Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

12. nodaļa dieviŠĶie PĀRBAUDĪJUMI

Ašrama apskates laikā sārtajā cietoksni Grouninam un bērniem kļuva skaidrs: par spīti pārliecībai, ka viņi atrodas īstajā vietā, nevienam joprojām nebija ne jaus­mas, kur tieši meklēt Kobru karali no Katmandu. Cie­toksnis bija milzīgs. Un drīz vien kļuva skaidrs, ka viņiem nāksies pievienoties ašrama iemītniekiem, lai paturētu iespēju jebkad atrast pazudušo talismanu.

- Tas ir vienīgais veids, kā izvairīties no aizdomām, Filipa sacīja. Turklāt mēs taču nevaram visu laiku braukāt augšā un lejā ar to liftu.

- Tam nu es piekrītu, Grounins teica.

- Kad pievienosimies sadhakiem, mēs varēsim palikt šeit, turēt acis vaļā, un neviens mums nepievērsīs uz­manību. Tajā pašā laikā iegūsim lielāku skaidrību par vietām, kur vajadzētu ielūkoties.

- Manuprāt, es jau ieteicu šo plānu, Dibaks ieminējās.

- Īstenībā, Filipa iebilda, tu ierosināji izlikties par cilvēkiem, kas tikai nodomājuši pievienoties. Bet, lai vai kā, tā ir laba doma.

Grounins pateica Džaganatam, ka viņi ir nolēmuši pievienoties ašramam, un Džaganata, apsveikdams draugus par izdarīto izvēli, ko nekad nevajadzēšot no­žēlot, aizveda viņus pie guru Masamdžasaras.

Guru sēdēja zobārsta krēslā svētnīcas augšpusē, kur viņam apkārt stāvēja vairāki duči sekotāju un simtiem degošu sveču. Guru bija mazs un resns vīrs ar kuplu, Ziemsvētku vecītim līdzīgu sirmu bārdu. Viņam mu­gurā bija balts tērps, uz rokas Rolex zelta pulkstenis, uz deguna ietonētas brilles un ap galvu vaļīgi aptīts oranžs turbāns. Guru priekšā karājās zelta zvans, ko viņš reizēm mēdza pieskandināt, pirms izteica kādus īpašus gudrības vārdus saviem sekotājiem. Blakus viņa krēslam uz molberta atradās glezna, kurā bija attēlots vīrietis, ģērbies tikai gurnu apsējā. Tas sēdēja garas kārts galā, un viņa krūtis un muguru caurdūra nevis viens, bet astoņi dunči.

- Vai, Džons novaidējās, aplūkodams gleznu ar šaus­mām un reizē savaldzināts. Nudien izskatās bries­mīgi.

- Tas ir faķīrs Murugans, Džaganata paskaidroja. Viņš bija guru tēvs un ļoti svēts cilvēks. Ko tādu svētie darīja senos laikos. Sadūra sevi ar nažiem. Un sēdēja uz garām kārtīm, lai pierādītu, cik viņi ir svēti.

- Laikam tagad jūs neko tādu nedarītu, Filipa teica, nošausminoties par iedomu vien, ja asmeņi iedurtos vi­ņas ķermenī. Nedurstītu sevi ar nažiem, nenemtu rokās čūskas un negulētu uz naglu gultas. Vai ne?

- Es? Džaganata plati pasmaidīja. Tu joko? Ne­varu ciest nažus. Un nekad neesmu redzējis nevienu čūsku uz šīs klints. Tā mēs to saucam klints.

Godbijīgi salicis rokas, Džaganata tuvojās guru, vai­rākas reizes paklanījās un stādīja priekšā četrus jaunos mācekļus, nosaucot viņu indiešu vārdus: Guptas kungs, Džanešs, Pančali un Dīpaks.

Guru pienācējus uzlūkoja ar nevērīgu vienaldzību, it kā viņa domas klejotu citur. Tad viņš paskandināja zvanu, un visi uz brīdi apklusa. Esi laipni lūgts, Gup­tas kungs, viņš teica. Un laipni lūgti tavi bērni. Es jums iemācīšu, kā var apzināti nedarīt neko. Viņa ak­cents, šķiet, liecināja par dārgu izglītību kādā Anglijas privātskolā. Un mākslu dzīvot bez piepūles.

- Tas man tīri labi der, Dibaks nomurmināja.

- Man arī, Grounins atzinās.

Guru paliecās uz priekšu krēslā un visus četrus rū­pīgi nopētīja. Tad viņš atkal paskandināja savu zvanu.

