Lidmašīnas krīt okeānā

17

Pusdienas pie Bredoka atgādināja diplomātisku pie­ņemšanu. Bija uzaicināti daudzi firmas līdzstrādnieki, daži pat ar sievām. Bredokam bija pilnīgs pamats atzī­mēt šo dienu kā svētkus. Pēc tam kad Mūns un Deilijs bija noskaidrojuši «Zelta bultas» un «Oranžās bultas» bojā ejas patiesos cēloņus, viņa izredzes tikt ievēlētam strauji palielinājās. Šodien televīzijas komentāros pazi­ņoja, ka sabiedriskās domas institūta izdarītā aptauja devusi rezultātus: sešdesmit pret četrdesmit Bredoka labā.

Bredoks svinīgi apsveica Mūnu ar panākumiem un pat uzstājās šai sakarā ar mazu runu. Faktiski tas izska­tījās tā: Bredoks kratīja Mūnam roku, bet runu viņa vietā turēja Mekhilerijs. Viesi arī neskopojās ar uzsla­vām. No neskaitāmiem rokas spiedieniem Mūnam sā­pēja pirkstu kauli, bet galva viegli apmiglojās izdzerto kokteiļu iespaidā.

Mūns apskauda savu palīgu. Viņu arī skāra karstie slavas stari, bet, par laimi, Mērija bija labs saulessargs. Mērija izrādīja tādu neatlaidību, ka drīz vien piespieda pārējos atkāpties. Bālums bija izzudis. Brauciena laikā Mērija tā ir nebija neko paskaidrojusi. Tikai pateica, ka nejūtoties visai vesela. Tie bija meli, jo tagad, dejo­dama, tērzēdama un pļāpādama ar Deiliju, Mērija izska­tījās jautra un dzīvespriecīga. Atbildēdams uz laipna­jiem komplimentiem, Mūns izskatījās kā ķēdes suns, kad tas apošņā pastnieku. Reizēm viņš ar ilgām nolū­kojās Deilijā. Labāk simt reižu spiest roku vienai Mēri­jai nekā neskaitāmiem nepazīstamiem tipiem. Tā tas ilgi nevarēja turpināties.

Pārtraucis pusteikumā sarunu ar kādu jaunu vīrieti, kas izjautāja viņu par perspektīvām izcelt no jūras di­bena «Zelta bultas» paliekas, Mūns atvainojās un aiz­gāja. Visās istabās sēdēja, stāvēja, sarunājās Bredoka ciemiņi, dažviet pat dejoja. Vientulību Mūns atrada tikai bibliotēkā. Pareizāk, arī te viņš sastapa kādu cil­vēku. Viņš pazina to tikai pēc brīža. Tas bija Hartijs. Viņš ņēmās ap rakstāmgaldu, acīm redzot, pārbaudīja, vai tajā nav noslēptas skaņu mīnas. Ieraudzījis Mūnu, viņš, nenobeidzis darbu, atvainojās:

— Negribēju jūs traucēt.

— Jūs nebūt netraucēsiet… Varat mierīgi turpināt.

— Paldies, šai istabā esmu jau visu pārbaudījis, — Hartijs atbildēja un atvadījās. Mūns pamanīja, ka šoreiz tas iztiek bez elektroniskā tausta. «Iespējams,» Mūns nodomāja, «tehnika paguvusi spert jaunu milzu soli un tausta vietā tagad lieto mazliet pārveidotas šķilta­vas.»

Bredoka bibliotēka bija plaša. No grīdas līdz pat gries­tiem pacēlās ar pleksiglasu klāti grāmatu plaukti. Vienu sienu viscaur aizņēma sējumi par aviāciju un radnie­cīgām nozarēm. Pārējos plauktos atradās daiļliteratūra. Te bija gan lēti sēriju izdevumi un bestseleri, gan kla­siķi. Spriežot pēc muguriņām, grāmatas kalpoja ne tikai Bredoka intelektuālā līmeņa demonstrēšanai. Taču iespējams, ka tās lasīja nevis pats saimnieks, bet kāds no mājiniekiem.

