Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

2. nodaļa DZIMŠANAS DIENAS SVINĪBAS

Džons un Filipa Gonti gatavojās svinēt savu pirmo dzimšanas dienu kā džini, jo tiem visas iepriekšējās ne­maz netiek skaitītas. Džina pirmā īstā dzimšanas diena iekrīt tikai nākamajā gadā pēc gudrības zobu izraušanas un sava spēka iegūšanas.

- Vai tu gribi teikt, ka es esmu tikai gadu vecs? Džons jautāja savai mātei džinei.

- Tā tas ir, mīļais, Gonta kundze atbildēja.

Džons šķita šausmu pārņemts. Tu joko.

- Vai tas nozīmē, ka uz mūsu tortes būs tikai viena svecīte? Filipa jautāja.

- Tieši tā. Starp citu, šo paražu uz tortes iedegt uguni cilvēki ir aizguvuši no mums.

Bet Džons nespēja rimties. Tas taču nav godīgi, viņš neatlaidās, un savā ziņā ir mulsinoši. Saproti, ja kāds, atnācis uz mūsu dzimšanas dienu, to atklās, viņš smiesies.

- Tavām bažām neredzu iemeslu, mīļais, Gonta kundze viņu mierināja. It īpaši tāpēc, ka ieradīsies tikai džini. Baidos, ka tā ir vēl viena tradīcija, kas jums jāievēro.

Lai gan dvīņi bija gribējuši ielūgt uz svinībām savus laicīgos draugus, bija skaidrs, ka Gonta kundze jau iz­lēmusi citādi. Un viņi saprata, ka strīdēties ar māti nav jēgas. Kopš atgriešanās no Babilonas Gonta kun­dze, šķiet, bija atturīgāka un mazāk pacieta savu bērnu iebildumus. Tie abi dzīvoja laimīgā neziņā, ka drīz viņa bērnus pametīs, lai kļūtu par nākamo Babilonas Zilo džini.

- Daudz džinu jau arī nemaz nebūs, viņa piebilda.

- Šogad jūsu dzimšanas diena sakrīt ar Samumu, kas ir džinu svētku diena, tāpēc lielākā daļa Ņujorkas džinu būs izbraukuši no pilsētas. Viņa paraustīja plecus.

- Tomēr tur neko nevar līdzēt. Būtu gluži neiedomā­jami rīkot pirmās svinības kādā citā, nevis jūsu īstajā dzimšanas dienā.

- Samums? Filipa atkārtoja. Kas tas ir?

- Burtiski tas nozīmē "dūmus bez uguns", Gonta kundze paskaidroja. To, kas notiek transubstanciācijas laikā. Samums ir diena, kad mēs, džini, svinam savu izredzēto izcelsmi.

- Bet mēs nepazīstam džinu bērnus, Džons sacīja.

- Izņemot Dibaku.

- Un to briesmīgo Lilitu de Gūlu, Filipa piebilda.

- Viņu es nekādā ziņā neielūgšu.

- Esmu jau ielūgusi dažus citus lampas bērnus, Gonta kundze teica. Protams, vairākums būs ārpus pilsētas kopā ar vecākiem. Bet daži ir teikuši, ka varot atnākt.

- Daži? Džons ieinteresējās. Cik?

- Četri, Gonta kundze atbildēja.

- Izklausās drīzāk pēc kāršu partijas, nevis viesībām, Džons piebilda.

- Tas tiešām nebūs nekas īpašs, ja mēs neiesim iepirkties, Gonta kundze aizrādīja.

Viņi aizgāja dažus kvartālus līdz kādam mazam lielveikalam Trešajā avēnijā, kur Gonta kundze nopirka pārtikas preces un laikrakstu. Virsraksts pirmajā lap­pusē vēstīja, ka notikusi ielaušanās vēl vienā zobārsta kabinetā Manhetenā jau desmitā šomēnes. Džons un Filipa iesteidzās veikalā, cenzdamies neievērot bezpa­jumtnieku, kas sēdēja pie ieejas, netīrajā rokā pastiepis tukšu papīra krūzīti un diedelēdams "lieku sīknaudu". Par pārsteigumu bērniem, nemaz nerunājot par vēl lie­lāku bezpajumtnieka pārsteigumu, Gonta kundze at­vēra savu maku, izņēma piecdesmit dolāru banknoti un salocītu ielika to papīra krūzītē. Iepriecinātais vīrietis piecēlās, noņēma savu nosmulēto beisbola cepuri un daudzkārt viņai pateicās. Lielveikalā abi bērni neticīgi uzlūkoja māti.

- Piecdesmit dolārus, nogrozījis galvu, teica Džons. Tu tam vecim iedevi piecdesmit dolāru. Tu, protams, gribēji dot viņam tikai piecus.

- Nē, mīļais. Es viņam iedevu tieši tik, cik biju no­domājusi.

- Bet piecdesmit dolāri, Džons nerimās. Ko viņš iesāks ar piecdesmit dolāriem? Saproti, viņš tos var gluži vienkārši izniekot.

- Tāds visdrīzāk arī ir mans mērķis, Gonta kundze sacīja.

- Tu zini, ko es domāju. Vai tu vienmēr bezpajumt­niekiem dod piecdesmit dolāru?

- Iespējams, viņa atbildēja. Kādreiz es pati biju bezpajumtniece un zinu, ko tas nozīmē dzīvot uz ielas.

