Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

PROLOGS STĀSTS PAR TO, KAS NOTIKA TIKAI DAŽAS NEDĒĻAS PĒC TAM, KAD ŅUJORKĀ PIEDZIMA DVĪŅI DŽONS UN FILIPA GONTI

Sagadījās tā, ka šausmu darbi, kā tas nereti mēdz no­tikt, sākās pašā nakts melnumā, kad vairākums cilvēku gulēja. Nams, kur šis briesmīgais notikums atgadījās, bija valdības ēka Londonā. Šķietami lielā neoklasicisma stila ķieģeļu mājā Vaitholā ar vecāko un slavenāko ad­resi pasaulē. Ārpusē pie slavenajām melnajām parādes durvīm stāvēja policists, un ielas otrā pusē visā tās ga­rumā stiepās citas valdības ēkas līdz pat Vestminsterai un Parlamentam ar duļķaino Temzas upi aiz tā.

Kādā aukstā aprīļa rītā pagājušā gadsimta pēdējos gados labu laiku pēc pusnakts Dauningstrītā 10 viss bija mierīgi. Vienpadsmit gadus veca meitene atradās viena savā istabā, bet nebija aizmigusi; viņa gulēja zem vatētās segas un ar lukturīti lasīja grāmatu. Viņas tēvs, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas premjerministrs, un māte gulēja ciešā miegā savā istabā tālāk pa gaiteni. Apakšstāva birojā aiz Kabineta istabas modri dežurēja premjerministra detektīvs un viņa preses sekretārs.

Aptuveni pulksten 12.40 naktī meitene, apmulsumā saraukusi pieri, pacēla acis no romāna. Viņai šķita, ka dzird smieklus. Savādus sievietes smieklus. Kādas ne­rātnas pusaugu būtnes ķiķināšanu.

Dīvaini.

Viņa pabāza galvu no vatētās segas apakšas un kādu brīdi uzmanīgi ieklausījās, bet tad meta mieru.

Man tikai skan ausīs.

Taču, kad meitenīgie smiekli ieskanējās atkal, viņa piecēlās sēdus un, vairs nevarēdama koncentrēties, no­svieda savu grāmatu uz grīdas.

Šī ķiķināšana. Tā man uzdzen šermuļus.

Viņa piecēlās no gultas, lai tiktu skaidrībā. Vilkdama mugurā rītasvārkus, viņa atvēra durvis un pavērās gai­tenī. Šķita, ka ķiķināšana skan no viņas vecāku guļam­istabas.

Kas notiek ? Tā nav mana māte, kas smejas. Viņa tā nesmejas. Kopš ievākšanās Dauningstrītā viņa vispār vairs nesmejas.

Meitene gāja tālāk pa gaiteni, un ķiķināšana pēkšņi kļuva skaļāka, ļaunāka, pat mazliet derdzīga, bet, kad viņa atgrūda vaļā premjerministra guļamistabas durvis un iegāja iekšā, dīvainie smiekli pēkšņi aprāvās vis­maz uz brīdi.

Kas šeit galu galā notiek ?

Viņas māte ieplestām acīm bija ierāvusies istabas kaktā un izskatījās gauži nobijusies. Tēvs izslējies sē­dēja gultā, bet abas acis bija aizvērtas. Viņš smagi elpoja caur ieplestām nāsīm, it kā būtu skrējis, un izskatījās svešāds. Seja viņam bija bāla, pidžama izmirkuši svied­ros, un savēlušies mati klāja galvu kā mitri salmi. Tad viņš strauji atpleta acis, kā marmora bumbiņas nozibsnīja acu baltumi, un plaksti atkal aizkrita ciet.

Piepeši meitene istabā sajuta karstumu kā krāsnī. Viņa piegāja pie loga, atvēra to un aptaustīja radiatoru. Auksts.

Tas ir loti savādi.

- Kas tev kaiš, māt, viņa klusi jautāja.

- Man nekas nekaiš, māte nočukstēja. Tavam tēvam gan.

Meitene piegāja pie tēva gultas, pieliecās tuvāk un ar plaukstas virspusi pabīdīja sāņus viņa lācīti Ārčibaldu.

- Tēt? Vai ar tevi viss kārtībā?

Smagā elpa nerimās. Tad tēva zaļās acis atvērās un uzlūkoja meitu tā, ka viņai aukstas tirpas pārskrēja pār muguru.

- Izbeidz, tēt. Tas nav smieklīgi. Tu biedē mammu. Pēkšņi viņš sāka smieties. Tikai tas nemaz nebija

viņš. No viņa mutes skanēja jaunas meitenes smiekli, it kā viņā būtu iemitinājies kāds cits, svešs un nelūgts, un, iespējams, arī draudīgs. Kāds vai kaut kas.

Aukstās, neizteiksmīgās acis, kas galīgi nesaderēja ar ķiķināšanu, vēl dažus mirkļus noturēja viņas ziņ­kārīgo skatienu, iekams meitenes balss kas neiz­klausījās daudz vecāka par viņas pašas balsi beidzot ierunājās.

- Atsauciet šurp iekšlietu ministru, balss teica.

- Un galvaspilsētas policijas priekšnieku. Un galveno prokuroru. Un tieslietu ministru. Es gribu, lai kāds tiktu arestēts un iemests Tauerā. Nekavējoties. Šonakt. Nedrīkst zaudēt laiku.

- Tu nevari nevienu iemest Tauerā, meitene iebilda. Nu vairs ne. Tas nav tik vienkārši. Ir jāievēro noteikta procedūra un likumi.