Mūns izvēlējās ērtu krēslu un, paņēmis cigāru, aiz­smēķēja.

Bīdāmās durvis pavērās gandrīz bez trokšņa. Tas bija Stīvensons. Viņš izlikās, ka ieklīdis šeit nejauši. Taču Mūnam nez kādēļ šķita, ka konstruktors meklējis tieši viņu.

— Drīz uzzināsim, vai jūsu hipotēze ir pareiza, — Stī­vensons teica.

— Par «Oranžo bultu», manuprāt, jau tāpat viss pā­rāk skaidrs.

— Es runāju par «Zelta bultu».

Izrādījās, ka Mūns palaidis garām diezgan svarīgu jaunumu. Kapteinis Ivo, kas bija piesolījis savu batis- kafu, lai atrastu lidmašīnas paliekas, bija gatavs doties ceļā. Šajās dienās batiskafu «Tulona IV» kopā ar pašu kapteini uzņems valdības atsūtīts kreiseris.

Saruna ilga kādas desmit minūtes. Stīvensons manāmi nervozēja.

Durvīs parādījās Stīvensona sieva. Priekšpusē un mu­gurpusē dekoltētā, baltā vakarkleitā. Nekādu izrotā­jumu, atskaitot pašas skaistumu. Mūnam viņa izlikās vēl interesantāka nekā pirmajā reizē. Viņu pavadīja tas pats jaunais vīrietis, no kura Mūns pirms pusstun­das bija aizbēdzis. Viņš bija izskatīgs un labi ģērbies, tomēr blakus misis Stīvensonei izskatījās bezkrāsains un neizteiksmīgs.

— Beidzot ēsmu tevi atradusi, Eduard! Mēs ar Čar- liju meklējām tevi veselu stundu! Ak, tas esat jūs, mis­ter Mūn! Priecājos jūs redzēt.

— Tikai piecpadsmit minūtes, dārgā, — pārlaboja Stīvensons, tad pagriezās pret Mūnu.

Varēja redzēt, ka sievas kults Stīvensonam joprojām aizstāj visas pārējās reliģijas. Bet, tāpat kā katrs dzīves rūpju nomākts kulla kalpotājs, viņš šovakar nespēja veltīt pietiekamu uzmanību savai dievībai.

— Ejiet vien, padejojiet ar Čarliju. Tūlīt nākšu.

— Kā vēlaties! — Misis Stīvenšone paraustīja kailos plecus. — Čarlijs par to tikai priecāsies! … Vai nav tiesa, Čarlij? .. .

Čarlijs paklanījās.

— Misters Stīvensons zina, ka labprāt izpildu jebkuru viņa vēlēšanos. Ne tikai darbā, bet arī brīvajā laikā.

Misis Stīvenšone paķēra Čarliju zem rokas un, dāvā­jusi Mūnam atvadām žilbinošu smaidu, izgāja.

Stīvensons rūpīgi aizvēra durvis. Acīm redzot, viņš beidzot bija izšķīries.

— Man ir kāds lūgums … Es toreiz sarunāju muļķī­bas. Lūdzu, nestāstiet neko Bredokam.

— Nesaprotu, par ko runājat?

— Nu, toreiz … Atcerieties … Šī briesmīgā vēsts par «Oranžās bultas» bojā eju . .. Toreiz atzinos, ka vib­rācijas līmenis pārāk augsts . .. Nervi neizturēja … Ta­gad, kad esam izdibinājuši katastrofas īsto cēloni, sa­pratu, ka tas nav tik briesmīgi. . . Bet ja misters Bredoks uzzinās . .. Pats saprotat!

— Tāda saruna starp mums nekad nav notikusi.. . Vai nevēlaties cigāru?

— Nē, paldies … tas ir, paldies, jā! … — Stīvensons aiz prieka nespēja atrast vārdus. — Es zināju, ka esat džentlmenis.

