Lidmašīnas krīt okeānā

33

Vispirms Mūns ieraudzīja uz ekrāna skatītāju pārpil­dīto tiesas zāli un sevi pašu liecinieku tribīnē. Virs viņa galvas parādījās milzīga jautājuma zīme. Zīme izdzisa. Zāles vietā parādījās telestudija. Aizmugurē bija re­dzams stends ar vēlēšanu plakātiem, Bredoka un Felano ģīmetnēm, laikrakstiem ar Mērijas Grimšo prāvas pro­gnozēm.

— Vēlēšanu ģenerālmēģinājums: Bredoks vai Fe­lano? — vaicāja burti.

Aiz kadra atskanēja diktores balss:

— Vairākas dienas visa zeme ar neatslābstošu uz­manību vēroja, kā Džo Kohens un Henrijs K. Tomass apmainījās lieliskiem sitieniem. Taču mēs zinām, ka aiz viņu muguras stāvēja īstie pretinieki — misters Bre­doks un misters Felano. Mistera Mūna sensacionālā lie­cība ienesusi skaidrību jautājumā par aviācijas kata­strofu cēloņiem un vaininieku. Bet nenoskaidrots paliek cits, vēl svarīgāks jautājums. Kurš uzvarējis šajā div­kaujā — Bredoks vai Felano? Nolēmām, ka vislabākais veids, kā izšķirt šo jautājumu, — ataicināt viņus abus uz mūsu studiju.

Uz ekrāna parādījās Felano smaidošā seja.

—■ Esmu lietišķs cilvēks. Teorija mani ne visai in­teresē. Novērtēju mistera Mūna uzstāšanos no tīri praktiskā viedokļa. Kāpēc gājuši bojā «Zelta bultas» un «Sarkanās bultas» pasažieri? Tāpēc, ka šo noziegumu bija sekmējuši mistera Bredoka konstruktori. Čarlija Grimšo spridzeklis nebūtu sprādzis, ja lidmašīnām ne­būtu paaugstināta vibrācija. Tūlīt redzēsim, kādas šaus­mīgas sekas bijušas šim apstāklim!

Ekrānu aizņēma «Sarkanās bultas» pasažieru baiļu iz­kropļotās sejas. Liesmojošs salons. Uguns mēles laiza grāmatas vāku ar nosaukumu «Slepkava mūsu vidū». Tie bija kadri, kurus paguva nofilmēt Svens. Tiem se­koja citi, lidlaukā uzņemti. Degošā lidmašīna nolaižas. Pa lidlauku trakā ātrumā traucas ugunsdzēsēji un ātrā palīdzība. Sanitāri iznes ievainotos un mirušos. Slimnī­cas palātas. Mūmiju galvām līdzīgas, visnotaļ pārsēju- miem klātas sejas. Seši zārki, tajos pussadeguši līķi. .. Sirdi plosošas rekviēma skaņas. . . Un atkal Felano smaidošā seja.

—• Jūs jautājāt — kas uzvarējis? Taisnība! Izcila loma bija misteram Mūnam, viņa godīgumam un neuzpērka- mībai. Šīs īpašības pelna atlīdzību. Tādēļ misteram Mū­nam tiks pasniegts šis čeks.

Felano svinīgi izvilka no kabatas čeku. Tuvuzņē- mumā — skaitlis divdesmit tūkstoši.

— Gadās gan brīnumi! — Deilijs teica. — Sāku izjust simpātijas pret Felano. Ar šo čeku viņš galīgi iznīcinājis Bredoku.

— Klusāk! — Mūns apsauca.

Uz ekrāna visā savā augumā stāvēja Bredoks. Tā bija pirmā reize, kad Mūns viņu redzēja bez Mekhile- rija.

— Uzskatu, ka mistera Felano ļaunprātīgie izdomā­jumi pelna tikai vienu atbildi — ledainu klusēšanu. Jd tomēr runāšu, tad tikai tāpēc, ka mani senči bijuši skotu bruņinieki. Misters Stīvensons miris no nekrietna slep­kavas rokas. Viņš nav spējīgs sevi aizstāvēt. Bet es ne­ļaušu nevienam aptraipīt viņa vārdu, spīdoša konstruk­tora un goda vīra vārdu . . . Kāpēc nevienam neienāk prātā apsūdzēt automobiļa konvērs konstruktorus? Ja misters Felano uzdrošinās nosaukt manas «Bultas» par lidojošiem zārkiem, tad šīs automašīnas ar daudz lielā­kām tiesībām saucamas par palēninātas iedarbības bum­bām.