- Tad savienojiet mani telefoniski ar karalieni, balss pieprasīja. Es gribu izsludināt jaunu likumu. Tūlīt pat. Likumu, kas ļaus man kādu arestēt un sodīt ar nāvi. Šonakt.

Meitene juta, ka žoklis viņai atkaras, atduroties pret krūtīm.

- Ko tu gaidi, mazā muļķe? Sāc rīkoties. Vai tu nezini, kas es esmu? Es esmu premjerministrs. Un aizver muti. Tu izskaties pēc zelta zivtiņas. Turklāt ne visai gudras zelta zivtiņas. Es esmu redzējis sejas, kas izskatās gud­rākas par salūzušu pulksteņu ciparnīcām.

Stipri nobijusies, premjerministra meita atkāpās no viņa, mēģinādama saglaust matus, kas uz galvas bija saslējušies stāvus.

- Un vēl, zivsģīmi. Dari zināmu visiem, ka es to do­māju nopietni. Citādi sagaidāma rupja spēka iejaukšanās. Saprati, zivsģīmi?

Premjerministrs meitenīgi ieķiķinājās, un tad viņa meita sāka kliegt.

- Mazi bērni ir dīvaina izskata būtnes, Nimrods piebilda. Es gribu teikt, tie visai stipri atgādina dzīv­niekus, vai ne?

Apmeklēdams Ņujorku, lai redzētu jaundzimušos māsasdēlu un māsasmeitu Džonu un Filipu Gontus, viņš slimnīcas gultiņā vēroja dvīņus gandrīz vai ar šausmām. Nimrodam nepatika zīdaiņi lielā mērā tāpēc, ka viņš pārāk labi atcerējās visas tās netīrīgās, neizbēgamās šausmas, kad pats bija zīdainis. Tā tas bieži gadās pie­augušiem džiniem, jo daudzi skaidri atceras visu to, kas ar viņiem jebkad noticis, un nekādi nespēj aizmirst. Un tas ir savādi, vai ne? Gandrīz visi no tiem pamanās izskatīties pēc Vinstona Cērčila. Vai Benito Musolīni. Tie vienmēr ir apslapinājušies un bļaurīgi. Nemaz nerunājot par neremdināmo tieksmi allaž atrasties uz­manības centrā.

Nimroda māsa Leila, kas arī bija džine, stīvi sēdēja savā slimnīcas gultā, aizkaitināta klausīdamās brāļa ne­taktiskajos komentāros. Pa to laiku dvīņi, juzdami sava tēvoča smalko nepatiku, sāka vienā balsī skaļi ņaudēt kā izsalkušu kaķu pāris.

- Un vēl dvīņi! Nimrods piebilda, mēģinādams pār­kliegt troksni. Tāda sodība tev, mana mīļā. Skatoties uz šiem diviem mazajiem nejēgām, es gluži vai sāku ticēt leģendai par Romas dibināšanu. Kā dvīņi Romuls un Rems tika ielikti silē un iemesti Tibras upē, no ku­rienes tos izglāba vilku māte un dzenis. Jā, nudien, abi knauķi diezgan skaļi bliež pa ausīm. Paskat, kā viņi vicina rokas, gluži kā divi pusvārīti omāri.

- Vai tev bija vēl kas cits sakāms? Leila, pacietīgi smaidīdama, apvaicājās. Vai arī tu mēroji garo ceļu no Londonas, tikai lai veltītu rupjības maniem bērniem?

- Rupjības? Es? Nedomāju vis, Nimrods protestēja un paņēma kurpju kasti no grīdas. Kā vienīgais tēvocis esmu atvedis tradicionālo džinu dāvanu kārtīgu eļļas lampu. Katram savu. Ievēro, nevis tos alvas draņķus no

V —

Malaizijas. Sīs ir no tīra sudraba. īsta manta. No Osmaņu impērijas. Tām interjeru bagātīgi izdaiļojis tavs padevīgais kalps.

- Tu tās vari vest atpakaļ, Leila teica. Mani bērni netiks audzināti kā džini, bet gan kā cilvēki.

- Aizdedzini manu lampu, Leila, viņš bija neiz­pratnē. Ko tu ar to gribi teikt?

- Tieši to, ko es saku, Leila paskaidroja. Viņu tēvs ir cilvēks. Kāpēc gan ne?

- Turklāt ļoti patīkams cilvēks, Nimrods papildi­nāja. Bet šie bērni nav un nekad nevarēs būt laicīgie. Tu to zini.

- Es būtu pateicīga, ja tu nelietotu šo vārdu, Leila iebilda.

- Laicīgie? Nimrods iesaucās. Kāpēc ne? Cilvēki ir tieši tādi, mana mīļā. Nav iespējams izvairīties no fakta, ka džina spēks var tikt nodots tālāk vienīgi no mātes. Kaut kad nākotnē visticamāk, pēc desmit vai divpa­dsmit gadiem, kad viņiem izšķilsies gudrības zobi, tev un Edvardam nāksies skatīties patiesībai acīs un atzīt, kas dvīņi īstenībā ir. Viņi ir lampas bērni, Leila.

- Es būtu pateicīga, ja tu to aizmirstu, Leila sacīja,

- un liktu mūs mierā. Uz visiem laikiem. Nevēlos ne­kādu saskari ar džiniem. To skaitā ar tevi, brāl.

- Labi, Nimrods piekrita, juzdamies dziļi sāpināts.

- Tu vari liegt bērnam saskari ar citiem džiniem, bet nevari liegt džinam mājot bērnā.

Tajā pašā dienā Nimrods aizlidoja atpakaļ uz Lon­donu.

