Karaliene Margo

XXX Kauna staba tornis

Satumsa nakts. Pēc redzētā sodīšanas skata pilsēta vēl nebija nomierinājusies. Riebīgās ainas apraksts visos sīkumos gāja no mutes mutē, visur izjaucot ģimeņu jautro krēslas stundu.

Luvra šai naktī bija ass pretstats klusajai, drūmajai pilsētai. Tajā mirdzēja ugunis, bija trokšnaini un jautri. Galms rīkoja lielas svinības. Tā bija vēlējies Kārlis, kas bija pavēlējis dienā sodīt burvjus, bet vakarā svinēt svētkus.

Pēcpusdienā ari Navarras karaliene saņēma uzaicinājumu piedalīties viesībās. Viņa zināja, ka la Mola un Kokonnas bēgšanai viss ir sagatavots, un bija pārliecināta, ka viņi abi naktī no cietuma arī aizbēgs, viņa brālim atbildēja, ka šo vēlēšanos izpildīs.

Bet pēc satikšanās ar la Molu baznīcā, kas iznīcināja visas Margeritas cerības, pēc tam, kad viņa bija redzējusi mīļotā cilvēka sodīšanu, viņa nozvērējās svētkos nepiedalīties. Šai dienā karalis Kārlis IX atkal pierādīja necilvēcīgu gribas spēku, kāds piemita tikai nedaudziem.

Divas nedēļas nogulējis gultā, izdēdējis kā skelets, līķa bāls viņš apmēram pulkstens piecos piecēlās un uzvilka svinību tērpu, kaut gan ģērbjoties viņam trīs reizes uznāca stiprs nelabums.

Pulkstens astoņos viņš apjautājās par māsu, vai tā nav kaut kur redzēta un vai neviens nezina, ko viņa dara. Neviens nevarēja viņam atbildēt. Vienpadsmitos Navarras karaliene bija atgriezusies pili un ieslēgusies savās istabās. Viņa nevienu nepieņēma.

Bet Kārlim aizslēgtas durvis bija nieks. Balstīdamies uz Nansē rokas, viņš devās pie māsas pa slepeno eju un ieradās pie viņas, gluži negaidīts.

Viņš zināja, ka aina, kuru viņš ieraudzīs, nebūs patīkama, bet tik satriecošu viņš to gan nebija iedomājies.

Margerita pusdzīva gulēja uz dīvāna, galvu ierakuši spilvenos. Viņa neraudāja un nelūdza Dievu. No viņas krūtīm izlauzās vienīgi gārdzoša elpa - gluži kā mironim.

Istabas otrā galā arvien drošsirdīgā Nevērās hercogiene nesamaņā gulēja uz grīdsegas. Atgriezušās no Grēva laukuma, viņas abas bija paģībušas, un nabaga Gijona skraidīja no vienas pie otras, neiedrošinādamās nabaga sievietes mierināt.

Atstājis kapteini Nansē gaitenī, Kārlis ienāca istabā. Ne Margerita, ne Anricta viņu neievēroja. Vienīgi Gijona ieraudzīja karali un satrūkās.

Kārlis piegāja pie Margeritas. Brīdi viņš klusēdams nolūkojās uz jauno sievieti un tad neparasti maigi sacīja:

- Margo! Māsa!

Karaliene nodrebēja un piecēlās.

- Jūsu majestāte!

- Diezgan, māsa, saņemies!

Margerita palūkojās uz debesīm.

- Jā, jā, es zinu, - sacīja karalis. - Bet uzklausi mani.

Navarras karaliene pamāja ar galvu.

- Tu man solīji piedalīties viesībās, - sacīja Kārlis. - Tava neierašanās šķitīs dīvaina.

- Piedodiet, brāli, jūs redzat… es esmu ļoti slima.

- Pārvari sevi!

Margerita gribēja piecelties, bet drīz vien atkal atkrita spilvenos.

- Nē, nē, es neiešu, - viņa čukstēja.