Viņš cieši paspieda Mūnam roku un, košļādams ne­aizdedzināto cigāru, izgāja.

Gandrīz tai pašā brīdī no portjeras iznāca Mekhile­rijs. Aiz portjeras atradās durvis, kas veda uz mājas dienvidu daļu. Ļoti iespējams, ka Bredoka personīgais sekretārs tikko nāk no turienes. Tomēr Mūnam bija tāda sajūta, ka šoreiz tas izpildījis slepenā mikrofona lomu.

— Patīk? — Mekhilerijs vaicāja. — Tā ir mistera Bredoka vismīļākā istaba.

— Viņš laikam daudz lasa? — Mūns painteresējās.

— Ne jau pārāk … Visas vēstules, kas pienāk uz viņa vārda, lasu es . .. Nu, protams, ja gadās kaut kas svarīgs, viņš pats iepazīstas. Viņam nav laika lasīšanai. «Aviobredoks» — tas ir vesels rūpju kalns. Turklāt aviolīnija un divi laikraksti, kurus vajadzēja nopirkt sakarā ar vēlēšanām . ..

— Nesaprotu, ko viņš tādā gadījumā dara bibliotēkā?

— Nesaprotat? — Mekhilerijs pabrīnījās. — Tā ir pati klusākā istaba visā mājā. Misters Bredoks apgalvo, ka viņš te lieliski izguļoties, pat labāk nekā savā gu­ļamistabā.

— Bet kas tādā gadījumā lieto grāmatas?

— Mēs, viņa tuvākie līdzstrādnieki. Misters Bredoks reizēm rīko šajā istabā konfidenciālas apspriedes . .. Gaidīt viņu reizēm iznāk diezgan ilgi. .. Nu, tad nu mēs aiz gara laika šķirstām sējumus. Vismaz kāda nodarbība rokām.

— Spriežot pēc muguriņām, jūs visvairāk šķirstāt klasiķus.

— Es personīgi — jā. Ļoti skaisti, smalki sējumi, kaut kas pavisam cits nekā ietinamais papīrs, kādā iesien grāmatas šodien. .. Tas man asinīs … Mans tēvs bija …

— Grāmatsējējs?

— Ne gluži. Mācītājs. Iesēja dvēseles dievam patī­kamā apvalkā. — Mekhilerijs paskatījās pulkstenī. — Laiks! Misters Bredoks gaida mūs . .. Uzdrošinos vēl­reiz atgādināt — nekādu lieku sarunu. Misters Bredoks tādas necieš.

Lielajā zālē dejoja. Sākumā Mūns nodomāja, ka tā ir kādas viduslaiku pils dzīru zāles precīza kopija, mazliet modernizēta ar kondicionētu gaisu, elektrisku kamīnu, pārvietojamu bāru. Mekhilerijs sniedza viņam izsmeļošu informāciju. Tā bija nevis kopija, bet oriģināls, akmens pēc akmeņa atvests no Skotijas, no kurienes pirms čet­riem gadu simtiem ieradušies Bredoka priekšteči. Sen­laicīgu karogu izrotātajā galerijā spēlēja pilsētas labā­kais džeza orķestris. Zāle bija milzīga. Pastiprinātāji nebija vajadzīgi. Akustika bija teicama, pie tam džezs spēlēja tik skaļi, ka gar sienām stāvošo metāla bruņi­nieku sejsegi klaudzēja čarlstona taktī.

Bredoks dejoja ar misis Stīvensoni.

— Vēl divas minūtes, — Mekhilerijs teica.

— Pasaukt Deiliju?

— Nevajag. Misters Bredoks vēlas aprunāties tieši ar jums.

Mūns vēroja misis Stīvensoni un viņas partneri. Viņi mīņājās gandrīz uz vietas, ne reizes neizzuzdami no re­dzamības loka. Šais divās minūtēs Bredoks neuzskatīja par vajadzīgu teikt kaut vienu vārdu, bet misis Stīven­šone sargājās pārtraukt klusumu.