Pēc neilga laika kopš atgriešanās no Ņujorkas viņš sēdēja velvētajā pagrabā, tīstīdams avīzēs abas Osmaņu impērijas sudraba eļļas lampas, ko bija gribējis dāvināt Džonam un Filipai, kad durvīs parādījās viņa vienrocis sulainis Grounins.

- Vestibilā ir kāda persona, ser, viņš paziņoja, izru­nādams vārdu "persona" tā, kā cits sulainis būtu tei­cis "cūka" vai "hiēna". — Viņš steidzami vēlas ar jums runāt.

- Vai šai personai ir vārds?

- Man ir diezgan grūti to pateikt, ser.

- Kāpēc? Vai esi norijis mēli, Grounin?

- To es negribēju teikt, ser. Saprotiet, viņa vārdu ir mazliet grūti izrunāt.

- Pamēģini.

- Labi, ser. Grounins savāca vienkopus domas, lū­pas un mēli un tad teica: Doktors Ručira Varnakulasurija.

- Jā, es saprotu, ko tu gribi teikt, Grou-nin. Tas nu­dien ir grūti izrunājams vārds. Vai tev ir kāda nojausma, ķo viņš grib?

- Viņš skaidri neteica, ko vēlas, ser. Vienīgi to, ka tas esot svarīgākais nacionālās drošības jautājums. Tāpat viņš teica, ka jūs esot pazinis viņa tēvu faķīru Muruganu.

- Tad ieved viņu bibliotēkā, Grounin.

- Jā, ser, Grounins atsaucās un, klusi murminā­dams, nozuda.

Nimrods abas eļļas lampas ieslēdza velvē un tad de­vās satikt savu viesi. Daktera nelaiķis tēvs kādreiz bija slavens indiešu svētais vīrs un Nimroda paziņa. Par zīmi savai dievbijībai un lielajam svētumam, faķīrs Murugans desmit gadus no savas dzīves bija pavadījis, sē­dēdams uz garas kārts ar astoņiem krūtīs un mugurā iedurtiem dunčiem. Kaut ko līdzīgu svētie vīri darīja tādās vietās kā Indija. Nimrods nekad nebija sapratis, kāpēc, vienīgi to, ka tas viņus kaut kādā nožēlojamā veidā, šķiet, padarīja laimīgus, un Nimrods nekad nebija jaucies citu cilvēku priekšstatos par laimi.

Bibliotēkā Nimrods sastapa neliela auguma druknu vīrieti svītrotā zilā uzvalkā ar tonētām brillēm un dārgu zelta pulksteni. Dakterim bija pievilcīgas manieres, kam par iemeslu bija izcilā izglītība, iegūta dažādās vietās, piemēram, ītonā, Grotonā, Hārvardā, Londonas universitātē un vairākās medicīnas skolās, tostarp Birmingemā un Edinburgā. Ieraudzījis Nimrodu, viņš pa­klanījās un tad godbijīgi noskūpstīja Nimrodam roku. Faķīrs Murugans bija zinājis, ka Nimrods ir džins, un Nimrods sprieda, ka arī viņa dēls to zina.

Dakteris tūlīt sāka runāt par būtību: Piedodiet man šo traucējumu, augsti godājamais ser, viņš teica. Tomēr ir radusies svarīga valstiskas nozīmes situācija.

- Jā, Nimrods apstiprināja, aizsmēķēdams cigāru. Tā Grounins man teica.

- Man ir ļoti veiksmīga ārsta prakse Hārlija ielā. Viena no manām pacientēm ir premjerministra sieva Vidmerpūla kundze. Un ilgākā laikā esmu kļuvis par viņas draugu un uzticības personu. Doktors Varnakulasurija knibinājās ap savu kaklasaiti, it kā viņu mulsi­nātu nepieciešamība atklāt tik slavenas un ietekmīgas personas vārdu.

- Tā droši vien ir smalka padarīšana, Nimrods at­zina, kaut gan uz viņu tas neatstāja ne mazāko iespaidu. Vidmerpūla kundze viņam vienmēr bija likusies diezgan muļķīga sieviete.

- Jā, doktors Varnakulasurija piekrita. Un tāpēc es kā Vidmerpūla kunga personiskais ārsts tiku iepīts situācijā, kas prasa ārkārtīgu smalkjūtību un piesar­dzību.

- Jūs mani intriģējat, Nimrods teica, izpūzdams dūmu mākoni, kas pēc brīža atgādināja lielas ausis.

- Tad jau labi, doktors Varnakulasurija sacīja, pa­manījis dūmu ausis. Ļoti labi. Un tad, atcerēda­mies savas misijas steidzamību, viņš turpināja: Ser, lietas būtība ir tā, ka, manuprāt, Vidmerpūla kungā ir iemiesojies džins, un es esmu šeit, lai lūgtu jūs šo ļauno garu izdzīt.

- Izdzīt? Nimrods pārjautāja. Kas liek jums do­māt, ka viņā iemiesojies džins, nevis kas cits? Varbūt dēmons?

- Neesmu tik izglītots kā mans tēvs, ser, doktors Varnakulasurija atbildēja. Tomēr no tā, ko es zinu par džiniem, man ir radies diezgan pamatots secinājums, un esmu pārliecināts, ka mums ir darīšana ar džina iemiesošanos, jā. Piemēram, Vidmerpūla kunga guļam­istaba, kur viņš pašlaik ir ieslodzīts, ir drīzāk karsta nekā auksta. Es uzšķīlu sērkociņu viņam pie mutes, un viņš to nenopūta. Tā vietā viņš liesmu sūca kā cilvēks, kas no apakštasītes mēģina dzert tēju.

