Lidmašīnas krīt okeānā

31

Izlauzies cauri trakojošajam pūlim, Mūns ar pūlēm nokļuva pie savas mašīnas. Viņš tūdaļ ieslēdza vislie­lāko ātrumu. Garām traucās cilvēki, skatlogi, pretim­braucoši automobiļi. Tiesā bija izsludināts pārtraukums līdz rītdienai. Šajā laikā jāatrod kāda iespēja tomēr tikt izsauktam par liecinieku. Varēja, protams, sasaukt pre­ses konferenci un sniegt reportieriem sensacionālu in­formāciju. Taču vēlamais efekts nebūtu panākts. Šo in­formāciju drīkstēja sniegt vienīgi tiesā, lai tā varētu pārbaudīt un apstiprināt ilgstošās un grūtās izmeklēša­nas rezultātus, lai tā varētu sodīt vainīgos.

Mūns brauca, kur acis rāda. Nesamazinādams ātrumu, pabrauca garām policijas pārvaldes ēkai, kur ducis policistu aizšķērsoja ceļu žurnālistiem. Intervija ar poli­cijas priekšnieku, neatkarīgi no tā, vai tas apstiprinās vai noliegs Harolda Sellera liecību, noteikti modinātu la­sītāju interesi. Pabraucis kvartālu tālāk, Mūns jau iztā­lēm saredzēja, ka no «Sanarisko Chronical» redakcijas piecpadsmitstāvu ēkas izbira aurojošs avīžu pārdevēju bars. Viņš sadzirdēja spalgus kliedzienus:

— Mērija Grimšo nav vainīga! Aviācijas katastrofu cēlonis — vibrācija! Bredoka uzpirktais viltus liecinieks apgalvo, ka Mūns saņēmis divsimt tūkstošus! Džo Ko- hena spožā uzvara! Mērija raud aiz laimes!

Mūns pasmīnēja: var redzēt, ka «Sanarisko Chroni­cal» dejo pēc Felano stabules. Blakus atradās Bredoka finansētās avīzes «Sanarisko News» divpadsmitstāvu ēka. Vārti atsprāga, uz ielas izbrauca desmit ar laik­rakstiem piekrautas smagās mašīnas. Uz avīžu grēdām, vicinādami ekstra izlaidumus, stāvēja avīžu zēni. Viņi pūlējās pārkliegt savus konkurentus:

— Patiesība par Mērijas Grimšo prāvu! Henrija K, Tomasa triumfs! Mūns atmaskots! Viņš saņēmis no Fe­lano divsimt tūkstošus! Superslepkavas krokodila asa­ras!

Dažus kvartālus tālāk Mūns pamanīja trakā ātrumā traucošos mašīnu. Mašīna neatlaidīgi sekoja. Nebija ne­kādu šaubu, ka viņam dzenas pakaļ. Sākumā nodomāja, ka tas ir reportieris. Pēc tiesas sēdes viņam izdevās iz­bēgt no avīžniekiem, jo izspraukties cauri trakojošajam pūlim varēja vienīgi ar smagiem miesas bojājumiem. Kad veiksmīgākajiem reportieriem tomēr palaimējās no­kļūt pavisam tuvu, ļaužu straume, līdzīgi gaisa strāvai, izmeta Mūnu laukā pa durvīm. Viņš jau bija gabalā, kad reportieris pieskrēja pie sava vāģa. Mūns viņu pazina. Tas bija tas pats «Sanarisko Chronical» līdzstrādnieks, kuram Mūna pirmītējā intervija nodrošinājusi karjeru. Vai tiešām šim veikliniekam izdevies sadzīt viņam pēdas?

Atstatums starp Mūna konvēru un sekotāju mašīnu ātri vien samazinājās. Bungādiņas, kas vēl nebija īsti attapušās no avīžzēnu aurošanas, satricināja policijas sirēnas apdullinošie kaucieni. Tātad Mūns bija kļūdī­jies. Viņam dzenas pakaļ nevis reportieris, bet policija. Satikšanās ar policiju atbilda viņa nodomiem vēl mazāk nekā satikšanās ar presi. Ja policijas priekšnieks pie­prasīs, Mūns būs spiests priekšlaicīgi dot plašus komen­tārus savai īsajai intervijai. Un nav vēl zināms, kap notiks, ja šie komentāri nonāks līdz senatora Felano ausīm.