- Es jūs pazīstu, viņš teica, un viņi uz brīdi aizturēja elpu neziņā, vai guru tiešām ir tik svēts vīrs, ka sazīmē­jis, kas šie trīs bērni ir īstenībā. Bet tad, izgrūdis sīku, meitenīgu smiekliņu, viņš atslīga krēslā un piebilda:

- Un jūs pazīstat mani. Viens, ko jums varu pateikt, ir tas, ka jums jābūt brīviem. Tāpēc katru dienu trīs stundas jūs nodarbosieties ar jogu. Sanāksiet kopā un nodarbosieties ar meditāciju, attīrīsiet savu ķermeni un prātu. Un palīdzēsiet uzlabot darbu mūsu datoru atbalsta centrā. Jūs dosiet padomu daudziem angļiem un amerikāņiem, kā uzstādīt personālos datorus, klēpjdatorus un programmatūru.

- Bet mēs nezinām, kā uzstādīt personālos datorus, Filipa teica, nedroši paskatīdamās uz savu brāli, kurš par datoriem šo to zināja, bet noteikti ne tādā līmenī, lai dotu profesionālus padomus citiem cilvēkiem. Viņai par atvieglojumu, Džons, Grounins un Dibaks arī nolie­dzoši papurināja galvu. Vai programmatūras. Neviens no mums par to neko nezina.

- Vēl jo labāk, guru sacīja, atkal iesmiedamies. Viņš pacēla vienu no savām nemazgātajām kājām, brīdi to pētīja un tad no pirkstu starpas izkasīja netīrumu pi­kuci. Filipa bija šausmās. Saproti to, Džaneš, viņš teica.

- Es esmu Pančali, viņa izlaboja. Norādīdama uz savu brāli Džonu, viņa piebilda: Viņš ir Džanešs.

- Mans bērns. Es mācu kā neko nedarīt. Patīkamu dzīvošanu. Lai dzīvotu vienkārši, nepieciešams pasauli atbrīvot no Rietumu datorizācijas represijām. Tāpēc tiem cilvēkiem, kas turpina dzīvot šīs tirānijas pakļau­tībā, mēs dodam sliktu padomu. Briesmīgu padomu. Maldinošu padomu. Bet tas ir labākais padoms. Mēs viņiem iestāstām, ka viens plus viens plus viens ir četri, cerībā, ka viņi iemācīsies ienīst savus datorus, iznīcinās vai aizmetīs tos prom un pievienosies pasaulei bez dato­riem. Neierobežotas mīlestības un prieka pasaulei, kur valda tikai zīmuļi un papīrs. Viņš atkal iesmējās. Vai jūs to varat izdarīt, mani bērni? Vai spējat daudziem stulbiem, bagātiem rietumniekiem ieteikt nepareizo veidu, kā instalēt programmatūru, lai viņi saglabātu nemirstīgu savu dvēseli?

- Nav nekā vienkāršāka, Dibaks teica un pasmai­dīja, ar baudu iedomājoties izdevību cilvēkiem dot mal­dinošus padomus.

- Šo procesu es saucu par mentālo jogu, guru tur­pināja. Mēs sasienam viņu prātus mezglā un, radot stresu un pārlieku spriedzi, izvedam viņus laukā miera un atslābināšanās pasaulē. Tādā pasaulē, kur dzīvo bez piepūles. Un nekas nav jādara.

- Tas man der, Dibaks atzina. Pilnīgi droši.

Vēl aizvien smiedamies, guru ieslaucīja pirkstu star­pas netīrumus bārdā un tad paskandināja zvanu trīs reizes. Audience bija beigusies.

- Man liekas, ka jūs viņam patikāt, Džaganata teica.

- Ap jums vēdīja kas tāds, ko viņš, šķiet, uzskatīja par neparastu.

- Es ceru, ka ne, Filipa sacīja, kuraiguru likās pretīgs.

. Džaganata viņus no svētnīcas pavadīja līdz istabai guļamkorpusā, trīsstūrveida celtnē ar salmu jumtu, kas atradās sārtā cietokšņa iekšpagalmā blakus vecai, pa­mestai akai. Istabā bija četras gultas, mazgātne, vien­kāršs galds, daži lūgšanu paklājiņi un pie sienas liela smaidoša guru Masamdžasaras glezna, kurā viņš sēdēja sakrustotām kājām un lidinājās gaisā. Gandrīz kā džins, Filipa nodomāja.

- Jūsu jogas skolotāja kuru katru brīdi būs klāt, Džaganata apsolīja. Viņa ir diezgan barga, tāpēc sā­kumā jums to nevajadzētu ņemt pie sirds. Pieklājīgi paklanījies viņiem un pret lidojošo guru, viņš aizgāja.

- Hipijs, Dibaks nosprauslājās un iemetās savā gultā, taču saviebās, jo matracis bija daudz cietāks nekā tas, pie kura viņš bija pieradis mājās Palmspringsā.

- Paldies Dievam, viņš ir prom.