- Jā, tas ir ļoti labs apraksts. Nimrods pamāja ar galvu. Vai vēl kas? Piemēram, kāda īpaša smarža?

- Es jutu, ka istabā valda kodīga sēra smaka, dok­tors Varnakulasurija atsaucās.

- Aprakstiet balsi, ko dzirdējāt, kad sarunājāties ar premjerministru.

- Tā bija meitenes balss, dakteris skaidroja. Es teiktu, aptuveni divpadsmit gadu vecas, izglītotas ame­rikānietes. Ļaunas un aizvainojošas. Viņa dod pavēles katram, kas tuvojas, it kā sagaidīdama, ka visi viņu paklausīs, jo rīkojumi nāk no premjerministra mutes. Sākumā visas pavēles bija vienādas: arestēt kādu cil­vēku, nogādāt viņu Londonas Tauerā un tur sodīt ar nāvi, nocērtot viņam galvu.

- Ak tā? Kā viņu sauca? To vīrieti, ko viņa piemi­nēja.

- Neparasts vārds. Izklausījās pēc ārzemnieka. Ma­nuprāt, ne pēc angļa. Lūk, es to pierakstīju. Dok­tors Varnakulasurija pameklēja vestes kabatiņā un tad pasniedza Nimrodam vizītkarti, kurai otrā pusē bija uzrakstīts vārds. Kaut gan neesmu drošs, vai esmu uzrakstījis pareizi.

Nimrods klusēdams aplūkoja vārdu un tad ielika vizītkarti bikšu kabatā. Turpiniet, viņš mudināja.

- Jūs teicāt, ka sākumā visas pavēles bija vienādas. Kādas bija turpmākās?

- Kad kļuva skaidrs, ka neviens negrasās šo vīrieti arestēt, pavēles mainījās. Šķita, ka vienīgi tādēļ, lai Vid­merpūla kungu samulsinātu, liekot viņam izskatīties pēc prātā jukuša. Piemēram, viņa lika premjerministra preses sekretāram pavēlēt izdot Amerikas prezidenta aresta orderi, apsūdzot viņu valsts nodevībā, ja viņš atteiktos saplēst Neatkarības deklarāciju, un nekavē­joties lidot šurp, lai zvērētu uzticību Viņas Majestātei karalienei.

Nimrods pasmaidīja. Interesanta doma, viņš teica.

- Nez, vai tas būtu izdevies? Viņš brīdi iegrima domās.

- Sakiet, doktor Varnakulasurija, vai Dauningstrītas 10. namā ir kāds kakis?

- Kaķis? Jā, liekas, ka ir. Kāpēc jūs jautājat?

- Tāpēc, ka mums būs vajadzīgs kaķis, lai veiktu eksorcismu un izdzītu šo nešķīsteni.

- Tātad jūs palīdzēsiet?

Nimrods pavērās uz loga pusi un pasmaidīja. Kāpēc gan ne? Šī ir izcili piemērota diena eksorcismam.

Dauningstrītas kaķi sauca par Būtbiju. Tas bija pieņemts klaiņojošs kaķis ar garu, melnbaltu spalvu. Dzīvniekam ļoti garšoja kaķu biskvīti. Par spīti savai mazputniņu slepkavas slavai, 10. namā Būtbiju turēja lielā cieņā, un, pirms tajā aprīļa rītā ieradās Nimrods, vienīgo reizi kaķim bija nācies ciest, kad viņu gandrīz sabrauca Savienoto Valstu prezidenta divtonnīgais ložu drošais kadilaks.

Ieradies 10. namā, Nimrods vēlējās redzēt nevis Vid­merpūla kungu, bet Būtbiju. Kaķis nekur nebija ma­nāms, un dakteris brīvprātīgi pieteicās iet un atrast to. Nimrodu pavadīja uz Pīlāru istabu, kur pēc aptuveni desmit minūtēm ieradās arī doktors Varnakulasurija, rokās nesdams kaķi. Dakterim nepatika kaķi. Viņš ne­varēja ciest kaķa spalvas, kas viscaur bija pielipušas pēc pasūtījuma šūtajam uzvalkam, bet īpaši viņam riebās skramba, kurā viņš iedzīvojās, kad dzīvnieks centās iz­rauties no nevēlamā skāviena.

- Au! dakteris iesaucās, sūkdams asinis no plaukstas virspuses. Riebīgais sīkais parazīt! Kā tu uzdrīksties? Tu, mazais slepkava.

Jau šķita, ka viņš taisās kaķim iespert. Bet Nimrods, sapratis kaķa izbīļa patieso iemeslu, paņēma to savās rokās. Šo istabu ir apsēdis spoks, dakter, viņš apgal­voja. Gledstouna kundzes spoks. Mums labāk atrast citu istabu, citādi kaķis vēl ilgi nenomierināsies, lai es varētu izdarīt… ē… to, kas jādara.

Dakteris, kas labi pārzināja 10. namu, ieveda viņus Terakotas istabā, kur Nimrods, vēl aizvien turēdams Būtbiju, apsēdās uz dīvāna un sāka glāstīt savu jauno draugu.

-Vai jūs, lūdzu, nevarētu man pasniegt pelnu trauku? viņš pajautāja dakterim.

Dakteris to sadabūja.

- Sakiet, vai jūs premjerministram devāt kaut ko dzeramu! Varbūt glāzi ūdens?

