Lidmašīnas krīt okeānā

15

Pulksten astoņos Mūnu uzmodināja telefonistes balss. Balss bija ierakstīta magnetofona lentā. Šis pakalpojums maksāja piecpadsmit centus par vienu reizi vai četrus dolārus mēnesī. Uz galda noliktais prospekts vēstīja, ka visērtākais un vislietderīgākais ir universālais abone­ments. Ja Mūnam tāds būtu, viņu ne vien modinātu, bet arī atgādinātu, kad jāliekas gulēt, jāieņem zāles, jāiet uz kino, bez tam pierakstītu visu, ko paziņas viņa prom­būtnes laikā vēlētos paziņot pa telefonu.

Pulksten deviņos Mūns piezvanīja šveicaram un pa­lūdza piebraukt mašīnu. To bija nācies atstāt stāvvietā kaimiņu kvartālā, jo viesnīcas tuvumā brīvu vietu ne­bija. Konvēra atslēga tika atstāta šveicaram vakar va­karā. Īstenībā Mūns nekur nesteidzās. Bet kāpēc neat­ļaut sev tādu ērtību, ja dzeramnauda nav jāmaksā no paša kabatas? Bojs, kas bija piebraucis ar mašīnu, aci nepamirkšķinājis, paņēma dolāru, tomēr uzskatīja par savu pienākumu paskaidrot, ka visērtāk abonēt vietu garāžā. Ja Mūnam būs papildabonements, mašīna sa­skaņā ar viņa velēšanos liks piebraukta jebkurā laikā un vietā. Sniedzot šo padomu, bojs zaudēja savas dze­ramnaudas, toties nostiprināja viesnīcas reputāciju. Mūns iedeva bojām vēl vienu dolāru un nolēma sekot viņa padomam.

Tieši pulksten desmitos Mūns piebrauca pie «Dzel­tenā pūķa». Tā bija trīsstāvu ēka pagodu stilā. Šis stils tika kultivēts ķīniešu kvartālā, ne tikai privātas mā­jas, bet arī sabiedriskas ēkas ceļot. Iedzīvotāji to da­rīja, lai saglabātu tālās dzimtenes tradīcijas, pilsētas valde — tūristu pievilkšanai.

Tieši par tādu tūristu — bagātu dienderi no vidējiem rietumiem nodomāja izlikties Mūns. Greznais konvērs šim nolūkam bija kā radīts. Kā jau piedienas cilvēkam, kas zina savai naudai cenu, Mūns nesteidzās izkāpt no mašīnas. Viņš nogaidīja, kamēr restorāna šveicars, tēr­pies zilos zīda brunčos ar dzelteniem pūķiem, pakalpīgi atvēra mašīnas durvis. Būdams uzticīgs Deilija paslu­dinātajai devīzei «Par visu maksā Bredoks», Mūns pa­sniedza viņam piecus dolārus.

— Jums uz restorānu vai…? — šveicars daudznozī­mīgi vaicāja.

— Man vajadzīgs saimnieks! — Mūns atteica pavē­lošā tonī.

Ieiedams pazemīgi atvērtajās durvīs, pāri kurām ka­rājās liels pūķis, Mūns atskatījās. Neviens viņam nese­koja.

Pirmais, ko Muns ieraudzīja Hai Kuanga kabinetā, bija papagailis. Putns aizmidzis karājās būrī ar galvu uz leju. Šajā brīdī Mūns dziļi nožēloja, ka nebija veltījis savu mūžu šo putnu pētīšanai. Bet kā nespeciālists viņš bija gatavs likt galvu ķīlā, ka tas ir Nguena papagailis. Sakrita viss — krāsa, lielums, būris.

— Patīk? — «Dzeltenā pūķa» saimnieks jautāja. Viņš bija resns un solīdi ģērbies. Viņa iešķībajās acīs plaik- snīja tā īpašā, daudzām senām tautām piemītošā vil­tīgā dzirkstele, kas var būt gan ironiskas gudrības, gan slēptas ļaunprātības pazīme.

— Jā, — Mūns teica. — Man ļoti patīk papagaiļi. Cik prasāt par šo?

Mūns bija ar sevi apmierināts. Tieši tas tonis, kādā būtu runājis viņa tēlotais bagātnieks, kas pieradis uz­skatīt savu čeku grāmatiņu par universālu atslēgu.

Hai Kuangs pasmīnēja.

— Mister . . . Atvainojiet, kāds jūsu godavārds?

— Džonss!

— Mister Džons, pie mums austrumos vispirms apjau­tātos, vai esmu ar mieru šķirties no putna?

— Draugi stāstīja, ka jūsu mājās pārdod visu ko. Vi­ņiem palikušas vislabākās atmiņas. Teica, ka pie jums var pirkt pat dinamītu.

— Dinamītu varbūt gan, bet ne šo papagaili.

— Vai tas nesen pie jums?

— Atkātīiļā.no tā, ko jūs saprotat ar vārdu «nesen». Kāds mūsu gudrais reiz teicis, ka garā nabags visu savu mūžu pārvērš īsā mirklī. Bet cits gudrais teicis, ka opija smēķētājs vienā sekundē redz tik daudz skaista, cik dievs neredz visā mūžībā.

