Lidmašīnas krīt okeānā

27

Abonementa balss uzmodināja Mūnu tieši astoņos. Astoņos un trīsdesmit minūtēs cita abonementa balss apvaicājās, uz kādu vietu misteram Mūnam jāaizsūta mašīna.

Mūns nolēma aizstaigāt līdz garāžai kājām. Tas bija ceļš cauri pusei pilsētas, bet Mūns nenožēloja patērēto laiku. Pastaiga deva iespēju izvēdināt smadzenes un pie viena mazliet apputējušās hipotēzes. Mūna uzceltajā loģisko slēdzienu ēkā daži ķieģeļi prasījās pēc izmaiņas.

Pazemes garāžā, kur stāvēja Mūna konvērs, bija vieta tūkstoš mašīnām. Tuneļa pusapaļais caurums bez pār­traukuma izspļāva niķelī un lakā zaigojošu automobiļu strūklu. Mūns iegāja stiklotajā uzgaidāmajā zālē, ko iekļāva puķu dobes, un parādīja savu žetonu darbinie­kam. Pēc tam nokāpa stāvu zemāk. Bez pārtraukuma dūca augšup un lejup slīdošie mašīnām piekrautie lifti. Mūns palaida garām duci, iekāms no šahtas iznira viņa konvērs. Platforma apstājās. Mašīna pieripoja pie Mūna. Mūns atkal parādīja savu žetonu. Tā bija zīme, ka viņš pats izbrauks uz ielas. Taču kalpotājs neizkāpa. Mazliet izbrīnījies, Mūns atvēra durvis un tikko neie­kliedzās. Pie stūres sēdēja Čarlijs.

— Ko jūs te darāt?

— Piedodiet, mister Mūn, bet man likās, ka tā ir vie­nīgā iespēja satikties ar jums, lai neviens nezinātu . . . Es baidos .. .

— No kā?

— Toreiz neteicu jums patiesību. Biju spiests … Pie mums rūpnīcā visur uzstādīti aparāti sarunu noklausīša­nai. Mērija varēja noklausīties mūs no Mekhilerija ka­bineta … Jums bija taisnība — Mērija tiešām pierunāja māti lidot ar «Zelta bultu» … Tajā dienā, kad viņai pa­šai vajadzēja lidot ar «Sarkano bultu», viņa aizmirsa mājās vienu burciņu … Es šo želeju ciest nevaru, nekad neesmu tai pieskāries, pats nezinu, kāpēc šoreiz tomēr pagaršoju… Neparasti rūgtena, tieši tāda, kā jūs tei­cāt.. . Un balss . . . balss tiešām ir mana … Tikko Mērija saņēma apdrošināšanas naudu, viņa nopirka magnetofonu. Mikrofona pārbaudei viņa lūdza mani no­lasīt šo teikumu no kāda detektīvromāna . . . Pēc tam, acīm redzot, laida skaņu caur svina cauruli un pārrak­stīja citā magnetofonā … Sī caurule palikusi pēc ūdens­vada remonta . . . Mērija ir briesmīgs cilvēks! . . . Viņa nojauta, ka man radušās aizdomas, tāpēc pēc mātes nā­ves piespieda mani viņu apprecēt. Vīrs taču nevar lie­cināt pret sievu … Ja viņa uzzinās par mūsu sarunu, tad nogaļinās mūs abus . . . Tāpat kā viņa jau nogalinā­jusi sešdesmit divus cilvēkus . . . Piesargieties! . . . Viņa nedrīkst zināt, ka šodien esat ticies ar mani.

— Piedodiet, Čarlij, šoreiz jūs tomēr kļūdāties.

— Kādā ziņā?

— Tādā, ka Mērija nonāvējusi Stīvensonu. Viņai ne­bija nekāda iemesla.

— Neesmu jums nekā tamlīdzīga teicis.