- Manuprāt, viņš ir itin jauks, Filipa iebilda, un Grounins, kas vēl aizvien jutās kā septītajās debesīs, viņai piekrita.

- Man šeit patīk, viņš teica un, laimīgi smaidīdams, apgūlās savā gultā. Visi ir tik laipni. Tikmēr mākonis virs sārtā cietokšņa bija pazudis un karstums atkal klāt, taču Grounins joprojām jutās labāk nekā jebkad.

Džons sarauca pieri. Zēnam nepatika šis jaunais Grounins, bet gan viņam trūka īgnā kurnētāja un rā­ceņa, pie kura viņš bija pieradis. Džons klusībā cerēja, ka notiks kas tāds, lai iedragātu sulaiņa pārlieko op­timismu un labsajūtu, kas, protams, bija barona fon Reinerasiga trešās ārkārtas vēlēšanās sekas.

Un Džonam ilgi nebija jāgaida, jo pie dūnām pieklau­dzināja un mazajā guļamistabā ienāca gara un slaida gaišmate. Viņa bija ģērbusies triko un padusē nesa sa­ritinātu oranžu gumijas paklājiņu. Sieviete paklanījās guru gleznai un tad Grouninam un trim bērniem.

- Sveiki, viņa jautri sveicināja. Mani sauc Prūdensa Kreba, esmu no Kanādas un mācīšu jums jogu. Tā būs privāta nodarbība. Tikai mēs pieci. Lai redzētu, ko jūs spējat. Un, ja gribēsiet sekot man uz jogas centru, tad ķersimies klāt pa īstam.

- Man ir tikai viena roka, Grounins aizrādīja. Diez vai es varu nodarboties ar jogu.

- Muļķības, Krebas jaunkundze attrauca. Ikviens var nodarboties ar jogu. Pat jūs, ser. Viņa mundri piebilda: Neraizējieties, joga nenozīmē savīt sevi ne­iespējamos mezglos un līkumos.

Bet diemžēl tieši tā tas bija, un pēc nepilnu stundu ilgām nodarbībām kopā ar Krebas jaunkundzi un vairāk nekā divām stundām jogas centrā Grounins un bērni bija galīgi nomocījušies.

- Jogas terapeitiskā iedarbība un vērtība, Krebas jaunkundze kliedza, palīdzēdama viņiem noturēties īpaši sāpīgā pozā, ir vispārzināms fakts.

Grounins aizelsies mēģināja izstiepties tā, kā Kreba jaunkundze nupat bija demonstrējusi.

- Tā palīdz cilvēkiem izteikt un pieredzēt savu die­višķību, viņa teica.

- Jāsmejas, Grounins norūca. Es varētu justies tikpat dievišķīgs, ja man būtu aste un ragi un Elles liesmu kluba dalībnieka karte. Un, to pateicis, viņš ar skaļu vaidu smagi sabruka uz sava paklājiņa, un Džona ausīm tas jau izklausījās pēc tā Grounina, kuru viņš pazina un mīlēja. Es vairs nevaru. Nudien nevaru.

- Trīs stundas jogas katru dienu ir obligātas visiem, kas vēlas palikt ašramā, Krebas jaunkundze bez ma­zākās līdzjūtības paziņoja. Nekādu izņēmumu. Tāds ir guru Masamdžasaras rīkojums. Viņa pagriezās un paklanījās citam lielam guru portretam, kas karājās pie sienas jogas centrā. Vai skaidrs? Nekādu izņēmumu. Nu tad uz priekšu. Nākamo pozu sauc krabis.

Un Grounins, negribēdams atstāt ašramu, neizmanto­jis iespēju novest līdz galam Kobru karaļa meklējumus, piecēlās un mēģināja turpināt, taču dvīņiem drīz bija skaidrs, ka Grouninam vajadzētu pārtraukt, citādi viņš sabruks pavisam. Tomēr redzot, ka Krebas jaunkundze nepārprotami ir kurla pret veselo saprātu, žēlumu un humoru, Džonam un Filipai kļuva skaidrs, ka pret viņu būs jālieto džina spēks, tikai kādā smalkā veidā.

Viņi arī būtu to izdarījuši, ja vien Dibaks nepasteig­tos pirmais. Un Dibaks nebūtu Dibaks, ja lietotu džina spēku ar smalkumu.

- ZIGOBRANČIEITS!

Ja dvīņi būtu paguvuši laikā, viņi, iespējams, pa­nāktu, lai Kreba jaunkundze zaudē balsi vai atklāj mus­kuļu sastiepumu kaklā un tas neļautu viņai todien vairs nodarboties ar jogu. Taču Dibaks gluži vienkārši viņu pārvērta par krabi. Ņemot vērā, ka viņas vārds bija

Kreba, tas neliecināja par Dibaka iztēles bagātību, bet nenoliedzami bija iedarbīgi.

