Pavadonis met ēnu

5.

— Tūlīt pasaukšu viņu, tikai nenobīstieties, — teica Deilijs un pamirkšķināja.

Brīdinājums bija vietā. Misis Lanoveras izplūdusī miesa aizpildīja vai pusi Mūna kabineta un tik tikko ievietojās visprāvākajā klubkrēslā.

Misis Lanovera nelika sevi lūgt. Sarunu viņa uzsāka pati. Par spīti aizdusai, vārdi tā vien virda no viņas mutes.

— Jā, jā, zinu, jūs par to slepkavību, Kolumba man jau stāstīja. Es taču dzīvoju tieši pretī, man pašai pir­majai vajadzēja redzēt, kā nogalināja misteru Smisu… Pie visa vainīgs mans jaunais mītnieks, ne­vajadzēja atdot viņam savu istabu. Mana istaba, zi­nāt, iziet uz Van Strātena ielu, tur ir vairāk saules, bet viņam plaušas beigtas, un sētas pusē istabas tādas padrēgnas. Lūdzās, solīja piemaksu, galu galā man sirds arī nav no dzelzs, un lieka naudiņa allaž noder, paši zināt, kādi mūsu laikos izdevumi…

— Tātad jūs nekā neievērojāt, — Mūns beidzot tika pie vārda.

— Ak kungs, jūs taču strādājat policijā, un to­mēr jums tāda lēna saprašana. Cikreiz man jāat- karto, ka jau trīs dienas manā istabā dzīvo cits, bet pašai logs iziet uz sētu? …

— Ļoti žēl. Mēs cerējām, ka vismaz uz ielas būsiet ievērojusi kādu aizdomīgu cilvēku.

— Uz ielas? Cikreiz jums jāatkārto, ka …

— Jā, jā, paldies. Tas butu viss.

Misis Lanovera negribīgi piecēlās. Viņai bija žēl aiziet, sevišķi tāpēc, ka šī nožēlojamā Kolumba laikam pratusi vairāk pastāstīt.

— Uz ielas? — viņa atkārtoja inspektora jautājumu. — Nē. Bet manā pagalmā gan grozījās kāds aizdo­mīgs plikadīda, es viņam vēl uzkliedzu, un viņš aizlai­dās …

Viņa pēkšņi sastinga un atplēta muti, it kā cenzda­mās ko atcerēties.

— Uz ielas es tiešām nevienu neredzēju … — viņa atsāka, it kā vilkdama vienu un to pašu apnicīgo dziesmiņu.

— To mēs jau dzirdējām, — Deilijs nepacietīgi iestarpināja. — Paldies, laiks mums ir dārgs…t

— Bet uz jumta gan! — nepiegriezdama^, vērības starpsaucienam, misis Lanovera ar triumfu nobeidza teikumu.

— Vai jūs nebūsiet pārskatījusies? — Deilijs jau­tāja bez sevišķas intereses. Viņš bija pārliecināts, ka Lanovera izgudrojusi šo cilvēku uz jumta, lai pārspētu savu kaimiņieni Kolumbu.

— Pati savām acīm redzēju, gaišā dienas laikā re­dzēju, bet jūs neticat. Šī Kolumba varbūt spējīga stās­tīt pasaciņas, bet es savā mūžā vēl neesmu melojusi…

Mūns nolēma ietērpt savas šaubas diplomātijas plī­vurā.

— Vai tik jūs, misis Lanovera, torīt neiebaudījāt ko stiprāku?

— Par ko jūs marii uzskatāt? — lieciniece ar sašu­tumu noraidīja šo apvainojumu. — Savā mūžā rītos neko stiprāku par pupiņu kafiju neesmu dzērusi. Va­karā gan cita lieta, pats dievs dienā strādājis, bet va­kara nodevies atpūtai …

— Jūs pati redzējāt?