— Tomēr! Jūs sacījāt, ka Mērija nonāvējusi sešdes­mit divus. Piecdesmit pieci gāja bojā ar «Zelta bultu», seši ar «Sarkano» . . .

— Tiešām? Tas man paspruka nejauši… Negribēju nemaz jums stāstīt. . . Tas saistīts ar pārāk lielām bries­mām . . .

— Tagad jau par vēlu, Kas izrunāts, tas izrunāts . .. Tomēr nevaru saprast, kāpēc viņa to darījusi.

— Nevarat saprast?… Neticat?… Tūlīt pārliecināšu jūs … — Čarlija vaibsti kjuva asi. Varēja redzēt, ka viņa smadzenes strādā ar pārslodzi. — Labi, pateikšu jums . .. Viņa … — Čarlijs sastomījās, — ir Felano sle­penais aģents!

— Mērija? — Mūns bija pārsteigts. — Kā tas varēja ienākt jums prātā?

— Misters Stīvensons man pateica … Savā nāves dienā .. . Tāpēc viņš bija tik satraukts .. .

— Jāpasaka Bredokam!

— Jūs esat traks! … Vai tad nesaprotat? … Ja zinās Bredoks, uzzinās arī Mērija … Un tad . .. Dieva dēļ, tu­riet mēli aiz zobiem! . .. Tas ir pārāk bīstami!

— Labi! Apsolu! .. . Kāda nelaime, ka nevarat būt par liecinieku.

— Kāpēc?

— Vīram nav tiesību liecināt pret sievu. Bez tam viņa iedvesusi jums tādas paniskas bailes, ka tik un tā pietrūks drosmes.

— Tad viņa jau atradīsies cietumā. Bet tas jāizdara pēc iespējas ātrāk … Šodien ierosināšu šķiršanos ,.. Mērija pagaidām nekā nezina, bet tiklīdz . . . Paši sa­protat.

— Saprotu. Vēl viens jautājums. Kur ir burciņa, par

ko stāstījāt?

— Nezinu. Kad tajā dienā atgriezos no darba, ta jau bija pazudusi.

— Paldies. Tātad varu rēķināties ar jūsu palīdzību? — Mūns pastiepa Čarlijam roku.

Čarlijs cieši saspieda to.

— Varbūt esmu gļēvulis, bet, neraugoties uz to, da­rīšu visu, lai manas mātes nāve tiktu atriebta.

Mūnam bija nodoms braukt pie Mērijas un vēlreiz nopratināt viņu. Tagad tas vairs nebija nepieciešams. Daudz svarīgāk bija pēc iespējas ātrāk satikties ar Dei­liju, apspriest ar viņu jauno situāciju un kopīgi pado­māt, kā panākt policijas priekšnieka piekrišanu Mēri­jas apcietināšanai. Vispirms viņa jānogādā cietuma kameras četrās drošās sienās, drošā apsardzībā, pēc tam būs vēl laika diezgan noskaidrot visas atlikušās mīklas.

Deiliju Mūns sastapa vannas istabā. Jau pēc pirma­jiem vārdiem Deilijs izlēca no vannas un, pat lāgā ne- noslaucījies, sāka ģērbties ar drudžainu skubu.

— Zvaniet nevis no hola, bet no kāda telefona auto­māta! — Mūns piekodināja. Izvēlieties visneuzkrīto­šāko satikšanās vietu, kaut vai tirgu … Neviens ne­drīkst nojaust, ka jums bijusi šī saruna.. . Čarlijs pateica patiesību — vismazākā neuzmanība saistīta ar nāves briesmām.

Aizejot Deilijs durvīs sadūrās ar Mekhileriju. Bre­doka personīgo sekretāru pavadīja Hartijs ar lielu cūk- ādas portfeli.