Kārlis saņēma viņas roku un, apsēdies uz dīvāna, sacīja:

- Es zinu, ka tu pazaudēji draugu, Margo. Bet salīdzini savu stāvokli ar manējo. Es pazaudēju ne vien savus draugus, bet es pazaudēju arī māli. Tu arvien drīkstēji raudāt, lu arī tagad raudi, bet man visdrausmīgāko ciešanu brīžos vienmēr ir bijis jāsmaida. Tu esi slima. Palūkojies uz mani - es mirslu! Saņemies, Margo! Es tevi lūdzu, māsa, mūsu nama goda dēļ. Šis gods ir mūsu krusts. Mums viņš jānes tāpal, kā to nesa Pestītājs. Un, ja mēs pakrītam, tad mēs atkal pieceļamies un turpinām savu ceļu tikpat drošsirdīgi kā Viņš!

- Mans Dievs, mans Dievs! - Margerita vaimanāja.

- Jā, tavs upuris ir smags, - sacīja Kārlis, - bet mums visiem kaut kas ir jāziedo: vienam - dzīvība, otram - gods. Vai tu domā, ka man ir viegli mirt? Man taču tikai divdesmit pieci gadi un es esmu karalis… Bet palūkojies uz mani, Margo. Manas acis, lūpas, sejas krāsa - viss tiešām liecina, ka manas dienas ir skaitītas, bet mans smaids…vai tas neliecina, ka es vēl nezaudēju cerību atveseļoties? Un tomēr pēc nedēļas vai ari pēc mēneša tu raudāsi par mani tāpat, kā šodien apraudi savu mirušo draugu.

- Brāli! - Margerita iesaucās, Kārli apskaudama.

- Diezgan, ģērbies, mana mīļā Margo, - sacīja karalis. - Ierodies ballē un neesi tik bāla. Es pavēlēju tev atnest jaunas rotas un kleitu.

- DimantL.kleitas! Kur es visu to tagad likšu?

- Dzīve ir gara, Margo! - Kārlis pasmaidīja. - Vismaz tev.

- Sagatavo, - Margerita izrīkoja Gijonu, - es tūlīt apģērbšos. Nē, es nevaru!

- Māsa, atceries, ka mirušie nemīl sāpes un asaras.

- Labi, sire, - Margerita drebēdama atbildēja, - es ieradīšos.

Kārļa acīs iemirdzējās asaras, kas uz karstajiem plakstiņiem tūlīt arī izžuva.

Viņš noliecās pie māsas, noskūpstīja viņas pieri, uz mirkli apstājās pie Anrietas, kas joprojām neko neredzēja un nedzirdēja, un nopūties: "Nabaga sieviete!", atstāja istabu.

Tūlīt arī ieradās vairāki pāži ar kārbām un kārbiņām.

Margerita pamāja ar roku, lai visu atnesto viņi noliek uz galda.

Gijona izbrīnā lūkojās uz savu kundzi.

- Jā, es ģērbšos, - Margeritas balss skanēja neaprakstāmi dīvaini. - Es došos uz balli, mani tur gaida. Ātrāk, Gijona!

- Bet hercogiene? - apteksne vaicāja.

- O, viņa ir laimīga. Viņa var palikt šeit, var raudāt, ciest - neviens viņu netraucē. Viņa nav karaļa meita, nav karaļa sieva, nav karaļa māsa. Viņa nav karaliene! Palīdzi man apģērbties, Gijona!

Jaunā meitene paklausīja. Dārglietas bija burvīgas, kleita - teiksmaina. Vēl nekad Margerita nebija bijusi tik skaista.

- Kāds cilvēks vēlas jūs redzēt, madame, - Gijona vēstīja.

- Kas?

- Nezinu, madame, viņam ir ļoti briesmīgs izskats. Es pārbijos.

- Ej un pajautā viņa vārdu, - Margerita pavēlēja.

Gijona izgāja un tūlīt arī atgriezās.

- Viņš negrib teikt, kā viņu sauc, madame, bet lūdza nodot jūsu augstībai šo nieciņu.

Un Gijona pasniedza Margeritai zelta krustiņu, ko viņa iepriekšējā vakarā bija iedevusi la Molam.

- O, ieved viņu, - karaliene steidzīgi iesaucās.

Viņas palsā seja kļuva vēl bālāka.

Nodunēja smagi soļi. Ienāca kāds svešinieks un apstājās uz sliekšņa.

- Kas jūs esat? - karaliene jautāja.

- Es esmu tas, ko jūs sastapāt pie Monkofonas, niadame. Es aizvedu ratos uz Luvru divus jaunus kungus.

