Pavadonis met ēnu

30.

— Vajadzētu atvērt logu, — Deilijs ieteica. — Pēc piecām minūtēm Mardžorija izsauks ugunsdzēsējus.

— Vēlāk!… Seržant, izklāstiet īsumā visu Blisa Trolopa līniju. Gribu to noklausīties cita skatījumā. Tātad…

— Spituels piedavāja Blisam rakstu, no kura izriet, ka viņa liecība Rotbahu prāvā sadomāta no sākuma līdz galam. Alisons bija ar mieru samaksāt desmit tūkstošus, jo cerēja izsist no tā politisku kapitālu, no­vākt no ceļa šādus tādus politiskus pretiniekus. No Alisona saņemto naudu Bliss, kā sarunāts, iemaksāja Pirmajā nacionālajā bankā uz Spituela konta. Pie Spituela viņš ieradās astoņos un deviņpadsmit minūtēs. Pieklauvēja, bet neviens neatsaucās. Paraustīja rokturi, durvis bija aizslēgtas. Tad viņš saklausīja lejā avīžu zēna saucienus. Viņš nokāpa lejā, lai nopirktu speciāl- izdevumu. Bet tā arī nenopirka — pēkšņi viņam šķita, ka augšā pavērās durvis. Cerībā, ka tas varētu būt Spi­tuels, Trolops atkal uzkāpa augšā. Kāpņu telpā jopro­jām nebija neviena cilvēka. Viņš vispirms pieklauvēja, tad nepacietīgi paraustīja rokturi. Izrādījās, ka durvis vairs nav aizslēgtas. Trolops iegāja un ieraudzīja Spi­tuela līķi. Lai nomierinātos, viņš aizsmēķēja, bet tūdaļ aizsvieda cigareti prom. Tai mirklī viņa uzmanību sais­tīja vienīgi līķis, revolveris tam blakus un avīze. Nā­kamajā mirklī viņš ievēroja, ka logs vaļā. Vēlāk Trolops atcerējās, ka no ielas redzējis aizvērtu logu. Baidīdamies, ka viņu var pamanīt no pretējā nama un apvainot slepkavībā, Trolops ātri aizvēra logu un aizvilka aizkarus. Lūk; tad viņš arī atstaja pirksta nospiedumu. Zinādams, ka Spituels jau pabeidzis rakstu, Trolops pārmekleja viņa kabatas, bet nekā neat­rada. Pārmeklēt visu dzīvokli viņš neuzdrošinājās — kāds taču varēja atnākt. Aizejot, viņš aizcirta durvis un automātiskā atslēga aizkrita. Kāpņu telpā viņš atkal nevienu nesatika, nebija neviena arī uz ielas, ja ne­skaita asfaltētājus. Bliss ātri aizgāja līdz kapsētai. Pamanījis automātu, nolēma piezvanīt uz policiju. Pa­ļaudamies uz saviem sakariem ar inspektoru Torentu, viņš cerēja reizē ar policiju iekļūt Spituela dzīvoklī un piedalīties notikuma vietas apskatē — varbūt izdosies atrast manuskriptu un pievākt.

Steidzīgi atgriezies redakcijā, viņš sagaidīja Torenta zvanu un atkal aizbrauca uz Van Strātena ielu. Pēc­pusdienā, pārnācis mājās, Trolops pasta kastītē atrada vēstuli. To bija sūtījis Spituels. Aploksnē bija apsolītais raksts, kuru Trolops nodeva Alisonam. Raksta tālākais liktenis viņam nav zināms. Bet aploksne saglabā­jusies …

— Un ekspertīze konstatēja, ka gan adrese, gan nosūtītājs rakstīti ar vienu un to pašu, proti, Spituela roku… Paldies, Deilij! Jūsu stāsts skanēja kā īsts mākslas darbs. Gandrīz nevienas «neīstas nots» .. .Gan­drīz! Lūk, aploksne, par kuru stāstījis Trolops! Paska­tieties, vai nemanāt kaut ko ievērības cienīgu?

Deilijs ar palielināmo stiklu sīki izpētīja aploksni. Katram gadījumam paturēja pret gaismu.

— Nekā neredzu. Slepenu zīmju nav… Varbūt vie­nīgi zem markas… Velns pārāvis! Marka! Tā taču tā pati marka!

— Kāda? — Mūns vaicāja.

— Atcerieties, ko toreiz stāstīja ēģiptietis? Ka viņu apturējis svešinieks un palūdzis aiznest vēstuli uz pastu. Uz aploksnes bijusi marka ar zemeslodi.

— Malacis, Deilij! Es personīgi biju ievērojis tikai zīmogu. Svētā krusta pasta nodaļa! Zīmogs arī aplie­cina, ka ēģiptietis nav melojis. Bet to var uzskatīt par māksliniecisku detaļu, tiesu tas nepārliecinās. Mums daudz svarīgāk pierādīt, ka ēģiptietis saņēma vēstuli jau pēc Spituela nāves.

— Tas būs diezgan grūti. Neviens tik precīzi nepa­teiks, cikos vēstule apzīmogota.

— Es jūs tomēr palūgšu aiziet uz pastu. Izprašņājiet visus ierēdņus. Varbūt viņi redzējuši ēģiptieti un atce­ras, cikos.

— Tas nudien būtu brīnums. Pēdējos divdesmit gad­simtos brīnumi vairs nenotiek.

— Ja nerunā par sputņiku, seržant… Nē, nē, jāmē­ģina vien ir. Pēc tam aizbrauciet uz banku.