- Paldies Dievam, Grounins sacīja, bez spēka gulē­dams uz grīdas. Viņš bija pārāk noguris, lai pavirzītos nost no ceļa, kad krabis rāpoja šurp. Es tiešām do­māju, ka nomiršu.

- Vai tu viņu nevarēji pārvērst par ko citu, nevis krabi? Filipa bargi noprasīja. Jūdzēm tālu no jūras, svelmainā gaisā, kur lido maitu lijas, krabji nevar izdzīvot šai pasaules nostūrī, Bak. Ja vien tu drīz nepārvērtīsi viņu atpakaļ, Krebas jaunkundze nomirs. Par kaķi. Par peli. Pat par zirnekli. To vēl varētu saprast. Viņa papurināja galvu. Bet par krabi? Bak, tu tiešām esi stulbenis.

- Es nezinu, Dibaks teica. Kreba pēc vārda, un krabis pēc dabas. Jogas pozu arī sauca krabis. Man tas šķita acīmredzami. Viņš iesmējās, kad krabis pamāja ar vienu spīli, it kā mēģinot piesaistīt uzmanību.

- Pārāk acīmredzami, Džons šaubījās.

- Esmu tev pateicīgs, Bak, manu zēn, Grounins sacīja. Ja nodzīvošu līdz simt gadiem, diez vai kādreiz būšu vairāk noguris nekā pašlaik. Tā sieviete. Viņa nav cilvēks.

- Nu vairs nav. Dibaks iesmējās. Tur jums ir taisnība.

Krabis, kas nebija pārāk liels, kādu brīdi turpināja vicināt spīles un tad atkāpās stūrī, gaidot savu likteni.

- Ātri pārvērt viņu atpakaļ, Filipa uzstāja. Iekams

vina nav izžuvusi.

- Labi, Dibaks piekrita. Bet, ja viņa atkal sāks ar jogu, nebūšu atbildīgs par to, kas ar viņu notiks. Viņš uz brīdi apklusa, lai savaktos, un tad teica: ZIGOBRANČIEITS!

Atguvusi savu tievo, salīkušo cilvēka apveidu, Prūdensa Kreba kādu mirkli palika sakņupusi un klusa jogas centra stūrī.

- Vai jūtaties labi, mīļā? Grounins nevainīgi apvai­cājās.

- Kas ar mani notika?

, Jums bija tāds mazs, dīvains pavērsiens, Grounins paskaidroja, tas arī viss.

- Vienu brīdi demonstrēju jogas pozu, bet pēc mirkļa mani pārņēma ārkārtīgi dīvaina sajūta, it kā es būtu krabis. Viņa aizdomīgi apostīja sevi. Turklāt šķiet, ka es ožu pēc zivīm.

Dibaks ļauni iesmējās.

- Manuprāt, jūs par daudz esat aizrāvusies ar jogu, Grounins uzstāja. Vai arī pārkarsusi saulē. Jūsu vietā es ietu atpakaļ uz savu istabu un mazliet atpūstos. Re­dzēsiet, ka no rīta jutīsieties labāk. Viņš palīdzēja samulsušajai Krebas jaunkundzei piecelties kājās un laipni uzsmaidīja.

- Jā, viņa rāmi noteica. Varbūt jums ir taisnība. Es esmu pārcentušies. Droši vien, ka tā. Un arī saule. Par maz dzērusi ūdeni un dehidratējusies. Cita izskaid­rojuma nav. Tas nav iespējams, ka es tiešām būtu bi­jusi… Viņa nedroši devās uz durvīm, sagriezusies sāniski, jāatzīst, mazliet kā krabis, un, Dibakam un Grouninam par nepārprotamu prieku, vairs ne vārdu nebilduši, izgāja no jogas centra.

- Tā, Grounins secināja. Ar viņu esam tikuši galā.

Atgriezies guļamkorpusa istabā, Dibaks atritināja Ost­indijas Kompānijas gleznu un, izklājis to uz galda, rūpīgi izpētīja. Tas tiešām ir sārtais cietoksnis, viņš teica.

- Par to nav nekādu šaubu. Mēs esam pareizajā vietā. Šķiet, cietoksnis nemaz nav mainījies, kopš tapusi šī glezna. Bet uz kurieni mums jāvērš savi meklējumi? Viņš paraustīja plecus un pameta acis augšup uz guru Masamdžasaras portretu. Ja šai vietā ir iespējams iegūt kādu apgaismību, es vēlos, kaut viņš pasteigtos un to dotu.

