Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

10. nodaļa pĀrlieku perfekti

Tūkstošiem jūdžu tālumā Ņujorkā abas Citurienes Džona un Filipas dubultnieki, ko bija radījis eņģelis Afriels, uzvedās pat pārāk labi. Viens no apstākļiem, kas eņģeli padara eņģelisku, ir tas, ka eņģeļiem nepie­mīt spēja būt sliktiem, paviršiem, nepanesamiem vai nepilnīgiem. Tas nozīmēja, ka Džonam-2 un Filipai-2 nebija parasto trūkumu, kas raksturīgi īstajiem dvīņiem vai jebkuriem citiem bērniem. Ne jau tā, ka Džons un Filipa būtu slikti bērni. Tādi viņi nebija. Bet kā jau visi bērni džini vai laicīgie reizēm viņi bija slinki, ne­apdomīgi, nepaklausīgi vai gluži vienkārši nerātni. Ne­viens no šiem bērnu dabiskajiem trūkumiem nepiemita Džonam-2 un Filipai-2, un pēc pāris dienām Austrumu 77. ielas 7. namā kļuva acīmredzams, ka abi dvīņi iz­turas drīzāk kā eņģeļi, nevis normāli jauni džini. Tā bija Trampa kundze, saimniecības vadītāja, kas to pa­manīja pirmā, kad atrada Filipu-2 tīrām vannasistabas un Džonu-2 iznesam atkritumus. Tas tikai apstiprināja Trampa kundzes agrākos novērojumus, ka kāds tagad bija viegli nojaust, kas, bija darbojies ar putekļsūcēju un uzkopis istabas.

- Nezinu, kas jums abiem padomā, Trampa kundze piezīmēja, nervozi aptaustot savas pērles, jo viņa bija ļoti bagāta sieviete un bieži vien zem darba uzsvārča valkāja dārgas rotaslietas. Bet lai tas būtu, kas būdams, esmu ļoti priecīga par palīdzību. Sī māja prasa daudz darba. Reizēm iedomājos, ka man būtu vajadzīgs burvju spēks, lai liktu tai izskatīties nevainojami.

- Mums nekas nav padomā, Filipa-2 paskaidroja.

- Mēs tikai mēģinām padarīt jūsu darbu mazliet vieg­lāku, tas ir viss.

- Pareizi, Džons-2 apliecināja. Vai jūs negribētu pie­cas minūtes atpūtināt kājas uz krēsla un ļaut man paga­tavot jums tasi zāļu tējas? Izskatās, ka jums tā noderētu.

- Un ko teiktu jūsu māte? Trampa kundze jautāja.

- Ko viņa domātu, ja ienāktu un ieraudzītu, ka jūs abi apkalpojat mani kā kundzi? Mani atlaistu, redz, kas notiktu. Viņa man nemaksā par to, lai es sēdētu un dzertu tēju. Bet viņa tik un tā apsēdās un ļāva sevi mazliet palutināt. Kā gan viņa varēja atteikt? Filipa-2 bija izcepusi viņai kūku. Eņģeļu kūku.

- Neviens man nekad nav cepis kūku, Trampa kun­dze ar asarām acīs teica. Vismaz kopš manas bērnības. Turklāt tā bija gardākā kūka, kādu viņa jebkad bija ēdusi. Un tēja arī šķita ļoti piemērota. Es pie tā varētu pierast. Viņa klusi iesmējās, bet pēc brīža izraidīja viņus no virtuves un ķērās pie vakariņu gatavošanas. Tā viņa drīz vien aizmirsa savu darba devēju bērnu uzmanību. Vismaz līdz vakariņu beigām, kad, ienākusi ēdamistabā, lai novāktu galdu, viņa atklāja, ka dvīņi to jau izdarījuši. Vēl vairāk viņi bija arī noskalojuši traukus un glīti tos salikuši trauku mazgājamā mašīnā.

- Lai nu viens saka! vina iesaucās.

Arī Gonta kungs bija pamanījis pārmaiņas dvīņu uz­vedībā. Kā lai viņš to nepamanītu, ja Filipa-2 paņēma viņa rīta laikrakstu un atnesa viņam gultā kopā ar tasi kafijas labākās kafijas, kādu viņš jebkad bija nogaršo­jis, un Džons-2 sagatavoja viņam vannu.

