Lidmašīnas krīt okeānā

12

Sargs aizveda viņus pie telefona. Mūns piezvanīja po­licijas priekšniekam un palūdza ierīkot slēpni Nguena mājās. Sers Broks iebilda, ka neesot brīvu cilvēku. Mūns ierosināja izmantot policistu, kas dežurē lidlauka vārtos. Policijas priekšniekam nācās piekrist. Mūna lū­gumu norīkot policistus, lai pārbaudītu, kas izbrauc no pilsētas, sers Broks noklausījās ar līdzjūtību.

— Labprāt palīdzētu, bet pats redzējāt — visi mani darbinieki aizņemti. .. Atsūtīt mašīnu? Arī aizņem­tas .. . Pārved apcietinātos … piedodiet, pārteicos, pār­ved šos idiotiskos papagaiļus … Nekas, kaut ko jau sa­gudrošu … Starp citu, zvanīja kāds zviedru žurnālists, lūdza pateikt jums savu adresi — viesnīca «Eiropa», 326. istaba . . . Jā, pavisam aizmirsu. Viņš interesējās, vai jums izdevies noķert neliešus, kas uzspridzinājuši lidmašīnu? . .. Jūs nupat kā stāstījāt? Vai tiešām? Tā­tad tas bija viņš, kas šāva uz jums? … Nu redzat, vai es jums neteicu, viņi visi sapņo par to, lai kādu nomušītu. Nekādas cieņas pret likumu. Esmu gatavs saderēt, ka vi­ņam nav pat ieroču atļaujas.

Noklausījies dažas ļoti svarīgas ģenealoģiskas un vēs­turiskas izziņas, Mūns pilnīgā nespēkā nolika klausuli.

— Sasodīts. — Viņš aizsmēķēja cigāru un pēc pirmā dūma nikni nospļāvās. — Esmu darījis visu, ko va­rēju … Tagad atliek tikai gaidīt…

— Ko gaidīt? Pigu? Manuprāt, mums to jau parā­dīja, Deilijs atsaucas. - Jūsu priekšlikums ierīkot slēpni, protams, operativitātes ziņā ir vairāk nekā ģeni­āls. Tikpat kā aicināt dakteri pie miroņa.

• — Lieku cerības uz papagaili, — Mūns paskaidroja.

— Manuprāt, viņš pašlaik diez vai interesēsies par papagaili.

— Nevar zināt! Atcerieties Laimīgo Bilu, kurš salaulā­jās iir turīgām pusmūža dāmām, bet pēc tam tās noga­lināja? Nebūtu viņš atgriezies, lai paņemtu savu mīļoto runci, viņu laikam tā arī nebūtu noķēruši.

Apsolītā mašīna bija jāgaida diezgan ilgi.

Atbalstījis zodu plaukstās, vienaldzīgs pret sveloša­jiem saules stariem, Mūns, gluži kā lielmeistars, kas nule kā zaudējis turnīra nozīmīgāko partiju, pārspēlē ja to iedomās, meklēdams laika trūkuma dēļ pieļautās kļū­das.

— Starp citu, vai nezināt, kāpēc Nguens ēdnīcā sa­trūkās. — Viņš pagriezās pret malajieti.

— Nezinu, — malajietis paraustīja plecus. — Tērzē­jām par niekiem, Nguens stāstīja par savu pazīšanos ar amerikāņiem. Saigonā viņš apmeklējis kaut kādus kursus, kur par instruktoriem strādājuši amerikāņi…

— Iespējams, tā bijusi diversantu skola, — Deilijs nosprieda.

— Ēdnīcas bojs bija atnesis rīsa keriju, — malajietis turpināja, — bet viņš nepieskārās ēdienam, sāka stāstīt par policiju … Jā, pirms tam viņš diezgan asi aizrādīja, lai netraucējot klausīties radio …

— Viņš klausījās kādu ziņojumu? Par ko?