Divas minūtes pagāja. Bredoks paskatījās pulkstenī un, neuzskatījis par nepieciešamu atvainoties, pameta savu partneri. Mūns un Mekhilerijs klusu ciešot sekoja viņam. Pie Bredoka personīgā kabineta durvīm viņu sagaidīja Hartijs. Bredoka vaicājošais skatiens, Hartija žests «Viss kārtībā» — un mēmais dialogs bija galā. Mekhilerijs atvēra durvis.

Bredoka kabinets ne ar ko neatgādināja skotu pili. Tas bija it kā daļa no viņa lidmašīnu rūpnīcas. Viena siena radīja milzu loga ilūziju ar tajā saskatāmu rūpnī­cas korpusu un izmēģinājumu lidlauka panorāmu. Ilū­zija bija tik reāla, ka likās — pa lidlauku ripojoša lid­mašīna tūdaļ atrausies no zemes un ieurbsies debesīs, satricinādama Bredoka kabinetu. Ja saimnieks tiešām vēlējās paskatīties, kas notiek rūpnīcā, vajadzēja tikai atraut aizkarus, aiz kuriem atradās vesela televīzijas sistēma. Pie griestiem ventilatoru vietā griezās īsti avi­ācijas propelleri. Pat lustra bija nevis lustra, bet caur­spīdīgs, no iekšpuses apgaismots «Bultas» modelis, kurā bija saskatāmas vissīkākās detaļas.

— Sēstieties! — Bredoks uzaicināja.

Visi trīs apsēdās .. . Klusums .. . Mūns aplaida apkārt skatienu, meklēdams plāksnīti «Uzvar tas, kurš klusē». Tādas nebija. Acīm redzot, to aizvietoja modernā stilā veidota metāla skulptūra — gandrīz vienīgi no mutes sastāvoša seja ar hiperbolisku pirkstu pie lūpām. Mūns nešaubījās, ka šis šedevrs radīts pēc paša Bredoka pa­sūtījuma.

Bredoks pirmais pārtrauca klusēšanu.

— Jūs nostādījāt mani neērtā stāvoklī, — viņš teica.

Mūns ar zināmu izbrīnu gaidīja, kas sekos tālāk. Taču

nesekoja itin nekas.

Komentatora lomu uzņēmās Mekhilerijs.

— Misters Bredoks, protams, ir ļoti pateicīgs jums par paveikto darbu. Neatkarīgi no tālākajiem pierādī­jumiem, kādus jums vēl izdosies iesniegt tiesai, varat uzskatīt, ka esat nopelnījis savu honorāru. Misters Bre­doks lūdza pateikt, ka čeks jau izrakstīts. Jūs saņemsiet to pēc uzstāšanās tiesā. Gadījumā, ja jums kaut kādu iemeslu dēļ neizdosies ierasties tiesā, čeks, neatkarīgi no prāvas iznākuma, tiks nodots jūsu mantiniekiem.

—- Nebūt nešaubos, ka sieva būs laimīga, saņemdama čeku kopā ar ziņu par manu nāvi! Tomēr labprātāk sa­ņemtu to pats. Un vispār, ko jūs ar to gribat sacīt? .. .

Mūns atcerējās magnetofona lentā ierakstīto brīdinā­jumu. Vai Bredoks jau uzzinājis par to? Turpmāk būs rūpīgāk jāpārmeklē viesnīcas apartamenti. Tiesa, Mūns strādāja Bredoka labā, un viņam nebija ko slēpt no tā. Tomēr sajūta, ka tevi visu laiku izspiego, nav diez cik patīkama. Lai ar to samierinās valsts ierēdņi, jo valstij, kā tiek uzskatīts, ir tiesības kontrolēt ne tikai savu dar­binieku darbu, bet arī noskaņojumu.