Mūns pielietoja ne visai oriģinālu paņēmienu. Aiz­braucis līdz ielu krustojumam, pēkšņi piebremzēja. Ar lielu ātrumu joņojošās policijas mašīnas vadītājs nepa­guva tik ātri reaģēt un aizdrāzās garām. Mūns nogrie­zās sānielā, vēlreiz strauji pagrieza stūri un, iebraucis kādas tirdzniecības noliktavas atvērtajos vārtos, no­kļuva pagalmā stāvošo mašīnu aizsegā.

Pēc pusminūtes sadzirdēja sirēnas kaucienu. Gar vār­tiem aizzibēja un ātri nozuda policijas mašīna. Kaucieni pamazām attālinājās. Pēc minūtes Mūns, jautru motīvu svilpodams, atkal izbrauca uz ielas. Veikli gan viņš tos piemānījis! Bet prieki bija pāragri. Savas viesnīcas tu­vumā viņš atkal sadzirdēja aizmugurē sirēnas kaucie­nus. Mūns atskatījās. Mašīna neatradās pārāk tālu, va­rēja redzēt vadītāja seju. Tas bija cits šoferis. Tā bija cita mašīna.

— Izskatās pēc masveidīgām medībām! — Mūns iro­niski nodomāja. — Ko viņi grib no manis?

Iela aizstiepās pavisam taisni. Mūns noprata, ka vi­ņam neizdosies atrauties. Tomēr piedeva gāzi un aizdrā­zās ar rāvienu uz priekšu. Viņam izdevās nobraukt tikai pusjūdzi. Pretim traucās policijas mašīna. Tā jau bija trešā. Tiešām — īstas medības! Sirēna priekšā, sirēna aizmugurē. Bet ielas abās pusēs apstājušies garāmgājēji, lai noskatītos, kā gūsta bīstamu noziedznieku. Jo ne­vienam neienāca prātā, ka konvērā, kuru pūlējās ielenkt apdullinoši kaucošas policijas mašīnas, sēž pats Mūns, dienas varonis, cilvēks, kas saņēmis divsimt tūkstoš do­lāru lielu honorāru.

Mūns bremzēja. Gandrīz vienlaicīgi apstājās seko­tāji. Pakaļējā mašīna tikko neiebrauca konvēra bagāž­niekā, otra cieši piespiedās blakus. Atstatums bija tik niecīgs, ka inspektoram Olšeidam, kurš sēdēja pie stū­res, vajadzēja atvērt durvis no otras puses. Sirēnu kau­cieni tūdaļ apklusa. Olšeids pieskrēja pie Mūna.

— Mēs meklējam jūs pa visu pilsētu!

— Kas noticis?

— Jūs vēlas redzēt misters Felano.

— Redzu, ka tiešām esat atguvuši humora izjūtu.

— Es nejokoju. Tas ir ļoti svarīgi.

- Saprotams, ja jau esat mobilizējis šīm medībām vismaz desmit mašīnas.

— Astoņdesmit! . . . Ceru, ka tagad apjēdzat, cik tas svarīgi! Braucam!

— Man tagad nav laika, — Mūns atteica. — Ļoti steidzos!

— Uz kurieni?

— Uz kino. Filma četrās sērijās «Četru kontinentu šausmas». Uz katru kontinentu pa vienai sērijai. Nu, un pēc tam, paši saprotat, būšu no šausmām tik noguris, ka vajadzēs nekavējoties likties uz auss. Tātad pasakiet misteram Felano, ka satiksimies rīt no rīta tiesā.

Olšeida seja pietvīka tumši sarkana.

— Jūs vēlaties, lai mani atlaiž no darba? . . . Vispirms apvedāt mani ap stūri ar Mērijas Grimšo apcietinā­šanu . .. Domājat, nesaprotu, ka jūs to darījāt tīšām, lai nostādītu mani muļķīgā stāvoklī. . . Bet tagad vēl at­sakāties braukt!

Mūns neklausījās. Viņš saspringti domāja. Pēkšņi ra­dusies doma guva arvien skaidrākus apveidus. Pagrie­zies pret Olšeidu, viņš teica:

— Lai iet, braucam! Bet, ņemiet vera, daru to tikai jūsu dēļ.

Felano sagaidīja Mūnu ar plaši atplestām rokām un čeku par divdesmit tūkstošiem.

