis.

- Tik vien?

- Nē, vēl vajag viņa matus un asinis.

- Labi. Ja es atnestu viņa matus un asinis, pateiktu viņa vecumu, kad un zem kādas Zodiaka zīmes viņš dzimis, vai jūs varētu apmēram noteikt, kad viņš mirs.

- Jā, kļūda nebūs lielāka par dažām dienām.

- Labi. Viņa mati man jau ir, asinis es dabūšu.

- Vai viņš dzimis dienā vai naktī?

- Divdesmit trīs minūtes pēc pieciem vakarā.

- Atnāciet pie manis rītvakar pulksten piecos. Mēģinājums jāveic tieši viņa dzimšanas brīdī.

- Labi, - Katrīna atbildēja, - mēs aiziesim.

Renē palocījās un izgāja, it kā neievērodams, ka izteiktais "mēs" nozīmēja, ka karaliene neieradīsies viena.

Nākamā dienā agri no rīta Katrīna iegāja pie Kārļa. Pusnaktī viņa bija apvaicājusies par viņa veselību. Viņa zināja, ka pie Kārļa atrodas Ambruāzs Parē un ka tas nolēmis nolaist slimajam asinis, ja vien tas neizraisīs spēcīgu nervu satricinājumu.

No asiņu zaudējuma vēl bālais Kārlis gulēja, uzlicis galvu uz pleca uzticīgajai auklei, kas bija atspiedusies pret viņu un veselas trīs stundas nebija mainījusi stāvokli, nevēlēdamās karali uzmodināt.

Brīžiem uz slimā lūpārņ parādījās asiņu putas, kuras aukle noslaucīja plānā batista mutautiņā. Otrs asiņainais mutautiņš gulēja uz pagalvja.

Pirmajā brīdī Katrīna gribēja paņemt šo mutautiņu, bet tūlīt pārdomāja. Asinis mutautiņā bija sajauktas ar siekalām un nederēja. Karaliene uzprasīja auklei, vai ārsts viņas dēlam asinis jau nolaidis. Aukle atbildēja apstiprinoši un piebilda, ka asinis notecējušas tik daudz, ka karalim divas reizes palicis slikti.

Māte karaliene vēlējās asinis redzēt. Tas nesagādāja nekādas grūtības, jo ārsts tās bija saglabājis izmeklēšanai.

Bļoda ar asinīm stāvēja kabinetā, kas atradās blakus guļamistabai. Katrīna piepildīja līdzpaņemto flakonu ar asinīm, asiņainās rokas kabatās slēpdama, atgriezās guļamistabā.

Tai brīdī Kārlis atvēra acis un, ieraudzījis māti, kā sapnī atcerējās viņu strīdu.

- O, tā esat jūs, madamel - viņš vārgi iesaucās. - Varat paziņot savam mīļajam Anžū Indriķim, ka audience notiks jau rīt!

- Tā notiks tad, kad tu to vēlēsies, mīļais Kārli, - Katrīna atbildēja. - Nomierinies un guli.

It kā paklausīdams viņas padomam, karalis aizvēra acis. Katrīna atstāja istabu. Tiklīdz durvis bija aizvērušās, Kārlis piecēlās pussēdus un aizsmakušā balsī ierunājās:

- Manu kancleru, zīmogu, galminiekus!… Lai viņi visi nāk šurp!

Aukle karaļa galvu atkal mierīgi noguldīja uz sava pleca un sāka viņu

aijāt kā bērnu.

- Nē, nē, cs vairs negribu gulēt, aukle! - karalis pretojās. - Pasauc manus galminiekus, man šorīt jāstrādā.

Kad Kārlis runāja tādā tonī, bija jāpaklausa, un pat aukle neuzdrošinājās pretoties.

Viņa pasauca visus, kurus karalis bija vēlējies, un Polijas sūtņu audienci nolika nevis uz nākamo dienu - tas būtu bijis neprāts - bet gan pēc piecām dienām.

īsi pirms puspieciem pēcpusdienā, māte karaliene un Anžū hercogs devās pie Renē, kas, viņus gaidīdams, jau bija visu sagatavojis noslēpumainajai ceremonijai.

Svētnīcā uz uguns kvēloja dzelzsgabals, pēc kura dīvaino dzirksteļu rotaļas pareģis zīlēja zināmā cilvēka likteni. Uz ziedokļa gulēja likteņa grāmata. Pagājušā nakts bija bijusi skaidra, tāpēc Renē bija izdevies novērot zvaigznāju stāvokli un kustību.

Pirmais atnāca Anžū Indriķis. Viņš bija parūkā, maskā un garā mētelī. Karaliene sekoja viņam. Ja viņa nebūtu zinājusi, ka šeit ieradīsies arī dēls, viņa Anžū Indriķi nepazītu.

Katrīna savu masku noņēma, bet Anžū hercogs to nevēlējās.

- Vai tu pagājušā naktī kaut ko novēroji, - Katrīna jautāja.

- Jā, madame, - Renē atbildēja. - Zvaigznes man jau pastāstīja pagātni. Tas cilvēks, par ko jūs interesējaties, kā jau visi zem Vēža zīmes dzimušie, ir ļoti dedzīgs un bezgala lepns. Viņš ir varens. Viņš ir nodzīvojis gandrīz gadusimteņa ceturksni, un līdz šim liktenis viņam bijis labvēlīgs. Viņam ir piederējusi bagātība un slava. Vai ne, madame?

- Varbūt, - Katrīna atbildēja.

- Vai jūs matus un asinis atnesāt?

- Lūk!

Un Katrīna pasniedza Renē gaišu, mazliet iesarkanu matu kumšķi un flakonu ar asinīm.