— Misters Bredoks lūdza nodot jums mūsu atra­dumu, — Mekhilerijs iesāka bez jebkāda ievada. — Sa­karā ar to, ka mūsu vidū ielavījies Felano aģents, misters Bredoks pavēlēja — tas, protams, paliks starp mums — uzstādīt mūsu darbinieku istabās telefonam pieslēgtus noklausīšanās aparātus. Tā ir mana ideja, Es, piedodiet, misters Bredoks un es, ceram, ka agrāk vai vēlāk aģents piezvanīs vai nu pašam Felano, vai viņa sakarniekam un mēs viņu tādā veidā noķersim. Apara­tūru uzstādot, uzgājām slēpni. Hartija palīgs ieraudzīja tajā kaut ko ļoti interesantu. .. Pasniedziet man port­feli! — Mekhilerijs atvēra portfeli un, nolicis uz galda burciņu, atskrūvēja vāku. — Ja jūs, mister Mūn, neesat

kļūdījies, tā ir tā pati sprāgstviela, kas iznīcinājusi abas lidmašīnas.

Mūns, tāpat kā kādreiz Svens, iebāza pirkstu patī­kami smaržojošā, iedzeltenā masā un aplaizīja to. 2eleja bija ar uzkrītoši rūgtenu piegaršu.

— Kur to atradāt? Konstruktoru birojā?

— Nē. Sekretāres istabā.

— Pie Mērijas? To jau varēja sagaidīt. — Mūns no­rūca. — Vai misters Bredoks jau spēris kādus soļus?

— Protams. Hartija palīgam un pašam Hartijam iz­sniegta prāva atlīdzība.

— O, jā! — Nerunīgais Hartijs pamāja. — Misters Bredoks maksā pieklājīgi.

— Tad klausieties! — Mūns teica. — Lai misters Bre­doks nekavējoties sazinās ar Federālā biroja direktoru. Kaitrā ziņā jāpanāk, lai no galvaspilsētas atsūta detek­tīvus ar neierobežotām pilnvarām un orderi Mērijas Grimšo apcietināšanai. Aizsūtiet viņiem pakaļ speciālu lidmašīnu… Lai dievs dod, ka viņi neierodas par vēlu .. .

— Labi, — Mekhilerijs piekrita. — Misters Bredoks pavēlēja, lai Hartijs paliktu apsardzībai.

— Kas viņam jāapsargā?

— Protams, sprāgstviela. Tiesā tā būs visiespaidīgā­kais pierādījums.

— Liekas, man pašam ne mazāk vajadzīga apsar­dzība, — Mūns pasmaidīja. — Bet mistera Hartija mod­rajā paspārnē gan es, gan burciņa būsim pilnīgā drošībā.

Mekhilerijs aizgāja. Mūns pavadīja viņu līdz liftam, lai vēlreiz piekodinātu, cik svarīgi apcietināt Mēriju.

Tā arī nesagaidījis Deiliju, Mūns kopā ar Hartiju aiz­brauca pie sprāgstvielu eksperta. Laboratorijas analīze pilnīgi apstiprināja Mūna domas. Taču eksperts atkal kategoriski paziņoja, ka bez detonatora šis spridzeklis tikpat bīstams, cik bezzobaina indīga čūska.

Mūns piezvanīja Bredokam.

— Misters Bredoks pēc pusstundas personīgi izlidos uz galvaspilsētu, — Mekhilerijs ziņoja.

Mūns ar smagu nopūtu ielika burciņu atpakaļ port­felī. Stāvoklis bija ļoti nopietns. Kaut kur šajā pilsētā pašlaik atradās dzīvs spridzeklis ar briesmīgu iedarbību, un Mūnam bija tāda sajūta, ka viņš pats ielicis tajā de­tonatoru. Sprādziens varēja notikt jebkurā brīdī.

Nedrīkstēja vilcināties. Hartija pavadībā Mūns devās uz policiju. Policijas priekšnieks kritiski aplūkoja bur­ciņu un diezgan prasmīgi notēloja izbrīnu. Mūnam visu laiku bija tāda sajūta, ka policijas priekšniekam šis at­radums nebūt nav pārsteigums.

