Pavadonis met ēnu

12.

Manometra bulta lēni slīdēja uz augšu.

— Kā jūtaties? — inženieris apvaicājās.

— Ne pārāk spīdoši. — Mūns atziņas.

— Nekas, kad apradīsiet, pāries. Spiediens te pa­augstinās pamazām. Ja jūs tūlīt līstu tunelī, tad gan būtu sajūta kā pēc spēcīga nokauta. Tur spiediens uz katru kvadrātcollu gandrīz četras mārciņas virs nor­mālā. Tas ir nepieciešams, lai līdzsvarotu ūdens spie­dienu no ārpuses. Citādi tas saspiestu tuneļa caurules plakanas. Neaizmirstiet, virs mums ir līcis.

Kad dzelzs aizvars pacēlās un viņi ienira tunelī, Mūns jutās jau puslīdz labi. Palika tikai neomulīga apziņa, ka trīs metrus virs galvas šaudās zivis un aiz­peld tvaikoņi, ka tūkstošiem tonnu smagā ūdens masa iā vien gaida izdevību gāzties iekšā.

Džēms Stenbils strādāja par meistaru priekšējā iecirknī. Viņš paskaidroja, ka visu svētdienu pavadījis dekompresijas kamerā, pēc tam nokāpis atkal tunelī, un tādēļ nav varējis pats ierasties.

Kad avīzē parādījās Smisa ģīmetne, Stenbilam šis cilvēks likās atgādinām viņa bijušo apakšīrnieku. Bet drošs par to viņš nebija. Piektdien sieva atcerējās, ka dažas dienas pirms slepkavības redzējusi apakš­īrnieku Van Strātena ielas apkaimē. Tas šķita aizdo­mīgi, jo septembra beigās, uzteikdams istabu, apakš- īrnieks bija paziņojis, ka aizbraucot uz Eiropu. Sten­bils nolēma aiziet uz policiju. Sestdien viņš ļoti steidzās, jo abiem ar sievu vēl bijis šis tas jānokārto un pēc tam jāiet ciemos. Tādēļ nav nosēdējis dekompresijas kamerā noteikumos paredzēto laiku.

— Nenojautu, ka beigsies tik ļauni. Gadījušās jau agrāk lēkmes, sevišķi tai laikā, kad strādāju par ūdens­līdēju, bet tik traki nekad… Ko jūs gribat, turpat divdesmit gadu zem ūdens, citi daudz ātrāk atvadās no veselības. Ārsti saka, ka būtu laiks aiziet, bet es turēšos, cik vien varēšu. Maksā labi — par tādu naudu var arī riskēt.

— Piedodiet, jūs vēl neesat teikuši, kā sauc jūsu apakšīrnieku.

— Spituels. Džoness Ervings Spituels.

Atgriezies mājās, Mūns atšķīra laikrakstu kom­plektu. Jā, tā bija tā pati fotogrāfija, kas jau sestdien bija saistījusi viņa uzmanību. Nebija nekāds brīnums, ka ne viņš, ne miljoniem lasītāju nebija Smisā pazi­nuši Spituelu — balinātie mati un nodzītās ūsas bija izmainījuši viņa ārējo izskatu līdz nepazīšanai. Ja ke- sonista Stenbila sieva nebūtu nejauši sastapusi savu bijušo īrnieku Van Strātena ielā, tad laikam vēl ilgi nevienam nebūtu ne jausmas, ka Smiss ir slavenais Džoness Ervings Spituels — galvenais liecinieks Rot- bahu prāvā.

Par šo prāvu Mūns zināja visai maz. Laikā, kad tie­sāja Rotbahus, viņš pavadīja atvaļinājumu vientuļā fermā pie Džinas radiem, kur mieru netraucēja nekas — ne ētera viļņi, ne televizors, ne periodiskie izdevumi, pat ne mutvārdu tenku žurnāls.