— Nu, redzat, vai man nebija taisnība? Teicu taču, ka jūs agrāk vai vēlāk kļūsiet par manu sabiedroto. Ap­sveicu sevi un, galvenais, jūs! Pirmšķirīgs spēlētājs labā komandā — tas ir allaž iepriecinošs skats.

— Vai tādēļ bija vērts dzenāt pa pilsētu simt ma­šīnu?

— Mans draugs — policijas priekšnieks, protams, mazliet pārcentās, — Felano pasmaidīja. — Lūdzu viņu izrādīt man mazu laipnību . . . Bet viņš uzņēma to kā pavēli. Tagad, kad visiem- jau skaidrs, ka būšu guber­nators, tas no viņa puses pilnīgi saprotami.

—• Pagaidām jūs vēl neesat gubernators.

— Pēc jūsu šodienas uzstāšanās tiesā vairs nevar būt šaubu … Es, protams, centīšos izspiest no tās visu, ko vien var . . . Ezra, parādiet misteram Mūnam savu gran­diozo ideju!

— Nu nē, Džek, tas nav taisnīgi, — Ezra plati smai­dīja. — Šoreiz tā ir jūsu ideja, pie tam, jāsaka, pirm­šķirīga. Bet lai misters Mūns pats spriež! — Ar burvju mākslinieka žestu Ezra attina papīra rulli.

Mūns izbrīnā soli atkāpās. Rullim attinoties, viņš pa­mazām pazina savu daudzkārtīgi palielināto fizio- nomiju. Vēlēšanu plakāts visā savā krāšņumā gulēja uz galda. Mūns, uzņemts lieciniēku tribīnē zvēresta nodo­šanas brīdī. Virs viņa galvas zelta burtu gaismogs: «Go­dīgums pāri visam!» Bet šķērsām bībelei, uz kuras at­dusējās roka, gluži kā Sinajas akmenī iecirsts bauslis, aicinājums: «Balsojiet par Felano!»

— Nu, kādas ir jūsu domas? — Felano jautāja.

— Ļoti iespaidīgi, bet, manuprāt, priekšlaicīgi. Es tie­šām zvērēju runāt patiesību un tikai patiesību, bet, kā zināt, man nav ļāvuši to darīt.

— Tieši tādēļ gribēju jūs satikt.

— Baidos, ka Bredoks neļaus man uzstāties . . . Tiesa atbalstīs viņu. Esmu pārāk sakompromitēts. Visa mana reputācija pie velna! — Mūns bēdīgi nopūtās.

Felano nomierinoši uzlika savu mīksto roku uz Mūna ceļgala.

— Neuztraucieties! Ar tādu sabiedroto kā es jūs ne­kad nepazudīsiet. . . Klausieties uzmanīgi! Rīt jūs uz­stāsieties tiesā … kā mans galvenais liecinieks! Jūsu reputācija tiks spīdoši reabilitēta. Jūsu godīgums piedzī­vos īstu triumfu … Bet tagad paņemiet čeku!

— Tas laikam arī būs mazliet priekšlaicīgi.. . Bet, ja jūs piedāvāsiet to pēc manas uzstāšanās, paņemšu ar prieku.

Mūns pagriezās pret inspektoru Olšeidu, kas visu šo laiku bija stāvējis taisns kā svece.

— Nu, veco zēn, tagad mēs esam vienas komandas spēlētāji. .. Gribu izpirkt savu vainu … Jums ir lie­liska iespēja attaisnot priekšniecības uzticību. Ejiet uz slimnīcu un līdz rītvakaram neatkāpieties ne soli no Čarlija Grimšo gultas. Viņam draud lielas briesmas! Un paņemiet līdzi portatīvo uztvērēju, sekojiet tiesas gaitai.

Milzīgā zāle «Divdesmitais gadsimts» bija pārpildīta līdz pēdējai iespējai, pareizāk, līdz neiespējamībai. Cil­vēki stāvēja visās ejās. Žurnālistiem ierādītajā ložā re­portieri gandrīz sēdēja cits citam uz galvas. Ļaužu pai­sums draudēja aizslaucīt no savām vietām tiesnesi un zvērinātos. Virves vietā nācās uzstādīt bruņuplates, kādas policija parasti izmanto, apšaudoties ar gangste­riem.

Tiklīdz tiesnesis pasludināja sēdi par atklātu, no savas vietas piecēlās Džo Kohens.

— Jūsu godība, vakar jūs atļāvāt pretējai pusei iz­mantot magnetofona ierakstu. Lūdzu atļaut mums to pašu.

— Tiesa atļauj!