— Savādi dzirdēt tik lietišķā telpā tik gleznus aus­trumu izteicienus, — Mūns piezīmēja.

Patiešām, kabinets bija ieturēts absolūti modernā stilā. Dienasgaismu aizvietoja matēts plafons visu griestu platumā. Sienas klāja fotogrāfijas ar autogrā­fiem. Sākumā Mūns nodomāja, ka tie ir «Dzeltenā pūķa» viscienījamākie apmeklētāji. Tā vismaz varēja spriest pēc Meijas Ričmondas attēla, kur pazīstamā aktrise bija redzama visā augumā. Žurnāls «Pa atslēgas caurumu» savā laikā mācēja stāstīt par viņas aizraušanos ar azarta spēlēm. Taču, ieraudzījis imperatora Bao Dao, Ņju kun­dzes, Rokfelleta juniora, minitmenu vadoņa Renta un senatora Felano ģīmetnes, viņš saprata, ka kļūdījies. Acīm redzot, šī portretu galerija atspoguļoja arīdzan saimnieka patriotiskās jūtas un politiskās simpātijas.

— Jūsu paziņa? — Mūns jautāja, norādīdams uz Fe­lano foto. — Man reiz gadījās redzēt viņa uzstāšanos pa televīziju. Spožs runātājs! Varat lepoties, ka jums ir tādi draugi!

— Nē, — Hai Kuangs teica. — Man nav bijis tas gods! Viņš ir senators no mūsu štata … Jūs brīnāties, ka atceros mūsu lielos austrumu gudros? Velti domājat, ka es, ar veikaliem nodarbodamies, būšu aizmirsis lie­lisko parunu: «Var iedzīvoties desmit bagātībās, bet pat visbagātākajam cilvēkam ir tikai viena dzimtene.»

Hai Kuangs piecēlās un ar žestu, k$s Mūnam likās pārspīlēti svinīgs, atvēra sienā veikli noslēptas durvis. Mūns ieraudzīja zeltainos toņos ieturētu lūgšanu kam­bari ar lielu Būdas skulptūru uz apzeltīta postamenta.

— Tiesa, sen esmu atrauts no dzimtenes, bet, kā re­dzat, svēti glabāju tēvu tēvu tradīcijas, — saimnieks lepni paskaidroja.

— Jūs esat budists?

— Nē, tie arī ir mesli tradīcijai. Esmu katolis… Tā gadījies, ka dzimtajā valodā nevaru pat pasacīt «laipni lūdzu»! Runāju un tirgojos jūsējā … Ar ko varu pakal­pot?

— Esmu atnācis … Kā tur sacījis jūsu gudrinieks? … «Mūžības svētlaime vienā minūtē.» Kokaīnu mēģi­nāju, morfiju mēģināju, visu ko esmu izmēģinājis! Bet šī te manta mūsmājās ne par kādu naudu nav sadabū­jama …

— Tādā gadījumā man būs liela laime pavērt jums durvis uz valstību, kur piepildās jebkura vēlēšanās. Kā teicis kāds gudrais: «Brīnumainas zāles, kas liek nelai­mīgajiem aizmirst bēdas, bet laimīgos padara tūkstoš­kārt laimīgākus …» Lūdzu, sekojiet man.

Šajā brīdī papagailis pamodās un spalgi iekliedzās. Mūnam nebija ne jausmas, kas tā par valodu, — vjet­namiešu, japāņu vai siamiešu. Tomēr viņš riskēja:

— Zili brīnumi! Viņš runā jūsu dzimtajā valodā.

— Vai esat bijis manā dzimtenē?

— Nē, bet mans tēvs kādu laiku dzīvoja Saigonā, — Mūns sacīja. — Viņš pārdeva visādas mašīnas, sākot ar šujmašīnām un beidzot ar pļaujmašīnām. Pieklājīgi no­pelnīja.

— Kāda sagadīšanās! Mans tēvs nodzīvoja tur gan­drīz visu mūžu. No viņa saņēmu mantojumā šo papa­gaili.

— Tiešam? Man liekas, papagailis vel ir ļoti jauns.

— Jums tikai tā liekas. Šie putni dzīvo ilgi. Ar cilvē­kiem tas ir citādi… Kā teicis gudrinieks: «Vienīgais, ko nekad nesatiksi nejauši, tā ir tava nāve!» — Hai Ku­angs piemiedza acis. Būdamas jau tā šauras, tās šobrīd atgādināja ambrazūru spraugas ar mīnmetēju uzliesmo­jumu iedzelteno uguni.

Mūns neviļus nodrebēja. «Dzeltenā pūķa» saimnieks pieminēja nāvi. Vai tā bija nejaušība, vai apslēpti draudi — reakcija uz viesa aizdomīgo ziņkārību? Mūns uzsmēķēja cigāru un piedāvāja. Hai Kuangam. Tas at­teicās.

— Paldies, nepīpēju. — Vjetnamieša seja šķita ne­izdibināma.