- Atbilde ir līkumoto čūsku rindā, Filipa teica. Pulkveža Kilikrenkija vēstījumā. Esmu par to pārlie­cināta. Viņa vēlreiz skaļi nolasīja visu vēstījumu:

I scotched the snake not killed it. And fled to this terrible place of misery ivhere I shall probably die at the hand of my enemies. But I am in luck now. And you, too, would do well to come down here and discover a king's ransom in the green eyes of the Cobra King of Kathmandu. Look for the third snake. But beware of the eighth. M. W. K.

Es ievainoju čūsku, bet nenogalināju to. Un aizbēgu uz šo briesmīgo posta vietu, kur, iespējams, miršu no savu ienaidnieku rokas. Bet pašlaik man uzsmaidījusi laime. Un jūs arī darīsiet labi, ja ieradīsieties šeit un ieraudzīsiet karalisku izpirkšanas maksu Katmandu Kobru karaļa zaļajās acīs. Meklējiet trešo čūsku. Bet piesargieties no astotās. M. V. K.

- Izklausās pēc uzvedinoša pavediena krustvārdu mīklā, Grounins sacīja.

- To jūs teicāt jau iepriekš, Dibaks atgādināja.

- Varbūt tāpēc, ka tā ir taisnība.

- Krustvārdu mīklas ir domātas maziem bērniem, Dibaks iebilda.

- Tā tu vis neteiktu, ja reiz būtu mēģinājis atrisi­nāt tās no Daily Telegraph, Grounins neatlaidās.

- Krustvārdu mīklas nemaz nav domātas bērniem. Tās ir domātas cilvēkiem, kas vēlas pārbaudīt savas prāta spējas. Tās ir prāta spējas, nevis džina spēks, kas atri­sinās šo mazo, āķīgo uzdevumu. Tu pareizi darītu, ja iegaumētu to, Dibak.

- Baks. Vienkārši Baks, labi? Jūs pareizi darītu, ja iegaumētu to.

Kamēr Dibaks un Grounins turpināja strīdēties, Džons piegāja pie istabas durvīm un paskatījās laukā uz pagalmu. To ieskāva augstāka, sārtā cietokšņa iekšējā siena. Pagalms šķita pamests, tikai daži putni bija sa­tupuši ēnā zem vecās akas nojumes.

Pēkšņi Džons pagriezās, iesteidzās atpakaļ istabā un ar plaukstu spēcīgi uzsita pa galdu tā, ka visi salēcās.

- Es to sapratu, viņš teica. Tā ir vārdu spēle. Pulk­vedis nemaz nebija domājis, ka well ir adverbs ar nozīmi labi, kas attiecas uz darbības vārdu rīkoties. Viņš grib teikt, ka well ir lietvārds, kas nozīmē aka.

Dibaks, nebūdams īsti drošs, kas ir adverbs, brīdi neizteiksmīgi skatījās uz viņu.

- Vai jūs nesaprotat? Džons noprasīja un neatlaidīgi rādīja uz durvīm. Pulkvedis rakstīja par to aku, kas atrodas mūsu durvju priekšā. Par aku, no kuras smeļ ūdeni un kurā iekāpjot "var atrast karalisku izpirkša­nas maksu".

Visi piecēlās un piegāja pie atvērtajām durvīm, no kurienes viņi aplūkoja veco aku.

- Protams, Filipa sacīja. Kur vēl labāk kaut ko noslēpt nekā vecā akā?

- Turklāt aiztaupa bedres rakšanu un aizbēršanu, Grounins piebilda.

- Tai neapšaubāmi jābūt šai akai, Džons uzstāja.

- Ja vien neesat pamanījuši vēl kādu vecu aku šai cietoksnī, Dibaks teica. Vai esat?

Bet neviens neko tādu nebija manījis. Viņi izgāja ārā, lai apskatītos tuvāk.

Pati aka bija tikpat veca kā cietoksnis, un to no saules aizsedza atklāta nojume, kas bija veidota no vairākiem akmens balstiem un bagātīgi rotāta kupolveida jumta. Tai blakus atradās liels spainis un resna virve. Viņi pa­lūkojās pāri malai vēsajos, tumšajos dziļumos. No akas vilka caurvējš, it kā pa šo atveri elpotu pati zeme, bet tas nevienam neiedvesa bailes.

- Kādam būs jākāpj lejā, Dibaks izteica vārdos acīm­redzamo. Lai meklētu Kobru karali.

- Nē, es ne, Grounins paziņoja. Doma kāpt lejā vecā akā man nepatīk. īpaši naktī.