No ekrāna nozuda Bredoka sarauktās uzacis un sakniebtās lūpas. Cits citu nomainīja autokatastrofu skati. Konvērs joņo pa šoseju, taisnu kā bulta. Pagrie­ziens. Mašīna sasveras uz sāniem un apgāžas. Vēl viens konvērs. Pagrieziens. Mašīna uzdrāžas citai. Liesmojošs konvērs iznirst aiz pagrieziena. Un katru reizi sanitāri, nestuves ar sakropļotiem un nosistiem, bēru gājieni…

Sēru maršam skanot, uz ekrāna atkal parādījās Bre­doka bargā seja.

— Misters Felano teica, ka teorija viņu neinteresējot. Šajā ziņā esam līdzīgi. Mistera Mūna uzstāšanās prak­tiski ļauj secināt tikai vienu: vibrācija pati par sevi pil­nīgi nekaitīga. Ja nebūtu tāda briesmoņa kā Čarlijs Grimšo, sešdesmit viens cilvēks, kuru priekšlaicīgo nāvi apraud visa zeme, būtu dzīvi. Tagad jautājums, kurš uzvarējis šajā strīdā, ir izšķirts. Uzvarējusi patiesība! Bet nenoskaidrots palicis vēl viens jautājums: vai bojā gājušie krituši par upuri sadistiskam slepkavam vai sve­šas gribas aukstasinīgam izpildītājam? Atbildi atradī­siet paši, ja pateikšu jums, ka Čarlijs Grimšo bija mis­tera Felano slepenais aģents. Man atliek tikai publiski pateikties misteram Mūnam, kas atvēris visai pasaulei acis uz briesmīgā nozieguma īstajiem vaininiekiem! Misters Mūns godīgi nopelnījis viņam apsolīto hono­rāru. Lūk!

Bredoka seju aizklāja tuvplānā parādīts čeks par des­mit tūkstošiem dolāru.

— Bez tam uzskatu, ka mistera Mūna godīgums un neuzpērkamība pelna sevišķu atzinību. Tāpēc lūdzu viņu pieņemt no manis šo nelielo dāvanu.

Uz ekrāna paradljas gluži jauna, niķelī un laka zai­gojoša konvēra attēls.

— Bredoks nav nemaz tāds muļķis! — Deilijs piezī­mēja. — Bumba ar palēninātu iedarbību ir piemērota atlīdzība par mūsu pakalpojumiem . .. Skatieties!

Tas attiecās uz diktori, kura bija nomainījusi Bredoku. Smaidīdama simtprocentīgu patentētu smaidu, viņa ko­ķeti sacīja:

— Nupat bijām liecinieki tam, ka abas puses godi­nāja dienas varoni misteru Mūnu. Apsveicam viņu mūsu trīsdesmit miljonu skatītāju vārdā! Bet tagad laiks iepazīstināt jūs ar otro dienas varoni — Čarliju Grimšo.

Diktores slaidā figūra atvirzījās. Tagad kļuva re­dzams, ka viņa atrodas cietuma kamerā. Tuvuzņēmumā parādījās restes, pēc tam blakus diktorei iznira Čarlijs.

— Mister Grimšo, atļaujiet uzdot jums delikātu jau­tājumu? — diktore koķetēja, cik vien prazdama. •— Mūsu skatītājus interesē, kāpēc nogalinājāt savu māti? Var­būt jums bija kāds komplekss attiecībā uz viņu?

— Nē, nekādu kompleksu. Māte tikai bija ļoti veca, viņai šā vai tā būtu drīz jāmirst. Man, protams, žēl, ļoti mīlēju viņu . . .

— Kāpēc jūs gribējāt nogalināt savu sievu?

— Nevarēju taču pieļaut, lai viņai tiktu manu pūliņu augļi!

— Sirsnīgs paldies, mister Grimšo! Mums bija ļoti patīkami aprunāties ar jums!

Mūns izslēdza televizoru.

