Lidmašīnas krīt okeānā

25

Mūns izklaidīgi vēroja ceļu. Laimīgā kārtā satiksme šajā ielā nebija pārāk dzīva, citādi viņam būtu bijis grūti izvairīties no sadursmes. Mūnu tirdīja šaubas. Dei­lija un Svena klātbūtnē viņš izlikās, ka būvējis savu hi­potēzi uz stingra pamata, kas spētu izturēt pat zemes­trīci. Patiesībā tas tā nebija. Palika vairāki neskaidri jautājumi, tai skaitā jautājums par detonatoru.

Ielas troksnī ielauzās avīžu zēnu saucieni. Mūnam likās, ka piemin viņa vārdu. Viņš ieklausījās.

— Nodibināta senāta komisija! Kāpēc «Bultas» krīt okeānā? Vai misteru Mūnu nopratinās?!

Apturējis mašīnu, Mūns nopirka laikrakstu. «Ņemot vērā, ka jau trešā «Bultu» tipa lidmašīna cietusi avā­riju, kā arī apstākļi, ka pēdējā katastrofā gājis bojā kon­gresa loceklis, — ziņoja galvaspilsētas korespon­dents, — nodibināta senāta komisija katastrofas cēloņu izmeklēšanai. Tās sēdes sāksies nākamajā nedēļā. Kā liecinieki tiks izsaukti vairāki izcili aviācijas speciālisti, tāpat misters Bredoks un viņa galvenais konstruktors misters Stīvensons».

Mūns ne brīdi nešaubījās, ka tas ir senatora Felano jauns stratēģisks gājiens. Situācija viņam pašlaik bija vairāk nekā izdevīga. «Sarkanās bultas» bojā eja bija satraukusi sabiedrisko domu. Mērijas līdzdalība pagai­dām nebija nevienam zināma. Tāpēc komisijai būtu sa­mērā viegli radīt iespaidu, ka «Bultas» nolemtas bojā ejai konstruktīvu trūkumu dēļ. Izlasījis līdz galam, Mūns pārliecinājās, ka nav kļūdījies. Par komisijas priekšsēdētāju iecelts senators Felano. Uz jautājumu, vai sēdē liks izsaukts arī Mūns, Felano atbildēja: «Do­māju, nē. Mistera Mūna viedoklis mums jau tāpat labi zināms.» Šis motivējums varēja, iespējams, pārliecināt lasītājus, bet ne pašu Mūnu. Stīvensona viedoklis, pie­mēram, bija tikpat labi zināms. Acīm redzot, Felano ce­rēja, ka Stīvensona nervi neizturēs un, nokļuvis prati­nāšanas krustugunīs, tas izpļāpās «Bultu» noslēpumu. Bija jāpasteidzas. Uz Felano sitienu vajadzēja pēc iespē­jas ātrāk atbildēt ar pretsitienu. Bet Mērijas apcietinā­šanai pagaidām pietrūka pierādījumu. Ņemot vērā, ka policijas priekšnieks visādi mēģinās aizkavēt Mērijas apcietināšanu, argumentiem jābūt satriecošiem.

Mūna pārdomas pārtrauca policists. Stāvēt šajā vietā bija aizliegts. Mūns atvainojās un brauca tālāk. Nāka­majās stundās viņam bija darba pilnas rokas.

«Sarkanās bultas» pasažieru salonu bija pārmeklējuši trīs Pinkertona aģentūras detektīvi. Viens no tiem labi atcerējās Mērijas somu. Viņš apgalvoja, ka rūpīgi ap­skatījis to. Ne par kādu divkāršu dibenu vai divkāršām sienām nevarēja būt ne runas. Soma bija darināta no mīksta materiāla. Turklāt detektīvs, būdams, tāpat kā visi Pinkertona ļaudis, pārliecināts, ka tiek meklēti dārgakmeņi, bija pārbaudījis katras burciņas saturu ar metāla āķi.

Saruna ar ekspertu vēl vairāk satricināja Mūna pār­liecību. Eksperts pieļāva, ka jaunizgudrotai sprāgstvie­lai var būt greipfrūtu želejas garša un pat smarža. Bet viņš palika pie tā, ka nav tāda veida spridzekļa, kas darbotos bez detonatora.

Pēc tam Mūns aizbrauca uz Bredoka rūpnīcu. Bija jā­izstrādā taktika, kā izturēties senāta komisijā. Bez tam Mūns gribēja satikties ar Stīvensonu, lai uzzinātu, vai viņš nav pamanījis ko aizdomīgu Mērijas uzvedībā, kad viņi apskatījuši «Sarkano bultu».