— Nevis redzēju, bet zinu, varat uzprasīt kuram katram mācītājam …

^^Piedodiet, misis Lanovera, es runāju par šo cil­vēku. Kads viņš izskatījas?

— Nu zināt, tas ir par daudz prasīts, vai tad var atcerēties katru, kas staigā pa jumtu, un es taču ne­zināju, ka notikusi slepkavība, domāju, atnācis labot skursteni vai jumtu, pie manis arī tek caur griestiem, cikreiz neesmu sūdzējusies īpašniekam, bet šis klapē ar ausīm …

— Kad tas bija?

— Kad? Katru reizi, kad maksāju par īri, bet šis tēlo kurlo …

— Inspektors grib zināt, kad jūs redzējāt cilvēku uz jumta.

— Vai tad man laiks skatīties pulkstenī, pamēģi­niet jūs apkopt desmit istabas, ja jums tādi īrnieki. Jus pat iedomāties nevarat, cik cūcīgi uzvedas dažas per­sonas, kuras labāk nenosaukt vārdā. Es naudu nežē­loju, katrā istabā ieliku spļaujamtrauku, bet šie… Nu kaut vai šis Hegertons, izglītots cilvēks skaitās, bet nekaunās piespļaut visu grīdu — košļājamā gu­mija, cigarešu gali.

— 2ēl, — teica Mūns un jau nākamajā mirklī sa­prata, ka izdarījis kļūdu.

— Zēl? — misis Lanovera tūdaļ atsaucās. — Nevis žēlot tādus vajag, bet cietumā bāzt, tad viņi sapratīs…

— Es teicu, žēl, ka neatceraties laiku …

— Kādu jums vēl laiku vajag, es redzēju cilvēku, vai tas nav galvenais? Jūsu vietā es viņu tūdaļ apcie­tinātu, vai tiešām jūs nesaprotat, ka tas ir slepkava … un es …

— Ar jūsu pārliecību vien nepietiek, vajadzīgi pierā­dījumi.

— Vai tiešām jums nepietiek, ka viņam rokā bija revolveris? Kādi jums vēl pierādījumi vajadzīgi?

— Revolveris? Kur jūs tādu pēkšņi rāvāt?

— Es taču labi redzēju, ka viņam rokā kaut kas iezaigojās. Protams, revolveris, kas gan cits! … Varu iedomāties, kādu ģīmi taisīs šī Kolumba, kad uzzinās, ka es savām acīm redzēju slepkavu … Ardievu! — un misis Lanovera kā milzīgs kamols izvēlās no kabineta.

Mūns nopūtās un jautajoši pavērās seržantā.

— Ek, ja varētu viņai ticēt…

— Neizklausās pēc tā. Kaut gan, no otras puses… Viņa likās tiK cieši pārliecināta .., Zēl, aizmirsu uz­prasīt, vai Smisa logs bija vaļā… Bet nezaudēsim laiku.

Deilijs izgāja pasaukt asfaltētājus, kas, cepures bur­zīdami, gaidīja gaitenī.

— Vai visi? — jautāja Mūns. — Jūs četratā strā­dājāt?

— Nē, trūkst Sueca, viņš šodien nebija darbā, — atsaucās tumšmatis.

— Jūs esat itālietis, vai? — Mūns minēja pēc ak­centa.

— Jā, mister. Bet man veicies, piedzimu mūsu teri­toriālajos ūdeņos, tātad imigrants neesmu. īsts pa­valstnieks. Likumus zinu, pateikšu visu, kā vajag.

Asfaltētāji labprāt uzticēja Alegrāčem vest sarunas ar inspektoru.

Mūna minējums apstiprinājās. Slepkavības laikā strādnieki bija pavirzījušies tieši līdz namam, kur dzī­voja Smiss. Tātad dzīvoklī atrastais olis un zeme pie­lipa slepkavas pazolēm tad, kad viņš šķērsoja ielu, lai dotos pie Smisa.