— Nesaprotu.

— Iegriezieties tai nodaļā, kur Trolopam bija jāie­maksā nauda uz Spituela tekošā rēķina.

— Bet mēs taču nezinām, uz kāda vārda?

— Un aploksne? Spituels uzrakstījis nosūtītāja vārdu — lūk, Džons Spulidžs. No Pegijas liecības zi­nām, ka viņai iedotais čeks par desmit tūkstošiem bijis ar šo pašu parakstu un izrakstīts uz to pašu bankas no­daļu. No tā var secināt, ka tā ir tā pati nauda.

— Jūs ticat, ka Trolops iemaksājis? Tad taču atkrīt motīvs noziegumam!

— Nebūt neatkrīt! Svarīgi, kad viņš iemaksāja naudu? Pēc vai pirms slepkavības. Tieši to gribu izdibināt.

— Pēc slepkavības? Nekā vairs nesaprotu!

— Domājat, es visu saprotu? Varbūt jurns liekas, ka aiz iekšējas pārliecības uzskatu Trolopu par slepkavu? Nē, tikai tādēļ, ka citādi vispār nekas vairs nebūtu izprotams. Pieļausim uz mirkli, ka viņa stāsts patiess.

Sanāk pilnīgi mistika. Bliss no ielas redz, ka Spituela logs aizvērts. Uzkāpis augšā, viņš nevienu nesatiek, klauvē, neviens neatver. Nokāpj lejā, atgriežas, atrod durvis atslēgtas, logu vaļā un Spituelu nošautu. Bet mēs taču zinām, ka tikai minūti pirms tam aizgājusi Pegija, un tad Spituels vēl bija dzīvs. Trolops, kāpjot turp un atpakaļ, nav pamanījis nevienu dzīvu dvēseli. Bet šīs sasodītās kāpnes tā čīkst, ka neviens cilvēks nevar paiet garām nepamanīts. Kas tad iznāk? Kas nošāvis Spituelu? Svētais gars! Kas atnesis laikrakstu ar ziņojumu par sputņika palaišanu? Atkal tas pats gars! Un viss tas noticis vienā vai pusotrās minūtēs, starp Pegijas aiziešanu un Trolopa atnākšanu.

— Bliss šo pasaciņu izgudroja, lai pūstu mums miglu acīs.

— Cik reižu neesmu jūs mācījis nepārsteigties, Dei­lij! Trolops prot vazāt aiz deguna miljoniem lasītāju. Viņš spētu izgudrot kaut ko ticamāku. Viņš taču saprot, ka šoreiz darīšana ar cilvēkiem, kas pieraduši apšau­bīt katru vārdu …

Deilijs atgriezās no savas ekspedīcijas pārsteidzoši ātri. Brīnums bija noticis, un brīnumdaris saucās sputņiks.

Ēģiptieti pastā neviens nebija redzējis, un pat, ja būtu, nespētu atcerēties. Ceturtajā oktobrī — varbūt sakarā ar sputņika palaišanu — bija neparasti liels ļaužu pieplūdums.

Toties pastā atcerējās ko citu. Sakarā ar to pašu sputņiku valdīja tāds uztraukums, ka darbinieki aiz­mirsa iepildīt krāsu zīmogu spiede. No pulksten asto­ņiem un divdesmit piecām, tas ir no tā brīža, kad šajā ielā sāka pārdot avīzi ar pirmajam ziņām, līdz astoņiem un četrdesmit, kad beidzot ienāca prātā papildināt izsī- kušo krāsu, zīmogi iznāca pavisam bāli. Un, lūk, uz aploksnes bija tieši tāds izplūdis zīmogs.

Arī bankā izrādījās, ka Mūna hipotēze pareiza. Cetur­tajā oktobrī Bliss bija iemaksājis naudu uz tā paša konta, no kura to pēc dažām stundām izņēma Pegija, lai noguldītu savā. Spituelam personīgais rēķins šajā bankā bija uz Džona Spuledža vārda. Cikos tieši Bliss iemaksājis naudu, to, protams, neviens neatcerējās.

Taču apskatoties klerka ierakstu par iemaksu, pamanīja kaut ko interesantu. Proti, ierēdnis vārdu Spuledžs bija ierakstījis kā Sputledžs. Burts «t» bija vēlāk no­svītrots. Sī rakstības kļūda bija izskaidrojama. Ierēdnis tiešām atcerējās, ka, izlasījis avīzē par sputņika palai­šanu, par to vien domājis. Nav šaubu, ka liekajam «t» nav gadījuma raksturs. «Sput» — bija pirmais neapzinī­gais reflekss uz sputņiku. Tātad rokā bija pierādījums, ka Bliss iemaksājis naudu pēc Spituela nonāvēšanas. Tad cits darbinieks atcerejās, ka ap divdesmito oktobri kāds cilvēks gribēja izņemt no Spuledža konta desmit- tūkstoš dolāru. Pārbaudot kontu, izrādījās, ka čekam nav seguma. Ierēdnis izbāza galvu pa lodziņu, lai aplū­kotu aizdomīgo apmeklētāju. Seja nebija redzama — platmale uzvilkta uz pieres, meteļa apkakle pacelta, acis aiz melnām brillēm. Ierēdnis nocēla klausuli un izsauca direktoru. Kad viņš atkal paskatījās pa lodziņu, cilvēks ar melnajām acenēm bija pazudis. Ceku no­deva grafologam. Tas konstatēja, ka Spuledža, tas ir, Spituela paraksts viltots.