Ar šīs grāmatas īsto autoru iepazinos 1958. gada pavasarī. Uzzinājis, ka rakstu piedzīvojumu stāstus, A. A. Evermens atzinās, ka arī viņš esot gribējis ķerties pie detektīvromāna. Esot bijis izgudrots pat nosaukums: «Mr. Moon and the Baby-Moon» («Misters Mūns un Bēbi-mēness»). Uzrakstījis grāmatas scenāriju un pirmo nodaļu, Evermens parādījis to vairākiem izdevējiem. Viņu attieksme bijusi visai skeptiska, un grāmata tā arī palikusi neuzrakstīta.
— Žēl! — Evermens teica. — Manā rīcībā bija ļoti interesants materiāls. Esmu pārliecināts, ka profesionāls rakstnieks varētu to izmantot saistošai grāmatai.
Lūdzu Evermenu izstāstīt sižetu.
— Labāk izlasiet scenāriju! — Evermens piedāvāja. — Tad gūsiet daudz labāku priekšstatu. Tas man par laimi ir līdzi. Braukdams šurp, cerēju, ka varbūt radīsies brīvs laiks un noskaņa atkal ķerties pie darba. Bet jūsu zeme sniedz žurnālistam tik daudz interesanta, ka pat miegam neatliek laika, kur nu vēl romānu sacerēšanai.
Izlasījis vienā paņēmienā piecdesmit lappušu biezo scenāriju, atzinu, ka no tā patiešām varētu izveidot saistošu grāmatu.
— Jums patīk? — Evermens nopriecājās. — Tad ņemiet un rakstiet! Es nepretendēju ne uz ko — ne uz autora slavu, ne uz honorāru. Palūgšu vienīgi, kā tas pie mums pieņemts, aizrādīt grāmatas sākumā, ka visi varoņi ir izdomāti.
— Un notikumi, protams, arī viscaur izdomāti?
— Ko jūs! Gan varoņi, gan notikumi ir reāli. Neticat? Tikko pārbraukšu mājās, atsūtīšu jums pierādījumus.
Pēc diviem mēnešiem saņēmu apsolīto sūtījumu. Tajā atradās izmeklēšanas protokolu kopijas, ko Ever- mena rīcībā bija nodevis viņa labs paziņa, bijušais policijas darbinieks. Bez tam tas saturēja avīzes «Morning Sun» 1957. gada oktobra un novembra mēnešu komplektu. Ar sarkanu zīmuli bija apvilkti visi raksti, kas attiecās gan uz pašu noslēpumaino noziegumu, gan uz laika posmu, kamēr notika sarežģītā izmeklēšana. Šis laika posms iegājis vēsturē ar «Sput- ņika» vārdu.
Sputņika milzīgā ēna joprojām dzīvo miljonu cilvēku apziņā. Evermens aizrāda, ka tieši sputņiks ir viņa romāna galvenais varonis. Tāpēc aizrakstīju Evermenam, ka esmu gatavs novest līdz galam viņa ieceri, ja viņš neiebilst pret nosaukumu «Pavadonis met ēnu». Bez tam atļāvos svītrot Evermena apzīmējumu «Detektīvromāns», jo, manuprāt, laba tiesa ironijas, ar kuru pati dzīve cauraudusi saistošos piedzīvojumus, drīzāk liek dēvēt šo darbu par romānu-pam- fletu. Domāju, ka, neskatoties uz prāvo, izcilām vēsturiskām norisēm aizpildīto atstarpi, kas mūs šķir no 1957. gada, romānā aprakstītie notikumi nav zaudējuši savu aktualitāti. Tāpēc ceru, ka lasītāji negarlaikosies. Gribētos piezīmēt, ka tādā gadījumā tas būs tikai Evermena nopelns. Mana līdzdalība aprobežojas ar viņa scenārija visai niecīgo literāro apdari.
Anatols Imermanis
Paziņoju, ka visas romāna blakus personas izdomātas.
Ja mans draugs, bijušais policijas darbinieks Mūnlaits, kas pašlaik vada privāto detektīvu aģentūru «Mūnlaits un Deiliaurs», iedomājas esam inspektora Mūna prototips, tad tā ir viņa privātā darīšana, un autors neuzņemas par to nekādu atbildību.
Vienīgais reālais tēls ir šī romāna galvenais varonis. Viņu redzēja miljoniem cilvēku. Citi teleskopos un laikrakstu pirmajās lappusēs. Citi lietuvēnos, kas viņiem laupīja miegu un ēstgribu.
Sputņiks lidoja pāri pasaulei. Tas ir fakts, kaut daži ļoti vēlētos, lai tā būtu vienīgi autora izdoma.
A. A. Evermens.