Tagad Mūns centās atgūt nokavēto. Profesors Rot- bahs un viņa sieva tika apvainoti raķešu noslēpuma nodošanā Padomju Krievijai. Apsūdzība dibinājās uz dažu cilvēku apgalvojumiem, ka Rotbahi bijuši komu­nisti, un uz fakta, ka viņi bijuši pazīstami ar raķešu centra darbiniekiem. Galvenais apsūdzības trumpis bija Spituels. Lūk, ko Spituels tiesā liecināja. Kā žur­nālists viņš apmeklējis Krieviju. Ciemodamies Vidus­āzija, viņš iegājis mošejā apautām kājām, tādā veidā aizskardams ticīgo musulmaņu jutas. Ticīgie viņam uz-, brukuši, viņš aizsargājies un ar revolvera šāvienu kādu nonāvējis. Pēc Krievijas likumiem Spituelam butu jāizcieš divkāršs sods — par cilvēka nogalināšanu un par neatļautu ieroča turēšanu. Pēc dažām dienām viņu negaidot iesēdinājuši lidmašīnā un nogādājuši uz Mas­kavu. Krievu slepenās drošības policijas centrā viņam likuši priekšā vai nu izciest sodu, vai arī kļūt par pa­domju aģentu. Spituelam nav atlicis nekas cits, kā pie­krist. Ar viņa starpniecību tikuši uzturēti sakari ar Rotbahiem. Rotbahiem viņš nodevis naudu, no viņiem saņēmis zīmējumus un tehniskus datus, kuru lielākā tiesa nogādātā Krievijā …

Tādi bija fakti, kurus Mūns uzzināja. Un no tiem izrieteja loģisks secinājums — Spituelu, acīm redzot, nonāvējuši krievi, atmaksādami par viņa liecību. Pie­ļaut citu varbūtību nozīmēja vai nu but neloģiskam, vai arī neticet šiem faktiem. Neticēt nebija pamata — prāvas atreferejumi neļava šaubīties nedz par Spituela patiesīgumu, nedz par Rotbahu vainu.

Un tomēr Mūnam bija instinktīva antipātija pret «krievu hipotēzi». Tā likās pārāk vienkārša.

Kad Mūns ieradās pārvaldē, Trolops sēdēja pie galda un rakstīja. Viņš tikko bija nointervējis kesonistu Sten- bilu.

'— Apsveicu! Jus un pats sevi! Jau vakar, vel neka

nenojauzdams par Spltuelu, nekļūdīgi uzminēju viņa nāves vaininiekus.

— Brīnos, kāpēc neatklājāt jau agrāk, ka Smiss un Spituels ir viena un tā pati persona? Jūs taču bijāt šai prāvā? Prese parasti nepalaiž tādas sensācijas garām.

— Tur jau tā lieta, ka nebiju. Tai laikā atra­dos … — Trolops aprāvās.

— Kur? Cerams, ka ne aiz restēm? — Deilijs pajo­koja.

— Aiz restēm vai kur citur, bet katrā ziņā talu projām no Rotbahiem un Spituela.

— Labi, Blis, tagad izskaidrojiet man, kāpēc Spitu- elu nogalinājuši tieši krievi? — Mūns jautāja. — Vi­ņiem bija iemesls to darīt, bet tas vēl nepierāda, ka viņi to tiešām darījuši.

— Kas gan cits?

— Varbūt jūs?

— Es? Saprotu — polēmisks paņēmiens, turklāt neatļauts… Mani lasītāji tic, ka Spituelu aizraidījuši viņpasaulē krievi. Pamēģiniet viņiem iestāstīt, ka slep­kava esmu es.

— Ka Spituela dzīvoklī ielavījies kāds krievs, tas ir tikai minējums. Bet jūs varu apvainot uz reāla pamata. Lūdzu! Grehems atrada uz loga roktura jūsu pirkstu nospiedumus…

— Iznāk, ka jūs turat aizdomās katru, kas nestrādā policijā! — Trolopa parasti pašapmierinātā balsī ieska­nējās nervozitāte. — Es pieduru roku seifam, nāka­majā dienā kāds to apzog, un vainīgs esmu es!