- Kurš teica par kāpšanu naktī? Dibaks pārjau­tāja, tāpat kā Grounins nekādi negribēdams kāpt lejā akā. Tas nebija pa prātam arī dvīņiem. Galu galā visi džini cieš no klaustrofobijas, kas radusies tāpēc, ka lai­cīgie daudzkārt viņus ieslodzījuši tā sauktajās burvju lampās. Nav jau gluži tā, ka džiniem nepatīk atrasties eļļas lampā vai pudelē. Īstenībā daudzi no viņiem pie­mēram, Rakšasasa kungs šādu dzīvošanu izbauda ar prieku. Bet dzīvē džini, tāpat kā visi citi, patiešām vēlas būt noteicēji paši par savu likteni, lai viņi varētu ienākt lampā un aiziet no tās, kad paši vēlas.

- Nē, puis, Grounins atbildēja. Mēs nevaram kāpt tur lejā dienas laikā. Kāds noteikti mūs redzētu un sāktu domāt, kas mums padomā. Nē, tam vajadzētu būt šonakt, pēc vakariņām. Ja vien šai vietā vakariņas vispār tiek ēstas.

It kā apstiprinot Grounina vārdus, pa durvīm pa­galma otrā pusē iznāca Džaganata un devās viņu vir­zienā. QED[3], grounins nomurmināja; to viņš teica vienmēr, kad viņam bija izrādījusies taisnība, kaut gan neviens no bērniem nesaprata, ko tas nozīmē.

- Sveiki visapkārt! Džaganata uzsauca. Kā iet?

- Laikam mēs pārlieku nogurdinājām nabaga Krebas jaunkundzi, Grounins teica.

- Tā es dzirdēju. Viņš pasmaidīja. Pašlaik viņa meditē. Iespējams, viņa to darīs visu atlikušo dienu. Tāpēc nācu, lai aizvestu jūs uz agrām vakariņām. Ie­domājos, ka pēc visiem tiem vingrinājumiem jūs varētu būt izsalkuši.

- Ne tik daudz izsalkuši kā izslāpuši, Filipa atjau­tīgi atbildēja un ar galvu pamāja uz akas pusi. Mēs gribējām paraudzīties, vai tajā akā maz ir ūdens.

- Tur lejā? Džaganata ar aizdomām paskatījās lejup akā. Jā, ir gan, bet es to nedzertu. Īstenībā es šeit nedzertu neko, kas nav nācis no pudeles vai sterilizēta konteinera.

- Vai tiešām? Grounins jautāja.

- Tomēr pēc vakariņām, Džaganata turpināja, jūs visi esat norīkoti datoru atbalsta centra nakts maiņā, lai darbotos Dingle datoru palīdzības līnijā. Viņš pa­raustīja plecus. Piedodiet, bet tā nu tas ir, jo jūs esat jauniņie. Ievērojis viņu satrauktās sejas, viņš papu­rināja galvu. Neraizējieties. Tur tiešām nav nekā ko darīt. Tikai jāizlasa, kas ir uz ekrāna vai laika gaitā jāizdomā pašiem. Lielas starpības nav. Tikai tam jāiz­klausās tā, it kā jūs zinātu, par ko runājat. Kad vien es aizķeros, nezinot, ko teikt, es pajautāju tam nabaga muļķim otrā galā, vai viņam ir UHT kabelis.

- Kas ir UHT kabelis? Džons jautāja. Nekad par tādu neesmu dzirdējis.

- Tur jau ir tas āķis, Džaganata atbildēja. Tāda nemaz nav. Un viņi paliek vai traki, atklājot, ka tā nav. Jums vajadzētu dzirdēt, kā viņi lamājas. Daži sadauza telefonu. Daži sadauza pat savu datoru, kas, protams, ir šā pasākuma galvenais uzdevums.

- Vai dot cilvēkiem nepareizu padomu, zinot, ka tas ir aplams, Filipa piesardzīgi pajautāja, nav diezgan ļauni?

- Mēs esam ļauni, lai būtu laipni, Džaganata pa­smaidīja. Tas arī viss. Lai atbrīvotu cilvēkus no teh­noloģijas tirānijas. Lai salauztu silīcija un mikročipu modernās diktatūras žņaugus. Tie ir guru vārdi. Un, vai zināt, viņam ir taisnība. Cilvēkiem pienācis laiks vienkāršot savu dzīvi. Aizmirst procesoru ātrumu un savu elektronisko pastu, un tīmekļa adreses, un tamlī­dzīgi. Vai kādreiz esat sev pajautājuši, kāpēc cilvēkiem ir personiskie datori, lai gan pasaulē ir cilvēki, kuriem nepietiek pārtikas?

- Neesmu droša, ka tas ir tik vienkārši, Filipa sa­cīja. Un neesmu droša, ka protu vai gribu pārliecināt citus darīt to, ko pati nesaprotu, kad runa ir par da­toriem.

- Tas nudien nav grūti, Džaganata viņu mierināja. Goda vārds. Šonakt būšu jūsu uzraugs, tāpēc, ja saska­raties ar kādu problēmu, piemēram, nejauši palīdzat kā­dam salabot datoru vai ko tamlīdzīgu, dodiet man ziņu, un es atnākšu un sabojāšu to jūsu vietā. Norunāts?