Skatoties uz Leilu Gontu ar viņas kažoku, strausa spalvu rokassomu un Manita Del Plata kurpēm, ikvie­nam būtu grūti tam ticēt kur nu vēl viņas bērniem. Gonta kundzei piemita valdzinājums kā garšīgai trifelei šokolādes smarža. Bet Filipa atminējās, ko viņu tēvocis Nimrods dvīņiem bija stāstījis par māti.

- Nimrods mums stāstīja, ka tu esot bijusi bezpajumtniece, kad tu satiki tēti. Vai tā tiešām ir taisnība?

- Tā tas ir. Un pēc atgriešanās no lielveikala Gonta kundze saviem bērniem izstāstīja visu.

- Vai jūs kādreiz ir mākušas šaubas par to, kāpēc visi džini ir bagāti? viņa jautāja.

Filipa paraustīja plecus. Diezgan grūti iedomāties, ka džini varētu būt nabadzīgi, viņa teica. Ja tev ir vara izpildīt trīs vēlēšanās un tamlīdzīgi, es tomēr šaubos, ka nāktos pārtikt no labdarības.

- Ja vien tu neesi izraidītais džins, Džons iebilda, kas spiests dzīvot Kafura namā Kairā, kur lietot džina spēku ir stingri aizliegts.

- Ir arī daži tādi džini, Gonta kundze sacīja, kuri ir apšaubījuši iespēju paturēt savā īpašumā vispār jeb­kādu bagātību. Es runāju par džinu kultu, kas sevi dēvē par eremītiem un tiecas atdarināt eņģeļu un svēto dzīvi, iztiekot bez jelkādas mantības. Kādu laiku arī es biju eremīte. Un tev taisnība, Filipa, tā es satiku jūsu tēvu. Viņš domāja, ka esmu tikai vēl viena bezpajumtniece Ņujorkā, tomēr mēģināja man palīdzēt, un tāpēc es viņā iemīlējos un apprecēju viņu. Lai arī jūsu tēvs ir mazs augumā, toties viņam ir dāsna sirds.

- Tātad Ņujorkā ir daži bezpajumtnieki, kas īstenībā ir džini? Džons jautāja.

- Ne tikai Ņujorkā. Arī Londonā, Kalkutā, Kairā. Visur. Un nejau tikai džini tā dzīvo. Daži ir eņģeļi. "Lai brāļu mīlestība turpinās," ir teikts, "un neaizmirstiet uzņemt svešiniekus, jo tā daži nejauši ir uzņēmuši eņ­ģeļus." Tāda ir filozofija, saskaņā ar kuru eremīti dzīvo visu savu mūžu. Vienīgais, pēc kā viņi tiecas, ir nest labu veiksmi patiešām cienīgiem laicīgajiem*: Cilvēkiem, kas izdara viņiem labu pakalpojumu, neapzinoties, kam tie īstenībā palīdz.

- Un tāpēc tu tam vīrietim iedevi piecdesmit dolāru, Filipa secināja. Gadījumā, ja viņš būtu džins.

- Gadījumā, ja viņš būtu eņģelis, Filipa. Es mierinu sevi ar domu, ka zinu, kad stāvu blakus kādam citam džinam. Bet eņģeļi, būdami daudz varenāki par mums, labāk prot arī maskēties. Īstenībā viņi var izdarīt gan­drīz jebko, kas vien ienāk prātā.

- Tas izklausās ļoti cēli būt par eremītu, Džons piebilda.

- Jā, laikam gan, māte piekrita. Bet tas ir saistīts arī ar briesmām. Tāpēc es gribu, lai jūs man apsolītu, ka nekad nekļūsiet par eremītiem. Vismaz tik ilgi ne, kamēr nebūsiet vecāki. Vienmēr es nebūšu tuvumā, lai jūs aizsargātu.

Dvīņiem tas šķita ļoti dīvaini. Dzīve bez mātes vi­ņiem likās neiedomājama. Bet viņi tik un tā apsolīja nekļūt par eremītiem. Pēc tam kad pārtikas preces bija nonestas lejā virtuvē, Leila paziņoja, ka viņai esot kas svarīgs, ko abiem parādīt.

- Iepriekš, kad pieminēju jūsu tēva dāsno sirdi, viņa teica, man ienāca prātā, ka jūsu pirmā džinu dzim­šanas diena ir lielisks iegansts, lai jūs apskatītu savus dvēseles spoguļus.

- Kas ir dvēseles spogulis? Filipa jautāja.

- Sinopadoss. Vai tad Nimrods jums nekad nav stās­tījis?

- Nē.

- Nāciet man līdzi, Gonta kundze aicināja. Jums būs vieglāk pašiem to apskatīt. Un viņa bērnus uzveda bēniņos, kur viņiem agrāk nekad nebija ļauts ieiet.

- Tu vienmēr teici, ka te esot sikspārņi, Filipa at­gādināja, kamēr māte pavilka uz leju kāpnes, kas veda augšup uz tumšu lūku. Es nevaru ciest sikspārņus.

- Tāpēc jau tā teicu, Gonta kundze atzinās. Lai atrunātu jūs jebkad nākt šurp.

Viņi uzkāpa augšā pa šķērskokiem. Gonta kundze taustījās pēc gaismas slēdža, atrada to, iededza ļoti blāvu spuldzi un, ejot iekšā, pieliecās. Dvīņi satraukti sekoja, nojauzdami, ka viņi ieraudzīs ko savādu, kas nekad nebija pieredzēts.