Dubultie dvīņi bija ne mazāk priekšzīmīgi arī at­tieksmē pret Gonta kundzi, bet atšķirībā no vīra viņa secināja, ka bērni jau izdarījuši ko ļoti neapdomīgu, ūn nolēma cieši viņus vērot. Bet kāda slepena likumpārkā­puma vietā viņa, sev par lielu pārsteigumu, atklāja, ka Džons-2 retāk noņemas ar datorspēlēm, daudz mazāk skatās televīziju un vairāk lasa. Un vēl viņa ievēroja, ka Filipa regulāri sukā matus, tīra zobus pēc katras maltītes, uztur savu istabu kārtībā un ēd, kā nākas. Un abi viņi vismaz reizi dienā gāja vannā vai dušā bez jebkādas atgādināšanas. Tas viss šķita kā brīnums.

Vienīgi kaķene Montija zināja patiesību par dubul­tajiem dvīņiem. Kaķi gluži vienkārši zina to, ko cilvēki un pat džini nekad nevar zināt. īpaši tie kaķi, kas reiz bijuši sieviešu kārtas cilvēki kā Montija. Nebija tā, ka Montijai nebūtu pāris uzvedinošu pavedienu: Džons-2 nesvieda viņai ar priekšmetiem, kad viņa asināja nagus pret Džona iemīļotā atzveltnes krēsla kāju, un Filipa kas šai ziņā bija visai nevērīga pārstāja slepus barot viņu no vakariņu galda. Bet galvenais viņa atšķīra smaržu, un tā kaķeni pārliecināja, ka tie ir citi dvīņi. Šie divi nesmaržoja vispār, kas gan nebija nekāds brīnums, ņemot vērā viņu apsēstību tik bieži mazgāties.

Kad Gonta kundze atklāja, ka Džons iet dušā divas reizes dienā, viņa nosprieda, ka kaut kas nav kārtībā, un ataicināja savu džinu ārsti Dženiju Zahertorti Di­baka māti. Ar dvīņiem notiek dīvainas lietas, vina doktorei Zahertortei teica. Nezinu, kas īsti, bet viņi ir pilnīgi pārvērtušies.

- Pasaki ko konkrētāku, Leila.

- Parasti viņi tik labi neuzvedas. Viņi nav tik izpa­līdzīgi. Tik saprotoši. Tik apdomīgi. Tik nosvērti. Tik kārtīgi. Tik uzcītīgi. Un galvenais tik tīrīgi. Man ir aizdomas, ka viņi droši vien ir slimi, pastāvīgi izjūt stresu vai ko tamlīdzīgu.

Doktore Zahertorte papurināja galvu. Leila, mīļā, neļaunojies, ja es teikšu, ka tu pati esi mazliet neiro­tiska. Lielākā daļa vecāku būtu sajūsmā, ja viņiem būtu bērni ar tādiem trūkumiem, ko tu minēji. Turklāt tu taču zini, kur ir tavi bērni. Vismaz tev ir skaidrs, ka viņi ir dzīvi. Doktore Zahertorte ar pūlēm norija siekalas, mēģinādama apvaldīt emocijas.

- Vai joprojām nav nekādu ziņu no Dibaka? Gonta kundze saņēma savas draudzenes roku un sirsnīgi to paspieda.

- Nekādu. Mana tante Felisija un es visur esam viņu meklējušas. Viņa nopūtās. Tā ir mana vaina. Esmu bijusi pārāk stingra pret viņu. Man būtu vajadzējis dot viņam vairāk brīvības. Bet pēc tā, kas notika ar viņa māsu Faustīnu… doktore Zahertorte notrausa asaru no vaiga.

- Tā nav tava vaina, Gonta kundze iebilda.

- Nē, Leila, ir gan. Ko mēdza teikt Nimroda krust­tēvs? Zaudēt vienu bērnu ir nelaime. Zaudēt divus tas liecina par acīmredzamu neuzmanību. Viņa izšņauca degunu. Tas kaut kādā veidā ir saistīts ar Breda un viņa tēva nāvi. Par to esmu pārliecināta. Bet es ne­zinu, kā. Šķiet, ka Palmspringsas policijai nav nekāda pavediena.

Gonta kundze apkampa doktori Zahertorti. Tev taisnība, viņa atzina. Varbūt es tiešām esmu maz­liet neirotiska.