— Pieļauju, ka esat pieskārušies nejauši, kad pār­meklējām dzīvokli, kaut gan toreiz biju jūs īpaši brī­dinājis nebāzt pirkstus, kur nevajag. Bet vai varat pie­radīt, ka tas noticis tieši tajā reizē, nevis agrāk? Jūsu pirkstu nospiedumi mums ir, un tas būtu pietiekams pamats turēt jūs aizdomās. Iespējams, ka tieši jūs esat tas krievu aģents, kas noslepkavojis Spituelu … — Muns bargi teica, tad kā atvainodamies pasmaidīja. — Nebīstieties, netaisos jūs apcietināt. Gribēju tikai pierādīt, ka spēju ne sliktāk par jums ar attiecīgas mērces palīdzību pagatavot no pusjēliem minējumiem baudāmus ēdienus.

— Manus lasītājus jūs gari nebūtu pārliecinājuši. —» Trolops pavīpsnāja.

— Mani arī ne, — negaidot sarunā iejaucās Vilou­bleiks. — Visdrīzāk te saskatāms Maskavas pirksts.

— Pierādījumi?

— Krievu pistole.

— Tieši tas mani mulsina. Pārāk primitīvi.

— Neaizmirstiet, ka tie ir krievi, — Torents atgā­dināja. — Cik zināms, viņiem tā domāšana diezgan primitīva.

— Pilnīgi pareizi! — Deilijs dzēlīgi iesaucās. — Un lai apstiprinātu mūsu domas, viņi ņēma un palaida mākslīgo pavadoni!

Mūns klusējot piekrita. Tikai tagad viņš sāka īsti noģist, ka tieši šis apstāklis traucēja saistīt Spituela nāvi ar krieviem. Kamēr pārējie runāja par Spituelu, viņš centās noskaidrot savu attieksmi pret sputņiku… Kopš prese bija izreklamējusi «Avangarda» drīzo startu, Mūns, tāpat kā miljoniem viņa līdzpilsoņu, juta lepnumu par to, ka viņa zeme pirmā apgūs kosmosu. Sputņiks visiem atnesa smagas paģiras. Bet Mūnam kā izmeklētājam turklāt vēl sagādāja lieciniekus, kuri sputņika iespaidā bija kļuvuši akli un kurli pret apkār­tējiem notikumiem. Tā tasbija sākumā. Tagad sputņiks bija kļuvis par pastāvīgu pavadoni visām domām un vērtējumiem. It kā no sputņika augstumiem Mūns pārlūkoja pasauli un daudz ko tagad redzēja citādā gaismā.

Mardžorijas balss iztraucēja viņu no pārdomām.

— Inspektor Mūn, pie šefa!

Lafajets pārvaldes priekšnieka amatā turējās jau desmito gadu — gan pateicoties savai izdarībai, gan labiem sakariem. Bet īstais panākumu cēlonis varbūt bija prasme plaši reklamēt pārvaldes darbinieku izcī­nītās uzvaras pār noziegumu pasauli. Viņš sagaidīja Mūnu ar priecīgu smaidu.

— Kad domājat rīkot preses konferenci? Manuprāt, tagad būtu īstais laiks.

— Varbūt labāk nogaidīt, kamēr izdosies noķert slepkavu?

— Tāda sensācija kā Spituels jāpasniedz, kamēr tā vēl karsta. Parādiet publikai krievu pistoli, viņi jau paši zinās, kas to turējis rokās …

Atgriezies operatīvajā istabā, Mūns paaicināja Dei- liju sānis:

— Mūsu rīcībā ir dažas dienas. Šai laikā mums katrā ziņā jāatrod sieviete ar dziļo dekoltē. Tā ir mūsu vienīgā cerība, kā uzzināt patiesību par Spituela nāvi!