— Varbūt jums liekas, ka jūsu konkurenti mēģinās mani novākt no ceļa? — Mūns turpināja un tūdaļ atcerējās Mēriju. Nu, protams, viņa informējusi Bre- doku. Mērija dzirdēja draudus un tāpēc tā nobālēja. Mūns nedomāja, ka Mērijai tik ļoti rūp viņa dzīvība, tomēr pēc šodienas nevarēja būt nekādu šaubu, ka dzīvs Deilijs viņai patīkamāks par mirušu.

Bredoks ieklepojās. Mūns gaidīja, ka Bredoks kaut ko teiks, taču tas tikai pamāja savam sekretāram.

— Nē, mums tā neliekas, — Mekhilerijs teica. — Rūpnieciskā karā daudz kas atgadās, bet mēs pūla­mies izvēlēties likumā atļautus paņēmienus. Ceru — šajā gadījumā es, protams, izsaku mistera Bredoka do­mas, — ka mūsu konkurenti ievēros tādus pašus bruņ­nieciskas divkaujas noteikumus.

Bredoks saviebās. Mekhilerijs uztvēra viņa vaibstu un tūdaļ pārlaboja:

— Teiksim labāk, brīvās amerikāņu cīņas noteiku­mus, bet bez smagiem miesas bojājumiem.

— Tūlīt var redzēt, ka jūsu tēvs bijis mācītājs. — Mūns piezīmēja. — Atšķirībā no mistera Bredoka senčiem, kuri, spriežot pēc deju zāles, tiešām bijuši bruņinieki.

— Jā. Bet lik.ū dāmu klātbūtnē, — Bredoks negaidot iesmējās. Citādi viņi bija vīri, kā nākas! Ne pārāk sīkumaini, kad vajadzēja kādam nocirst galvu.

— Vai drīkstu turpināt, mister Bredok? — Mekhile­rijs jautāja. Bredoks pamāja.

— Mani vārdi attiecināmi uz neparedzētu gadījumu, automobiļu katastrofu, smagu slimību. Daudz kas var notikt. Kaut vai, kā tas bija «Oranžās bultas» bojā ejas rajonā. Lidmašīnas komandieris mums pastāstīja, — ja jūs būtu tur palikuši liekas piecpadsmit minūtes …

— Ceru, ka viņam nav nācies ciest par to, ka manis dēļ riskējis ar lidmašīnu un komandu?

— Tieši otrādi. Viņš saņēma naudas prēmiju. Mis­ters Bredoks nav sīkumains. Šajā gadījumā jūs riskējāt patiesības izdibināšanas labad, bet mūsu firmai patie­sība ir dārgāka par lidmašīnu.

— Un dārgāka par'komandu? — Mūns nespēja attu­rēties no dzēlīgā jautājuma.

— Patiesība vienmēr prasa upurus. Ja kāds būtu gājis bojā, viņa radinieki saņemtu diezgan prāvu apdrošināšanas summu — visi lidotāji tiek apdrošināti uz firmas rēķina — turklāt īpaša sāpju nauda no mistera Bredoka personīgā fonda.

— Saprotu … Lieliska sistēma… Ja visi pieturētos pie tās, pasaulē vispār nebūtu sērojošu atraitņu … — Mūns ironizēja. — Bet pagaidām tomēr neesmu lāgā sa­pratis, mister Bredok, ar ko esmu nostādījis jūs neērtā stāvoklī? Varbūt ar to, ka ļaunākajā gadījumā jums nāksies pasniegt čeku nevis, man, bet manai nākamajai atraitnei?… Varu jums apliecināt, ka darīšu visu, kas no manis atkarīgs, lai atbrīvotu jūs no šī skumjā pie­nākuma.

Mekhilerijam paspruka sīki smiekliņi. Bredoks no­sodoši paskatījās uz viņu. Tiesības smieties un arī tad tikai retos gadījumos viņš rezervēja sev, nevis saviem padotajiem. Mekhilerijs ātri izlaboja savu kļūdu. Smieklu krunciņas viņa sejā izlīdzinājās. Tagad tā bija atkal labi izskolota personīgā, sekretāra fizionomija. Va­rēja redzēt, ka par savu samērā labo posteni Mekhile­rijam jāpateicas ideālai prasmei būt saimnieka ēnai un skaļrunim.