- Nē, es skaitīju viņa pulsu, tas bija ļoti ātrs, paņēmu asinis analīzei, izpētīju viņa acu zīlītes, apskatīju viņa mēli un aptaustīju viņa limfu dziedzerus kaklā, lai pār­liecinātos, vai tie nav piepampuši. Un tādi tie tiešām bija. Un, jā, tagad, kad es to atceros, tā sēra smaka, ko pieminēju agrāk, bija manāma vienīgi pēc tam, kad biju paspiedis Vidmerpūla kunga limfu dziedzerus.

Tas tāpēc, ka limfu dziedzeri ir apsēstības centrs, Nimrods paskaidroja. Tā sakot, vieta, kur džins izvēlas apmesties. Kad jūs masējāt šos dziedzerus, sērs sāka iz­dalīties no premjerministra ķermeņa. Džiniem ir daudz augstāks sēra līmenis nekā laicīgajiem es gribēju teikt, cilvēkiem. Jūsu zināšanai, vidusmēra cilvēka ķermenis satur vien tik daudz sēra, lai nobeigtu kāda liela suņa blusas. Bet vidusmēra džina ķermenis satur pietiekami daudz sēra, lai nogalinātu visas spalvaina mamuta blusas. Sā iemesla dēļ cilvēkiem ir daudz asāka ožas izjūta nekā džiniem. Tā ir viena no retajām priekšrocībām, kādu jūs, cilvēki, baudāt atšķirībā no mums.

Nimrods to visu stāstīja doktoram Varnakulasurijam nevis tāpēc, ka vēlētos vairot daktera zināšanas par džiniem lai nu ko, bet tamlīdzīgas mistiskās būšanas Nimrods turēja slepenībā -, bet tāpēc, ka apzinājās: viņa balsij, kas bija zema un skanīga, piemita nomierinoša iedarbība uz kaķi. Nimrods gribēja, lai Būtbijs justos pietiekami atslābinājies un ļautu aizskart savas ūsas.

Kaķim ir divdesmit četras kustīgas ūsas, pa divpa­dsmit katrā purna pusē, un Nimrodam bija vajadzīgas septiņas, lai veiktu džina eksorcisma rituālu, kas pa­zīstams arī kā Kato, kaut gan nekāda sakara ar ka­ķiem tam nav. Nimrods nebija ļauns, un, viņaprāt, tā bija nelaime, ka rituāls liedza izmantot džina spēku, lai iegūtu kaķa ūsas, jo nebija šaubu, ka Būtbijs iebilstu, ja zaudētu gandrīz trešdaļu no savas ūsu rotas. Un, joprojām runādams ar dakteri, Nimrods centās izprā­tot, kā viņš varētu Būtbijam atlīdzināt, kad kaķim būs nozadzis ūsas.

- Piedodiet, ka jums to atgādinu, ser, doktors Var­nakulasurija ierunājās, nobažījies paskatīdamies uz griestiem, bet šī situācija prasa diezgan steidzamu rīcību. Premjerministrs ir uzaicinājis Vācijas kancleru uz agrām pusdienām. Tāpēc jūs varbūt varētu viņu ta­gad aplūkot un pats izlemt, kas darāms.

Doktors Varnakulasurija nervozi pasmaidīja. Viņam nebija nekādas nojausmas, kāpēc Nimrodam šis kaķis šķita tik svarīgs, īpaši tagad, kad istabā stāvu augstāk premjerministrs pļāpāja kā tāds skolas skuķis. Tomēr tajā pašā laikā viņš apzinājās, ka dažiem džiniem ir ātra daba un, pēc nelaiķa tēva teiktā, tos nereti nācās mierināt un visnotaļ glaimot, iekams tie kaut ko pa­veica cilvēku labā. Tāpēc viņš padevīgi paklanījās un piebilda: Protams, tad, kad jūs būsiet beidzis rotaļā­ties ar kaķi, ser.

Nimrods neko neatbildēja un turpināja kasīt Būtbi­jam pazodi. Kaķis apmierināts murrāja, un dakteris uz brīdi, sev par izbrīnu, arī aizvēra acis. Nimroda rimtā noņemšanās ar kaķi bija lipīga, pat mazliet hipnotiska. Bet nākamajā brīdī dakteris gandrīz izlēca no biksēm, kad Būtbijs izgrūda sirēnai līdzīgu kliedzienu un aši uzrāpās augšup pa aizkariem, it kā viņa dzīvībai drau­dētu briesmas. Nimrods kaut ko iemeta pelnu traukā, piecēlās kājās un tad naski piegāja pie loga.

- QWERTYUIOP!

Dakteris noelsās vien, kad džina izstieptajā rokā pēk­šņi parādījās liels šķīvis ar jēlām zivīm. Viņam nebija ne jausmas, kāpēc kaķis tā bija uzvedies, bet tas šķita pilnīgi nesvarīgi salīdzinājumā ar šo pārdabiskā spēka izpausmi. Sī bija pirmā reize, kad viņš džina spēku ieraudzīja darbībā, un uz doktoru Varnakulasuriju tas tiešām atstāja ļoti dziļu iespaidu. Tikmēr Nimrods tu­rēja šķīvi paceltu pret aizkaru stangu, kur Būtbijs bija atradis patvērumu, un tagad atvainojās dzīvniekam.

- Tās zivis, dakteris noelsās. Jūs likāt tām parā­dīties. No tukša gaisa. Vai tā nav?

- Manuprāt, tas ir pats mazākais, ko varu izdarīt, lai atlīdzinātu Būtbijam par viņa palīdzību šai rituālā, Nimrods atbildēja. Vai jūs tā nedomājat? Viņš ļāva, lai kaķis saož zivis, un tad nolika šķīvi uz grīdas.