Grounins, Džons un Filipa joprojām jutās visai skep­tiski noskaņoti, toties Dibaks plati smaidīja.

- Tas būs jautri, viņš teica.

Ēdamzālē viņi sastapa simtiem citu sanjasinu. Daži bija zviedri, daži kanādieši, daži indieši, un daži arī no Lielbritānijas. Tomēr vairums sanjasinu bija no Savienotajām Valstīm. Tie visi bija vienādi ģērbušies un likās ļoti draudzīgi. Ašramā it visur varēja redzēt daudz smaidu. Kāds spēlēja nelielas ermoņikas. Daudzi sanjasini ar izkrāsotām sejām un rotājušies ar ziedu vītnēm, dejojot gāja apkārt ēdamzālei, dziedāja, sita bungas un ritmiski skandināja mazus, ar pirkstiem si­tamus šķīvīšus. Citi ieturēja maltīti zem milzīgas guru Masamdžasaras gleznas, un Filipai tas šķita mulsinoši, jo viņai nepatika, ja kāds skatās, kā viņa ēd. Guru bār­dainajā sejā kaut kas lika viņai justies neērti. Un īpaši traucēja tas, ka viņš likās tik netīrs. Ja jau guru bija netīrīgs, tad kā ar viņa sekotājiem, kas strādāja virtu­vēs, gatavojot ēdienu?

Pēc vakariņām, kas bija negaidīti labas, viņi ieradās datoru atbalsta centrā. Tā bija plaša istaba ar dučiem telefonu un televīzijas monitoru, bet neredzēja ne­vienu datoru, toties labi bija redzama milzīga guru

Masamdžasaras ģīmetne, it kā viņa nolūks būtu atgā­dināt visiem, kas šeit strādāja, ka tos novēro.

Filipas pirmā zvanītāja bija kāda veca dāma no Masačūsetsas, vārdā Hestera Kārdigana, kas tikai prata ieslēgt un izslēgt datoru un neko citu. Viņai bija pro­blēma pieslēgties printerim. Filipai bija žēl Kārdigana jaunkundzes un viņa gribēja ieteikt aiziet un sameklēt kādus laipnus kaimiņus, kas kaut ko zina par datoriem, lai tie viņai to ierīci uzstāda, bet Džaganata un daži citi sanjasini slepus noklausījās viņas sarunu, tāpēc meite­nei nebija citas izvēles, kā vien nolasīt tās muļķības, kas bija rakstītas viņas televizora ekrānā.

Nav nekāds brīnums, ka jūsu dators negrib sarunā­ties ar jūsu printeri, Filipa bez lielas aizrautības teica Kārdigana jaunkundzei. Jums ir veca modeļa prin­teris. Jums nāksies datoru atsāknēt un iedarbināt to drošā režīmā, lai mēs varam no jauna konfigurēt datora izvēles, izmantojot jūsu diagnostikas aprīkojumu. Tad mēs lejupielādēsim kādu modernāku programmatūru, no jauna atsāknēsim datoru, izlabosim bojājumus jūsu jaunajos draiveros, pārbaudīsim, kādas pieslēgvietas jūs lietojat, pievienosim jaunu izejas protokolu, izmantojot ASCII, un tad izdrukāsim pārbaudes lapu. Bet, ja jūsu dators ir 76a, nevis 76b, jums vajadzēs saglabāt visus jūsu setingus un tad lejupielādēt atsevišķu draiveru komplektu, kas ir savietojami ar pieslēgvietu, kuru jūs lietojat. Tiešām, tas nav nekas liels. Vai esat gatava?

Sekoja ilgs klusums, un Džaganata parādīja Filipai paceltus īkšķus kā zīmi, ka viņai veicas labi, un tad aizgāja paklausīties, kādus padomus dod Dibaks. Tā bija Filipas izdevība, un, pieklusinājusi balsi, viņa tagad mē­ģināja darīt visu, kas bija viņas spēkos, lai atrisinātu

Kārdigana jaunkundzes problēmu, cik labi vien prata. Kārdigana jaunkundz? Vai jūs tur vēl esat?

- Jā, asarainā balsī nočukstēja nabaga jaunkun­dze.

- Aizmirstiet visu, ko jums nupat liku darīt. Tam tikai vajadzēja radīt jums neskaidrību. Nejautājiet man, kāpēc, paskaidrojums prasītu pārāk daudž laika. Lūk, kas jums jādara, un tas tiešām ir vienkārši. Uzklikšķi­niet uz start izvēli. [Aizejiet uz settings.] Tagad uzklik­šķiniet uz control panei. Tagad uzklikšķiniet uz printers and faxes. Tagad uzklikšķiniet uz add a printer. Uzklik­šķiniet next. Pagaidiet, līdz dators pazīst jūsu printeri. Un tas ir viss.