Gandrīz vienlaicīgi ar Mūna konvēru pie konstruk­toru biroja piebrauca spilgti zaļa sporta mašīna. No tās izkāpa misis Stīvensones kavalieris Čarlijs.

— Droši vien pie mistera Stīvensona? — viņš vai­cāja. — Aizgājis mājās. Slikti jūtas.

— Vai tiešām viņu tā satraucis izsaukums uz senāta komisiju?

— Jūs uzminējāt.

— Būs jāaizbrauc pie viņa!

— Noteikti dariet to. Man tāds iespaids, ka viņš ļoti nervozē. Pamēģiniet viņu uzmundrināt. Viņš ir spožs konstruktors un lielisks cilvēks, strādāt viņa vadībā ir tīrā bauda, bet, zināt, nervi viņam galīgi beigti. Manuprāt, viņš pārāk pārdzīvo visu šo ķezu ar kata­strofām.

— Tādā gadījumā tūlīt aizbraukšu. Uz redzēšanos!

— Pagaidiet, mister Mūn. Gribētu aprunāties ar jums. Varbūt aiziesim uz manu isabu?

Mūns, mazliet izbrīnījies, sekoja Čarlijam. Viņa is­tabā bija daudz gaiša un saules un maz mēbeļu. Piemē­rota istaba konstruktoram. Uz rasējuma dēļa atradās kādas lidmašīnu detaļas uzmetums.

— Kas jums uz sirds? — Mūns vaicāja.

— Izlasiet! — Atbildes vietā Čarlijs izvilka no at­vilktnes telegrammu ar atzīmi «Nav piegādāta adresā­tam».

Telegrammas teksts skanēja:

«Havajā, Pīrlbejā, Kuku ielā, «Zaļais pakalns», misis Elizabetei Grimšo. Apsveicu dārgo māmiņu dzimšanas dienā. Novēlu veselību un ilgu mūžu. Sirsnīgs sveiciens krusttēvam. Tavs tevi mīlošais dēls.»

— Tā ir jūsu māte? — Mūns uzminēja.

— Jā. Bet Mērija — mana sieva. Tieši par viņu gri­bēju ar jums runāt.

— Klausos.

— No telegrammas varējāt saprast, ka mātes nāve bija man smags trieciens. Līdz tam laikam, kad mūsu mājās parādījās Mērija, māte nozīmēja man itin visu. Varat būt pārliecināts, ka neatradīsies cilvēks, kas tā vēlētos sodīt viņas slepkavas kā es… Jūs pieļaujat briesmīgu kļūdu. Mērija nav vainīga.

— Kļūdīties ir cilvēka dabā. . . Bet to pašu var teikt par jums.

— Nekādā ziņā. Es pazīstu Mēriju, bet jūs ne. Viņa nav spējīga nosist pat mušu. Būtu man kaut mazākās aizdomas, visa mana mīla uz Mēriju netraucētu pastāstīt par to jums . . . Ko tur runāt… Ja kaut mirkli pieļautu, ka viņa ir manas mātes slepkava, nekavējoties šķirtos.

— Jūsu uzskati dara jums godu. Pie viena, Mērija tā ir nevarēja man paskaidrot, kāpēc jūsu māte apdrošinā­jusi savu dzīvību nevis jūsu, bet viņas labā.

— Ļoti vienkārši. . . Māte varbūt apgājās ar viņu pā­rāk stingri, tāds jau viņai raksturs. Ar mani viņa arī ne­kad nebija pārāk laipna. Bet mātei patiesībā ļoti laba sirds. Domāju, viņa sprieda tā — man ir pieklājīga alga un perspektīva nopelnīt vēl vairāk, pie tam pēc viņas nāves es mantotu māju, bet Mērija ir nabaga bārene, bez graša kabatā… Pie tam māte droši vien baidījās, ka ātri izšķērdēšu naudu. Man ir vieglprātīgs rak­sturs … Attiecībā uz sievietēm un arī vispār …

— Piedodiet, mister Grimšo, jūsu argumenti nav pā­rāk pārliecinoši.

— Patiesību sakot, bija vēl viens iemesls, — Čarlijs sastomījās. — Man ne visai gribētos par to stāstīt.

— Tā ir jūsu darīšana, bet ja vēlaties palīdzēt Mēri­jai.. .

— Nu, protams. No manas puses būtu muļķīgi kaut ko noklusēt. Saprotiet, man ir sāpīgi atcerēties, ka esmu tā sarūgtinājis māti. Atzinos viņai, ka pārstāju ticēt die­vam. Viņai tas bija kaut kas briesmīgs. Zināms, ja to­reiz būtu nojautis, ka pēc trim dienām viņa izlidos pretī savai nāvei, nekad nebūtu to darījis.