— Neērtais stāvoklis radies sakarā ar mistera Bre­doka politisko platformu. Misters Bredoks, starp citu, — šajā jautājumā viņam nav idejisku domstarpību ar savu pretinieku — uzstājās par stingru kursu pret Ziemeļ- vjetnamu. Misteram Bredokam tāda pozīcija ir nevis personīgā kaprīze, bet dzelžaina nepieciešamība . ..

— Varu būt atklāts ar jums. Tas ir manās personīgās interesēs, — Bredoks iejaucās sarunā. — Stingrs kurss nozīmē kara draudus, lai ari tie būtu lokāla kara draudi. Divas trešdaļas manas rūpnīcas jaudas domātas gaisa kara flotes vajadzībām. Bez valsts pasūtījumiem esmu tikpat kā fermeris bez ražas. Trīs sausi gadi — un no visas manas varenības būs palikušas pāri tikai patīka­mas atmiņas. Konkurenti aprīs mani kopā ar . . .

— Ar devīzi «Uzvar tas, kurš klusē!», — Mūns no­murmināja. Bredoks vaicājoši paskatījās uz viņu.

— Misters Bredoks nav sadzirdējis jūsu piezīmi, — Mekhilerijs komentēja.

— Laimīgā kārtā.

— Nesaprotu!

— Laimīgā kārtā man nupat bija iespēja pārliecinā­ties, ka misters Bredoks nav nemaz tik skops vārdos, kad izklāsta savu pārliecību. Tieši otrādi, ļoti daiļru­nīgs. Nešaubos, ka viņš uzvarēs vēlēšanās. Sevišķi, ja biežāk uzstāsies rūpnieku sanāksmēs.

Misters Bredoks piekrītoši pamāja. Mūna ironiju ne­bija sapratis nedz saimnieks, nedz sekretārs.

— Misters Bredoks pateicas jums par labiem novē­lējumiem, — saimnieka mājiens tika zibenīgi pārtulkots vārdos. — Laikam esat jau uzminējis, kāpēc misters Bredoks jūs ataicinājis? Jūsu veiktā izmeklēšana no­stāda Dienvidvjetnamas patriotus visnekrietnāko ban­dītu, bet Ziemeļvjetnamas komunistus — varoņu un mocekļu lomā. Man gadījās lasīt zviedru žurnālista re­portāžu . . . Godīgi sakot, velti jūs izglābāt tieši viņu. Visam, ko viņš raksta par vjetnamiešiem, ir tik tenden­ciozs raksturs, ka misteram Bredokam pat zuda patika izlasīt līdz galam.

— Patiesība dārgāka par visu! … Ja nemaldos, nu­pat dzirdēju šai kabinetā.

— Jūs neesat pareizi sapratis mani, tas ir, misteru Bredoku … Neitrāla patiesība nepastāv… Ir patiesība, kas kalpo zināmām interesēm. Bet, ja tā nekalpo, vienīgi tuvredzīgs cilvēks uzskatīs to par patiesību.

Bredoks paskatījās pulkstenī.

— Mekhilerij, jūs novirzāties no temata, — viņš sausi atgādināja.

— Atvainojiet, mister Bredok… Es tikai izteicu mūsu viedokli.

— Es būtu pats izdarījis, ja uzskatītu par vaja­dzīgu … Nefilozofējiet! Paskaidrojiet misteram Mūnam, - kas viņam jādara!

— Klausos! .. . Zem zviedru žurnālista koresponden­ces nav jūsu paraksta. Tāpēc uzskatām to par nepatī­kamu, bet pilnīgi nekaitīgu dzēlienu. Intervijas, ko jūs, pareizāk sakot, jūsu palīgs, devis presei, ir ļoti īsas, pie tam, cik tas mūsu spēkos, papūlējāmies, lai avīzēs ne­nokļūtu no mūsu viedokļa nevajadzīgi sīkumi. Taču tā tas nevar mūžīgi turpināties. Tiesā ļums nāksies dot detalizētu liecību.. . Misters Bredoks lūdz jūs šo to mīkstināt.. . Nelikt akcentu uz politiku … Elles ma­šinu noslēpis lidmašīnā kaut kāds vjetnamietis . . . No­zieguma motīvi nav skaidri,.. Sapratāt? Tā būs neliela atkāpe no patiesības, kas nemaina lietas būtību.