- Jā, jā, es zinu. Jūs esat Kabošs?

- Parīzes pilsētas bende, madame.

Tie bija pirmie vārdi, kurus Anrieta sadzirdēja. Viņa nolaida rokas, kurās bija slēpusi bālo seju, un ar mirdzošajām smaragda acīm paskatījās uz bendi.

- Un jūs atnācāt? - Margerita drebēdama vaicāja.

- Atgādināt jums par solījumu, kuru jūs devāt vienam no nelaimīgajiem jaunekļiem. Vai jūs to atceraties, madame?

- Jā, jā! - Margerita iesaucās. - Kur ir viņa?

- Pie manis, kopā ar ķermeni.

- Pie jums? Kāpēc jūs to ncatnesāt?

- Pie Luvras vārtiem mani varēja aizturēt, varēja likt atvērt mēteli. Un ja nu galvu atrastu?

- Labi, paturiet to pie sevis. Rit es aiziešu un paņemšu.

- Rīt, madame, būs par vēlu, - sacīja Kabošs.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka māte karaliene lūdza pirmo notiesāto galvas paglabāt viņas kabalistiskajiem mēģinājumiem.

- O, kāda nelietība! Viņu galvas! Dzirdi, Anrieta! - sauca Margerita, pieskriedama pie draudzenes, kas nekavējās piecelties.- Vai tu dzirdi, ko šis cilvēks stāsta, Anrieta?

- Jā. Bet ko lai dara?

- Jāiet viņam līdzi.

Margerita apmeta ap kailajiem pleciem samta segu.

- Iesim, iesim! - viņa skubināja. - Mēs viņus vēlreiz redzēsim.

Viņa lika aizslēgt visas durvis. Tad viņa pavēlēja pie mazajām durvīm nolikt nestuves. Paņēmusi Anrietu zem rokas un pamājusi Kabošam, lai viņš nāk līdzi, Margerita devās uz slepeno eju.

Pie mazajām durvīm gaidīja nestuves, bet netālu no vārtiem - Kaboša kalps ar lukturi.

Nesējiem Margerita varēja uzticēties.

Pirmie gāja Kabošs un viņa kalps ar lukturi; aiz viņiem - nesēji ar nestuvēm. Pēc desmit minūtēm viņi apstājās. Bende atvēra durvis, kalps aizskrēja pa priekšu.

Margerita izkāpa un palīdzēja arī Anrietai. Viņas abas lielās bēdas bija galīgi satriekušas, taču karalienei nervi aizrādījās stiprāki.

Kauna staba tornis pacēlās viņu priekšā kā milzīgs rēgs, mezdams visapkārt sarkanu gaismu, kas izplūda no divām spraugām pašā augšā.

Durvīs parādījās kalps.

- Varat ienākt, - Kabošs aicināja dāmas. - Tornī visi jau guļ.

Šajā brīdi gaisma augšā nodzisa.

Viena otrai cieši piespiedušās, Margerita un Anrieta izgāja caur zemajām spraišļotajām durvīm un pa miklo klonu sāka virzīties uz priekšu melnajā tumsā. Riņķveidīgā gaiteņa galā parādījās gaisma, un viņas drausmīgā saimnieka pavadībā devās uz turieni. Durvis aiz viņām aizvērās.

Kabošs, lāpu rokā turēdams, ieveda viņas zemā, piekvēpušā istabā.

- Piedodiet, madame, - viņš teica, - ka es iedrošinājos ierasties Luvrā un atvest jūs šurp. Bet tāda bija nelaiķa pēdējā vēlēšanās un es…

- Jūs esat rīkojies pareizi, - atbildēja Margerita. - Lūk, te jums atalgojums.

Kabošs skumji paskatījās uz biezo naudas maku, ko Margerita nolika uz galda.

- Zelts! Joprojām zelts! - viņš noņurdēja. - Ak! Kāpēc es pats nevarētu izpirkt šodien izlietās asinis!

- Vai mēs esam galā? - Margerita sērodama un šaubīdamās vaicāja.

- Es neredzu…

- Nē, viņi atrodas tur, madame. Bet jums būs grūti viņus redzēt. Es atnesīšu, ko jūs vēlaties.

Jaunās sievietes saskatījās.

- Nē, - sacīja Margerita, redzēdama, ka draudzene domā par to pašu.

