Lidmašīnas krīt okeānā

13

Negaidīdams liftu, Deilijs drāzās lejup pa kāpnēm. To darīt mudināja ne tikai vēlēšanās atlikt vētraino iz­skaidrošanos ar Mūnu, bet arī miglainā cerība izpirkt savu vainu. Ieskatījies pāri Mūna plecam avīzē, Deilijs bija pamanījis kādu informāciju. Aviācijas sabiedrība, kas apkalpoja Singapūras-Bangkokas-Saigonas līniju, sakarā ar rītdien pieteikto kalpotāju streiku izziņoja šo­dien papildu reisu.

Varēja loģiski secināt, ka Nguens, glābdamies no se­kotājiem, izvēlēsies tieši šo ceļu uz Saigonu. Viņam bija divas iespējas vai nu nogaidīt streika beigas un tik­mēr slēpties pilsētā, rēķinoties ar pastāvīgiem draudiem tikt noķertam, vai arī iesēsties pēdējā lidmašīnā, kas lidoja uz Saigonu. Risks tādā gadījumā palielinājās, bet toties, izkļuvis no Singapūras, viņš tūdaļ būtu drošībā. Deilijs apsvēra visus par un pret. Nguenam, spriežot pēc viņa līdzšinējās rīcības, piemita aktīvs raksturs. Bez tam viņam vajadzētu zināt, ka citās darīšanās aizņemtie sera Broka darbinieki diez vai piedalīsies medībās.

Kad Deilijs iznāca pa viesnīcas virpuļdurvīm, līdz Saigonas lidmašīnas atiešanai atlika tieši stunda. Brīvu taksometru nebija. Nogaidījis piecas minūtes, Deilijs apstādināja privātu mašīnu. īpašnieks kaut kur steidzās, bet tomēr nespēja pretoties viņam piedāvātajai kārdino­šajai summai. .

Uz sēdekļa gulēja «Singapore News» numurs ar to pašu nelaimīgo rakstu. Deilijs to vēlreiz pārlasīja. Mi­nerva, bez šaubām, bija cirtuši pāri strīpai. Deilija no­doms bija mazliet citāds. Minerva aiznesīs uz televīzijas sabiedrību aizzīmogotu aploksni. Tiklīdz nebūs vajadzī­bas saglabāt noslēpumu, viņa dos norādījumu to attaisīt. Un miljoniem televīzijas skatītāju, kuru acu priekšā tiks atvērta aploksne, varēs pārliecināties par Minervas te- lepātiski spiritiskajām dotībām. Acīm redzot, televīzi­jas sabiedrība noraidījusi Deilija plānu, jo tas laupīja publikai iespēju kļūt par mistiskā akta aculiecinieci, un ar prāva honorāra palīdzību pratusi pārliecināt Minervu par sava viedokļa pareizību.

Avīze izkrita no Deilija rokām. Mašīnu straumē pavī­dēja vecs fords. Deilijs nevarēja saskatīt numuru — no forda viņu šķīra divi duči automobiļu. Bet viņš bija ga­tavs saderēt, ka tā ir mašīna, ar kuru aizbēdzis Ngu­ens. Fords pazuda aiz stūra. Ceļš uz lidlauku veda taisni. Ko darīt? Deilijs izšķīrās. Viņš deva vadītājam zīmi nogriezties. Kad viņi iebrauca šķērsielā, fords at­radās pieklājīgā attālumā. Bet, pirms mašīna paguva at­kal izzust skatienam, viņš ieraudzīja numuru. Deilijs nebija kļūdījies.

— Spiediet, cik vien varat! — viņš sauca un neviļus pasmaidīja. Tas viss pārāk atgādināja kādreiz redzētu trafaretu dēku filmu ar neskaitāmām vajāšanām. Tūlīt, tūlīt noziedznieks tiks noķerts, bet pēdējā brīdī viņam izdodas izslīdēt caur pirkstiem. No zirga uz motociklu, no motocikla uz zagtu kravas mašīnu, no kravas mašī­nas uz helikopteru, no helikoptera uz izpletni. Un tad režisora fantāzijas augstākais uzlidojums: viens izpletņu lēcējs dzenas pakaļ otram. Tālāk Deilijs neskatījās. Viņš aizgāja, tā ir neredzējis pakaļdzīšanos ar motorlaivām, žemūdens kuteriem un kosmiskajiem kuģiem. Spriežot pēc reklāmas afišas, noziedznieks, kas bija starptautis­kās komunistiskās organizācijas aģents, tika tomēr no­ķerts uz kādas attālas planētas, kuras iedzīvotāji cie­nīja likumību un privātīpašumu.