Bēniņos viņi pavērās apkārt. Neizskatīgas kartona kārbas uz cietkoksnes grīdas. Bet ne putekļi. Zirnekļu tīmekļi arī ne. Un, protams, neviena sikspārņa. Tikai spēcīga naftalīna smarža, uz ko Džons norādīja.

- Sikspārņi necieš naftalīnu, Gonta kundze pa­skaidroja.

Izskatījās, ka jumts ir lieliskā stāvoklī. Jumtā bija iebūvēts logs, bet diena bija apmākusies, mākoņaina, un bēniņi šķita drūmi un ēnaini. Par spīti tam, Džons pamanīja plaisu sienā. Un uzreiz atpazina to.

- Tā ir tā pati plaisa, kas atrodas aiz manas gul­tas galvgaļa, viņš sacīja. Tā, kura parādījās tieši pirms tam, kad mums izrāva gudrības zobus. Tā stiepjas augšup līdz pat šejienei.

- Es ieteiktu tev sekot tai, Džon, māte ierosināja.

Plaisa aizveda viņus bēninu dziļumā, kur aiz aukstā ūdens rezervuāra, baltos palagos ietīti, stāvēja divi veci molberti.

- Jūs atradīsiet to, ko meklējat, zem vecajiem, pu­tekļainajiem pārklājiem, viņa teica.

Džons saņēma vienu, un Filipa otru.

- Nu, aiziet, Gonta kundze skubināja,-redzēdama, ka viņi vilcinās. Ko jūs gaidāt?

- Es baidos, Džons atzinās.

- Es arī, Filipa piebalsoja.

Gonta kundze pārlaida acis bēniņiem. Labi, viņa teica. Te patiešām ir drūmi.

Viņa izrunāja vārdu, kuru lietoja, lai koncentrētu savu džines spēku, NEFELOKOKIGIA. Bēniņos kļuva gaišs un putekļainie pārklāji nokrita no molbertiem, atsedzot divus spoguļus.

Tie bija savādi, no metāla veidoti spoguļi ar izliektu stikla virsmu. Spoguļu aizmuguri rotāja smalks raksts. Dīvainākais bija tas, ka gaisma, kas krita pa logu un atstarojās no spoguļa, spilgti atklāja aizmugures smalko rakstu, bet gandrīz neko tā priekšpusē. Džons nostājās tieši pretī spogulim un paraustīja plecus.

- Man tas nepielec, viņš sacīja. Vai nu es esmu vampīrs un man nav atspulga, vai tas ir kāds joks.

- Neskaties uz priekšpusi, muļķīt, māte smiedamās teica. Tā tev neko nepateiks. Viņa pavēcināja roku. Ej uz aizmuguri. Tas ir sinopadusa darījumu gals.

Satraukuma pārņemti, dvīņi aizgāja uz bagātīgi ro­tāto austrumnieciska izskata spoguļu aizmuguri, no ku­rienes plūda starojošs tēls, it kā atstarots no citurienes, nevis no bēniņiem vecā, aristokrātiskā Ņujorkas mājā. Un, kamēr dvīņi kā savaldzināti raudzījās šajos tēlos jo tās bija viņu dvēseles Gonta kundze runāja ar vi­ņiem, lietojot vārdus un jēdzienus, ko viņi līdz galam nespēja saprast.

- Gars un matērija, ķermenis un dvēsele, miesa un psihe tikai džiniem ir dota spēja saprast noslēpumu, kur beidzas viens un sākas cits, un apzināties aplamī­bas, ko gvelž salonu priesteri un modes āksti psihologi. Redzēt savu dzīvības avotu, bērni! Iedomājieties tikai, cik daudz laicīgo ir sapņojuši ieskatīties sevī un saprast, kas viņi īsti ir. Spoguļa vienā pusē pasaule ir bez jums, jo miesa ir laicīga. Un otrā pusē dvēsele, kas slēpjas ēnās. Bet tikai jūs to drīkstat redzēt. Nevienam citam, izņemot jūs, nevajadzētu uz to skatīties, jo tikai jūs va­rat ietekmēt, kāda tā izskatās. Tāpēc spoguļi ir paslēpti šeit augšā. Sinopadoss ir slepena lieta, katram džinam ļoti personiska.

Kādu brīdi viņa nerunāja, lai ļautu bērniem klusībā būt kopā ar savām domām.

- Apburoši, Filipa nočukstēja, tikai ar grūtībām pazīstot to, ko viņa uztvēra kā sevi, jo šķita, ka šim koši krāsainajam veidolam piemita nepārtraukti mainīgs iz­skats, padarot to noslēpumainu un neaprakstāmu. Brīdi tas bija kas viens, un tad piepeši kas cits. Un tomēr bija patīkami skatīties, jo tas atgādināja to, ko reiz viņa bija redzējusi datorā, tā saucamo fraktāli, kas ir formu mainošs matemātiski radīts attēls cita attēla iekšpusē.