Bredoks piekrītoši pamāja.

— Tas nav nemaz tik viegli, — Mūns teica pēc īsa pārdomu brīža. — Diemžēl esmu nevis politiķis vai vei­kalnieks, bet detektīvs. Esmu pieradis, ka no manis prasa ne tikai lietiskos, bet arī psiholoģiskos pierādīju­mus . .. Pieņemsim, mister Bredok, ka jūs kāds nogali- jis, nu, teiksim, misters Mekhilerijs .. . Pie viņa atrod revolveri un konstatē, ka tieši ar šo ieroci šauts.

Bredoks iesmējās.

— Mekhilerijam nav nekāda iemesla mani nonāvē'. Pārāk labi viņam maksāju. Diez vai viņš gribēs pazau­dēt tik ienesīgu vietu … Es nekļūdos, Mekhilerij?

Mekhilerijs iesmējās savus parastos, sīkos smiekli­ņus. Šoreiz viņš zināja, ka neizdara aplamību. Saim­nieks sagaidīja no viņa tieši šo reakciju.

— Pilnīgi pareizi. .. Tieši par to es runāju. Kamēr nevarēšu pierādīt, ka Mekhilerij am un nevienam citam bijis pamats jūs nogalināt, revolveris neizšaus… pār nestā nozīmē. To taču varēja turēt rokā cits — īstais slepkava.

— Jūsu viedoklis ir visai atzīstams, bet mistera Bre­doka intereses … — Mekhilerijs iesāka.

Mūns skarbi aprāva viņu.

— Nekādu bet! Kāpēc aicinājāt tieši mani? Mana", reputācijas dēļ, vai nē? Tad ziniet, man reputācija ir tas pats, kas fermerim .. . Nē, nē, negrasos citēt jūs, mister Bredok … Tas pats, kas fermerim zeme. Netaisos atteikties no tās cita interešu dēļ!

Iestājās smags klusums.

— Vai neteicu jums! — pagriezies pret Bredoka, Mekhilerijs nomurmināja.

— Klusējiet! Tieši jūs devāt man padomu izsaukt viņu.

— Bet esmu jūs brīdinājis, ka misteram Mūnam spītīgs raksturs.

— Redzu! — Bredoks nikni izmeta. Viņš iegrimi domās. Pāris reižu, neskatīdamies uz Mūnu, pagā­jās pa istabu. Uzgriezis viņam muguru, dažas minūtes pastāvēja pie sienas ar rūpnīcas panorāmu. It kā pa- smēlies tajā spēku, Bredoks strauji apgriezās. Viņa sejā atplaiksnīja kaut kas līdzīgs smaidam.

— Izlemts! — viņš noteica. — Vajadzēs atteikties.

— No maniem pakalpojumiem? — Mūns piecēlās no krēsla. — Lūdzu!

— Nekas tamlīdzīgs! — Bredoks draudzīgi nosēdi­nāja Mūnu atpakaļ.

— Sēdiet! Jūs man esat vēl vajadzīgs … Jūs un jūsu neaptraipītā reputācija, — Bredoks sacīja bez jebkādas ironijas. — Par laimi, neesmu detektīvs kā jūs. Neviens neprasīs no manis psiholoģiskus motīvus.

— Taisāties kādu nogalināt vai aplaupīt?