— Lūdzu, sekojiet man! — Hai Kuangs aicināja.

Bet Mūns nesteidzās aiziet. Viņš gaidīja, kad papagai­lis atkal ierunāsies.

— Vienu brītiņu. Kas tas tāds? Un šis? — Mūns iz­likās, it kā portretu galerija viņu ļoti interesētu.

Viņam veicās. Kamēr «Dzeltenā pūķa» īpašnieks snie­dza paskaidrojumus, papagailis traucēja sarunu ar ne­mitīgiem kliedzieniem. Tagad varēja iet. Pirms aizieša­nas Mūns — gan ar iekšējām bažām — izšķīrās par diezgan riskantu uzbrukumu.

— Starp citu, sakarā ar tikko citēto austrumu gud­rību atcerējos «Zelta bultas» katastrofu. Mans vecais stāstīja, ka ar šo lidmašīnu lidojuši kaut kādi vjetna­miešu profesori. Ja nemaldos, — caur Honolulu uz Sai­gonu. Kā jūs domājat, vai viņu nāve bija nejaušība?

No Hai Kuanga sejas pirmo reizi nokrita neizdibi­nāmā maska. Bet, pretēji savām gaidām, Mūns izlasīja tajā — ja tikai prata pareizi lasīt — nevis izbīli vai ap­jukumu, bet apslēptu cietsirdību.

— Jūs pielaidāt divkāršu kļūdu, — «Dzeltenā pūķa» saimnieks gausi ierunājās tai pašā pilnīgi bezkaislīgajā balsī, kas lika šermuļiem skriet pār kauliem. — Vis­pirms, viņi lidoja uz Hanoju. Otrkārt, viņi vēl nav mi­ruši. Treškārt… — Hai Kuangs ar strauju kustību iebāza roku savu plato bikšu dziļajā kabatā.

Mūns pārvērtās ledū. Sekundē, kamēr roka kavējās bikšu kabatā, caur smadzenēm joņoja un līdzīgi elek­triskam lādiņam sadūrās desmit dažādu lēmumu. Ko da­rīt? Šaut pirmajam? Vai pagūs? Varbūt labāk nokrist uz grīdas? Bet ja nu pretinieks grib tikai viņu sabaidīt, izprovocēt, piespiest atklāt kārtis? Likās neticami, ka šajā lietišķi modernajā kabinetā, plafona rāmajā gaismā var tūlīt noliki aukstasinīga slepkavība. Bet Mūns sa­prata — nē, viņš izjuta ar katru savu nervu, ka šis vjet­namietis ar bezkaislīgo balsi un Būdas seju spējīgs uz visu.

Sekunde pagāja . .. Mūns tā ir nebija paguvis kaut ko izlemt, kad roka iznira no kabatas. Ieroča vietā Mūns ieraudzīja smagu zelta hronometru. Vecmodīgs, nesa­mērīgi liels hronometrs. Atšķirībā no papagaiļa, tas tie­šām bija no vectēva mantots. Hai Kuangs nospieda at­speri. Vāciņš atlēca ar skaļu tirkšķi. Iekšā atskanēja smalka zvanīšana — kaut kāda vienkārša austrumu me­lodija, kuru Mūns atcerējās gadiem ilgi. ..

— … Man drīzumā paredzēta veikalnieciska tikša­nās, — Hai Kuangs teica.

Pārdzīvojuma apdullinātajam Mūnam šī frāze sākumā likās pilnīgi bezjēdzīga. Tad viņš tomēr saprata, ka tas ir turpinājums pauzes sadalītajam teikumam «Treškārt, man drīzumā paredzēta veikalnieciska tikšanās».

— Tādēļ, ja negribat laupīt man laimi būt jūsu vado­nim dievu valstībā, par kuru kāds liels gudrais teicis, ka tā ir dziļāka realitāte nekā dzīve un dziļāka aizmir- stiba nekā nāve, lūdzu sekot! — Hai Kuangs paklanījās austrumnieciski zemu un atvēra durvis.

Iedams pa garu, ieslīpu gaiteni bez logiem, kas savie­noja saimnieka kabinetu ar smēķētavu, Mūns pārdo­māja daudz ko. Mazliet ironizēdams par tikko pārdzīvo­tajām bailēm, viņš tīšām ietērpa savas pārdomas no «Dzeltenā pūķa» saimnieka patapinātā formā.

Pirmkārt, ko nozīmēja mīklainie vārdi «viņi vēl nav nomiruši»? Otrkārt, kā jāsaprot frāze «jūs pielaidāt div­kāršu kļūdu»? Un, treškārt, — Mūns iebāza roku kabatā, izvilka lakatu un nošņaucās, — austrumu gudrie, atšķi­rībā no dažiem rietumu, patiešām apguvuši patiesību. Un tomēr ne līdz galam. Taisnība bija lielajam gudra­jam, kurš apgalvoja, ka mūžība var ietilpt vienā se­kundē. Bet, lai izjustu to, nemaz nevajag saindēt plaušas ar opiju. Pietika pabūt sekundi divatā ar Hai Kuangu.