Džons domāja ļoti līdzīgi savai māsai. Tomēr uz brīdi viņš atcerējās tos piecdesmit dolārus, ko māte bija iedevusi bezpajumtniekam, un kaut kur sirds dzi­ļumos zēns aptvēra, ka šī devība sagādā viņam raizes. Jau doma vien, ka māte būtu iedevusi piecdesmit zaļos kādam, kas ir mazāk cienīgs viņas dāsnuma nekā viņš pats, zēnam gremza. Mirklī, kad šī doma viņam iešāvās prātā, uz sinapodosa parādījās kaut kas tumšs un nepa­tīkams. Ļoti mazs, bet skaidri redzams. It kā šī zemiskā doma uzreiz būtu iezagusies viņa neaptraipītajā dvēselē kā melnas krāsas traips. Un tas viņu mazliet biedēja, jo kāda gan izskatītos viņa dvēsele, ja viņš izdarītu kaut ko tiešām sliktu? Apbrīnojami, viņš noelsās.

Lai kas ar jums notiktu, Gonta kundze sacīja, lai ko jūs darītu, jūs to ieraudzīsiet šeit, savā dvēseles attēlā. Iegaumējiet to, jo pat labākajiem no mums iekšā ir debesis un elle. Un tieši šeit jūs vienmēr uzzināsiet visu patiesību par sevi.

Dvīņu dzimšanas dienas svinībās ieradās nevis četri, bet tikai trīs bērni. Neatnāca Dibaks, un tas šķita īpaši neglīti, jo viņa māte doktore Dženija Zahertorte bija apsolījusi, ka viņš būs. Filipa par to nemaz nebija pār­steigta. Abās iepriekšējās tikšanās reizēs ar Dibaku viņš tai bija licies neaudzināts.

Sarūgtinājumu, ko Džons juta, atkal nesaticis viņu, drīz vien kliedēja Agatas Denionas klātbūtne, kas viņam šķita kā trīs vēlēšanās, sakopotas vienā. Pārējie divi džinu bērni, kuri ieradās uz dzimšanas dienu, bija Džonatans Mannijs un Uma Karuna Aijere abi vecāki un spēcīgāki, tāpēc no aukstuma cieta mazāk nekā Džons un Filipa. Džinu tradicionālo dzimšanas dienas liesmoto ēdienu vakariņās, kurās pasniedza sambukas garneles, piparu steiku, Sizetes plānās pankūkas un dzimšanas dienas torti, dvīņu trīs jaunie viesi runāja par sevi un atklāja, kā viņi katrs savā īpašā veidā bija nolēmuši palīdzēt laicīgajiem.

- Es būšu vēlēšanos konsultante, Agata teica, un ieteikšu laicīgajiem, kā izvairīties no trīs vēlēšanos izšķiešanas. Saskaņā ar Bagdādes likumiem džinam, kurš piešķir vēlēšanās, ir aizliegts dot padomu, kā tās izlietot. Tā nu radās ideja, ka labs džins iedos manu vizītkarti ikvienam laimīgam cilvēkam, kam piešķirtas trīs vēlēšanās. Daudzējādā ziņā tas glaimos arī džina sirdsapziņai, ja laicīgais spēs vēlēties ko noderīgu. Jo tas nudien ir briesmīgi, kad jāizpilda vēlēšanās, zinot, ka tā novedīs pie ļauna.

Džonam šķita neiedomājami, ka viņš varētu nepie­krist Agatai. Tiesa, viņa pieredze par vēlēšanos piešķir­šanu bija diezgan ierobežota. Tomēr Džons joprojām ne­spēja aizmirst, cik briesmīgi viņš jutās, kad bija spiests pārvērst Finliju Makrībiju par piekūnu.

Filipa vēroja savu brāli un priecājās, ka viņam patīk Agata, tomēr klusībā vēlējās, kaut tas nebūtu redzams tik uzkrītoši. Viņasprāt, pēc vēlēšanos konsultanta ne­būtu nekādas vajadzības, ja skolās kārtīgi tiktu mā­cīta gramatika un laicīgie varētu nepārprotami pateikt tieši to, ko viņi grib. Tomēr, nevēlēdamās aizvainot savu viešņu, viņa savu viedokli paturēja pie sevis.

Džonatans Mannijs piebilda, ka atbalsta Agatas prin­cipus, turklāt tie esot iedvesmojuši viņu kļūt par psihi­atru. Es nodomāju, ka varētu uzklausīt cilvēku pro­blēmas, viņš sacīja, un izmantot džina spēku, lai tās izprastu. Anonīmi. Teiksim, ja kāds atnāktu pie manis, ieslīdzis depresijā, es mēģinātu pa kluso izdarīt ko tādu, lai vinu uzmundrinātu.

- Piemēram? Filipa skeptiski pajautāja.

- Es nezinu. Zinu tikai to, ka daudz labāk sokas, ja pavada mazliet veiksmes.

- Jā, es pilnīgi piekrītu, Uma Aijere piebalsoja. Viņa pieklusināja balsi. Tāpēc esmu nolēmusi atteik­ties no savas cilts, bagātības un stāvokļa un kļūt par eremītu. No rītdienas es kļūšu par vienu no Ņujorkas bezpajumtniekiem un palīdzēšu cilvēkiem, kas tiešām pelnījuši trīs vēlēšanās. Darīšu labu anonīmi tā, kā tu teici, Džonatan. Mana māte to nezina. Tāpēc lūdzu, lai jūs visi apsolītu to turēt slepenībā.

Šīs cēlās sarunas lika dvīņiem justies mazliet vainī­giem, ka viņi vispār svin savu dzimšanas dienu. Viņi bija nodomājuši padižoties ar saviem jaunajiem klēpjdatoriem, ko bija uzdāvinājis tēvs, bet tagad tas šķita kaut kā nevietā. Ne viens, ne otrs no dvīņiem negribēja likties aprobežots un egoistisks šo nopietno jauno džinu acīs. Un viņi jutās atviegloti, kad viesības beidzot bija galā un viesi devās mājup.