Filmā galvenais bija temps. Bet pa ielu, kurā bija iegriezies fords, varēja kustēties vienīgi bruņurupuča ātrumā. Tā bija šaura ieliņa ķīniešu kvartālā, līdz pēdē­jai iespējai cilvēku, velorikšu, riteņbraucēju pilna. At­lika tikai pabrīnīties, ka tik niecīgā telpā, atradās vieta tādam cilvēku un transportlīdzekļu daudzumam. Deilijs zaudēja jebkuru cerību. Laikam prātīgāk atteikties no bezjēdzīgās pakaļdzīšanās un lūkot noķert Nguenu lid­laukā.

— Grieziet atpakaļ! — Deilijs teica un tūdaļ saprata, ka ar tādiem pašiem panākumiem varētu likt vadītājam uzbraukt kādā jumtā. Pagriezties bija pilnīgi neiespē­jami. Nācās braukt4ālāk.

— Tad nu gan esmu iekļuvis peļu slazdā! — Deilijs šķendējās. — Velns sazina kad šī iela beigsies. — Bet iela tomēr beidzās, un, tavu brīnumu, priekšā rēgojās fords.

Attālums ātri saruka. Varēja jau saskatīt, ka mašīnā sēž divi. Bet sejas nebija saredzamas, tikai muguras. Fords apstājās. Kāds'cilvēks izkāpa. Deilijs, mašīnai vēl kustoties, izlēca, lai aizšķērsotu tam ceļu. Baltais, nevis Nguens.

Toties pie stūres sēdēja vecs paziņa — forda īpaš­nieks. Ieraudzījis Deiliju, viņš ar vainīgu sejas izteiksmi izvilka kabatas portfeli, lai noskaitītu par mašīnu sa­ņemto naudu. Deilijs atgaiņājās.

— Kur atradāt?

— Tas ii vairāk kā neticami! — vadītājs sāka stāstīt. — Nodomāju, varbūt izdosies sameklēt… Galu galā viņam taču bija tā kaut kur jāpamet… Man palīdzēja citi taksometru vadītāji… Lāga puiši… Un iedomājie­ties …

— Kur? — Deilijs nepacietīgi pārtrauca.

— Pie vārtiem. Stāvēja, it kā nekas nebūtu noticis. ..

— Pie kādiem vārtiem? — Deilijs izjuta stipru vēlēša­nos pabikstīt vadilāju ar dūri, lai tas beidzot izteiktu vajadzīgo vārdu.

— Vai tad neteicu? Pie aerodroma vārtiem.

Deilija minējums spoži apstiprinājās.

Sešu cilindru amerikāņu mustangs aizdrāza līdz lid­ostai divdesmit minūtēs. Iebraukdams lidlauka terito­rijā, Deilijs atskārta, ka aizmirsis pašu galveno. Viņš taču nepazina Nguenu pēc izskata. Jāsameklē cilvēks, kas pazītu Nguenu, kaut vai tas pats dežurants, ar kuru viņi šodien sarunājās. Deilijs atcerējās, ka, izkratot bun­galo, redzējis fotogrāfiju, — cilvēku ar papagaili uz pleca. Acīm redzot, tas bija Nguens. Malajieša pēkšņā

parādīšanās nebija ļāvusi par to pārliecināties. Foto­grāfija tā ir palika guļam galda atvilktnē.

Lidmašīna izlidoja apmēram pēc- piecpadsmit minū­tēm. Laika diezgan.

Sers Broks savu solījumu bija izpildījis. Nguena mā­jiņā dežurēja īru policists. Postenī pie lidlauka vārtiem viņš bija norīkots tāpēc, ka nepārvaldīja vietējās valo­das un tādēļ nevarēja tikt izmantots operācijā «Papagai­lis».

— Neviens nav rādījies? — Deilijs jautāja.

— Tikai pastnieks. Atnesa šo vēstuli.

Paslēpis vēstuli kabatā, Deilijs atvēra atvilktni. Foto­grāfija atradās vecajā vietā. Deilijs ļoti steidzās. Līdzīgi skrējējam, kas redz tikai tuvo finiša lentu un neievēro skatītājus, viņš nepievērsa uzmanību istabas iekārtai. Taču zemapziņa atzīmēja itin visu.

Deilijs ieradās tieši dažas minūtes pirms Saigonas lid­mašīnas starta. Katru pasažieri, pat katru komandas lo­cekli viņš apskatīja ar tādu rūpību, ar kādu kolekcio­nārs pētī retu pastmarku. Ne vēsts no Nguena — ja vien viņš nebija paguvis šajā īsajā laikā uzvilkt sieviešu drē­bes un pārvērsties piecpadsmit gadu vecā ķīniešu mei­tenē. Nedz viltus bārda, nedz lieks vēders nebūtu Dei- liju maldinājis. Vienam pasažierim viņš ar šķietami ne­veiklu kustību tīšām norāva no acīm melnās brilles.

