Pavadonis met ēnu

32.

Tas notika otrajā novembrī. Mūns, Džīna un Pets sēdēja pie televizora un nolūkojās boksa cīņā. Intere­santākajā vietā sporta reportieris pārtrauca komentā­rus un pērkondimdošā balsī paziņoja: «Forda jaunākais modelis «Edsel» nokautē visus konkurentus!» Tad tur­pināja ierastajā tonī: «Tā! Vēl vienu. Melnais Džo grī­ļojas. Kreisais āķis, labais! Kāda spīdoša tehnika! Sa­dod viņam, Fred!» Tuvuzņēmumā parādījās milzīga, sāpju izķēmota melna seja, kurā tikpat milzīga balta roka bez žēlastības trieca savu cimdoto dūri.

Ekrāns mazliet satumsa.

— Atkal kāda idiotiska reklāma, — nomurmināja Mūns.

Ekrānā parādījās diktora seja. Varēja dzirdēt, kā viņš ievelk plaušās gaisu:

— Lēdijas un džentlmeņi! Pirms pusstundas krievi izšāva debesīs otru sputņiku. Fantastisks svars! Palie­ciet pie aparātiem!

Un atkal uz ekrāna trakoja skatītāji, uzgavilēdami Fredam, kas bija piespiedis Melno Džo pie virves.

— Apsveicu! Apsveicu! — kliedza Pets, pārspējot aurojošo ringa publiku, un kratīja Mūnam roku.

— Apsveicu! — Mūns kliedza pretī.

Tikmēr mačs bija beidzies.

— Klusāk! — izmisīgi lūdzās Džīna. Auroja no ek­rāna, auroja pie auss. — Klusāk! Tūlīt tiesnesis pazi­ņos rezultātus!

— Tāpat zināms. Divi pret nulli, — sauca Pets.

— Kā tu to zini?

— Pavisam vienkārši. Divi padomju sputņiki pret nevienu mūsējo.

Atkal atskanēja gongs.

Ringā tagad cīnījās cits pāris. Mūns tikai neuzma­nīgi skatījās ekrānā. Viņš pat īsti nezināja, kā tas no­ticis — uzreiz, bez jebkādas pārejas, viņš ieraudzīja pie zemes pieplakušu ķermeni un otru — pa pusei pār­liekušos pirmajam. Tuvuzņēmumā parādījās divas dū­res — pneimatiski veseri, kuri pēc pirmās komandas atkal sāks dauzīt. Televīzijas kamera atkapās, ekrānā parādījās rings. Tiesnesis skaitīja. Deviņi… astoņi… septiņi… Vai izdosies piecelties? Nu! Nu! Nu! — Mūns iekšēji mudināja. Pieci… Četri… Trīs… Vēl tikai divas sekundes atlikušas… Divi!… Un…

Pēkšņi rings izzuda un ekrānā iepeldēja seja. Smai­doša sievietes seja.

— Pirms nepilna mēneša pasauli aplidoja vēsts par pirmā sputņika palaišanu. Četrsimt desmit reizes tas jau apjoņojis zemeslodi, Šodien pasauli satrieca jauna, vēl lielāka sensācija! Debesīs jau četrdesmit minūtes lido supersputņiks. Kolosāls svars — piecsimt astoņi komats trīs kilogrami. Vairāk nekā sešas reizes sma­gāks par pirmo bēbi-mēnesi. Maksimālais augstums — 1700 kilometri. Bravo! Klausieties supersputņika sig­nālus uz viļņa 40.002 megaherci … Palieciet pie apa­rātiem! Pēc desmit minūtēm pārraidīsim jaunākās zi­ņas par supersputņika lidojumu!

Atkal rings. Atkal cits pāris. Atkal sitieni, atkal ska­tītāju satraukti kliedzieni.

Un tad lejā atskanēja avīžu puiku kliedzieni. Bija iznācis pirmais speciālizdevums par jauno sputņiku.

Mūns pameta televizoru un izgāja. Atmiņā atausa pirmā sputņika palaišanas diena. Toreiz tika nogali­nāts Spituels. Mironis gulēja uz grīdas. Kāds stāvs bija pārliecies pār ķermeni.