- Jā, vienīgi man tas nav gluži skaidrs. Kā īsti viņš mums palīdzēs?

- Viņš jau ir palīdzējis, Nimrods paskaidroja un, pa­cēlis pelnu trauku, parādīja dakterim septiņas ūsas, ku­ras viņš bija izplūcis no nabaga Būtbija purna. Ūsas. Kļūdaini noturējis daktera šoku par nosodījumu, Nim­rods piebilda: Neraizējieties, tās ataugs. Viņš pa­māja ar galvu uz durvju pusi. Nu tad labi. Ķersimies klāt!

Nimrods lēnām iegāja premjerministra guļamistabā. Lielbritānijas un Ziemeļīrijas premjerministrs Kenets Vidmerpūla kungs gulēja uz muguras, viņa galva bija at­balstīta pret spilvenu. Blakus viņam, sakrustojusi rokas uz krūtīm, stāvēja gara auguma gaišmataina sieviete, kuru Nimrods uzreiz pazina: tā bija premjerministra sieva Sila. Viņa izskatījās saspringta un nogurusi. Un diezgan korpulenta, viņš nodomāja. Istabas stūrī krēslā sēdēja aptuveni vienpadsmit vai divpadsmit gadu veca meitene. Viņš nosprieda, ka tai jābūt premjerministra jaunākajai meitai Lusindai. Aiz viņas stāvēja premjer­ministra preses sekretārs, kas vēroja doktora Varnakulasurijas un Nimroda ierašanos reizē ar atvieglojumu un aizkaitinājumu.

- Tā kā būtu laiks, viņš teica, ieskatīdamies savā rokas pulkstenī. Un tad, neticīgi nopētījis Nimroda sar­kano uzvalku, noprasīja: Un kas jūs tāds esat? Vai Ziemsvētku vecītis?

Bet premjerministra sieva bija pateicīgāka un laip­nāka. Ar asarām acīs viņa satvēra Nimroda roku un paspieda to. Esiet svētīts, ka atnācāt, viņa teica. Esiet svētīts.

- Esiet mierīga, mīļo lēdij, Nimrods teica, paostī­dams gaisu. Premjerministra nepatikšanām drīz būs gals, ticiet man. Viņš aizveda sievieti projām no gul­tas.

- Ā? Un kas tu tāds būtu? Ierunājās premjermi­nistrs vai, pareizāk sakot, jaunā džine, kas patlaban bija iemājojusi viņa ķermenī. Nimrodam par to nebija nekādu šaubu. Sēra smaka, premjerministram atverot un aizverot muti, bija nosakāma pavisam nekļūdīgi.

- Es tev varētu pajautāt to pašu, Nimrods atbildēja. Viņš apsēdās uz gultas malas. Ja vien mani vairāk ne­interesētu, kāpēc tu to dari. Iespundējiet mani pudelē, ja neesmu no tiesas noskaities, redzot, cik necienīgi tu izturies pret premjerministru.

- Un tas ir viss, vai ne? Tu mani nevari redzēt. Ja vien es pati nevēlos, lai tu mani ieraudzītu.

- Es pieklājīgi lūdzu tevi aiziet. Tūlīt pat.

- Pieņemsim, ka es to negribu, balss ķiķinot atcirta.

- Tad es tevi piespiedīšu aiziet.

- Ak tā? Un kā tu to izdarīsi?

- Tā ir mana darīšana.

Meitene iesmējās un lika premjerministram piecelties sēdus. Man patlaban ir pārāk jautri, lai es dotos pro­jām, viņa paziņoja. Skaties! Premjerministra galva lēnām sāka griezties uz riņķi ar čīkstošu, briesmīgu skaņu, it kā kāds rokās plosītu ādas maku.

Premjerministra sieva apslāpēja kliedzienu, ar plauks­tas virspusi aizklādama muti, un piespieda seju preses sekretāra plecam. Kad premjerministra galva bija bei­gusi savu 360 grādu ceļojumu, džine atkal iesmējās un teica: Lūk, ko es spēju nostrādāt ar viņa galvu. Tad nu mēģini iztēloties, ko varu izdarīt ar viņa partiju un politiku.

Nimrods noraidoši pamāja ar roku un klusi izrunāja vārdu, kuru viņš lietoja, lai koncentrētu savu spēku.

- QWERTYUIOP!

Tūlīt pat džine saprata, ka kaut kas nav kārtībā.

- Kas notika? Ko tu izdarīji? Es nevaru pakustēties.

- Nav par ko uztraukties, Nimrods paskaidroja.

- Es tikai uzliku tev kādu saistību, tas arī viss.

- Kāpēc? Ko tu gribi darīt?

- Par to arī es nekādi netieku skaidrībā, nomurmi­nāja doktors Varnakulasurija.

- Izsauciet policiju, iebrēcās balss premjerministra iekšienē, un lieciet šo vīrieti nekavējoties arestēt!

- Tu esi izteikusi savu pēdējo pavēli, Nimrods teica, paņemdams vienu kaķa ūsu no pelnu trauka. Ieslogi mani pudelē, ja tā nav.

Premjerministrs piesardzīgi paskatījās uz ūsu. Kas tas ir?

No savas sarkanās žaketes kabatas Nimrods izņēma

»

šķiltavas. Es domāju, tu esi dzirdējusi sakāmvārdu,

ka apsvilis kaķis vienmēr ir labāks, nekā tas izskatās. Redz, nav nevienas citas smakas, ko džini neciestu tik ļoti kā sviluša kaķa smārdu, Nimrods iesmējās. Senos laikos džina eksorcisma Kato rituālam vajadzēja veselu kaķi. Mūsdienās mēs neesam gluži tik ļauni un, paldies Dievam, nepieciešamas tikai septiņas kaķa ūsas.