— Nevaru pateikt. Tā bija pārraide angļu valodā. Sa­pratu tikai dažus vārdus — «lidmašīna», «katastrofa», «Vjetnama» …

Mūns nešaubījās, ka šajā ziņojumā runāts par «Oranžo bultu» un Vjetnamas delegāciju. Spriežot pēc Nguena reakcijas, tieši tā informācija, ar kuru Svens taisījās pārsteigt pasauli. Bija noticis tieši tas, no kā Mūns baidījās, — telegrāfs un radio bijuši ātrāki. Pār­ciestā zaudējuma rūgtums pārvērtās niknumā pret tā netiešo vaininieku. Šajā brīdī Mūns tikpat kā aizmirsa Nguenu. Bija tikai viena vēlēšanās — pēc iespējas drī­zāk atrast Svenu, paņemt viņu aiz apkakles un pamatīgi sakratīt.

Visu ceļu līdz viesnīcai «Eiropa» Mūns skaļi lādējās. Kā par brīnumu Deilijs, likās, it nemaz nepievienojās sava priekšnieka sašutumam. Viņš smaidīja mefistofe- lisku smaidu.

Cēlonis noskaidrojās mazliet vēlāk. Atvēruši viesnī­cas istabas durvis, viņi vispirms sadzirdēja Svena balsi, pēc tam ieraudzīja tālruni. īpaši šim nolūkam izvilkts vads stiepās cauri visai istabai un nozuda vannas istabas puspievērtajās durvīs. Tur viņi ieraudzīja žurnālistu pašu.

Ģērbies vienīgi biksītēs — tais pašās vēsturiskajās haki krāsas biksītēs, kurās bija aizpeldējis līdz salai, Svens stāvēja vannā un iekliedza klausulē dramatisma piesātinātus teikumus.

Gan viesnīcas numurā, gan vannas istabā logi bija aizklāti bieziem aizkariem. Zem griestiem dūca elek­trisks vēdeklis. Ar to nepietika. Divi boji, viens no krei­sās, otrs no labās puses, vēcināja rokas vēdekļus, uzvē- dinādami vēsumu Svena sakarsušajam ķermenim. Tre­šais ik sekundi pasniedza viņam glāzi koka-kolas, kurā peldēja ledus gabaliņi. Svens īsu mirkli atrāvās no klausules, vienā paņēmienā iztukšoja glāzi un, it kā cenzdamies atgūt zaudēto laiku, paātrinātā tempā turpi­nāja diktēt savu reportāžu. Tas bija īsts maratonskrē- jiens. Svens diktēja jau trešo stundu pēc kārtas, bez starpbrīžiem un atelpas. Viņš kūpēja no uztraukuma. Ja nebūtu ceturtā boja, kura pienākumos ietilpa apliet Svenu no rokas dušas ar aukstu ūdeni, viņš galu galā būtu aizdedzies.

Iegremdējies daiļrades procesā, Svens sākumā nepa­manīja Mūnu un Deiliju. Viņš turpināja diktēt:

— Tālumā parādās sala… Cik vien spēka peldu klāt… Sala jau pavisam tuvu … Pasakains skats!… Mēness gaismā iedzimtās meitenes, slaidos augumus lo­cīdamas, dejo senindiešu mīlas deju .. . Kāda grācija!… Neraugoties uz savu dramatisko stāvokli, nespēju at­turēties neaplaudējis … Jebkura rēvija būtu apskau­dusi tādu dejas ansambli… Bet kas tas? … Straume nes mani salai garām… Kliedzu…. Taču tamtamu un citu sitamo instrumentu eksotiskās skaņas apslāpē manu iz­misuma pilno kliedzienu … Vēl tālumā dobji skan mī­las ekstāzes pilnā melodija, bet sala jau nozudusi gluži kā teiksmaina, bel diemžēl mānīga mirāža …

— Sven, man jāsaka jums, ka jūs esat… — Mūns ap­klusa. Viņa uzmanību saistīja laikraksts, kas mētājās blakus vannai. Tas bija «Singapore News» šāsdienas numurs.

Raksts saucās «Lidmašīnas «Zibens RO-127» noslē­pums».