- Vai tev ir kāda nojausma, kādēļ?

Gonta kundze brīdi klusēja.

- Vai lai pasaku tev, kādēļ? doktore Zahertorte jau­tāja. Vai tas tāpat nav skaidrs? Tu jūtieš vainīga, ka drīz viņus pametīsi. Lai kļūtu par nākamo Zilo džini. Vai tad tā nav?

- Tu to zini?

- Protams. Tante Felisija man izstāstīja. Viņa to uz­zināja no Klejojošās Edvidžesas. Viņas ir senas drau­dzenes.

- Skaidrs.

Babilonas Zilā džine, kas pēc paražas vienmēr bija sieviešu kārtas un visvarenākā no visiem džiniem, bija spiesta saglabāt morālo vienaldzību, lai godīgi spriestu tiesu starp labo un ļauno. Slepenībā Gonta kundze bija piekritusi aizstāt Aješu, veco Zilo džini, kura nejaušas sakritības pēc bija viņas pašas māte, lai nepieļautu, ka Aješa par nākamo Zilo džini padara Filipu. Jo Zilajai džinei bija jāsamierinās ar briesmīgu maksu un ikvie­nai, kas ieņēma šo amatu, bija jāatsakās no ģimenes un mīlestības un jādzīvo atbilstoši loģikas dzelžainajiem likumiem.

- Tu domā, ka būtu vieglāk atstāt dvīņus, ja tie būtu nepaklausīgi un neapdomīgi? Doktore Zahertorte pa­purināja galvu. Bet tie nav viņi, kam kaut kas kaiš. Leila, mīļā, tā esi tu. Jo tu zini, cik ļoti tev viņu pie­trūks, kad pametīsi mājas. Viņa uz brīdi apklusa. Vai tā nav? Nu, vai man nav taisnība?

- Jā. Tev ir taisnība. Gonta kundze gari un smagi nopūtās. Bet ko es varu darīt? Es devu vārdu, Dženij. Man vajadzēja to dot. Es devu vārdu Aješai, ka būšu nākamā Zilā džine pēc tam, kad viņas vairs nebūs. Un tas notiks visai drīz. Īstenībā tas ir dažu dienu jautā­jums. Gonta kundze iekoda lūpā. Ko lai es viņiem saku, Dženij? Ko lai es saku Džonam un Filipai?

- Vai gribi manu padomu?

- Protams.

- Tad pasaki viņiem to, ko Aješa teica tev un Nim­rodam, kad viņa kļuva par Zilo džini. Tu tam tiki pāri, Leila. Vini arī tiks. Pasaki viņiem to, ko vina teica tev.

Un, ja viņi būs uz pusi tik apdomīgi un saprotoši, kādi viņi, tavuprāt, ir, tad viņi sapratīs. Esmu par to pār­liecināta.

Tajā rītā, kad Aješa nomira savās Berlīnes mājās Vā­cijā, Gonta kundze atrada abas Citurienes mierīgi lasām savās istabās. Tas bija neparastāk Džonam nekā Filipai un mudināja Gonta kundzi uzlikt roku viņam uz pieres, lai pārbaudītu, vai viņam nav pazemināta temperatūra. Viņa āda bija normāli silta, taču Džona izturēšanās bija pietiekami savāda, lai Gonta kundze sameklētu termo­metru un paliktu to Džonam-2 zem mēles. Viņa tempe­ratūra bija tieši 101,6 grādi pēc Fārenheita trīs grādus augstāka par normālo cilvēka ķermeņa temperatūru, džinam tā ir gluži parasta. Turpretī slima džina tem­peratūra nevis ceļas, bet krīt.

- Vai kas noticis? Džons-2 jautāja Gonta kundzei.

- Acīmredzot ne, Gonta kundze atbildēja. Vismaz tev ne.

- Man? Džons-2 pārjautāja. Es jūtos lieliski.

- Vai tiešām, mīļais? Viņa paraustīja plecus. Šķiet, tu esi pārāk paklausīgs, tas ir viss.

Filipa-2 ieslīdēja Džona istabā, kā Filipa to reizēm darīja, ja Gonta kundzei būtu viņai kādi norādījumi. Viņa mīļi uzsmaidīja mātei un tad kautrīgi apsēdās: ceļi kopā, rokas klēpī, taisnu muguru kā māte allaž viņai bija ieteikusi sēdēt. Viņa pat bija uzvilkusi kleitu, kas Gonta kundzei patika, nevis džinsus, kam Filipa deva priekšroku.