— Aplaupīt? Senatoram Felano nevar būt nekādu pretenziju pret mani, jo ideja nav patapināta no viņa vēlēšanu programmas. Tā ir mana paša! Ar tās palī­dzību man varbūt galu galā izdosies viņu nožmiegt. Vis­maz vēlēšanās . . . Mainu kursu par simt astoņdesmit grādiem. No stingrā uz mīksto! Kāpēc gan ne? Ļaudis visumā vēlas mieru. Pie mums daudzi negrib saprast, ko esam zaudējuši Vjetnamā… Cita lieta Kuba. Kuba ir tuvu … Tātad, Mekhilerij, sākot ar šodienu, mūsu pro­gramma mainās. Divi, katram saprotami, precīzi lo­zungi: «Kuba jāsatriec!» — «Lai vjetnamieši paši tiek galā ar savām darīšanām!» . . . Skaidrs, Mekhilerij?

Mekhilerijs piecēlās kājās.

— Sapratu! Strādāt kopā ar jums ir bauda!

— Jūs gribējāt teikt — kalpot man?

— Pilnīgi pareizi! Ticiet man, jūs reiz kļūsiet par prezidentu!

— Komplimenti man nav vajadzīgi, — Bredoks atgai­ņājās no sava sekretāra vētrainās sajūsmas. — Man vajadzīgs darbs! Rīt pilsētā jābūt izlīmētiem plakātiem. Ideju esmu jums devis. Noformējumu izgudrojiet pats… Bet tagad attiecībā uz mani prezidenta lomā. Jūs laikam cerat, ka aicināšu jūs par valsts sekretāru?

Mekhilerijs nosarka.

— Nav ko sarkt. Godkārība piemīt daudziem, un ne vienmēr godkārīgie ir muļķi . .. Bet es neesmu godkā­rīgs. Man daudz svarīgāk kļūt par gubernatoru, satriekt Felano un «Viskomu un dēlu» … Un, pats par sevi sa­protams, dabūt pasūtījumu «Bultām» un «Zibeņiem». Pateicoties … — Bredoks pamāja Mūnam.

— Misters Bredoks gribēja sacīt, ka, pateicoties jums, var uzskatīt, ka valsts pasūtījums mums jau rokā, — Mekhilerijs ātri aizpildīja pauzi ar savu ko­mentāru.

— Mekhilerij, neesmu lūdzis jūs komentēt mani. Jūs zināt mūsu norunu — vai nu klusēju es un jūs runājat. Vai nu runāju es pats, toties jums jāklusē. Jūsu tēvs bija mācītājs. Jums jāzina, ka tā dieva kunga vārdus iztulko visādi, bet tikai tad, kamēr viņš pats klusē.

— Bet jūs taču neesat dievs tas kungs … — Mekhile­rijs iesāka.

Mūns nobrīnījās. Vai tiešām Bredoka sekretārs būtu spējīgs kaut vai uz acumirklīgu dumpi pret savu saim­nieku? — Jūs esat misters Bredoks! Man pat prātā nav nācis jūs tulkot! — Mekhilerijs nobeidza.

Bredoks apmierināti norūca un uzsita Mekhilerij am uz pleca:

— Neļaunojieties uz mani. Jums nav nekāda pamata to darīt. Vai ir vēl kādi jautājumi? Nav?

— Ir! — Mūns atsaucās. — Jūsu vietā es vēl pārdo­mātu attiecībā uz mīksto kursu.

Bredoks pasmīnēja. Ar žestu apklusinājis Meknile- riju, kas jau grasījās atvērt muti, viņš teica:

— Afišas, plakāti, vēlēšanu runas — rīt tas viss gu­lēs mēslainē. Bet pa to laiku būšu dabūjis valsts pasūtījumu un izlaidīšu simtiem lidmašīnu . . .

Kad Mūns iznāca no kabineta, Bredoks jau stāvēja pie televizora un vēroja, kā montāžas cehā jaunai lidmašī­nai pielika spārnus. Spārnus, ar kuru palīdzību tā kād­reiz realizēs mistera Bredoka stingro kursu. Kursu uz Ziemeļvjetnamu, uz Kubu, uz Kongo, uz jebkuru zemes­lodes punktu, kur var nomest bumbas un gaisa desantu.