— Jā, dzīvot blakus tādam pabaismi, — Mūns teica. — Pēc sarunas garāžā tūlīt sapratu to. Ja Čarlijs no­jaustu, ka neticu Mērijas vainai, viņš nekavējoties to nogalinātu. Vienīgi cietumā Mērija būtu drošībā. Taču vajadzēja izgudrot tādu viltību, lai policijas priekšnieks piekristu apcietināšanai. Stīvensona slepkavība viņa uztverē bija izolēts noziegums, kas neapdraudēja Fe­lano intereses. Tāpēc uzdevu Deilijam slepus satikties ar Mēriju un pierunāt viņu atzīties Stīvensona slepka­vībā. Tā kā nebiju drošs, ka mūs nenoklausās, teicu Dei­lijam, ka turu aizdomās misis Stīvensoni.

— Jus toreiz vel nezinājāt, ka Merijai ir alibi? — Svens painteresējās.

— Nē. Bet biju jau pārliecināts, ka vainīgs Čarlijs. Savā nāves dienā Stīvensons uzzināja, ka Čarlijs ir Fe­lano aģents.

— Bet es domāju — Hartijs! Stīvensons taču zvanīja viņam neilgi pirms savas nāves?

— Lai pastāsta Deilijs!

— Ar prieku! Šoreiz Čarlijs radīja īstu mākslas darbu ar sarežģītu kompozīciju … Sava atklājuma sa­traukts, Stīvensons aiziet uz māju. No turienes zvana Mūnam, bet nesastop to. Patiesību sakot, ar šo telefona zvanu Bredoka galvenais konstruktors bija parakstījis sev nāves spriedumu. Sarunu noklausījās Felano ļaudis, tie savukārt informēja Čarliju.

— Jūs reiz teicāt, ka Stīvensons bija pārliecināts par to, ka viņa kotedžā nav aparatūras sarunu noklausīša­nai, — Svens piezīmēja.

— Tā gan. Bet Stīvensons taču nezināja par Hartija » dubultlomu, — Deilijs paskaidroja. — Tajā dienā viņš atrada kaut ko līdzīgu tam, ko mēs uzgājām zem krēsla.

Tieši šai vakarā viņš meklēja Hartiju. Gribēja paziņot viņam par savu atklājumu.

— Jūs atradāt mikrofonu? — Svens vaicāja.

— Nē. Pēc tam kad Čarlijs nogalināja Stīvensonu, viņš to aizvāca.

— Protestēju! — Svens neviļus imitēja Džo Kohena intonāciju. — Čarlija, tāpat Felano interesēs bija uzzi­nāt, vai neradīsies kādas aizdomas pret viņiem.

— Jūsu protests noraidīts! — Deilijs tēloja tiesnesi. — Vispirms Čarlijs bija simtprocentīgi pārliecināts, ka viņam nekas nedraud. Viss bija izplānots tā, ka nepalika ne mazāko pēdu. Otrkārt, viņš toreiz jau zināja, ka Har­tija dubultloma tiks atmaskota un sakarā ar to mikro­fons šā vai tā atrasts.

— Nekā nesaprotu! — Svens sauca. — Tas atgādina man Hai Kuanga austrumu gudrības.

— Šoreiz mums darīšana ar Felano gudrību, — Mūns iejaucās. — Viņš tiešām ir gandrīz ģeniāla personība. Viduslaikos viņš godam varētu vadīt veselas impērijas

slepenpoliciju . . . Hartijs bija tikai tehnisks izpildītājs, kādam nav grūti atrast aizvietotāju. Turpretī Čarlijs — augsti kvalificēts slepens aģents. Ar viņa starpniecību Felano uzzināja svarīgus ražošanas noslēpumus, tai skaitā par vibrāciju. Tāpēc fakts, ka Stīvensons un pēc tam arī es un Bredoks varējām nākt uz pēdām Čarli­jam, piespieda Felano sagudrot viltus manevru Čarlija glābšanai. Vai jums neuzkrita, ka Hartijs rīkojās diez­gan vieglprātīgi, paslēpdams mikrofonu zem krēsla mūsu istabā? Tas, lūk, arī tika izdarīts tīšām, lai mēs varētu atmaskot Hartiju. Tādā veidā atkristu varbūtējās aizdomas pret Čarliju.

— Saprotu . . . Bet man neliek mieru kas cits, — Svens nerimās. — Ja mikrofons atradās Stīvensona mājās, kāda velna pēc Felano aģenti bija nopirkuši kaimiņos māju un uzstādījuši tur noklausīšanās aparatūru?