«Pirms dažām stundām radio pārraidīja sensacionālu vēsti. Miljoni televīzijas skatītāju viņpus okeāna ierau­dzīja pasaules slaveno nākotnes pareģi mis Minervu Zingeri. Mis Minerva Zingere nodemonstrēja telekame- ras priekšā telepātisku sakaru seansu, kura laikā sazinā­jās ar tālās planētas būtni, kurai piemītot spēja redzēt visu, kas notiek uz mūsu grēcīgās zemes. Desmit minūšu laikā mis Minerva Zingere iegrima transā. Pēc pusstun­das pārtraukuma, kuru bija nopirkusi šujmašīnu firmas «Singer» reklāmas nodaļa, skatītājiem bija iespēja no­vērot, ka gaišreģe pamazām atgriezās no transa tumša­jiem dziļumiem reālajā dzīvē. Kad pārraides vadītājs pielika pie viņas lūpām mikrofonu, viņa tikko dzirdamā balsi nočukstēja: «Misters Pulsomonīda redz lidma­šīnu … Lidmašīnā atrodas pazīstamie detektīvi Mūns un Deilijs… Lidmašīna pārlido salu … Uz salas guļ cilvēks… Liela auguma gajšmatis … Misters Pulsomo­nīda redz ūdenslīdēju … Ūdenslīdējs atgriežas uz lid­mašīnas «Zibens RO-127» … Misters Pulsomonīda redz mistera Mūna rokās gabalu elles mašīnas, ar kuru tikusi uzspridzināta «Oranžā bulta»… Lidmašīna «Zibens RO-127» dodas uz Singapūru.»

Pēc uzstāšanās miss Minerva Zingere nesamaņas stā­voklī nogādāta mājās. Tā bija viņas pirmā debija tele­vīzijā. Par savu uzstāšanos viņa saņēma tūkstoš dolāru, bet katra minūte reklāmas tika pārdota par divreiz lie­lāku summu. Šis rekorda skaitlis liecina par oriģinālās pārraides izcilo komerciālo panākumu.

Šī ziņa mūsu korespondentam lika nekavējoties iz­braukt uz lidostu. Lidmašīna «Zibens RO-127» tiešām bija nolaidusies Singapūras lidlaukā. Lidmašīnu ietērpj noslēpuma atmosfēra. Komandas locekļi atteicās atbil­dēt uz jautājumiem. Mūsu korespondents sazinājās ar Sanarisko un uzzināja, ka izlidošanas brīdī lidmašīnā bijuši vienpadsmit cilvēki. Taču komandieris reģistrē­jis Singapūrā divpadsmit cilvēkus. Rodas aizdomas, ka divpadsmitais ir tas pats «Oranžās bultas» pasažieris, kuru saskaņā ar miss Minervas Zingeres paziņojumu atraduši uz vientuļas salas. Tā kā viņš ir gaišmatis, tam jābūt zviedru laikraksta «Dagbladet» līdzstrādniekam Svenam Krāgeram. Mūsu korespondents pieteica tele­fona sarunu ar Stokholmu. Laikraksta galvenais redak­tors atteicās no jebkādiem komentāriem. Viņš tikai ieteica iepazīties ar ekstra izlaidumu, kas iznāks pēc čet­rām stundām.

Ja izrādīsies, ka informācija, ko miss Minerva Zin­gere ieguvusi telepātiskā ceļā, atbilst patiesībai, tad līdz ar to tiks atrisināts strīds starp viņas piekritējiem un pretiniekiem viņpus okeāna. Tādā gadījumā arī mēs būsim ar mieru atzīt Pulsomonīda eksistenci. Ceram, ka tuvākajās dienās, pat tuvākajās stundās «Zibens RO- 127» mīkla tiks atklāta.»

Mūns ar lāstu aizmeta laikrakstu. Noslēpums bija at­klāts. Viņš bija aizliedzis radistam pieņemt ziņojumus no visiem, izņemot sevi pašu. Dabiski, ka tas Deiliju un Mūnu uzskatīja par vienu personu. Vainīgs vienīgi Dei­lijs! Velna komersants! Organizējis reklāmu! Ja Mūns šajā brīdī varētu piekļūt Deilijam, ļoti iespējams, de­tektīvu aģentūras «Mūns un Deilijs» pastāvēšana būtu izbeigusies viena kompanjona nāves dēļ. Taču no Dei­lija nebija ne vēsts.