- Jūs abi esat tādi dīvaini, Gonta kundze turpināja. Jūs nudien esat it kā savaldīti. Paskaties, kā tu sēdi krēslā, Filipa. Parasti tu esi sakumpusi. Un tev mugurā ir kleita. Tu nekad nevelc kleitu, ja vien es tevi nelūdzu. Un Džons lasa grāmatu, nevis skatās televīziju. Tas ir pilnīgi nedabiski.

- Bet, māt, tu man vienmēr aizrādi, lai es nesēžu sakumpusi, Filipa-2 taisnojās.

- Un tu vienmēr saki, lai es vairāk lasu un mazāk skatos televīziju, Džons-2 piebilda. Tieši to es esmu darījis.

- Jā, mīļais. Tev ir taisnība. Gonta kundze apsēdās uz Džona gultas malas un pievērsās abām Citurienēm, vēl aizvien pilnīgi neapzinoties faktu, ka šīs bija tikai īsto Džona un Filipas perfektas kopijas. Tātad man nevajadzētu žēloties, kad jūs darāt tieši to, ko es jums lieku, ja? Tikai esmu radusi, ka jūs abi uzvedaties pa­visam citādi.

- Vai es pareizi saprotu? Filipa-2 jautāja. Vai tu gribi, lai mēs uzvestos slikti?

- Nē. Gonta kundze nenoteikti pasmaidīja. Es gribēju teikt pilnīgi ko citu. Tikai nevēlos, lai jūs kļūtu pārāk labi un nebūtu vairs tādi kā agrāk. Pazaudētu savu garu.

Pašai nemaz neapzinoties, Gonta kundze precīzi bija trāpījusi problēmas vārīgajā vietā: nevienai Citurienei nav gara tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tām nav dvēseles. Bija tikai viens veids, kā Gonta kundze būtu varējusi atklāt, kā dubultajiem dvīņiem tā tas ir, uzvest viņus augšā bēniņos, lai tie varētu paskatīties uz savām dvēse­lēm. Bet tas viņai neienāca prātā. Turklāt viņas domas nomāca, protams, kas cits kā pateikt dvīņiem ne tikai to, ka viņu vecmāmiņa ir mirusi, bet arī to, ka viņa pie­kritusi būt nākamā Babilonas Zilā džine un tāpēc viņai nekavējoties nāksies pamest mājas. Un, sapratusi, ka Dženijai Zahertortei bija taisnība un nav vairs nekādas jēgas ievērot piesardzību, Gonta kundze skaidri un gaiši pavēstīja viņiem šo ziņu kā viņas pašas māte to bija darījusi pirms daudziem gadiem.

- Tas nozīmē, ka man būs jāpamet mājas uz visiem laikiem, viņa teica. Man būs jāpamet jūs un tēvs un jādodas dzīvot uz Berlīni. Un, protams, uz Babilonu. Nekavējoties.

- Domāju, ka es saprotu, Filipa-2 sacīja un noslau­cīja perfektu asaru no vaiga. Tu to darīji manis dēļ, vai ne?

- Nē, Filipa, Gonta kundze atbildēja. Aješa vien­mēr gribēja, lai tieši es būtu viņas pēctece. Nevis tu. Visā pasaulē tiešām nav tāda iemesla, lai tu justos at­bildīga par to, kas notika.

- Tolaik man tas likās mazliet savādi, Džons-2 rāmi piebilda, jo viņš, protams, varēja atsaukt atmiņā visu, ko atcerējās īstais Džons. Viss droši vien bija jau no­kārtots aizkulisēs. Tur Iravotumā. Viņš paraustīja plecus. Tagad tam visam ir jēga.

Lielākoties Zilā džine dzīvoja Berlīnē. Bet Iravotuma bija dīvaina vieta Babilonā, kur Zilā džine ieradās reizi gadā, lai nocietinātu savu sirdi.

Dubultie dvīņi kādu laiku klusēja, kamēr apsvēra, kā labāk reaģēt, un viņiem ātri vien nostiprinājās iespaids, ka Gonta kundzei diez vai būtu līdzēts, izrādot īpašas emocijas. Un abi nolēma, ka jaukāk, mīļāk un ne tik egoistiski būtu domāt par Gonta kundzes, nevis par savām jūtām, atvieglot mātei to, kas viņai neizbēgami bija jādara.

