Pavadonis met ēnu

14.

Pēc pusstundas inspektora mašīna jau trauca pa krastmalu. Muns bija uzticējis stūri savam palīgam. Pats, ierāvis galvu apkaklē, sakrustojis rokas uz krū­tīm, sēdēja blakām un lūkojās uz priekšu. Tā laikam vajadzēja izskatīties kriminālistikas Napoleonam seš- cilindrīgajā automobilī ar cigāru plombētajos zobos.

— Un tagad pastāstiet ar visiem sīkumiem, Deilij!

— «Vecās pasaules» bārā Pegija nostrādājusi gan­drīz divus gadus, bet oktobra sākumā viņa pēkšņi no­zudusi. Meitenes neatceroties dienu, bet esmu gatavs saderēt, ka tas bija tūlīt pēc Spituela nāves. Kācls ap­meklētājs, kas pats aizraujas ar džesu, it kā esot viņu redzējis mūzikas klubā «Bibop». Tur ir tāda maza bu­fete. Ienākumi, protams, mazāki nekā «Vecajā pasaule», tātad vienīgais ticamais iemesls darba maiņai — vēlē­šanās nozust no acīm.

Pa atvērto logu ielauzās okeāna sāļā elpa. Gaiss smaržoja pēc pergamenta papīra, kura ievīstīta trekna siļķe.

Viņi izbrauca pludmalē. Tumšais liedags bija tukšs un pamests. Laternas meta skopu gaismu. Paisuma līniju iezīmēja netīriem vates kušķiem līdzīgas putas. Pa kreisi šaudījās bākas staru kūlis. Tur atradās jūras vārti.

Mašīna apstājās pie iegarenas vienstāva ēkas —- doktora Strornera medicīniskā sporta institūta. Klie­dzošie plakāti vēstīja, ka ar institūta sporta rīku un augsti kvalificētu speciālistu palīdzību var īsā laikā atbrīvoties no liekiem taukiem, hroniska kuņģa katāra, neirozes un vēl desmit citām kaitēm. Ziemā doktors Stromers iznomāja telpas «Bibop» klubam, par ko zi­ņoja afiša pie durvīm.

Pie ieejas Mūnam un Deilijam nācās nopirkt bi­ļetes.

— Laikam pirmo reizi? — teica meitene, kas te pildīja kasieres pienākumus. — Jums noteikti patiks. Tikai nedomājiet, ka gribam pelnīties. Orķestranti ne­saņem maksu. Bet īre ir dārga, bez tam jamaksā par mēbelēm un telpu apkopšanu . ..

Lai iekļūtu bārā, vajadzēja šķērsot visu zāli. Bet tas izrādījās tikpat kā neiespējami. Cilvēki sēdēja visur — gan uz koka soliem, kurus, spriežot pēc iegrebtiem krustiem, klubam izīrēja kada reliģiska draudze, gan uz līdztekām, koka zirgiem, treniņa divriteņiem, sēdēja uz palodzēm, pat uz grīdas.

Telpa bija neapkurināta. Tomēr jaunieši valkāja tikai sporta jakas, žaketes vai plānus džemperus. Jau pēc desmit minūtēm arī Mūnam un Deilijam kļuva karsti. Aiz ziliem tabakas dūmiem spīguļoja saksofoni un bungu šķīvji.

Deilijs prata novērtēt orķestra kvalitāti. Mūziķi spē­lēja ar sirdi un dvēseli, kad viņi beidza, varēja likties, ka uz skatuves stāv, pareizāk sakot, grīļojas bokseri pēc astoņiem smagiem raundiem. Viņus izvadīja dār­došs piekrišanas troksnis. Šķita, aplausos piedalās ne tik daudz rokas, cik kājas — gan pašu, gan solu. Izzi­ņoja īsu starpbrīdi. Beidzot Mūns un Deilijs varēja iz­spraukties līdz bufetei.

Ieraudzījis sievieti, kas aiz letes garlaikodamās šķir­stīja ilustrētu žurnālu, Mūns iekšeji nodrebēja. Frizūra gan bija cita, krūtis slēpa cieši pieguļošs pulovers, bet nevarēja būt ne mazāko šaubu — tā bija sieviete no fotogrāfijas. Beidzot izdevies atrast sievieti, kas pazi­nusi Spituelu un pavadījusi ar viņu pēdējo nakti. Un iespējams — arī nonāvējusi to.

Mūns centās nelūkoties Pegijā. Viņš baidījās, ka acis nodos, ka viņa nojautīs briesmas. Apsēdušies pie viena no trim galdiņiem, Mūns un Deilijs pasūtīja dze­ramo. Pegija atnesa glāzes un atkal saka šķirstīt žur­nālu.

Zālē atkal atskanēja džesa sinkopes. Šoreiz spēlēja cits orķestris. Puiši pie kaimiņu galdiņa turpināja sūkt džinu. Laikam viņi uzmanīgi klausījās, varbūt pat jūsmoja, tomēr sejas palika neizteiksmīgi trulas. Nepakustējās neviens vaibsts, neatskanēja neviens vārds. To te uz­skatīja par augstāko šiku. Kad nošķinda plīstošs stikls, viņi pat nepagrieza galvas. Tikai Pegija aizcirta žur­nālu un nosodoši paskatījās uz seržantu.

— Mierīgi, dārgumiņ, — Deilijs teica. — Es samak­sāšu. Cik par glāzi pienākas?

Pegija saņēma naudu un pievāca lauskas. Viņa ne­nojauta, ka Deilijs pielietojis vecu triku — sasitis līdz- atnestu glāzi, bet īsto ar Pegijas pirkstu nospiedumiem iebāzis kabatā.