— Uzplēsuši bijām, bet pārlējuši vēl ne. Džons tieši tobrīd teica: «Nu tad, zēni, vēl daži jardi, un miers…» Tā taču tu sacīji, vai ne, Džon?

— Mums maksā par jardiem un par ātrumu. Kamēr sezona, jāierauj. Ziemā jāmeklē gadījuma darbi, bet mūsu laikos… — Džons skaidroja.

— Pietiek, Džon, pietiek, inspektoru tas nemaz ne­interesē, — Alegrāče metās starpā. — Es jums visu pastāstīšu, visu, kā bija! Mēs ar Stanu sākām jau mest oļus maltuvē, bet tad tā avīze …

— Avīze?

— Nu jā, tā, kur tas krievu pavadonis aprakstīts. Atskrēja puika ar avīzēm. Mēs palūdzām Džonu, lai palasa priekšā. Es jau pats arī svētdienas skolā esmu gājis, bet Džons lasa ātrāk.

Biedri atzinīgi pagrozīja galvu un uzsmaidīja Džo­nam. Viņiem gribējās, lai inspektors saprastu, kāds izcils lasīšanas speciālists ir viņu Džons.

— Un tad, protams, neviens par darbu vairs nedo­māja. Kaut kas tāds taču nav piedzīvots^kopš Ādama laikiem. Apsēdāmies, spriedām tā un spriedām šitā un galu galā nolēmām, ka šie krievi gan ir velna zeļļi. Es, protams, esmu patriots, ne sliktāks par pašu prezi­dentu, bet kas ir, tas ir.

Mūns viņu pārtrauca un uzstādīja konkrētus jautājumus. Apstiprinājās visļaunākās nojautas. Iegri­muši avīzes lasīšanā un lielā notikuma apspriešanā, asfaltētāji šajā brīdi dzīvoja pavisam citā pasaulē un, protams, nekā nebija manījuši. Ne tie redzējuši cilvēku uz jumta, ne pamanījuši kādu ieejam mājā, ne arī dzir­dējuši šāvienu.

Jā, Mūnam bija pilnīgs pamats uzskatīt sputņiku par savu nelaimes zvaigzni. Tā vien šķita, ka tas tīšām krusto inspektora ceļu, lai jauktu pēdas.

— Es ļoti ceru, mēs visu pastāstījām, kā nākas? — Alegrače atvadām noprasīja.

— Jā, jā, liels paldies.

— Varbūt gribēsiet aprunāties vēl ar Suecu? Pa­teikt, lai rīt piekāpj?

— Nevajag, iztiksim tāpat, — Mūns gurdi atgai­ņājās.

—. Suecs? Savāds uzvārds, — Deilijs ieminējās.

— Tas nemaz nav uzvārds, — Alegrāče pasmaidīja. — Pa īstam viņu sauc Ahnieds el Vaadi. Viņš atbrau­cis no Ēģiptes. Toreiz, kad sakās tā jezga ar kanālu, mēs viņu nokrustījām par Suecu.

— Ēģiptietis? — Deilijs pielēca kājās.

— Vai sen kā pie mums? — arī Mūna apātija bija izgaisusi.

— Pirms diviem gadiem. Ieradās ar kādu cirka trupu. Stāsta, ka esot bijis labs akrobāts, bet kritis no trapeces, salauzis roku …

— Gaisa akrobāts! Tagad, zēni, uzmanību! Pamē­ģiniet atcerēties, kur šis Suecs, vai kā viņu tur sauc…

Deilijs grasījās vaicāt, kur ēģiptietis atradies slep­kavības laikā, bet Mūns, bīdamies, ka tiešs jautājums var visu izjaukt, aizsteidzās priekšā:

— Interesanti, ko šis Suecs teica par sputņiku?

— Viņš? Viņš tak nebija klāt, kad mēs runājāmies. Pareizi? — un Alegrāče nedroši paskatījās biedros.

— Nebija. Kad spriedām, nebija klāt.