Džo Kohens ar diriģenta žestu pamāja savam palīgam. Tas ieslēdza magnetofonu.

Tas bija tas pats Felano un Mūna sarunas fragments, ko vakar bija nodemonstrējis Pinkertona vecākais de­tektīvs.

Minūtes klusums.

Tad tiesnesis, kas izbrīnā bija piecēlies no krēsla, no­murmināja:

— Mister Kohen, es kaut ko nesaprotu. Varbūt jus no šodienas pārstāvat mistera Bredoka intereses? …

— Atvainojiet, jūsu godība, es joprojām aizstāvu Mēriju Grimšo. Es joprojām aizstāvu taisnību pret ne­krietniem meliem . . . Vakar jūs dzirdējāt tikai sarunas daļu. Tagad dzirdēsiet visu.

Nenogaidījis tiesneša atļauju, Džo Kohens pacēla roku.

Un zāle beidzot dabūja dzirdēt patiesību. Tiesa, maz­liet izrediģētu, jo no sarunas bija izgrieztas visas sena­toram nevēlamās vietas. Bet atlikušās bija tik veikli samontētas, ka, izņemot Mūnu, to neviens nemanīja.

Sarunas beigas šajā redakcijā skanēja tā:

— Mister Felano, jūs esat lietišķs cilvēks, kāpēc velti tērējat laiku?

— Tātad karš, mister Mūn? . . . Mums tas ir pat ļoti izdevīgi. . . Ļaudis teiks: misters Mūns sākumā pieslē­jies netaisnajai partijai, bet caur maldiem nonācis bei­dzot pie patiesības.

Zāle aplaudēja kā viens cilvēks. Protams, tie nebija mesli Mūna godīgumam, bet gan Džo Kohena veiklajam pretgājienam, kas nostādīja viņa pretinieku muļķa lomā. Šo entuziasma bangu nests, Džo Kohens uzlēca uz krēsla un patētiski iesaucās:

— Kā redzat, senatora Džeka Felano, kuru drīzumā ceram redzēt gubernatora amatā, gaišredzīgie vārdi pie­pildījušies. To pierāda mistera Mūna vakardienas uz­stāšanās. Pretējā puse mēģināja aizbāzt viņam muti. Bet šajā zemē pastāv vēl likumība un taisnība! Nevienam, lai kas viņš būtu, lai cik miljonu viņam piederētu, — dramatisks žests Bredoka virzienā, — neizdosies aizka­vēt taisnības uzvaru! Jūs gribējāt dzirdēt patiesību? Tūlīt jūs to dzirdēsiet. Jūsu godība! Lūdzu izsaukt mūsu galveno liecinieku Semjuelu Mūnu!

Mūns ātriem soļiem devās uz tribīni. Jārunā, kamēr nav aizlieguši. Viņš atstūma tiesas kalpotāja pastiepto bībeli.

— Esmu jau vakar zvērējis runāt tikai patiesību!

— Protestēju! — Henrijs K. Tomass kliedza. — No­zvēriniet viņu! Citādi mums nebūs likumīga pamata saukt pie atbildības par viltus liecības sniegšanu!

— Jūsu vietā es būtu labāk klusējis, mister Tomas! — Mūns pasmīnēja. — Kas vakar sniedza viltus liecību?

— Jūsu protests noraidīts, mister Tomas, — tiesnesis bargi teica. — Pamājiet, mister Mūn!

Zālē atskanēja attālai vētrai līdzīga šalkoņa. Trīs tūk­stoši skatītāju kā hipnotizēti raudzījās Mūnā. Tikai Mūnā.

Tāpēc sākumā neviens nepamanīja, ka blakus lieci­nieku tribīnei pēkšņi iznira cilvēks. Viņš runāja gandrīz čukstus, bet kapa klusumā šie čuksti skanēja līdzīgi pēr­konam. Cilvēka rokā pazibēja mikrofons.

— Mister Mūn, rūnājiet! Jūs dzird divsimt miljonu radioklausītāju … īsu ziņojumu īpaši mums! Par katru minūti — trīs tūkstoši dolāru!

Mūns paņēma mikrofonu.

— Lūdzu! . . . Inspektor Olšeid! Vai dzirdat mani? No­ziedznieks, kas uzspridzinājis «Zelta bultu» un «Sarkano bultu», atrodas blakus jums. Nekavējoties apcietiniet viņu! Tas ir Čarlijs Grimšo!