- Nē, parādiet mums ceļu!

Kabošs paņēma lukturi un atvēra ozolkoka durvis uz kāpnēm, kas veda pagrabam līdzīgā telpā. Pūta caurvējš, kaisīdams lāpas dzirksteles.

Marmorbālā hercogiene atbalstījās uz draudzenes rokas. Bet uz pirmā kāpiena viņa sagrīļojās.

- Nē, es nevaru… - viņa čukstēja.

- Ja mīl, Anrieta, - karaliene teica, - tad jāmīl arī pēc nāves.

Tas bija bēdīgs un aizkustinošs skats. Zemajā velvē, viena otru balstīdama, gurdi soļoja divas jaunībā, dailē un krāšņos tērpos ziedošas sievietes, kuru mīlošās un satriektās sirdis kāroja redzēt dārgo cilvēku līķus.

Viņas pārvarēja pēdējo kāpienu.

Velves dibenā gulēja divi līķi, kurus sedza melns sēru plīvurs. Kabošs pacēla vienu segas stūri un, pavirzījis tuvāk lāpu, sacīja:

- Palūkojaties, karalien!

Viens otram blakus melnos tērpos gulēja divi jaunekļi.

Galvas bija pieliktas pie ķermeņiem un šķita, ka tās atdala vienīgi sārtās svītras ap kakliem. Vai nu nejaušības, vai Kaboša laipnības dēļ la Mola labā roka gulēja Kokonnas kreisajā rokā.

La Mola seja bija sastingusi gaišas mīlas pilna, bet Kokonnas lūpās bija redzams nievājošs smīns.

Margerita nokrita ceļos un ar dārgakmeņiem rotātajām rokām uzmanīgi pacēla karsti mīļotā cilvēka galvu.

Nevērās hercogiene stāvēja piespiedusies sienai, nevarēdama novērsties no bālās sejas, kurā tik bieži bija redzējusi laimes un mīlas smaidus.

- La Mol! Dārgais la Mol! - Margerita čukstēja.

- Anibāl! Anibāl! - Neveras hercogiene sabruka raudās. - Tik skaists, tik lepns, tik varonīgs! Tu man vairs neatbildi!

Margerita ielika la Mola galvu ar pērlēm un vismaigākajām smaržām pielaistītā maisā. Šai samta un zelta rāmi tā izskatījās vēl daiļāka. Un, pateicoties īpašām ziedēm, ar kurām tajos laikos balzamēja karaļus un citus augstmaņus, šim skaistumam vajadzēja uzglabāties mūžīgi piemiņai. Anrieta piegāja un ievīstīja Kokonnas galvu mēteļa stūri. Uzkāpušas atkal augšā, viņas vēlreiz paskatījās uz abiem līķiem, kas bija jāatstāj šajā noziedznieku midzeni, un smagi nopūtās.

- Nebēdājaties, - Kabošs paskaidroja. - Es zvēru, ka viņus apbedīs kā kristīgiem cilvēkiem pienākas.

- Bet par šo te liec noturēt dvēseļu aizlūgumu, - sacīja Anrieta, noraudama no kakla greznu rubīnu virkni un pasniegdama to bendem.

Draudzenes atgriezās Luvrā. Pie vārtiem karaliene pateica savu vārdu. Viņa no nestuvēm izkāpa tikai pie pašas ieejas, uzskrēja savās istabās un novietoja dārgo nesumu kabinetā blakus guļamistabai, kas tagad bija pārvērsta par svētnīcu. Atstājusi Anrietu savās istabās par sardzi, bālā, bet neparasti daiļā Margerita ap desmitiem ieradās lielajā balles zālē.

Visi skati pavērās pret viņu, bet karaliene tos izturēja lepna, gandrīz jautra. Izpildījusi mīļotā cilvēka pēdējo vēlēšanos, viņa jutās daudz mierīgāka un drošāka. Daudzie draugi viņu vētraini apsveica.

Kārlis caur mirdzošo pūli izspraucās pie māsas.

- Pateicos, Margo, - karalis skaļi teica. - Uzmanieties! - Viņš klusāk piebilda. - Jūsu rokas ir notraipītas ar asinīm…

- O, nieki, sire, - Margerita atbildēja, - ja tik lūpas smaida!