— Labi neatceros, bet man šķiet, ka Suecs aizgāja tieši tad, kad Džons saka lasīt…

— Un vairs neatgriezās?

— Nē. Pat šodien vēl nav rādījies. Vai nu saslimis, vai sācis dzert, tas viņam atgadās.

Piecas minūtes vēlāk Mūns un Deilijs jau sēdēja mašīnā. Apskatījuši nama fotogrāfiju, abi tūdaļ sa­prata, ka kādreizējam akrobātam nebūtu pārāk grūti no jumta nokļūt Smisa istabā. Viss šķita skaidrs. Ta­gad atlika vienīgi pēc iespejas ātrāk apcietināt šo Ah- medu el Vaadi.

Iela, kur viņi apstādināja mašīnu, veidoja robežu starp ķīniešu un itāliešu kvartāliem. Kreisajā pusē res- toraniņos piedāvāja trīsdesmit dažados veidos pagata­votos makaronus, krāmu būdās pārdeva līdz oderei novalkātas drēbes un gluži jauniņas antīkas saktas un statuetes. Ielas pretējā pusē šūpojās karodziņi ar hiero­glifiem un krāsaini lampioni, trijkājos uz koka oglēm cepās austrumu delikateses.

Pāri šim haotiski savirknēto, neizskatīgo narneļu jūklim pacēlās nesen uzcelta Vonemeikera universāl­veikala filiāle — nerūsejoša tērauda, stikla un plasti­kāta milzenis. Jumtu aizsedza gigantisks ekrāns, pa kuru skrēja ziboši burti:

kops 4. oktobra pārdevām par 1.356.012 dolāriem tā ir mūsu labākā reklāma

— Ko es redzu? Mūn! — inspektors sadzirdēja pa­zīstamu balsi. Tas bija Lesters, bijušais kolēģis, ar kuru viņš labu laiku nebija ticies. — Jau astoņas die­nas vadu Vonemeikera detektīvu biroju, — Lesters ietvēra savu darba vietu tik plašā žestā, it kā lie­lais universālveikals, sākot ar ekrānu uz jumta, bei­dzot ar kāju slaukāmo pie durvīm, būtu viņa personī­gais īpašums.

Mūns nicīgi pastiepa apakšlūpu.

— Nesaki vis, — Lesters pazina inspektora aizsprie­dumus pret privātdetektīviem. — Strādājam pēc jau­nām metodēm. Nāc apskaties, — viņš ieķērās Mūnam elkonī.

Mūns pašūpoja galvu:

— Citreiz varbūt, pašlaik steidzos.

— Tātad uz kara takas! Kuram tad taisies nodīrāt skalpu? — Lesters smējās. — Bet iegriezies gan, ne­aizmirsti vecos paziņas!

Ēģiptietis dzīvoja kolonijā, kas īsā laikā bija radusies Vonemeikera debesskrāpja paspārnē. Izdomas ziņā ko­lonijas cēlāji neatpalika no veikala arhitektiem. Par būvmateriāliem te kalpoja vecas kastes, degvielas mu­cas, papes gabali. Kādu mitekli greznoja uzraksts «Lo- lilarda cigāri — labākie pasaulē», uz kāda cita sienas rotaļājās Garoila firmas delfīns. Visgleznainākais Mū- nam likās vecmodīgs autobuss bez motora un šasijas, kurā, spriežot pēc balsu kņadas, tagad mitinājās tikpat daudz iedzīvotāju, cik tajā kādreiz braucis pasažieru.

Ahmeds el Vaadi nebija mājās. Inspektors nikni pa­grūda durvis. Tās nebija aizslēgtas.

— Tā vien šķiet, ka aizlaidies, tāpēc arī durvis at­stātas vaļā.

— Manuprāt, viņam vienkārši nav ko baidīties no zagļiem, — Deilijs iebilda, aplūkodams nabadzīgo iedzīvi. Izbalējis, mušu aptraipīts krāsains foto, uz kura bija redzams akrobāts zem cirka jumola, un no žurnāla izgrieztā Nasera ģīmetne — lūk, vienīgais telpas izdaiļojums.