Kāpņu telpā viņš satika profesoru Holrnenu.

— Vai jūs lasījāt? — tas sauca, vicinādams avīzi. — Es jums saku, krievi ir ģēniji! Inspektor, ja jūs zi­nātu, kā uztraucos! Vēl viens sputņiks, un mani lai­kam ķers trieka. Inspektor, vai jums kabatā nav ci­gārs? Vismaz kāds cigāra galiņš!

Taču Mūns nesāka steidzīgi meklēt pa kabatām. Rokas bija kā paralizētas. Mūns skatījās uz profe­soru.

Profesors bija rītasvārkos. Un tie bija uzvilkti ar oderi uz ārpusi.

Vēlāk Mūns lāgā neatcerējās, kas bija noticis nāka­majās desmit minūtēs. Varbūt viņš iedeva profesoram cigāru, varbūt arī ne. Varbūt iegāja atpakaļ dzīvoklī, varbūt ne. Laikam tomēr, jo kā gan citādi viņam tagad būtu mētelis mugurā? Mūns gāja un gāja uz priekšu, kaut kur gandrīz nokļuva zem mašīnas rite­ņiem.

Domas joņoja kā elektroni atomā. Pirmīt, ieraudzījis Holmena ačgārni uzģērbtos rītasvārkus, Mūns bija sa­tvēris vienu pavediena galu, tagad viss kamols atšķe- tinājās aizvien pieaugošā ātruma. Viss jau bija tikpat kā izdomāts. Muns neievēroja, kur atrodas, viņš zināja tikai vienu — Van Strātena ielas mīkla atrisināta.

Runāt vai klusēt? Visu nakti Mūns grozījās no vie­niem sāniem uz otriem. Lēmums radās tikai pie bro­kastu galda, pāršķirstot «Morning Sun». Pirmajā lap­pusē acīs lēca milzīgs virsraksts «Prezidents apsveic misteru Hruščovu ar otrā sputņika palaišanu.» Otraja melnoja tikpat milzīgs: «Kā tika noslepkavots Spitu­els.» Apakšvirsraksts skanēja: «Sarkanā spiega Iva­nova atzīšanās.» Mūns trieca dūri pret galdu. Viņš neļaus sevi muļķot un nepalīdzēs arī krāpt citus. Viņš nedrīkst klusēt. Jārunā! Lai cik tas būtu sāpīgi, lai cik grūti.

Ar tādu apņemšanos viņš iesoļoja operatīvajā istabā.

— Labrīt, zēni! Vai zināt, kas man te? — viņš uz­sita sev pa pieri.

— Laikam taču smadzenes, — teica Torents.

— Mati! — teica Diks.

— Platmale! — teica Deilijs.

Viloubleiks nekā neteica. Viņš sēdēja, ierāvies kaktā. Pie viņa kājām, saritinājies kamolā, gulēja Silijs. Vi- loubleika uz leju vērstais skatiens bija tik koncentrēts un tāls, it kā viņš pūlētos saskatīt zemeslodes centru.

— Jūs visi esat tuvu patiesībai, — Mūns paziņoja. — Pilnīgi pareizi, galvā man platmale, zem platmales mati, zem matiem smadzenes un tajās …

— Atrisinājums Van Strātena ielas mīklai, — beidzot uzminēja Deilijs.

— Pareizi, tikai krimināllietas nosaukums novecojis. To vajadzētu drīzāk nosaukt «Pavadonis met ēnu». Pirmkārt, visu laiku bija jāsaduras ar sputņiku, — Mūns, nepamanījis Deilija brīdinošo skatienu, turpi­nāja. — Otrkārt, sputņiks …

Tālāk Mūns netika. Viņu pārtrauca drausmīgs brē­ciens. Viloubleiks, lēkdams kājās, bija uzminis Silijam.

— Ja es vēlreiz no kāda dzirdēšu šo nolādēto vārdu… — un Viloubleiks izskrēja ārā, aizcirzdams aiz sevis durvis.

— Kas viņam lēcies? — Mūns nesaprata.

— Nabadziņš! — nopūtās Torents.