- Nudien negribētu daudz tādu dzimšanas dienu svi­nību, Džons paziņoja. Dzimšanas dienas svinību jēga ir tā, ka cilvēki tev pievērš lielu uzmanību. Viena diena gadā, kad nav nekāda vaina būt mazliet egoistiskam. Tomēr es jūtos tā, it kā svinības nemaz nebūtu man, bet kādam citam.

- Es jūtos tieši tāpat, Filipa atzina. Taču pēc brīža viņa piebilda: Lai vai kā, bet man radās pārdomas, ka varētu būt jauki kādam palīdzēt. Kādam, kam palīdzība tiešām vajadzīga.

- Kamēr laiks ir auksts, nav jēgas par to domāt, Džons sacīja. Kamēr neesam pieauguši, džina spēks darbojas vienīgi tad, kad ir karsts. Tu taču to zini.

- Jā, protams. Tomēr sarunas ar jaunajiem džiniem uzvedināja uz domām, ka ir vajadzīga mērķa apziņa, tas arī viss. Man nepieciešama misija.

Filipai nebija ne jausmas, ka viņa un Džons drīz vien tādu uzņemsies.

Vienmēr gulēdams trauslā miegā, Džons pamodās pār­liecināts, ka mājā kāds ielauzies. Iebrucēji viņam bija prātā kopš vakardienas, kad viņš bija dzirdējis māti sa­kām tēvam, ka ģimenes zobārsts doktors Mo Lars nesen esot kļuvis par ielaušanās upuri savā kabinetā Sestajā avēnijā. Nekas gan neesot nozagts, bet doktora pacientu kartītes bijušas izmētātas pa visu kabinetu.

Džons izzagās no savas istabas un, palūkojies pāri margām, saskatīja gaismu, kas kustējās aiz bibliotēkas durvīm. Karstā vasaras vakarā, bruņojies ar pilnu džina spēku, Džons būtu ticis galā ar kramplauzi pats. Bet nakts bija auksta, un viņam nebija citas izvēles kā brī­dināt māti un tēvu.

Viņa tēvs Edvards bija maza auguma vīrietis, bet šo trūkumu aizstāja vīrišķība un drosme, un, tiklīdz Džons vecākiem bija pateicis par iebrucēju, Gonta kungs pie­lēca kājās un, no pagultes izķeksējis indiāņu kara vāli, bija gatavs mesties cīņā. Gonta kundze uz vāli norau­dzījās ar zināmu skepsi.

- Un ko tu esi nodomājis ar to darīt? viņa vīram jautāja.

- Aizsargāt savu ģimeni, protams, Gonta kungs at­bildēja.

- Ed, labāk ļauj man ar to tikt galā, viņa teica, uzvelkot zīda rītasvārkus un uzaujot tiem pieskaņotas rītakurpes. Iespējams, ka tas nav parasts kramplau­zis. Tas varētu būt kāds ifrīts, varbūt pat Ibliss, kas ieradies, lai atriebtos mūsu bērniem par to, ko viņi un mans brālis viņam nodarīja pērnvasar Kairā. Gonta kundze baiļu nejuta viņa devās lejup pa kāpnēm kā kareivīga karaliene.

Gonta kungs negribīgi nolika kara vāli. Kur ir Fila? viņš jautāja, noraizējies skatīdamies apkārt.

- Joprojām guļ, Džons atbildēja. Lai mamma ar to tiek galā, tēt. Ja tas ir kāds džins, tad būs vajadzīgs kas vairāk par mohikāņu kaujas vāli, lai viņu-apturētu.

Viņš kopā ar tēvu zagās pakaļ Gonta kundzei un ieradās tieši laikā, lai redzētu, kā viņa atgrūž vaļā bib­liotēkas durvis un ieslēdz gaismu.

Džons apslāpēja baiļu kliedzienu, ieraudzījis nevis vienu, bet divus kramplaužus. Abiem mugurā bija oranži krekli un kājās oranžas bikses, un viņu bārdainās sejas bija notraipītas ar dzeltenu krāsu kā mežoņiem. Viens no viņiem turēja Gonta kundzes strausa ādas somiņu, bet otrs senu tibetiešu naudas lādīti, kas bija atradu­sies uz bibliotēkas kamīna malas, cik ilgi vien Džons varēja atcerēties. Tad viņš izdzirda, ka māte izkliedza savu fokusa vārdu. To pavadīja skaļš rībiens, jo, lietots dusmās, džinu spēks vienmēr rada troksni. Tajā pašā acumirklī Džonu un viņa tēvu apžilbināja spožs uzlies­mojums un skatu aizsedza dūmu mākonis. Kad viņi atkal ieskatījās bibliotēkā, abi vīrieši oranžajās drēbēs bija pazuduši. Viņu vietā uz grīdas, kur viņi bija stāvē­juši, atradās divas sarkanvīna pudeles.

Gonta kundze notrausa putekļus no rokām, pacēla abas pudeles un pasniedza tās savam vīram. Lūdzu, ņem, viņa teica. Kāds mazumiņš, lai kompensētu tavu ievainoto vīrieša pašcieņu.