— Tā izpildīja ugunīgās tumšmates lomu.

— Tiešām ģeniāli!

— Pats Čarlijs, manuprāt, šai ziņā bija gandrīz tik­pat spējīgs kā viņa saimnieks, — Mūns teica. — Šaubos, vai Felano zināja par viņa noziedzīgo darbību, bet katrā ziņā redzēja viņam cauri. Čarlijs, gatavs ar matemā­tisku precizitāti soļot pāri līķiem sava mērķa sasniegša­nai, bija tieši tas ideālais izpildītājs, kāds vajadzīgs Fe­lano. Tāpēc senators tik viegli upurēja Hartiju . . . Mēs pārtraucām jūs, Deilij, turpiniet vien.

— Tātad atgriežamies pie Stīvensona slepkavības . . . Čarlijs brīdināts. Viņš iesēstas savā sporta vāģī, aiz­brauc uz kādu klusu vietiņu un domā. Piecās minūtēs viņš aplēš itin visu — Stīvensona un viņa sievas raksturu, mūsu izmeklēšanas metodes . . . Plāns ir gatavs. Var rī­koties. Viņš piezvana misteram Sīvensonam. Ar tās pašas svina caurules palīdzību, kas jau reiz izlietota līdzīgam mērķim, viņš izmaina balsi. Čarlijs paziņo Stīvensonam, ka viņa sieva joprojām lieto opiju. Pēc tam Čarlijs aiz­brauc atpakaļ uz darbu un mierīgi nogaida rezultātus . . . Viss noris pilnīgi tā, kā izplānots . . . Briesmīgs strīds starp Stīvensonu un viņa sievu. Misis Stīvenšone aiz­sūta kalponi pēc iepirkumiem, ar to vēl vairāk pastipri­nādama aizdomas. Skandāls turpinās. Stīvensonam sā­kas nervu sabrukums. Misis Stīvenšone, baidīdamās par viņu, piezvana Čarlijam. Čarlijs nostiprina viņā domu, ka vīrs var izdarīt pašnāvību, un ieteic noslēpt revol­veri savā istabā . . . Pieļauju pat, ka viņš devis tai pa­domu aiziet no mājām, kamēr vīrs nav nomierinājies … Čarlijs iesēstas mašīnā, brauc pie Stīvensona, ielavās mi­sis Stīvensones istabā, atrod revolveri un . . . Starp citu, tieši šeit viņš nodemonstrēja savas spējas darboties ar vislielāko precizitāti. Lai mēs noticētu pašnāvībai, bija nepieciešams ne tikai neatstāt uz ieroča savus pirkstu nospiedumus, bet arī nenodzēst jau esošos . . . Tālāko jūs zināt… Tātad pirmais apdrošinājums: Stīvensons pats nošāvies. Motīvs — sirdsapziņas pārmetumi, izsau­kums uz senāta komisiju. Otrais: viņu nogalinājusi mi­sis Stīvensone. Motīvs — vīrs grasījies nodot viņu dzied­nīcā, slepkavība izdarīta afekta stāvoklī. Un trešā . . .

— Kā, vēl trešā apdrošināšanās? — Svens nobrīnījās.

-— Uzzināju par to tikai pēc Mērijas apcietināšanas.

Loģiskas domāšanas ceļā nācu pie slēdziena …

— Vai tiešām? Līdz šim tā bijusi mana privilēģija, — Mūns pajokoja.

— Vai nezināt, kā izcēlušās privileģētās šķiras? — Deilijs atcirta. Viens aizvēsturisks džentlmenis at­ņēma otram aizvēsturisku rungu. Vispirms izmēģināja tās stiprumu uz otra pakauša, bet pēc tam paziņoja, ka turpmāk uzvarētais izgatavos rungu, bet viņš tās piesa­vināsies un kaustīs otru.

— Manuprāt, jūs kļūstat marksists. — Mūns padrau­dēja Deilijam ar pirkstu.

— Nav ko bīties! Tā ir tikai vēlēšanās kaut vai tādā veidā atšķirties no Bredoka un Felano . . . Starp citu, ne­esmu vēl atguvies no pārsteiguma . . .

— Kas tad viņam cits atlika? — Mūns teica. — Jūs taču pazīstat likumu — jo sliktāka prece, jo lielāki iz­devumi reklāmai.