— Kas cer, ka cits kritīs, tas pats iekrīt, — visai miglaini izteicās Diks.

— Nelāgi sanāca, — Deilijs paskaidroja. — Viņš lika visus savus dolārus uz to, ka pirmais sputņiks no­gāzīsies otrajā novembrī, bet tas tagad pastaigājas rokrokā ar otro un neliekas ne zinis par mistera Vilou- bleika izputējušajiem dolāriem. Vai nav nelietis?! Tū­līt redz, ka no Krievijas. Kārtīgs pavadonis nekad ne­būtu tik bezjēdzīgi uzvedies.

— Sarkanā gaisma! — teica Mūns un pacēla roku.

— Ko?

— Stopsignāls! Citiem vārdiem sakot, bremzē savu runājamo … Tāpat jau viss skaidrs, — teica Mūns un paskatījās pulkstenī. — Lafajets droši vien atnācis.

Lafajets bija atnācis.

— Nu, klāstiet vaļā, inspektor, kas uz sirds? — viņš teica ar platu smaidu.

Mūnam uz sirds bija daudz.

Uz Lafajeta smaidu Mūna stāsts iedarbojās kā biržas panika uz vērtspapīru. Drīz vien par to nedotu ne centa. Pat ne puscenta. Beigās Lafajets izskatījās tā, it kā nekad mūžā nebūtu smaidījis un arī nekad ne­smaidīs.

Mūns apklusa.

— Un jūs jau esat visus saaicinājuši, inspektor? — Lafajets beidzot sacīja. Viņa balsī nebija ne dusmu, ne barguma, tikai bezgalīgs nogurums.

— Jā. Jūs paši nesen teicāt, ka preses konference būtu mums laba reklāma.

— Ne tāda. Mēs neesam apbedīšanas firma. Vai jūs saprotat, Mūn, ka pašu rokām naglojat zārku gan sev, gan man?

— Ļoti nožēloju, ser, bet tur nekā nevar darīt. Jūs man iedevāt dēļus — proti, Spituela lietu. Dievs mans liecinieks, ka pūlējos darināt no tiem šūpuli. Ja kok­materiāls izrādījās derīgs tikai zārkam, tad ta nav mana vaina.

— Es jūs nevainoju, inspektor. Tā ir mana vaina. Vajadzēja nodot izmeklēšanu Viloubleikam, Torentam, kaut vai Silijam, tikai ne jums. Bet vai tad varēju pa­

redzēt, ka esat pašnāvnieks? Kā prātīgs cilvēks lūdzu jūs atsaukt šo preses konferenci.

— Nelūdziet, ser.

— Tādā gadījumā ieteicu to kā draugs. No visas sirds. Jūs man vēl pateiksiet paldies.

— Es jau tagad pateicos par padomu, bet šoreiz tas paliks neizlietots.

— Tādā gadījumā pavēlu jums kā priekšnieks!

Mūns piecēlās.

— Preses konference notiks! Un nemēģiniet to izjaukt— iznāks divkāršs skandāls.

Piecēlās arī Lafajets.

— Labi, lai notiek! Bet neņemiet ļaunā, ka uz savām bērēm jūs neaicināšu. Pietiek ar to, ka man nāksies piedalīties jūsējās.

Pēc Mūna aiziešanas Lafajets kādas desmit minūtes stāvēja nekustīgs. Tad lēni izgāja pie Mardžorijas.

— Mis Mardžorija, jūs man esat vajadzīga. Paņe­miet stenogramu bloku. Tā!… Esiet tik laipna un uzrakstiet sekojošo …

Nodiktējis tekstu, Lafajets lūdza to atkārtot. Kļūdu nebija.

— Viss kārtībā. Un tagad pārrakstiet uz mašīnas.

— Vienā eksemplārā?

— Nē, piecdesmit kopijas, labāk sešdesmit. Izdalī­siet visiem preses konferences dalībniekiem.

— Tiks izpildīts, šef. Piedodiet, vai viņi drīkst to izmantot avīzei?

— Tikai personīgai zināšanai. Oficiālo paziņojumu presei sastādīšu vēlāk.