Nimrods pakustināja pirkstus un no gaisa pagrāba peldētāja deguna spaili par jo lielāku pārsteigumu doktoram Varnakulasurijam, kas viņam stāvēja tieši blakus. Nimrods ar spaili aizspieda nāsis, lai nebūtu jāieelpo degošo kaķa ūsu dūmi. Man ir aizdomas, viņš teica, ka tu cerēji izraisīt politisku skandālu.

- Tas nemaz nav tā, kā varētu šķist, iebilda džine premjerministra iekšienē. Vismaz sākumā ne. Gribēju, lai arestē Iblisu, tāpēc es to darīju. Lai viņu arestē, soda ar nāvi un spīdzina. Var arī citādā secībā. Ceru, ka esi dzirdējis par Iblisu? Viņa dēļ mana ģimene ir galīgi izputināta.

Nimrods pamāja ar galvu. Iblisa vārds viņam tiešām bija zināms. Ifrīts, vienas no triju ļauno džinu cilšu va­doņiem, Ibliss visnotaļ tika uzskatīts par ļaunāko džinu pasaulē.

- Kā gan tev ienāca prātā doma, ka premjerministrs varētu palīdzēt? Nimrods jautāja.

- Tā vien šķiet, ka nevienam džinam, ieskaitot manu tēvu, nav drosmes neko darīt, lai šim ļaunumam pre­totos, balss atbildēja. Tāpēc es nolēmu meklēt pa­līdzību pie laicīgajiem. Pie premjerministra. Bet tagad, kad esmu te iekšā, saprotu, ka viņš nav īstais vīrietis, kā man likās iepriekš. Mana māte būs tiešām vīlusies, kad viņai to izstāstīšu. Viņa allaž mēdz stāstīt, cik viņš ir lielisks puisis. Tāds viņš nemaz nav. Viņam nav ne­kādas varas.

- Sī ir tava pēdējā iespēja tikt projām, Nimrods paziņoja.

- Aizdedz manu lampu, džine pavīpsnāja, vīrietis nevar būt valsts vadītājs, ja nespēj ieslodzīt cilvēkus, kad to vēlas. Tāpēc mans nolūks ir likt viņam samaksāt par to, ka viņš bijis nekam nederīgs. Ar politisko smaku, kas viņu apņems. Viņa iesmējās. Es to panākšu. Tu vēl to redzēsi.

- Tev tiks vairāk smakas, nekā jebkad esi vēlējusies, Nimrods teica.

- Tu mani maldini.

- Gan jau redzēsim.

Nimroda spēcīgā saistība noturēja gluži nekustīgu premjerministra galvu un ķermeni, tāpēc nebija nekā­das iespējas, ka nerātnā jaunā džine varētu izvairīties no svilstošās kaķa ūsas, ko Nimrods turēja premjermi­nistra vienas nāss iekšpusē. Kodīgie dūmi ceļoja augšup pa deguna atverēm, tika ieelpoti viņa plaušās un nonāca asinsritē.

- Āā! Izbeidz! Tā smaka ir briesmīga. Aizvāc to!

- Tu pati uzprasījies. Nimrods nometa kaķa ūsas pelnus un aizdedzināja vēl vienu un vēl vienu, kamēr Vidmerpūla kunga asinsrite ātri nogādāja mikroskopis­kas sviluša kaķa daļiņas līdz pat limfu mezgliem kaklā un tālāk līdz smadzenēm. Būtbija degošo ūsu smārds tagad bija tik spēcīgs, ka Lusinda Vidmerpūla ar roku aizspieda degunu un muti. Bet tikai uz brīdi, jo vēlē­šanās uzzināt, kas notiek ar gultu, pārvarēja netīkamo ožas sajūtu.

Gulta pacēlās no grīdas!

Viņa kā piekalta skatījās uz to. Vienu pēdu. Divas pēdas. Trīs pēdas virs grīdas. Šķita, ka viņas tēva un sarkanajā uzvalkā ģērbtā kunga svaram nav nekādas nozīmes. Gulta pacēlās vēl par vienu pēdu un lidinājās gaisā, atgādinot triku cirka izrādē.

- Lai Dievs žēlīgs! iesaucās Vidmerpūla kundze, bet preses sekretārs vairākas reizes skaļi nolamājās.

- Nav nekāda iemesla satraukumam, mīļo lēdij, Nimrods mierināja, aizdedzinādams sesto kaķa ūsu. Mēs to saucam par eksorcisma burvju paklāja stadiju, kad džina vēlēšanās aizlidot kļūst gandrīz nepārvarama. Ar vēl vienu ūsu vajadzētu pietikt.

- Lai Dievs žēlīgs, premjerministra sieva atkārtoja, mazāk uztraukdamās par gultas pacelšanos nekā par to, kas tagad atklājās zem tās: pa pusei apēstas picas, veci laikraksti, apgriezti kāju nagi, vairāki dokumenti ar atzīmi PILNĪGI SLEPENI, dažas zeķes, soda talons par nepareizu automašīnas novietošanu, netīras apakš­bikses, Viņas Majestātes karalienes parakstīta fotogrā­fija, košļājamās gumijas pikuči, dažas citzemju monētas, lielākoties Francijas franki, un salauzta tenisa rakete.

- Paejiet nost, lēdij! Nimrods uzkliedza, kad Vidmer­pūla kundze pieliecās, lai paceltu karalienes ģīmetni.