Deilija minējums spoži izgāzās.

Brīdī, kad durvis aizcirtās un lidmašīna sāka ripot uz skrejceļu, viņš sajuta kaut ko līdzīgu elektriskam trie­cienam. Līdz šim momentam Saigonas lidmašīna bija saistījusi visas domas, neļaudama vietu nekam citam. Tagad no zemapziņas iznira brīnumains fakts — pirmīt viņš nebija redzējis būri ar papagaili.

Mašīnu Deilijs bija paguvis atlaist. Vajadzēja iet kā­jām. Pareizāk, nevis iet, bet skriet. Kad viņš nokļuva līdz mērķim, sviedri plūda aumaļām.

Jā, atmiņa nebija viņu vīlusi, papagailis tiešām bija nozudis.

— Viņš bija šeit? — Deilijs sauca.

— Kas? — policists brīnījās.

— Tas, kas jums bija jāapcietina.

— Šis blēdis? Vai tiešām domājat, ka būtu viņu palaidis, ja viņš parādītos? Es pārvērstu viņu bifštekā angju gaumē, ar asinīm! Vai zināt, kā viņš mani izjoko­jis? Redzu, stāv pudele, pats velns musināja mani iedzert malku, bet tur rīsu šņabja vietā kaut kāds draņķis… Man vēl tagad vēdera graizes.

— Kas tad aiznesa papagaili?

— Mūsējais, policists.

— Ko viņš jums teica? ,

— Nesapratu. Viņš runāja vietējā valodā. Viss tāpat skaidrs, droši vien esat dzirdējis, ka tagad visā pilsētā notiek papagaiļu medības?

Tuvākais telefons atradās lidlauka priekšnieka mājās. Par laimi, sers Broks šoreiz tūlīt saprata, par ko ir runa.

— Papagailis? Pat nedomāju likt viņu atvest… $ī idiotiskā operācija norit pēc stingri izstrādāta plāna. Lidlauka rajons paredzēts tikai rīt. Ja mēs ķerstītu tos, kā pagadās, mums būtu tāds juceklis, ka netiktu skaid­rībā pats grāfs Denberijs … Viņš prata atšķirt savus trīsdesmit sešus dzinēj suņus, kaut visi bija vienas su­gas, visi lēdijas Makbetas un Reksa I tiešie pēcnācēji, 1896. gada nacionālajā izstādē viņš ieguva zelta me­daļu … Piedodiet, liekas, atkal esmu sapinies … Ak, jā! Papagailis! Lieku galvu ķīlā, ka viņu nozaguši šie ne­lieši! Viņi visu ko zog … Kamēr viens no maniem poli­cistiem mazgājās zem dušas, viņam nospēra formas tērpu … Pusstundu staigāja vienās apakšbiksēs … Pil­sētas centrā … Kauns un negods! … Kad tas bija? … Pirms pusotrām stundām … Kāpēc tas jūs interesē?

Deilijs nolika klausuli. Viņš varēja būt apmierināts ar sevi. Atgriežoties mājiņā, viņš jau zināja, kas nācis papagailim pakaļ. Drošības pēc viņš parādīja policis­tam Nguena fotogrāfiju.

— Viņš! — Policists kļuva vai traks aiz dusmām. — Izmuļķoja mani! Ja vien būtu zinājis! Es iztaisītu no viņa kapātu klopsi! … Es …

Deilijs sataustīja kabatā aploksni. Tagad bija laiks iepazīties ar Nguena korespondenci. Izlasījis atpakaļ­adresi, Deilijs sajuta drudžainu uzbudinājumu. Taču pati vēstule sagādāja vilšanos. Kaut kāda tukša pļāpā­šana, kuras dēļ neviens nopietns cilvēks nesmērētu pa­pīru un nesūtītu vēstuli uz tūkstošiem jūdžu attālu pa­saules malu. Bet atpakaļadrese! Tā nevarēja būt neno­zīmīga nejaušība. Deilijs vēlreiz uzmanīgi izpētīja vēs­tuli un ievēroja neparasti lielu atstarpi starp rindām .. .

— Es pārvērstu viņu maltajā gaļā! … — policists turpināja. — Ielietu viņa nolādētajā rīklē šīs nolādētās pudeles saturu un pieliktu mārciņu nolādētu sīku naglu! …

Pār Deiliju nāca apskaidrība. Viņš satvēra pudeli un uzlēja dažas lāses uz vēstules. Baltajā papīrā starp di­vām rindām skaidri iezīmējās kāds vārds.