— Mister Mūn, jūs pats vēl nesen bijāt policijas in­spektors. Jums jāsaprot mani. Neesmu visuspēcīgs. Ja vēlāk sacīs, ka esmu apcietinājis nevainīgu cilvēku, mani viens divi izmetīs no šī kabineta.

— Runa ir nevis par jums, bet par Mērijas Grimšo apcietināšanu. Par to, lai aizkavētu jaunus noziegumus. Uzņemos visu atbildību. Ja izdosies pierādīt, ka Mērija nav vainīga, no tā cietīs tikai mana reputācija. Par mani varat neuztraukties, es zinu, ko daru.

— Atbildēšu jūsu pašu vārdiem, mister Mūn. Runa ir nevis par jums, bet par to, lai apcietinātu cilvēku, kura vaina līdz šim ne ar ko nav pierādīta. Jūs man pa­rādījāt šo burciņu. Labprāt ticu, ka tās satura pietiek, lai saplosītu mūs visus gabalos. Bet jūs man nekādi nevarē­siet pierādīt, ka burciņas Mērijas Grimšo somā saturēja tieši šo elles virumu, nevis īstu greipfrūtu želeju.

— Izsauciet par liecinieku Svenu Krāgeru. Viņš to ir garšojis. Manuprāt, specifiski rūgtena garša ir pietie­kams pierādījums.

— Izdarīsim mazu eksperimentu. — Izņēmis no bāra pudeli un citronu, policijas priekšnieks piepildīja glā­zītes. — Lūdzu, vispirms bez citrona … Rūgti, vai ne? Tagad nogaršojiet citrona šķēlīti un pēc tam izdze­riet . . . Liekas daudz saldāks, vai tā nav? Pie tam gar­šas izjūta atkarīga no noskaņojuma. Kad man rūgtums sirdī, piemēram, pēc ķīviņa ar sievu, pat mājas torte liekas piepildīta ar sinepēm.

— Tas ir ļoti pamācoši, — Mūns ironiski teica. — Bet atgādināšu, kamēr jūs te nolasāt lekciju kulinārijā, var notikt jauns noziegums. Teikšu atklāti: jūsu arguments ož nevis pēc loģikas, bet pēc mājas virtuves.

— Tādā gadījumā arī es būšu atklāts. Misters Bre­doks ieinteresēts pārliecināt sabiedrisko domu par savu konstruktoru nekļūdīgumu. Bojā gājušas trīs «Bultas».

No tām tikai «Oranžās bultas» katastrofas cēlonis no­skaidrots. Tajā tiešām bijusi elles mašīna. Bet izņēmums neapgāž vispārēju likumu.

— Esmu to jau dzirdējis.

— No kā?

— No senatora Felano.

— Un tad? Man tas ļoti glaimo, ka, pats to neapjauz- dams, citēju tik izcilu cilvēku. Vārdu sakot, nenoliedzu, ka burciņa atrasta Mērijas Grimšo istabā. Taču nav zi­nāms, kas viņu tur nolicis, — pati Mērija vai arī Bre­doks.

— Jūs esat nelabojams. Šis arguments arī ož pēc vir­tuves, šoreiz pēc mistera Felano virtuves.

Iezvanījās tālrunis. Policijas priekšnieks ar nevīžīgu kustību nocēla klausuli. Pamazām viņa seja aizvien vai­rāk sadrūma. Beidzot viņš izgrūda caur zobiem:

— Inspektor Olšeid, jūs dzirdat mani? .. . Man vis­pirms jāapspriežas ar … — Uztvēris Mūna skatienu, viņš pietvīka. — Jūs sakāt, reportieri jau saoduši? … Būs skandāls? … Tādā gadījumā aizbāziet viņiem rīk­les … Jā, nekavējoties! … Orderi izrakstu .,. Neliku­mīgi? … Bleķis! … Lai pamēģina iepīkstēties!

