Pavadonis met ēnu

2.

Mājup Mūns brauca, cik vien lēni to atļāva mašīnu straume. Smidzināja. Ar dūmiem un kvēpiem sajaucies lietus atgādināja miglu. Sāka krēslot. Kaut gan va­kars vēl nebija iestājies, gaismas reklāmas jau attīs­tīja miljonu kilovatu jaudu. Pilsēta dzīvoja savu pa­rasto dzīvi, tai nebija nekādas daļas gar slepkavību Van Strātena ielā.

Džīna nebija gaidījusi viesus, bet pietika atvērt vēl dažas konservu kārbas, lai pusdienas iznāktu ari Dei- lijam. Ledusskapī atradās dažas bundžas ar alu.

Pie galda tērgāja par visādiem niekiem — aizkulišu žurnāla «Pilnīgi slepeni» jaunāko numuru, Frenka Ko- natras kārtējo šķiršanās prāvu, pēdējo beisbola mača rezultātu, par kāda abstrakcionista gleznu, kas vairak- solīšanā guvusi rekorda cenu. Tad Džīna aizgāja uz virtuvi, un vīrieši devās uz Mūna kabinetu.

Mūns atšķīra Smisa dzīvoklī atrasto avīzi.

— Nu, tad paskatīsimies. Kas te varēja saistīt Smisa uzmanību?

— Dodiet pusi man, — Deilijs piedāvājās.

— Nav vērts! Te tikai astoņas lappuses, kamēr at­nāks Pets un profesors, pats būšu ticis galā. Cerams, ka profesoram nebūs iebildumu iepazīties ar jums.

— Un ja man būtu iebildumi? — Deilijs pavīp­snāja. — Cik dolāru viņš ir vērts?

— Kā to lai saka? Profesors par šo jautājumu no­teikti apvainotos. Viņš ir savādnieks, cik nopelna, tik iegulda grāmatās. Bet citādi visai pieticīgs — ka tikai abi ar Kārlu būtu paēduši …

— Kas tas vēl par Kārlu?

— Pūdelis. Būtu jūs dzirdējis, kā profesors stāsta par savu suni. Varētu likties, ka runā par miesīgu bērnu.

— Viņš laikam ir emigrants?

— Jā, bēdzis no Hitlera. Savā laikā sarakstīja darbu par kvantu mehāniku, kas toreiz interesēja tikai ne­daudzus. Tagad tā ir populāra mācību grāmata, iznā­kusi jau 22 valodās… Un kas viņam par galviņu — jautā, ko gribi, cik gramu stroncija atmosfērā, kurš bijis trīsdesmitais prezidents, kur atrodas Popokate- petls…

Runādams Mūns neatrāva skatienu no avīzes, bet tā arī neatrada tur nekā ievērības cienīga.

Deilijs piecēlās un piezvanīja uz laboratoriju. Taba­kas analīzes rezultāti vēl nebija zināmi.

— Kontradmirālis Benecs apgalvo, ka krievu pa­vadonis esot vienkāršs dzelzs gabals, — Mūns lasīja. — Valsts kosmiskās laboratorijas direktors paziņo, ka krievu sputņiks jau samazina orbītu un drīz kritīs…

— Kaut tā būtu, — Deilijs pavīpsnāja, pāri inspek­tora plecam ielūkodamies avīzē. Pēkšņi viņa acis iz­plētās. Uztvēris Deilija skatienu, Mūns privāto sludi­nājumu daļā ieraudzīja treknus burtus:

ēģiptes sfinksa sākusi runāt

Četri vārdi, vairāk nekā. Ne pastkastītes, ne šifra atbildes vēstulēm. Vai tik tā nebija ziņa, kas satrau­kuši Smisu un kļuvusi par viņa nāves cēloni? Minēt nebija nekādas nozīmes. Katram gadījumam jāpatur prātā.

— Saņem nu ciemiņus!