—- Jāsaka, jūs sevi ari diezgan labi reklamējāt. Jūsu īsais paziņojums radioklausītājiem ieies vēsturē.

— Tas bija vienīgais līdzeklis piespiest Olšeidu ap­cietināt Čarliju. Mani tobrīd klausījās visa zeme . . . Tā­pēc viņš neuzdrošinātos sabotēt manu rīkojumu . . . Bet vispār — godīgums ir vislabākais kapitāls.

— Ka tad palika ar trešo apdrošinašanos? — Svens gribēja zināt.

— Ak jā! — Deilijs atsaucās. — Mērijai ir glītas kā­jiņas, bet tām viena īpatnība — četrdesmitais nu­murs . . . Kad ieradāmies pie Stīvensona, uz nupat no­grābtā celiņa bija gluži svaigas pēdas — viņa paša sie­vas, kalpones un vēl ceturtās, arī sievietes. Četrdesmi­tais numurs, gluži kā Mērijai. Bet Mērijas augumam un svaram šīs pēdas bija pārāk dziļas . . . Kad pēc viņas apcietināšanas aizgāju pie kalpones, lai noskaidrotu papagaiļa nāves cēloni, atradu skapī tieši šīs kurpes. Zēnu fasons, ar zemiem papēžiem . . . Pazinu tās pēc pazoļu mustura. Bet ne tikai. . . Pazolēm bija pielipušas sārtas smiltis, tieši tādas ir Stīvensona mājas priekšā. Kalpone apliecināja man, ka kurpes piederot Mērijai. . . Bet tieši pirms tam inspektors Olšeids bija pastāstījis, ka Mērija Stīvensona slepkavības laikā atradusies citā pilsētas malā.

— Iznāk, ka Čarlijs pēc neveiksmes ar «Sarkano bultu» tūlīt izstrādāja jaunu plānu, kā novest Mēriju uz apsūdzēto sola, -— Mūns piezīmēja.

— Tad arī saindēšanās mīkla gūst dabisku izskaidro­jumu, —• Svens atsaucās. — Čarlijs sāka sevi sistemā­tiski saindēt ar svinu.

— Nekā tamlīdzīga, — Deilijs pasmīnēja. — Apdro­šināšanās ar kurpēm bija domāta tikai katram gadīju­mam. Kas attiecas uz pašsaindēšanos, tad man jāpieviļ jūsu cerības: viņš nav pat domājis saindēties.

— Kā tad tā? Stāstiet ātrāk! — Svens uztraucās.

— Čarlijs mēdza visu apdomāt iepriekš, — Deilijs turpināja. — Flirts ar misis Stīvensoni, starp citu, arī bija daļa no rūpīgi pārdomāta stratēģiskā plāna. Čarli­jam bija jārēķinās ar iespējamu neveiksmi, kad sarunā ar Mūnu viņš lūkoja novelt aizdomas uz Mēriju . . . Tādā gadījumā viņam pašam vajadzētu Mēriju nonāvēt. Saindēt sevi nozīmēja nokļūt slimnīcā un laupīt sev šo iespēju . . . Gan Čarlijs, gan papagailis bija saindēju­šies ar svinu. Pieļausim, kāds, piemēram, tas pats Fe­lano, gribējis novākt Čarliju. Bet papagailis nekad ne­ēda no saimnieka bļodas, viņam bija savs ēdiens. Droši vien šis noslēpums tā arī būtu palicis neatklāts, ja ne­atrastu garāžā svina cauruli. Starp citu, tas, ka Čarlijs nebija to aizmetis, arī liecina par viņa māniju nodro­šināties par katru cenu. Caurulei bija jāpārliecina mūs, ka Mērija patiešām lietojusi to balss pārveidošanai. Sa­runā ar Mūnu Čarlijs pieminēja, ka caurule palikusi pāri no ūdensvada remonta. Tas ierosināja mani izvirzīt kādu hipotēzi. Grāmatā «Par indēm» atradu analoģisku gadījumu . . . Tad, lūk! Uz jūsu jautājumu, kas saindējis Čarliju, atbildu: radiouztvērējs!

— Mūnam tik tiešām bija taisnība, jūs drīz pārspē­siet pat mani. Sakiet, vai Minhauzens gadījumā nav bijis jūsu skolnieks? — Svens smējās.