- Droši vien tādas ir pārmaiņas, ja cilvēkus pārvērš par suņiem, Gonta kungs piezīmēja. Viņš aplūkoja pudeļu etiķetes. Kas tad mums te ir? Chāteau Lafite

Rothschild, 1966. gads. Un 1970. gads. Lieliska izvēle! Bet kāpēc tik dažādi gadi, Leila?

- Tie ir gadi, kad kramplauži dzimuši, viņa vēsi paskaidroja.

- Ko viņi gribēja dabūt, māt? Džons jautāja, ienākdams bibliotēkā.

- Es arī netieku gudrs, Gonta kungs sacīja un, iz­vilcis korķi vienai no pudelēm, piepildīja sev glāzi. Šī lādīte bija dāvana manam tēvam no trīspadsmitā da­lailamas.

Tikmēr Gonta kundze sadabūja mazu atslēdziņu, kas zelta ķēdītē karājās viņai kaklā, un ielika to tibetiešu lādītes slēdzenē. Vina atvēra vāku un, izņēmusi mazu, zilu samta maisiņu, izbēra tā saturu sev plaukstā. Pir­majā brīdī Džons cerēja ieraudzīt briljantus vai varbūt vairākas zelta monētas. Taču viņš saskatīja astoņus zobus.

- Tie ir mūsu gudrības zobi, viņš atskārta. Ko gan kāds ar tiem varētu iesākt? Un kas bija tie puiši? Vai viņi bija džini? Vai viņi bija ifrīti?

- Viņi bija laicīgie, Gonta kundze atbildēja. Pama­nījusi vīru iecietīgi pasmaidām, viņa aši piebilda: Pie­dod, es gribēju teikt: cilvēki.

- Viss kārtībā, Gonta kungs viņu mierināja. Par mani neraizējies, Leila. Es zinu, kas es esmu, un par to nekaunos. Viņš nogaršoja vīnu, skalinādams to mutē kā higiēnas šķidrumu. Beidzot dzērienu norijis, viņš izbrīnā pakratīja galvu un noteica: Jā, labs. Ļoti labs. Viņš iedzēra vēl un atzinīgi nostenējās. Vīns ielīst iekšās un pārņem tevi, savelk aukslējas, stindzina muti un nomērdē garšas kārpiņas. Te ir kaut kas no svina caurules, vecām teniskurpēm un upenēm, kā arī mazliet dinamīta.

- Tā ir mana vaina, Gonta kundze sacīja, iebērdama zobus atpakaļ zilajā samta maisiņā. Man tos vajadzēja ielikt seifā jau pirms daudziem mēnešiem. Tiklīdz tev un Filipai tos izrāva. Nav iespējams paredzēt, kas va­rētu notikt, ja tie būtu nonākuši nepareizās rokās.

- Kas, piemēram? Džons gribēja zināt. Kas varētu notikt?

- Par to parunāsim rīt no rīta, mīļais, Gonta kun­dze teica. No bibliotēkas plaukta viņa izņēma grāmatu Droša stratēģija finansiālai brīvībai un atvēra to, at­klājot iedobumu, kur atradās liela atslēga, ar ko viņa atslēdza ģimenes seifu. Tas bija ārkārtīgi glīts, aptuveni televizora lielumā, krāsots pelēkā un melnā krāsā, inkrustēts ar zeltu, un kādreiz bija piederējis Francijas imperatoram Napoleonam III. Gonta kundze ielika zilo samta maisiņu seifā un aizslēdza to.

- Tur tie būs pilnīgā drošībā, Gonta kungs paziņoja, dzerdams jau otro vīna glāzi. Pat armija nevarētu tikt iekšā.

- Tomēr, Gonta kundze iebilda, manuprāt, pie­nācis laiks, lai uzstādītu kādu papildu aizsardzību šai namā. īpašu un nāvējošu aizsardzību. Džiniem rakstu­rīgu aizsardzību.

* * *

Nākamajā rītā Filipa rūpīgi pētīja nozieguma vietu un Džons visos sīkumos izskaidroja, kas bija noticis.

- Par ko viņa tos pārvērta?

- Par divām sarkanvīna pudelēm. Džons norādīja uz divām vīna pudelēm, kas atradās uz bibliotēkas galda.

- Bet viena no tām ir pustukša, Filipa iebilda.

- Tētis no tās izdzēra divas glāzes.

- Es tam nespēju ticēt. Viņa paostīja atvērtās pu­deles kakliņu.

Džons paraustīja plecus. Tu zini, cik ļoti viņam garšo dārgi vīni.

- Jā, bet tas nav īsts vīns, kas piecas minūtes pirms dzeršanas staigājis apkārt, Filipa iebilda. Un tad vēl runā par jaunajiem džiniem. Viņa pakratīja galvu. Žēl gan, ka mamma tik ātri iekarst. Būtu bijis noderīgi uzzināt ko vairāk par tiem diviem vīriešiem. Tu saki, viņiem mugurā bija oranžas drēbes?

- Jā. Viņi bija tādi savādi. Piere un vaigu kauli no­krāsoti dzelteni. Viņš norādīja uz grīdu. Un stāvēja gandrīz tur, kur pašlaik tu, kad viņa tos iznīcināja.

Filipa nometās četrrāpus un cieši nopētīja paklāju.

- Ko tu dari? Džons jautāja.

- Esmu redzējusi televīzijā, ka kruķi tā dara, kad notiek kāds noziegums. To sauc par pārmeklēšanu ar pirkstu galiem. Lai uzietu pierādījumus.