— Jūsu mātei bija nodoms lidot tieši tajā dienā?

— Nē. Tas iznāca gluži nejauši. Mērija pateica, ka uz iepriekšējiem reisiem visas biļetes pārdotas.

— Tātad biļeti pirka Mērija?

— Jā.

— Pasakiet, vai jūsu māte, braucot uz lidlauku, kaut ko neaizmirsa mājās?

— Jā. Bet kāda tam nozīme? Viņa piezvanīja no lid­ostas, lūdza atvest greipfrūtu želeju… Tas ir komiski un reizē ļoti aizkustinoši. . . Māte apgalvoja, ka neviens pasaulē, izņemot viņu, nevarot tādu pagatavot. Sī želeja ir no īpašas šķirnes, kas aug^ tikai Sanarisko apkaimē . . . Tā bija domāta krusttēvam … Māte uzskatīja, ka viņš ir traks uz šo želeju.

— Beidzot man ataust gaisma. Līdz šim lauzīju galvu, kāpēc Mērija vedusi uz Pīrlberiju želeju no augļiem, kādus parasti ieved no Havaju salām,

— Jā. Viņa gribēja izdabāt krusttēvam. Mums bija palikušas pāri vēl dažas burciņas, bet es šo saldumu ciest nevaru.

— Pilnīgi saprotu jūs. Es personīgi arī uzskatu, ka ievārījums nedrīkst būt rūgts.

— Rūgts? Kā tas jums ienācis prātā?

— Tāpat vien.

— Nekā tamlīdzīga. Gluži otrādi. Man želeja derdzās tieši tāpēc, ka likās pārāk salda. Māte tērēja vai veselu tonnu cukura.

— Lūk, kā!

Mūna izsauciens nepagāja Čarlijam secen.

— Kas tad ir? — viņš saausījās.

— Nekas sevišķs. Pabrīnījos par tādu izšķērdību.

Patiesībā Mūns šajā brīdī izjuta visdziļāko apmieri­nājumu. Čarlija vārdi nostiprinājuši viņa domas par

Mēriju. Katrs viņas solis rūpīgi pārdomāts. Ja Mūns būtu nevis detektīvs, bet noziedznieks, viņš droši vien sajūsminātos par Mērijas lielisko izdomu. Cik veikli viņa pratusi izmantot misis Grimšo jājamo zirdziņu savu nodomu realizēšanai! Tāds pats precīzs aprēķins sama­nāms biļetes pirkšanā.

— Vai beidzot ticat man, ka Mērija nav vainīga? — Čarlijs vaicāja.

— Katrā ziņā esmu jums ļoti pateicīgs par šo sarunu, — diezgan divdomīgi sacīja Mūns. — Vēlreiz at­kārtoju. Jums tas dara godu. Tikai baidos, ka Mērija jūsu vietā izturētos citādi. Viņa pat tagad mēģināja mest uz jums ēnu.

— Uz mani? — Čarlijs bija ārkārtīgi pārsteigts. — Ne­kad neticēšu.

— Mēs saņēmām magnetofona lentā ierakstītu noslē­pumainu brīdinājumu .. . Mērija to savā laikā dzirdēja. Viņa mēģināja iestāstīt, ka tā esot jūsu balss.

Mūnam likās, ka Čarlijs satrūkās.

— Kad viņa to teica?

— Šodien.

— Tad viss ir saprotams … — Čarlijs smējās. — Ie­domājos jau nez ko . . . Viņa vienkārši gribēja man at­riebties. Tieši vakar viņa saņēma anonīmu vēstuli par manām un misis Stīvensones attiecībām .. . Tipiski sie­višķīga atriebība . . . Tas ir piedodami. .. Bet kas attie­cas uz pārējo . . .

Čarlijs nepaguva pabeigt. Iezvanījās telefons. Čar­lijs paņēma klausuli.

— Jā, — viņš mierīgi teica. — Ko? — viņa balss no­drebēja. — Tas nevar būt. . . Nekad neticēšu . . .

Čarlijs sagrīļojās. Klausule izkrita viņam no rokas. Nebūtu Mūns to satvēris, tā sašķīstu pret grīdu. Čarlija galva smagi noslīga uz galda.

— Jums zvanīja Mērija? — Mūns minēja. — Viņa atzinās?

— Nē, misis Stīvenšone … — Čarlijs pakratīja galvu. — Misters Stīvensons izdarījis pašnāvību . ..