Džīna atvēra kabineta durvis un ielaida Holmenu, kalsenu vīriņu ar nesamērīgi lielu, kailu galvu. Nesen pirktais uzvalks dīvainā kārtā izskatījās tikpat vec­modīgs kā ienācēja filca rītakurpes. Profesors gāja mazliet saliecies,- it kā tievajam, vecīgajam kaklam nebūtu pa spēkam noturēt smago galvu. Viņam sekoja Džīnas svainis Pets O'Donovens, pusmūža cilvēks ar neskaitāmiem vasaras raibumiem apaļajā sejā.

— Neticīgie Tomi, ko nu teiksiet?! — viņš iesaucās.

— Cerams, tagad jums skaidrs, ka Maskava sit mūs pušu visās frontēs. Un tas ir tikai sākums, ticiet man.

Viņš izplēsa lapiņu no smēķējamā papīra grāma­tiņas un veikli uztina cigareti. Pamanījusi viņa rokās metāla kārbu ar uzrakstu «Medus», Džīna uzslavēja:

— Beidzot tu esi sācis pīpēt ko pieklājīgu!

— Velti priecājāties, — Deilijs ievilka gaisu nāsīs.

— Manuprāt, sliktākas tabakas vispār nav.

— Neņem ļaunā Džīna, — Pets taisnojās. — Tava tabaka der tikai zīdaiņiem, bet par kastīti — paldies, daudz glītāka par manu veco maku.

— Vai arī man atļauts puscigars, — Holmens vai­cāja saimniekam.

Profesora un Mūna iepazīšanās iesākās ar cigāriem. Hroniskās sirds kaites dēļ ārsti bija aizlieguši Hol- menam smēķēt. Bet profesora stingrā apņēmība dzīvot pēc mediķu priekšrakstiem aprobežojās ar vecā krā­juma iznīcināšanu. Kad dzīve bez dūma likās paga­lam nepanesama, Holmens izlīdzējās pie kaimiņiem.

— Lūdzu! — un Mūns pasniedza viņam cigāru.

— Es jūs nesaprotu, profesor, — Pets pasmaidīja.

— Vai nu saudzējiet sirdi, vai arī nospļaujieties un smēķējiet pa īstam.

— Nē, nē, es vēl taisos ilgi dzīvot! Tiesa, biogrāfija man jau aiz muguras, bet gribas redzēt, kā izskatīsies pasaule. Mēs taču dzīvojam tik interesantā laikmetā… Nu, cienījamo inspektor, ar kādu mīklu jūs mūs šodien iepriecināsiet?

Mūns diezgan bieži stāstīja profesoram par kārtē­jiem atgadījumiem darbā. Viņš to darīja labprāt, zinā­dams, ka profesors nav no pļāpīgajiem. Turklāt tas piespieda viņu loģiski savirknēt faktus. Bieži vien pro­fesora skeptiskais skatiens vai iebildums ierosināja jaunu domu, Jāva saskatīt notikumus jaunā gaismā.

Bet šodien diemžēl īstam stāstam pietrūka vielas. Ķē­des vietā bija tikai atsevišķi ķēdes locekļi.

Atskanēja tālruņa zvans.

— Analīzes rezultāti pierāda, ka pelnu traukā bi­juši Česterfilda pelni, — atkārtodams laborantes vār­dus, Mūns iznīcinoši uzlūkoja Deiliju.

Aizmirsis katru cieņu, Deilijs izrāva klausuli no priekšnieka rokas.

— Pelni?… Jā, jā, zinu. Bet cigaretes galiņš?… Pie vclnaL runājiet skaidrāk … Tātad maisījums no la­bākajām Ēģiptes šķirnēm. Paldies!

Deilijs brīdi paturēja klausuli rokā, tad svinīgi no­lika vietā.

— Acīm redzot, tomēr jūsu «Simon Arzt», — teica Mūns. — Iznāk, ka jums taisnība. Ja atradīsim cil­vēku, kas smēķē «Simon Arzt», tad …

— Tad atradīsim Smisa slepkavu, — seržants pa­beidza teikumu.