- Vai tētim tu esi teikusi? Džons-2 pajautāja.

- Nē, vēl ne. Viņa papurināja galvu. Es, protams, no tā baidos. Viņš nav tik stiprs kā jūs.

Īstenībā viņi, protams, bija daudz stiprāki, nekā viņa bija domājusi. Acīmredzot tas droši vien bija tāpēc, ka viņi ir dvīņi. Kopā dvīņiem piemīt iekšējs spēks, kādu tie bērni, kas nav dvīņi, nekad nevar iegūt vai pat ap­jaust. Gonta kundze saprata, ka viņai nemaz nevaja­dzēja uztraukties, lai to pateiktu saviem bērniem. Bet par Edvardu Gontu gan būs pilnīgi cits stāsts. Kāpēc viņa to nebija apjēguši līdz šim? Tieši par savu vīru viņai vajadzēja uztraukties, nevis par bērniem. Kas ar viņu notiks? Kā viņš tiks galā? Kā varēs dzīvot tālāk bez viņas?

Vēl aizvien maldīgi uzskatīdama dvīņus par saviem mīļajiem bērniem, Gonta kundze apskāva abas Citurie­nes, noskūpstīja viņus uz galvas, kas spēcīgi un nepa­rasti smaržoja pēc šampūna, un, varbūt mazliet vīlusies par abu reakciju jo, kaut arī apbrīnoja savu bērnu spēku, viņa būtu pateicīga kaut vai par dažām asarām, centās saglabāt bravūrīgu stāju.

Un tad viņa uzminēja, kas notiek. Aplami.

- Protams, viņa sacīja, vairs neslēpdama asaras. Nu, protams. Tāpēc jūs esat tik perfekti uzvedušies. Tāpēc esat bijuši tik labi, vai ne? Tāpēc esat tādi kā patlaban, lai padarītu manu aiziešanu vieglāku. Jūs uz­minējāt. Uzminējāt, ka es došos projām. Jūs uzminējāt un mēģinājāt man to padarīt vieglāku, vai ne? Viņa vēlreiz noskūpstīja dubultos dvīņus. Man ir tik brīnišķīgi, brī­nišķīgi bērni. Eņģeļi. Lūk, kas jūs esat. Mazi eņģelīši.

Tas, protams, bija ļoti tuvu patiesībai.

Tobrīd Džons-2 saprata, ka viņš un Filipa-2 bija maz­liet pārrēķinājušies: Gonta kundze bija cerējusi, ka īstie bērni vismaz būtu mēģinājuši māti atrunāt, lai viņa nepamet mājas. Un beidzot viņš teica to, ko, pēc viņa domām, būtu teicis īstais Džons: Lūdzu, neej projām, māt. Mēs tev neļausim iet. Ja tu aiziesi, mēs iesim un atvedīsim tevi atpakaļ.

- Tā tas ir, Filipa-2 piebalsoja, arī saprazdama, ko tagad vajadzēja sacīt, lai liktu Gonta kundzei justies labāk. Mēs neļausim tev iet prom.

- Baidos, ka man tomēr jādodas ceļā, Gonta kundze sacīja. Jo esmu devusi savu vārdu. Tāpat kā tagad jūs dosiet vārdu. Es gribu, lai jūs abi man apsolītu, ka pa­liksiet šeit un rūpēsieties par savu tēvu. Ka aizsargāsiet viņu un saudzēsiet, lai notiktu kas notikdams.

Kad dubultie dvīņi cieta klusu, kā viņi šai situācijā uzskatīja par piedienīgu, Gonta kundze brīdi padomāja un tad, braši pasmaidījusi, teica: Es nevaru sacīt, ka vainoju jūs. Man neliekas, ka jūs būtu tie bērni, ko pa­zīstu un mīlu, ja abi ko tādu apsolītu. Tāpēc klausieties uzmanīgi. Lūk, kas notiks, ja tiešām nolemsiet doties projām no šejienes un nākt man pakaļ. Nevis jums, bet tēvam. Tagad abi klausieties uzmanīgi. Vai kādreiz esat dzirdējuši par cilvēku, vārdā Metuzāls?