Brīdi vēlāk gulta pēkšņi nokrita uz grīdas un guļam­istabas logs atsprāga vaļā, jo nerātnā džine neredzama pazuda tālēs.

- Uzvarētājs, Nimrods secināja. Un, manuprāt, par mata tiesu. Vicinādams roku un nomurminājis savu fokusa vārdu, viņš noņēma saistību, ko bija uzlicis premjerministram. Tas jau izskatījās un, vēl svarīgāk, atkal izklausījās pēc sevis.

- Kas notiek? viņš nervozi iesaucās.

Nimrods piecēlās un pagāja nost no gultas, bet dok­tors Varnakulasurija ieņēma viņa vietu, lai sataustītu

Vidmerpūla kunga pulsu un ar stetoskopu pārbaudītu

vina sirdsdarbību.

>

- Goda vārds, es jūtos labi, premjerministrs pasmai­dīja, kad meita viņam pasniedza mīļoto lācīti.

- Premjerministr, Nimrods ierunājās, vai varat atcerēties kaut ko no tā, kas ar jums notika?

Vidmerpūla kungs izskatījās nokautrējies. Manu­prāt, tas bija nejauks murgs, viņš atbildēja. Es nebiju noteicējs par saviem vārdiem vai rīcību. Tas bija tā, it kā man galvā būtu kāds, kas izlēma, ko es saku vai daru. Viņš kādu brīdi paskatījās uz savu preses sekretāru, it kā gribēdams pārbaudīt, vai runā pareizi. Šķiet, tā bija meitene. Pavisam jauna meitene. Es teiktu, ne vecāka par manu meitu.

- Vai ir iespējams, ka šai meitenei bija vārds? Nim­rods jautāja.

- Es nezinu. Vidmerpūla kungs kādu brīdi iegrima domās un tad paraustīja plecus. Tīna? Viņš paska­tījās uz Nimrodu. Vai tas jums kaut ko izsaka?

Nimrods papurināja galvu. Nu gan man jāiet, ser. Un viņš atgaiņājās no pateicību lavīnas, kas tika adre­sēta viņam. Pat viegli aizkaitināmais premjerministra preses sekretārs izplūda neapvaldītos pateicības vārdos. Nieki, nieki, Nimrods izvairījās. Nav nekādas va­jadzības man pateikties. Aizdedziet manu lampu, gluži nekādas. Tas bija vienīgi patriotiska angļa pienākums. Nedrīkst pieciest, ka britu premjerministrs Vācijas kanclera priekšā parāda sevi no sliktās puses. Nē, to mēs pietaupīsim Francijas prezidentam.

Doktors Varnakulasurija pavadīja Nimrodu līdz ieejas vestibilam un ar lielu cieņu vēlreiz noskūpstīja džinam roku. Mans tēvs faķīrs stāstīja par džiniem un viņu lielo spēku, viņš teica, bet, ser, man par milzīgu kaunu un nožēlu, es maz ticēju tam, ko viņš teica. Es esmu zinātnieks, saprotiet. Nevis māņticīgs.

- Un tomēr tieši jūs atvedāt mani šurp.

- Patiesību sakot, Nimrod, es tikai daļēji cerēju, ka jūs varētu palīdzēt. Līdz brīdim, kad likāt pacelties gaisā gultai. Nemaz nerunājot par to, kā no zila„gaisa pagrā­bāt deguna spaili. Kur nu vēl par zivīm Būtbijam.

- Ieslogiet mani pudelē, tās bija tikai zivis, nevis zelta stienis, Nimrods pieticīgi teica.

- Bet tas tikpat labi būtu varējis būt zelta stienis, vai ne? Un tā džine, ko jūs izdzināt no Vidmerpūla kunga. Kā var būt spēks ko tādu izdarīt, pārņemt visu viņa ķermeni? Viņa būtu varējusi izdarīt jebko.

- Tā bija veiksme, ka viņai bija maz vai vispār nekā­das pieredzes, kā tikt galā ar šādu apsēstības gadījumu. Ja Tīnai vai kā nu viņu tur sauc būtu izdevies pārņemt premjerministra runas centrus, jā, tad nav iespējams paredzēt, ko viņa būtu varējusi panākt. Nimrods ieskatījās savā rokas pulkstenī. Tagad došos viņu meklēt. Pēc vairākām cita ķermenī pavadītām stundām viņai varētu būt vajadzīga palīdzība, lai atgūtu pati savu veidolu. Ķermeņus, kas pamesti guļam, parasti aizvāc projām. Pat Londonā. Nimrods jautri pasmaidīja un uzsita dakterim uz pleca.

- Sakiet man, doktors Varnakulasurija iejautājās, noņemdams brilles, vai tā ir taisnība? Vai jums tiešām piemīt spēks izpildīt trīs vēlēšanās?

Nimrods nojauta, uz kuru pusi saruna velk. Jūsu tēvs ļoti gudrs cilvēks reiz man teica, ka labāk ir tad, ja cilvēkam ir griba, nevis vēlēšanās.

Dakteris nopietni pamāja ar galvu, bet Nimrods va­rēja manīt, ka viņu īpaši nepārliecināja šie tēva vārdi.

Tik tiešām, Nimrods uztvēra nenosakāmas pārmaiņas, kas atspoguļojās šā cilvēka acīs, bet būs jāpaiet vairāk nekā desmit gadiem, iekams viņš skaidri sapratīs, pie kā šīs pārmaiņas novedīs viegli ietekmējamo jauno ārstu no Indijas.