Nepievērsdams uzmanību viesiem, policijas priekš­nieks izņēma no galda apcietināšanas orderi un slīpiem burtiem ierakstīja: «Mērija Grimšo.»

— Kas noticis? — Mūns vaicāja.

— Ņemu savus vārdus atpakaļ, mister Mūn. Šoreiz jums bija taisnība… Noticis vēl_viens noziegums. Čar­lijs Grimšo nogādāts slimnīcā. Ārsti konstatējuši sain­dēšanos ar svinu … Bez tam Mērija Grimšo atzinusies, ka nogalinājusi Stīvensonu.

Atgriezies viesnīcā, Mūns sastapa salonā Deiliju un Svenu. Viņi pētīja kādu bumbiņu rieksta lielumā. Ierau­dzījis Mūnu, Deilijs pagāja viņam pretim.

—> Pateicu visu, kā likāt… Atliek tikai nogaidīt re­zultātus.

— Viss kārtībā! — Mūns atbildēja. — Viņa jau ir apcietināta.

— Kas? — Svens kliedza.

—- Mērija. Viņu apvaino vīra noindēšanā un . . .

Bet Svens jau bija izskrējis no istabas.

— Nekā nesaprotu! — Deilijs sacīja.

— Padomājiet, Deilij, vai tad pēdējie notikumi lau­pījuši jums domāšanas spējas? Ko parasti dara slazdā iedzīts noziedznieks? Viņš nogalina vai nu sevi, vai citus.

— Man padomā kas cits, — Deilijs atgaiņājās. — Ne­saprotu, kā šeit nokļuvusi šī miniatūrā austiņa. — Dei­lijs norādīja uz bumbiņu. — īekāms devos zem dušas, rūpīgi pārbaudīju visas telpas. Ja nebūtu nejauši apgāzis krēslu, nekad to nebūtu uzgājis. Vai redzat piesūkli? Šai radioērcei pietiek ar platību kniepadatas galviņas lielumā.

— Zem kura krēsla atradāt?

Deilijs norādīja uz krēslu, kurā bija sēdējis Hartijs.

— Braucam pie Bredoka!

Pats Bredoks jau bija aizlidojis. Bet Mūnam un Dei­lijam veicās. Viņi ieradās tieši tajā brīdī, kad Hartijs beidza pārmeklēt Bredoka kabinetu. Pārmijis ar Mūnu dažus vārdus par Stīvensona nāvi, viņš aizgāja. Pēc pusstundas atnāca īpaši cilvēki no Pinkertona aģentū­ras. Vēl pusstundu viņi bez kādiem rezultātiem iztaus­tīja katru kaktu. Beidzot Mūnam ienāca prātā atvērt alegoriskās klusēšanas figūras muti. Pie tās metāla zo­biem bija piesūcies tieši tāds pats riekstiņš, kādu Har­tijs bija atstājis viesnīcas istabā.

■— Atsakos saprast, — Mekhilerijs žēlabaini teica. — Misteru Bredoku tas satricinās pat vairāk nekā Stī­vensona slepkavība. Kādēļ viņš to darīja?

— Sakiet, Mekhilerij, ko darītu misters Bredoks, ja viņam kāda valsts piedāvātu par viņa lidmašīnām div­reiz vairāk nekā mūsējā?

— Protams, pārdotu. Viņš taču nav vājprātīgs!

— Lūk, visa morāle.

— Es tomēr atsakos saprast, — Mekhilerijs iespītē­jās. — Es, piemēram, savu mūžu nenodotu misteru Bre­doku! .. . Pagaidiet. . . Man tikai tagad ienāca prātā . .. Tad jau iznāk, ka Felano aģents bija Hartijs!! Nu, pro­tams! Atceros! Misters Stīvensovs savā nāves dienā zvanīja no mājām, viņš meklēja Hartiju. . . Nekā ne­saprotu! Hartijam bija daudz vairāk iemeslu nogalināt Stīvensonu nekā Mērijai!