- Kādus pierādījumus?

- Šos. Filipa piecēlās kājās, kaut ko turēdama plauk­stā. Tas bija mazs, apaļš, plakans slānekļa gabaliņš, kam malā bija izlūzis robs, it kā kādreiz tas būtu ka­rājies pie kādas kaklarotas. Uz akmens plāksnītes bija uzgleznota oranža čūska un blakus tai kaut kas līdzīgs jautājuma zīmei bez punkta apakšā. Vai tu kādreiz esi to redzējis? viņa jautāja.

- Nē.

- Tad viens no tiem diviem puišiem to droši vien ir nometis. Aiziet, parādīsim to mammai.

Viņi uzkāpa mātes ģērbistabā un atrada viņu uzma­nīgi vērojam stikla akvāriju, kas bija pilns ar pretīgāka­jām tropu zivīm, kādas viņi jebkad bija redzējuši. A, labi, viņa teica. Te jūs esat. Paskatieties, tā ir daļa no dažiem jauniem drošības pasākumiem, ko es ieviesīšu mājā. Tās ir pirajas. Šīs zivis apēdīs gandrīz visu, neliels bars nograuzīs dzīvu govi dažās minūtēs. -

Džons, bijības pārņemts, blenza akvārijā uz savāda­jām zivīm ar izvalbītajām acīm.

- Akvārijs, protams, ir ložu drošs, viņa paskaid­roja. Un tam ir arī uzlikts spēcīgs saistījums, tāpēc ir pasargāts no džiniem. No visiem džiniem, izņemot jūs abus un mani.

- Ē, kā īsti šīs zivis mūs aizsargās? Filipa jautāja. Tās ir tur iekšā, bet mēs esam ārā.

- Ieskaties ciešāk, Gonta kundze mudināja.

Filipa piespieda degunu pie stikla un redzēja, ka lie­lākajā akvārijā atradās otrs, mazāks akvārijs, vienīgi šķita, ka tas ir pildīts ar gaisu. Tur iekšā ir atslēga, viņa sacīja. Tā atrodas mazākajā akvārijā.

- Tā ir seifa atslēga, Gonta kundze teica. Mazas gaisa slūžu durvis nodrošina iespēju izņemt atslēgu no otrā akvārija un nolikt to atpakaļ, neļaujot ieplūst ūde­nim.

- Es nesaprotu, Džons atzinās. Kāda jēga no ma­zākā akvārija? Neviens nebūs tik traks, lai bāztu roku lielajā.

- Ak tā? Gonta kundze atrotīja piedurkni un iemērca roku akvārijā ar pirajām. Viss kārtībā, viņa mierināja, pamanījusi bērnu satraukumu. Tās man neuzbruks. Starp citu, jums arī ne. Bet dzīvnieki otrajā akvārijā ir pilnīgi cits stāsts. Ar tiem jums nāksies būt piesardzīgākiem.

- Es skatos, Džons teica, bet neko neredzu.

Pasniegusies dziļāk ūdenī, Gonta kundze paklau-

dzināja pa otru akvāriju. Uzreiz divi lieli zirnekļi mē­ģināja uzbrukt viņas rokai, un Filipa aiz šausmām iekliedzās.

- Phoneutriafera, Gonta kundze paskaidroja. Bra­zīlijas klejojošie zirnekļi. To ilkņi ir tik asi, ka var izcirsties cauri nagam. Pietiek tikai pusmiligrama indes, lai nogalinātu cilvēku vai džinu. Tāpēc, kad vēlaties paņemt šo atslēgu, jums vispirms jāpārliecinās, ka tie abi ir labi pabaroti.

- Bet kāda tam visam nozīme? Džons jautāja. Kā­pēc ir tik svarīgi aizsargāt dažus vecus zobus?

- Vai tu nekad neesi dzirdējis par zobu feju, Džon? Viņa māte laipni pasmaidīja. Šis laicīgo paradums ir cēlies no senas māņticības, ko ietekmēja aizraujošas džinu saistības un paražas. Itin viss no džina ķermeņa mati, asinis, pirkstu nagi paliek saskarē ar šo džinu. Jo īpaši džina gudrības zobi. Tie ir rūpīgi jāsargā, jo tie ar džinu uztur kontaktu, kas turpinās visa mūža garumā. Izmantojot tos, persona, kas zinātu, ko dara, varētu pagatavot amuletu, lai pasargātu sevi no šā džina spēka. Vai ļaunāk varētu pagatavot talismanu, kas dotu tai pietiekami daudz spēka pār šo džinu, lai paverdzinātu viņu.

Un tieši tāpēc es veicu šos papildu piesardzības pasā­kumus, lai jūs abus aizsargātu. Biju domājusi, ka novē­rošanas kameras un signalizācijas sistēmas būs pietie­kamas. Bet pēc tā, kas notika pagājušajā naktī, sapratu, ka biju kļūdījusies. Mēs nevaram atļauties būt atkarīgi no nejaušībām. īpaši pēc tā, kas ir noticis ar Dibaku.

- Kas ar Dibaku ir noticis? Džons jautāja.

- Viņš ir pazudis, Gonta kundze atbildēja. Dibaks nupat bija atgriezies no ceļojuma pa pilsoņu kara cīņu vietām kopā ar draugu no skolas un viņa tēvu, kad viņš pazuda. Tāpēc arī neieradās uz jūsu dzimšanas dienas svinībām.