Sekoja diezgan ilga pauze, un tad Filipa saklausīja skaņu, ar kādu sāk strādāt printeris.

- Tas darbojas, Kārdigana jaunkundze teica, sāk­dama raudāt.

- Labi, Filipa sacīja. Un, starp citu, vēl kāds patie­šām noderīgs padoms. Nezvaniet uz šo numuru. Nekad vairs. Viņa nospieda slēdzi, lai beigtu sarunu, un, pa­griezusies krēslā, jautri uzsmaidīja Džaganatam. Viņa to nesīs atpakaļ uz veikalu, Filipa paziņoja.

Džaganata uzvaroši ar dūri iesita pa gaisu. Labi pastrādāts, Pančali, viņš uzslavēja. Slikts padoms ir labākais padoms.

Atšķirībā no Filipas Dibaks nepazina nekādus sirds­apziņas pārmetumus, un viņš līksmi smējās, tova­kar atbildēdams jau uz ceturto zvanu. Viņš bija īpaši iepriecināts, atklājot, ka šis zvanītājs māca matemātiku kādā Dienvidkalifornijas pamatskolā. Ja bija kāda dzīva būtne, ko Dibaks nevarēja ciest, tad tas bija matemātikas skolotājs. Šim skolotājam, kuru sauca Normens Blekheds, bija maza ķibele ar viņa modemu.

- Kāds ātrums ir jūsu modemam? Dibaks nevērīgi pajautāja.

- Ātrums?

- Jā, ātrums. 56. 128. 256. 512. Kurš no tiem?

Ē… 128.

- Kilobaiti vai megabaiti?

- Megabaiti.

Dibaks iesmējās. Tie ir kilobaiti, vecotēv. Ātrākais modems pasaulē nevarētu tikt galā ar vairāk nekā ap­tuveni četriem megabaitiem sekundē. Labi. Vai jūsu datoram ir ugunsaiz sargs?

- Ē, jā, man tā liekas.

Dibaks atkal iesmējās. Tā ir ugunssiena, vecotēv, nevis ugunsaizsargs. Tūlīt jūs man teiksiet, ka negribat ievadīt savu antibiotiku programmu.

- Nē, gribu gan.

- Vai esat par to pārliecināts?

- Jā, pilnīgi.

- Jums labāk runāt ar savu ārstu, vecotēv, jo es jums nevaru palīdzēt. Viņš brīdi klusēja. Kā būtu ar an­tivīrusu programmu? Vai plānojat izmantot kādu no tām?

Apņēmies atkal nepieļaut kļūdu, skolotājs teica: Nē, tā vēlreiz izpelnoties skaļus smieklus no Dibaka. Jums būs lielas problēmas, ja to neizmantosiet, vecotēv. Jūsu sistēma savāks visādus riebīgus vīrusus, kad jūs sērfosiet internetā. Lūk, ko es gribu, lai jūs izdarītu. Palaidiet savu savienojuma pārlūka programmu un pārbaudiet savu TCP/IP konfigurāciju, lietojot PING komandu. Tas ir ping tāpat kā pong, vecotēv. Vai jums šķiet, ka zināt rakstību?

Filipa klausījās Dibakā, šausmu pārņemta par to baudu, ar kādu viņš izturējās pret nelaimīgo zvanītāju. Gadījās reizes, kad viņai bija grūti noticēt, ka Dibaks pieder pie labo džinu cilts, un meitenei izdevās atrast attaisnojumu, vienīgi atgādinot sev, ka viņa vecāki bija šķīrušies un labākais draugs Breds noslepkavots.

Savukārt Džonam tagad bija pilnīgi skaidrs, kāpēc, lietojot palīdzības līnijas telefonu, viņa pūliņi konfigurēt Dingle klēpjdatoru, savu dzimšanas dienas dāvanu, bija cietuši neveiksmi. Un par spīti guru Masamdžasaras vēlmei atbrīvot cilvēkus no tehnoloģijas tirānijas "viņu dvēseļu labad", viņš piekrita savas māsas viedoklim, ka nav labi tā darīt, īpaši tagad, kad viņš atklājis, kā tas īstenībā ir apzināti dot cilvēkiem maldinošus pa­domus.

Dvīņi nosprieda: labi vien ir, ka uzturēšanās Džajaršo ašramā Lakavas sārtajā cietoksnī solās būt īslaicīga, citādi viņiem uznāktu liels kārdinājums pateikt guru, ko domā par kādu, kurš mudina savus sekotājus būt tik ļauniem pret daudziem vienkāršiem cilvēkiem.