—Pateicos, — Deilijs atcirta. — Ja jūs tik sajūsmi­nāti atdarināt manas visseklākās asprātības, varu jus­ties kā ievērojama personība. Kur es paliku?

— Pie radiouztvērēja.

— Aprunājos ar atslēdznieku, kas bija labojis ūdens­vadu. Tā kā nav bijis vara caurules, viņš pagaidām ap­mainījis bojāto pret svina cauruli. Pie krāna bija pievie­nots uztvērēja zemesvads. Tādēļ caurulē norisinājās elektrolīze, izdalījās sīkas svina daļiņas. Dienā krānu lietoja bieži. Svaigā ūdenī nebija svina, bet pa nakti tas sakrājās diezgan ievērojamos daudzumos. Kopš Čarlijs bija sācis īstenot savus plānus un apmeklēja spridzinā­tāju kursus, viņš parasti piecēlās dažas stundas agrāk par citiem. Pamodies vispirms dzēra pats tieši no krāna, pēc tam padzirdīja papagaili. Skaidrs? Atliek tikai pie­bilst, ka no rīta Čarlijs veica sarežģītus aprēķinus. Kā­dus, tos es uzzināju, pateicoties papagailim. Viņa iemī­ļotie izteicieni bija «vibrācijas koeficients», «ingredients», «trinitrotoluola vienība» . . . Čarlijs mēdza pa laikam skaļi runāt. Bet, kā zināms, no rītiem papagaiļi vislabāk piesavinās dzirdētos vārdus.

— Pietiek, Deilij! Par šo informāciju mums jāpatei­cas misis Istmilai, sakarā ar to ierosinu pagodināt viņu ar glāzi kubiešu ruma. Deilij, ceru, ka nebūsiet visu iz­dzēris?

Mūns piepildīja glāzes un turpināja:

— Bez papagaiļa palīdzības mēs, iespējams, tā arī ne­būtu sapratuši vislielāko miklu. Kāpēc spridzeklis dar­bojās bez detonatora? Tā lomu pildīja paaugstinātā vibrācija. Sprādzienam bija nepieciešams noteikts ingredients, pakāpe . . . «Zelta bultā» soma ar burciņām at­radās bagāžas nodaļā blakus motoriem, kur vibrācija lielāka. Tāpēc sprādziens notika ātrāk, okeāna vidū… Mērija bija nolikusi savu somu bagāžas tīklā līdzās savam krēslam. Šajā vietā vibrācija ir vājāka, tā­pēc lidmašīna uzsprāga tikai virs lidlauka. Līdz brīdim, kad Deilijs atnesa man ierakstu ar papagaiļa balsi, es, godīgi sakot, tikai turēju Čarliju aizdomās. Šai momentā tās kļuva par drošu pārliecību . . . Tātad ierosinu pacelt glāzes par misis Istmilu un papagaiļiem!

Deilijs pacēla glāzi, bet pēkšņi nolika atpakaļ. Viņš ieklausījās neskaidrajos avīžu pārdevēju saucienos, kas atskanēja no ielas, tad, nebildis ne vārda, izteidzās no istabas. Pēc dažām minūtēm viņš atkal parādījās ar «Sa­narisko Chronical» speciālizlaidumu rokā. Vēcinādams- avīzi, viņš metās pie Mūna:

— Darīts! Tagad varu mierīgi nomirt. Ja jūs zinātu, kā pārdzīvoju! Visa Minervas reputācija taču balstījās vienīgi uz manu fanātisko ticību jums. Ja jūs būtu kļū­dījies par Čarliju, viņas akcija nokristu līdz nullei!

— Kas tas? — Svens izrāva avīzi, pārlaida tai ska­tienu un sirdīgi pameta Mūnam. — Tā ir krāpšana! No manis jūs slēpāt līdz pēdējam brīdim, bet Deilijs jau pirms trim dienām zināja!

— Galu galā vīram jāatbalsta sievas firma! — Mūns pasmaidīja.