— Droši vien kāds no tiem ēģiptiešu nacionālis­tiem, — Mūns norūca. — No tādiem fanātiķiem pašu velnu var sagaidīt.

Būdas pārmeklēšana nedeva rezultātus. Atlika vie­nīgi izsaukt slepenos un izlikt slazdus. Lai cik ļoti Mūnam gribējās personīgi uzlikt ēģiptietim roku va­žas, vajadzēja apbruņoties ar pacietību …

Operatīvajā apspriedē kā pirmais runāja Uailders.

— Līķa sekcija pilnīgi apstiprinājusi manus slē­dzienus, — ārsts ziņoja. — Lode raidīta horizontāli, izgājusi cauri kreisajam sirds kambarim. Šāviena brīdī gan Smiss, gan slepkava stāvēj uši. Nekādās varmacī- bas pēdas uz miesas nav atrastas.

— Ieroča sistēma?

Jaunais, švītīgais ieroču eksperts paraustīja plecus.

_— Lode deformējusies, atsitoties pret ribu. Pagai­dām varu pateikt tikai to, ka ierocis nav mūsu ražo­jums. Būs nepieciešama konsultācija.,.

— Jūsu karla, Grehem! Nodemonstrejiet savu kolek­ciju! Droši vien jau turat slepkavu aiz rokas?

— Tikai aiz pirkstiem! — fotogrāfs iesmējās.

Grehems ar manāmu baudu izlika uz galda foto­grāfijas.

— Šie nospiedumi pieder Smisam, — viņš pabīdīja ar delnu kaudzīti sāņus. — Lūk, pārējie. Nr. 1 — pirk­sti uz avīzes, visi pieci, līnijas neskaidras. Nr. 2 — labās rokas īkšķis uz pelnu trauka, domājams, ka to atstājusi sieviete. Un visbeidzot Nr. 3 — neapšaubāmi vīrieša pirksti, atrasti uz loga roktura.

— Uz roktura? — Viloubleiks iesaucās. — Tas taču ļoti svarīgi.

Mūns piekrītoši pamāja:

— Protams. Tas nozīmē, kāds vēlāk aizvēris logu. Tagad varam konstruēt aptuvenu notikumu norisi. Šis austrumnieks iekļuva dzīvoklī pa atvērtu logu no jumta. Smiss mazgājās zem dušas. Izdzirdējis troksni, ar lielu skubu paķēra rītasvārkus un izskrēja no van­nas istabas…

— Tāpēc rītasvārki uzģērbti ačgārni! — Deilijs iestarpināja. — Ja zini, ka dzīvokli esi viens un pēk­šņi atskan soļi, tad nav jābrīnās, ka aizmirstas, kur labā un kur kreisā puse.

— Jādomā, ka ēģiptietis ieradās ar nodomu izrēķi­nāties ar Smisu, — Mūns turpināja. — Ļoti iespējams, ka tam kāds sakars ar šo mīklaino sludinājumu. Se­koja strīds, šāviens, slepkava aizbēga, aizcirzdams durvis …

— Un kā tad ar Šipa garāžu? — vaicāja Torents. -— Vārti taču bija vaļā?

— Paldies par aizrādījumu, Torent, bet varat ne­uztraukties. Manā hipotēzē arī garāžai ierādīta pienā­cīga vieta. Skaidrs, ka darba biedri nedrīkstēja redzēt ēģiptieti izejam no nama, citādi rastos aizdomas. Tā­pēc viņš caur garāžu izgāja uz Kapsētas ielu. Šips gan pārliecināts, ka iepriekšējā vakarā noslēdzis durvis, bet, manuprāt, galons stipra portera ļauj par to šau­bīties …

Viloubleiks pacēla roku:

— Kā būtu, Mūn, ja mēs vēlreiz izmēģinātu laimi ar lieciniekiem?