- Viņš uzradīsies, Džons bija pārliecināts. Jūs taču zināt, kāds ir Dibaks.

- Baidos, ka šoreiz varētu būt ļaunāk, Gonta kun­dze sacīja. Abi laicīgie, ar kuriem viņš kopā devās ceļojumā, kāds Blenerhasita kungs un viņa dēls Breds, ir atrasti miruši savās mājās Palmspringsā. Turklāt aiz­domīgos apstākļos. Šķiet, ka policija ļoti vēlas parunāt ar Dibaku.

- Vai tad policijai varētu būt aizdomas, ka viņš tos nogalinājis?

Gonta kundze klusējot paraustīja plecus.

- Tas nav iespējams! Džons iesaucās. Dibaks var būt rupjš, neuzticams, negodīgs, nerātns, bet viņš nav slepkava.

- Viņš pārvērta vienu no klases zēniem par prusaku, vai ne? Filipa jautāja.

- Tas bija tikai uz vienu dienu, Džons atbildēja, papurinādams galvu.

- Klausieties, Gonta kundze sacīja. Šobrīd policija grib ar viņu tikai parunāt. Manuprāt, lai pārliecinātos, vai viņš ir drošībā, un izslēgtu viņu no izmeklēšanas, tas ir viss. Viņa pakratīja galvu un nopūtās. Un tam vajadzēja notikt tieši ar Dženiju Zahertorti. Pēc visa,

kas notika ar viņas meitu. >

- Vai Dibakam ir māsa? Filipa jautāja.

- Viņam bija māsa, Gonta kundze pārlaboja. Viņa bija vecāka par Dibaku. Bet arī viņa pazuda. Protams, tas bija pirms daudziem gadiem. Bet māte nekad ne­spēj samierināties, ja pazūd viņas bērns. Laulība ar Zahertorta kungu pēc tam nekad vairs nebija tāda kā ag­rāk.

- Kas ar viņu notika? Filipa, šausmu pārņemta, jautāja.

- Neviens skaidri nezina, māte atbildēja. Ieslo­dzīta pudelē vai lampā. Varbūt nonākusi cita džina ver­dzībā. Kas to lai pasaka? Bet nekad nejautājiet par to Dibakam vai viņa mātei, labi?

Dvīņi pamāja ar galvu.

- Tā tomēr ir kaut kāda sakritība, vai tev tā neliekas? pēc pāris mirkļiem Filipa ierunājās. Tas, ka viņš pa­zūd un kaut kādi cilvēki ielaužas te, lai mēģinātu no­zagt mūsu gudrības zobus. Varbūt abi šie gadījumi ir saistīti.

- Saistīti? Gonta kundze saausījās. Kādā veidā?

- Lai uz to atbildētu, Filipa sacīja, man vajadzētu zināt vairāk par to, kas notika Palmspringsā. Un, viņa ar uzsvaru piebilda, lai atrastu drošāku pavedienu nekā pusotras pudeles sarkanvīna.

Gonta kundze izskatījās nokaunējusies. Tev, pro­tams, ir taisnība, Filipa. Tas bija impulsīvi no manas puses. Es biju dusmīga uz tiem diviem vīriešiem. Tāpēc, ka viņi bija ielauzušies, un dusmīga pati uz sevi par to, kā biju izturējusies pret jūsu tēvu. Jebkuram vīrietim vajadzētu būt tiesībām aizsargāt savu māju bez sievas iejaukšanās. Tas viņam lika justies vājam. Man likās, ka pāris pudeļu viņa iemīļotā vīna varētu atlīdzināt to, ka tiku galā ar tiem abiem tipiem pati.

- Manuprāt, tas izdevās, Džons atzina. Viņš bija visai labā noskaņojumā pēc divām glāzēm tā vīna.

- Tik un tā, Gonta kundze nerimās, Filipai ir tais­nība. Būtu labi uzzināt vairāk par to, kas viņi bija.

- Varbūt palīdzēs šis, Filipa sacīja, pasniegdama akmens medaljonu. Es to atradu bibliotēkā uz grīdas. Viens no kramplaužiem droši vien to nometis, kad tu ļaundarus pārvērti par vīnu.

Gonta kundze uzmanīgi nopētīja medaljonu. Tā izskatās pēc čūskas, viņa secināja. Pēc kobras, bet tiešām īsti nezinu. Toties es pazīstu kādu cilvēku, kurš zina. Rakšasasa kungu. Nav neviena cita, kas par šīm padarīšanām zinātu vairāk par viņu.

- Varbūt mums vajadzētu viņam to aizsūtīt? Filipa ieminējās. Ar kurjeru.

- Nav nekādas vajadzības, Gonta kundze sacīja. Es to nosūtīšu Nimrodam pa džinu iekšējo pastu.

- Kas tas tāds? Džons jautāja.

- Skatieties. Gonta kundze ielika mazo akmens me­daljonu sev mutē un ar zināmām grūtībām to norija.

Kādu brīdi Džons un Filipa bija pārāk pārsteigti, lai ko teiktu.

- Nimrods to atklepos pēc nepilnas stundas, Gonta kundze paskaidroja. Protams, tas darbojas tikai starp džiniem, kas ir tuvi radinieki. Turklāt starp pieaugu­šiem džiniem. Bet katrā ziņā ietaupa laiku. Nemaz ne­runājot par to, ka tas mazina apetīti. Ņujorkā pat džins nedrīkst būt pārlieku tievs.