«Sanarisko Chronical» pirmo lappusi aizņēma sensa­cionāls materiāls. Milzu burti vēstīja: «Pasaulslavenā gaišreģe mis Minerva Zingere desmit tūkstoš skatītāju klātbūtnē svinīgi atplēsa aizzīmogotu aploksni, ko pirms trim dienām tika iesniegusi žūrijai. Žūrija sastāvēja no juristiem, garīdzniekiem, ievērojamiem rūpniecības un finansu pārstāvjiem, priekšsēdētājs bija populārais rok- n-rolu izpildītājs Peiviss Islijs.» Teksts, ko saturēja slēgtā aploksne, bija salikts ar divreiz lielākiem bur­tiem: «Vakar abpusēju telepātisku sakaru seansā Pulso­monīda paziņoja man, ka redz slimnīcas palātu un tajā kādu cilvēku. Tas ir Čarlijs Grimšo — Stīvensona slep­kava, «Zelta bultas» un «Sarkanās bultas» bojā ejas vai­ninieks.»

Pēc mēneša Mūns un Deilijs sēdēja savā birojā. Mūns pīpēja parasto lēto cigāru un ar skumjām atcerējās Bre­doka lieliskās «Koronas». Deilijs dzēra ar sodas ūdeni atšķaidītu viskiju un ar tikpat lielu nožēlu atcerējās ku­biešu rumu.

Pie durvīm zvanīja.

— Klients! — Mūns pirmais pielēca kājās.

— Klients! — Deilijs pirmais pieskrēja pie durvīm. Klients bija vajadzīgs kā ēst. Deilijs atrāva durvis un tikko neizlamājās — uz sliekšņa stāvēja Svens.

— Nupat atlidoju no Sanarisko! — viņš kliedza. — Atvedu sensacionālas ziņas. Jūs būsiet beigti!

— Ja tas nav izdevies Čarlijam, dzīvosim vēl simt gadu, — Mūns atsaucās. -— Bet varat pamēģināt!

Svens izvilka no kabatas «Sanarisko Chronical» pē­dējo numuru.

Mūns un Deilijs izvalbīja acis. Gandrīz visu lappusi aizņēma fotogrāfija, uz kuras bija redzams Felano un Bredoks. Viņu smaidošās sejas un ciešais rokas spie­diens tika komentēts turpat pēdu lieliem burtiem:

«Divu varenu rūpniecības sabiedrību — «Aviobre- doks» un «Viskoms un dēls» apvienošanās! Jaunais koncerns, par kura prezidentu iecelts Džeks Felano, sa­ņēmis valsts pasūtījumu uzlabotām «Bultām» un «Zibe­ņiem», kas apgādātas ar Viskoma motoriem.» Tālāk laikraksts ziņoja: «Kā zināms, Džeks Felano, kura piln­varas senātā izbeidzas šogad, balotējās gubernatora amatam. Sakarā ar jauno posteni viņš nolēmis atteikties uz laiku no politiskās darbības. Mistera Bredoka ievēlē­šanu var uzskatīt par notikušu faktu.»

— Es esmu pagalam! — Mūns atzinās.

— Tas nav vēl viss! Papriecājieties par šo te! — Svens izklāja uz galda vēlēšanu plakātu.

Tajā bija redzams Mūns. Mūns zvēresta nodošanas brīdī. Virs viņa galvas mirdzēja zelta gaismogs — «Go­dīgums pāri visam». Bet iešķērsām bībelei, līdzīgi Si-

i najas akmenī cirstajam bauslim, zaigoja aicinājums: «Balsojiet par Bredoku!»

— Jā, godīgums ir patiešām kapitāls! — sarkastiski piezīmēja Deilijs.

Mūns klusu ciešot nostājās pie loga. Trīsdesmitā stāva augstumā iedegās elektriski burti un uzsāka savu slcrejienu gar fasādi:

«LASIET VISVAIRĀK PIEPRASĪTO GRĀMATU» — «63. VIETA BIJA REZERVĒTA MUNAM!» —«MASU SLEPKAVAS CARLIJA GRIMŠO MEMUĀRI!»

A. Imermanis

LIDMAšINAS KRĪT OKEĀNĀ

Redaktors E. Juhņevičs. Māksi. red. H. Purviņš. Tehn. redaktore G. Sneidermane. Korektore A. Bēniķe. Nodota salikšanai 1967. g. 19. oktobrī. Parakstīta iespiešanai 1967. g. 27. decembri. Papīra formāts 84X108/32. Tip. pap. Nr. 2. 7,50 fiz. iespiedi.; 12,30 uzsk. iespiedi.; 13,01 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. JT 25591. Maksā 48 kap. Izdevniecība ♦Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. " 21472/J-2098. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Pado­mes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina ielā 137/139. Pašūt. Nr. 537. " L2