— Vai ir vērts? Siem galvā vienīgi krievu pava­donis.

Iestājās klusums. Pēc brīža atskanēja Bedstrepa mo­notonā balss:

— Starp citu, man izdevies uzzināt, ka sludinājumu par Ēģiptes sfinksu devis kāds Botlmeikers.

— Un to jūs sakāt tikai tagad! — seržants neiz­turēja. — Ja man būtu kāda teikšana, es šodien pat atņemtu jums pavalstniecību un taisnā ceļā izraidītu jūs uz jūsu Grenlandi.

— Uz Zviedriju, — Bedstreps pārlaboja nesatrici­nāma mierā.

— Kaut vai uz Polinēziju! Ar jūsu temperamentu var strādāt par policistu tikai pie eskimosiem.

— Es gaidīju, kamēr būs izteikušies pārējie.

— Botlmeikers! … — Torents domīgi teica. — Smalki gan viņš mūs apveda ap stūri.

— Ek, būtu es to agrāk zinājis! — Mūns noplātīja rokas. — Mans vienīgais ierocis bija Srnisa dzīvoklī atrastā vizītkarte. Ja Botlmeikers tiešām līdzvainīgs slepkavībā, būs grūti atrast pierādījumus. Žēl, tagad viņš ir brīdināts.

— Jūsu vietā es viņu vēlreiz paņemtu priekšā, — Viloubleiks ieteica.

— Vispirms jātiek galā ar ēģiptieti. Es allaž turos pie Napoleona principa …

— Kas par Napoleonu? — Torents vaicāja.

— Franču karavadonis. Ja viņam bija vairaki pre­tinieki, viņš vispirms raidīja visus savus spēkus tai virzienā, kur vislielākās izredzes uzvarēt.

Patiesībā Napoleona princips kalpoja Mūnam par attaisnojumu tam, ka viņš nespēja vienlaicīgi risināt vairākus pavedienus. Apzinādamies, ka nav nekāds ģēnijs, Mūns vadījās pēc vienkāršas, bet drošas me­todes — izsekot katram pavedienam pēc kārtas. Ač­gārnie cits pēc cita tika atmesti, kamēr palika pēdē­jais — vienīgi pareizais. Šoreiz Mūns bija pārliecināts,

ka pareizais jau tikpat kā rokā. It kā rezumēdams visu iepriekš teikto, viņš atkārtoja:

— Vispirms jātiek galā ar ēģiptieti!

… Mājās Mūns sastapa Petu, drīz ieradās arī Holmens. Mūns tūdaļ piedāvāja cigārus.

— Parasto pusīti, vai ne, profesor?

— Nē, dārgo inspektor, šoreiz veselu. Jā, jā, pats zinu, ka roku sev kapu, bet ko lai dara, ja pasaulē tik daudz satraucoša. Vairs nav iespējams paņemt rokā avīzi. Un neņemt rokā arī nav iespējams — van nomirt neziņā. Bet man gribas zināt, no kā nomiršu. Šai ziņā avīzes sniedz lielu palīdzību — attēlo visas nāves iespējas. Un vēl šis pavadonis …

— Lieciet mani mierā ar savu pavadoni, — Mūns ievaidējās. — Tas man sajaucis visas kārtis.

— Ne tikai tev vien. Vai lasīji, kas notiek biržā? — jautāja Pets.

— Kāpēc man jālasa, savām acīm redzēju. Tev par to būtu vismazāk jāuztraucas.

— Jā, man miljonus nav ko zaudēt. Tas man līdz mūža beigām nedraudēs. Bet darbu gan varu pa­zaudēt.

Pets strādāja par mehāniķi firmā, kas pārdeva vieglās automašīnas. Viņš ne tikai noņēmās ar re­montu, bet reizēm arī demonstrēja jaunākos modeļus.