Kad Deilijs izgāja no bungalo, no turienes vēl ska­nēja lamu vārdi. Domās nogrimis, Deilijs soļoja gar krū­miem — tiem pašiem, caur kuriem pirms dažām stun­dām bija skrējis, dzīdamies pakaļ malajietim. Viņš bija pārliecināts, ka Nguens atstājis Singapūru. Vēstule sa­turēja norādījumu, uz kurieni viņš, iespējams, devies.

Pēkšņi Deilijs apstājās un ievilka nāsīs gaisu. Mari- huanas smarža! Deilijs noliecās. Patiešām, zemē gulēja cigaretes galiņš. Krūmāji šajā vietā bija aplauzti. Pavi­sam nesen caur tiem spraucies kāds cilvēks. Uzmanīgi atbīdīdams atsperīgos zarus, Deilijs iegāja dziļāk krū­mājā. Kaut kas atvizēja saules staros. Tās bija Nguena pamestā policista mundiera pogas.

Deilijs bija pārliecināts, ka viņa stāsts liks Mūnam aizmirst avīzes rakstu. Tā tas arī notika.

— Lieliski! — Muns uzslavēja. — Parādiet vēstuli!

— Vēlāk!

— Kas tā par noslēpumainību?

— Cenšos atdarināt jūs!

Tuvāko simt divdesmit minūšu laikā Mūnam neizde­vās atgriezties pie vēstules. Abi ar Deiliju viņi strādāja vaigu sviedros. Vajadzēja izjautāt vairākus desmitus lidlauka darbinieku. Tulka lomu šoreiz uzņēmās pats priekšnieks Čarlzs Androps, pie tam viņš to darīja pat labāk par Šahgirejevu. Ātrums un veiklība, ar kādu viņš meta jautājumus un ķēra atbildes, apliecināja viņa izcilās sportista spējas. Aptaujā noskaidrojās, ka ne­viens no darbiniekiem, kas pēdējās pusotrās stundās bija izvadījuši lidmašīnas, nebija pamanījis Nguenu. Toties viņi atcerējās, ka trim pasažieriem bijuši papa­gaiļi. Viens izlidojis pa maršrutu Singapūra-Bombeja, otrais — pa maršrutu Singapūra-Tokija, trešais — pa maršrutu Singapūra-Taivana-Honolulu-Sanarisko.

Mūns pieļāva varbūtību, ka viens no tiem ir Nguens. Taču kurš? Te nu izrādījās, ka galveno trumpi Deilijs bija pataupījis saldajam ēdienam.

— Manuprāt, viņš devies uz Sanarisko, — viņš pie­zīmēja.

— Kas jums ienāk prātā?

— Palasiet vēstuli!

— «Filma «Bultas krīt» nav vēl iznākusi uz ekrāna. Seanss atcelts. Galveno lomu izpildītājus aizvietoja dub­lieri. Jums uzdots attīstīt lentu. Attiecīgu telegrammu izsūtīju aizvakar. Nekavējoties izlidojiet. Gaidu.» — Mūns skaļi izlasīja.

— Bet tagad pievērsiet uzmanību atpakaļadresei: «Misters Hai Kuangs, 61, Smaržojošo ķiršu ielā, Sana­risko»! Ko nu teiksiet?

— Manuprāt, nevar būt šaubu, ka šis Hai Kuangs, Nguena tautietis un tāpat dienvidvjetnamiešu aģents, organizējis «Zelta bultas» katastrofu. Ar filmu «Bultas krīt» domāta liesi šī diversija. Tas, ka filma nav iznā­kusi uz ekrāna, nozīmē, ka noziegums nav atklāts. Tā­lāk — personas, kurām sākumā bijis uzdots noslēpt lid­mašīnā bumbu, vēlāk nez kādēļ aizvietotas ar citām.

— Bet ko nozīmē «attīstīt lentu»? — Deilijs jautāja.

— Nezinu. Iespējams, ka agrāk izraudzītie izpildītāji atteikušies no bīstamā uzdevuma un Nguenam nu jā­tēlo prokurora un tiesneša loma … Tas tikai tāds mig­lains minējums.

— Toties loģisks, — Deilijs noteica.

— Loģika un patiesība ne vienmēr ir identiski. Mēs pat nevaram apgalvot, ka Nguens devies tieši uz Sana­risko, kaut gan katrs domājošs cilvēks secinātu tieši to un neko citu …

Tomēr Mūns nosūtīja inspektoram Olšeidam fototele- grammu ar Nguena Bao Mina attēlu un lūgumu apcieti­nāt viņu lidostā.