Renē saskaloja asinis un tad uzmanīgi pagāza flakonu uz leju. Liela asins pile nokrita uz kvēlojošā tērauda, nočūkstēja un izšķīda visbrīnišķīgākajos dzirksteļu zīmējumos.

- O, madamel - Renē iesaucās. - Viņš ļoti cieš. Es redzu, kā viņš sāpēs svaidās! Dzirdiet, kā viņš vaid, sauc palīgā? Redziet, ka viss ap viņu pārvēršas asinīs, ka ap viņa nāves gultu norisinās nikna cīņa! Redziet, šķēpi… zobeni!…

- Vai tas turpināsies ilgi? - jautāja Katrīna, uztraukumā drebēdama un turēdama Anžū Indriķa roku, kurš nepacietībā bija noliecies virs pašas kuldas.

Renē piegāja pie ziedokļa un atkārtoja kabalistisko lūgšanu ar*tik lielu ticību un dedzību, ka tam piepampa deniņu dzīslas un viss ķermenis drudžaini raustījās kā senajai Pītijai virs trijkāja.

Beidzot paziņojis, ka viss sagatavots, Renē vienā rokā paņēma flakonu ar asinīm, otrā - matu kumšķi un lika Katrīnai uz labu laimi atvērt likteņa grāmatu un izlasīt pirmās acīs iekritušās rindas. Viņš pats atlikušās asinis izlēja uz tērauda gabala un uz kvēlojošajām oglēm uzsvieda matu kumšķi, \isu laiku ebrejiski čukstēdams murgainus burvju vārdus.

Tai brīdī Katrīna un Anžū hercogs uz tērauda gabala ieraudzīja līķautā ietītam mironim līdzīgu baltu tēlu.

Otrs, sievietei līdzīgs, tēls noliecās pār pirmo.

Renē uz oglēm nomestie mati aizdegās un gara uguns mēle izšāvās gaisā un nodzisa.

- Gads! - Renē iesaucās. - Paies tikai gads, un šis cilvēks būs miris un viena vienīga sieviete apraudās viņa nāvi… Nē, es kjūdījos… Lūk, tur, dzelzsgabala malā stāv otra sieviete… Viņai rokās bērns…

Katrīna palūkojās uz Anžū hercogu, it kā jautādama, kas bija šīs divas sievietes.

Renē apklusa, un tūlīt no dzelzs gabala viss nozuda un tas atkal kvēloja vienmērīgi sarkans.

Katrīna uz labu laimi atvēra grāmatu un ļoti pārvērstā balsī izlasīja šādu divrindi:

"Tā beidzās tas, kas visus māca, Daudz ātrāks, negaidīts gals pašam nāca."

Uz brīdi iestājās dziļš klusums.

- Bet ko šis mēnesis pareģo tam otram?.. - Katrīna vaicāja.

- Vislabāko, kā arvien, madame. Bet…

- Nu?

- Kad cs novēroju, vienu viņa zvaigzni apņēma melns mākonis.

- Melns mākonis! - Katrīna iesaucās. - Tātad tomēr var cerēt…

- Par ko jūs runājat, madame? - Anžū hercogs prasīja.

Katrīna dēlu aizveda nost no kuldas un kaut ko iečukstēja viņam ausī.

Renē pa to laiku nometās ceļos un izlēja delnā pēdējo flakonā palikušo asins lāsi.

- Dīvaina pretruna! - viņš sacīja. - Tā pierāda, cik nedibināti pamatojumi ir kārtīgu ļaužu zinātnei. Katrs cits zinātnieks vai ārsts, kaut pats Ambruāzs Parē, atzītu, ka šīs skaidrās, veselās, dzīvības sulām bagātās asinis vēsta par viņu īpašnieka ilgo mūžu. Un tomēr viņa dzīvība izdzisīs, vēl pirms nebūs pagājis gads!

Katrīna un Anžū Indriķis atgriezās un klausījās.

Prinča acis maskas caurumos iekvēlojās.

- Tātad tu esi pārliecināts, ka viņš mirs, pirms vēl nebūs pagājis gads? - Katrīna jautāja.

- Tas ir tikpat droši, kā mēs visi trīs esam dzīvi un pēc kārtas gulsimies kapā, - Renē atbildēja.

- Bet tu taču teici, ka viņam ir veselas asinis, kas sola ilgu mūžu?

- Jā, kad visi apstākļi noris dabīgi. Bet ja kāda nelaimīga nejaušība…

- Vai dzirdi? - Katrīna čukstēja Indriķim. - Nelaimīga nejaušība…

- Tieši tāpēc man būtu jāpaliek, - viņš klusi atteica.

- Par to nav ko domāt, tas nav iespējams!

- Pateicos, - pagriezies pret Renē, sacīja Anžū hercogs, pūlēdamies runāt svešā balsī, - ņem šo maku.

- Iesim, grāf, - Katrīna sacīja dēlam, ar šo titulu gribēdama Renē nojaukt pēdas.

lin viņi aizgāja.

- Jūs redzat, māmiņ, - Indriķis sacīja, - nelaimīga., nejaušība! Ja nu šis pareģojums piepildās un es neesmu šeit? Četri simti ljē attālumā…

- Čelri simti ljē var nobraukt astoņās dienās, mans dēls..

- Jā, bel vēl nav zināms, vai šie ļaudis atļaus man braukt. C), kaut es varētu nogaidīt!

- Kas zina? - Katrīna atbildēja. - Varbūt tā nelaimīgā nejaušība, par kuru runāja Renē, ir tas pats vakarējais notikums?… Bet tagad, dēls, ej uz pili, bet es došos uz augustīniešu klosteri. Tur mani gaida mani pavadoņi. Ej, Indriķi, un, ja satiec brāli, pacenties viņu nesakaitināt.