— Cik saprotu, Ilruščova paziņojums neskar auto­mobiļu rūpniecību, — Mūns norūca.

— Kad mums iet labi, mēs pērkam mašīnas. Tikko sāk klāties plāni, mēs tās pārdodam vai vismaz nepēr- kam jaunas. Un, ja mana firma sāks atlaist darbinie­kus, tad kā pirmais lidošu es.

— Un kas pēc tavām domām vainīgs? Pats! Tu taču ar sirdi un dvēseli esi par krieviem. Bet šoreiz viņi tevi iegāzuši. Kad zaudēsi darbu, varēsi aizsūtīt uz Maskavu pateicības telegramu.

— Bleķis. Arī bez sputņika es ilgi nenoturētos. Mūsu noliktavās jau sakrājies desmitiem tūkstošiem mašīnu. Mēs tikai izlikāmies, it kā to nemanītu. Sput­ņiks mums atvēra acis, un par to tiešām vajadzētu no­sūtīt pateicības telegramu.

Pie durvīm atskanēja zvans. Mūns steidzās atvērt.

— Jūs, Deilij? Kas noticis?

Deilijs klusēja. Viņš pūlējās pēc smakas noteikt Peta tabakas šķirni.

Mūns satvēra viņu aiz pleciem un sapurināja.

— Kāpēc nesakāt nekā? Ļaunas ziņas?

— yisļaunākais. Aizbēga.

— Ēģiptietis?

— Tas vēl nebūtu tik traki, Mardžorija aizbēga no kino. No- sākuma viss bija normāli. Filma saucās «Pār- kinsa septītās debesis», un Mardžorija cerēja ieraudzīt eņģelīšus un visus pārējos debesu atribūtus. Bet kad izrādījās, ka par debesīm filmas varonis sauc savu iemīļoto krogu, kurā var justies kā septītajās debe­sis …

— Kas par niekiem! — Mūns īgni iesaucās.

— Jums tie ir nieki, bet es taču taisos viņu precēt. Mardžorija tikko neiepliķēja mani. Viņa neieredz dzē­rājus un dzertuves. Teica, ka droši vien pats esot žūpa, ja iedrošinos vest viņu uz tādu filmu, kur nepārtraukti nododas žūpošanai.

— Un ko jūs gribat no manis? Lai apliecinu Mar- džorijai, ka alkoholu lietojat tikai ārīgi — pēc bārdas skūšanas?

— No jums nekā, inspektor… Bet Pets pagājušo reizi pieminēja kādu kino, kur izrāda krievu filmas.

— Tā gan, Stenlija kinoteātris.

— Tieši tas, kas vajadzīgs jūsu Mardžorijai, — pro­fesors Holmens pasmaidīja. — Ja tajās arī gadās kāds dzērājs, tad nekādā ziņā nav tik izsmalcināts kā pie mums. Kenterberijas katedrāles dekāns izteicies, ka padomju filmas var droši rādīt pat bērniem.

— Kenterberijas katedrāles dekāns? Tieši tas, kas Mardžorijai vajadzīgs.

Atkal atskanēja zvans.

Šoreiz tas bija telefons.

Mūns nepacietīgi nocēla klausuli.

— Inspektors Mūns? — atskanēja flegmātiskā balss.

— Kas runā?

— Bedstreps runā. Ēģiptietis… — balss pēkšņi ap­rāvās.

— Kas ir ar šo nolādēto ēģiptieti? Bedstreps klusēja.

— Kāpēc jūs nerunājat! Kas noticis?!

Klausulē dzirdēja tādu kā atkrekšķināšanos, tad at­kal Bedstrepa balsi:

— Notikusi maza nelaime.

— Ar ēģiptieti?

— Nē, ar mani. Noriju košļājamo gumiju.

— Pie velna jūsu gumiju! Kas noticis ar ēģiptieti? ,— Nekas sevišķs nav noticis. Nisons tikai lūdza

paziņot, ka ēģiptietis apcietinats.