Pavadonis met ēnu

3.

Operatīvajā istabā valdīja klusums. Vecākais inspek­tors Viloubleiks un inspektors Torents skatījās televī­zijas pārraidi. Radists Diks lasīja rakstu par sputņika radioaparatūru. Runcis Silijs snauda.

Durvis atvērās, uz sliekšņa stāvēja meitene cieši aiz­pogātā policijas formas tērpā, gludi pieglaustiem ma­tiem — priekšnieka sekretāre Mardžorija Votkinsone. Mardžorija bija pazīstamā metodistu baznīcas sludinā­tāja meita. Laikam tādēļ viņas attieksmi pret cilvēcis­kām vājībām raksturoja vārds «ne». Mardžorija nelie­toja kosmētiku, nelakoja nagus, nesmēķēja, neapmek­lēja dansingus, nekoķetēja, neieredzēja dzērājus. Cieši aizpogātajam mundierim vajadzēja apliecināt, ka ar policijas pārvaldes vīriešiem Mardžorijai nevar būt nekādu attiecību, atskaitot dienesta attiecības. Ser­žants Deilijs bija vienīgais, pret kuru viņa izturējās mazliet — bet tikai mazliet — vēlīgāk.

— Vai inspektors Mūns atnācis? — Mardžorija ap­vaicājās.

—- Nav. Toties seržants Deilijs… — Diks grasījās pateikt ko asprātīgu, bet Mardžorija jau bija aizcirtusi durvis.

Pēc dažām minūtēm ieradās Deilijs.

— Kur Mūns?

— Vēl nav redzēts. Kas jauns?

— Nekā sevišķa, vienīgi anekdote par pesimistu un optimistu.

— Klāj vaļā!

— Pesimists uzskata, ka pirmais krievu sputņiks jau satriecis mūsu prestīžu, optimists domā, ka vajadzīgs vēl otrs.

— To nu mēs, paldies dievam, nepieredzēsim … — pārliecināti noteica Viloubleiks.

— Nākamais būs mūsējais, — Torents paskaidroja.

— Tu nokavēji, nupat televizorā uzstājās Gāgens…

—* Gāgens? Mūsu «raķešu tēvs»?

— Tas pats. Mūsu mēģinājumi dibināti uz zinātnis­kākiem pamatiem. Decembrī palaidīsim tādu pavadoni, ka krievi aiz skaudības …

— Laimīgi tie vientiesīgie… — Deilijs nomur­mināja.

— Jūs ko teicāt? — Viloubleiks vaicāja.

— Nē, es tikai citēju svētos rakstus.

— Pie viena, ja jau runa par svētajiem rakstiem, Svētā Mardžorija apvaicājās pēc tevis, — Diks same­loja. Viņš allaž priecājās, ja varēja kādu izjokot.

Viloubleiks un Torents atkal pievērsās televizoram.

— Gribi mani izāzēt? — Deilijs neticīgi pavērās draugā.

— Nebūt ne. — Diks teicami tēloja savu lomu.

— Nevar būt divu domu, ka tava izcilā tikumība viņu dziļi ietekmējusi. Tikai nesaprotu, ko tu viņā esi sa­skatījis? Otru Merilīnu Monro, vai?

— Taisnību sakot, man nebūtu nekas pretī, ja da­būtu par sievastēvu garīdznieku.

— Seržants cer, ka viņam aizrunās labāku vietiņu debesīs, — Torents norūca.

— O nē! Dodu priekšroku šīszemes priekiem … Vai kāds no jums bijis klāt Mardžorijas tēva sprediķī?

— Atradis gan laika kavēkli!

— Bet es reiz īpaši aizgāju. Godīgi sakot, biju pa­tīkami pārsteigts.

— Par viņa daiļrunību?

— Arī par to, bet galvenokārt par ziedojumu vā­celes saturu. Ticiet man, viens no labākajiem bizne­siem.

— Neņemos apstrīdēt, — Viloubleiks iejaucās. — Ti­kai domāju, ka jūs nebūsiet tā banka, kurai vecais uz­ticēs savu kapitālu.

— Saderu, ka Deilijs panāks savu! — Diks mudi­nāja. — Nu ko, vai man iet tavā vietā?

— Paldies, aizvietotājs nav vajadzīgs! — un Deilijs tiešā ceļā devās pie Mardžorijas.

— Labrīt, seržant. Kāpēc šodien tik rožains? — Mardžorija pacēla galvu no rakstāmmašīnas.

— Bet jūs, tieši otrādi, tāda bāla.

Mardžorija neticīgi ielūkojās spogulītī. Tajā bija redzams līdz pēdējai pogai aizpogāts mundieris, pa- glīta seja un pasvītroti vienkāršs matu sakārtojums.

— Vai jums nav neērti tik nicinoši izturēties pret cilvēces diženākajiem sasniegumiem?

— Nesaprotu, par ko jūs runājat.

— Paskatieties.

Deilijs nolika viņas priekšā avīzi ar paziņojumu lappuses lielumā:

— «Bruka sintētiskā lūpu krāsa iezīmē kosmisko laikmetu kosmētikā.»

— Seržant, jūs esat nenopietns cilvēks.

— Lai pierādītu, ka maldāties, pavisam nopietni ielūdzu šovakar uz kino. Gloria-Palasā rāda «Mironis meklē savu slepkavu».

— Vai tiešām nav nekā jēdzīgāka?

— «Karaļa Henrija VIII sešas sievas» ar Anitu Ekbergu galvenajā lomā.

Metodistu baznīcas sludinātāja meitai filma par sešām sievām likās augstākā mērā nepieklājīga. Pēc ilgākas spriešanas viņi nolēma aiziet uz «Pārkinsa septītajām debesīm». Nosaukums solīja kaut ko reli­ģiski pacilājošu.

Nokārtojis šo svarīgo jautājumu, Deilijs devās atpa­kaļ. Paglaudījis runci Siliju, viņš apvaicājās:

— Vai Mūns vēl nav rādījies? Tūdaļ jāierodas lie­ciniekiem.

— Te es esmu! — atskanēja no sliekšņa Mūna balss. — Mani aizkavēja krustmāte Rollija.

— Tā pati, kas tic gariem? — Deilijs pavīpsnāja.

— Jā. Piedāvāja sarīkot spiritisku seansu un izsaukt Smisa garu. Šis varēšot pateikt, kas viņu nogalinājis.

— Un jūs?

— Ieteicu ierosināt kongresā, lai policijas štatos uz­ņem viņpasaules iemītniekus… Ko jūs domājat par šo slepkavību, Torent?

Mūns labi zināja, ka priekšniecība pašlaik raugās uz viņu pagreizi — sakarā ar brēku, ko sacēla avīzes, kad viņš apcietināja nēģeru studenta slepkavas. Tāpēc jo patīkamāk bija dzirdēt inspektora Torenta novē­lējumu.

— Nešaubos, ka jums izdosies atšķetināt šo kamolu. Vēlu sekmes, veco zēn.

— Tagad jums ir izdevība parādīt, ko esat vērts, — Viloubleiks pievienojās. — Mūsu publika, paldies die­vam, nesirgst ar labu atmiņu. Gūsiet panākumus, un viss šis gadījums ar melnādaino tiks nodots arhīvā…

Mūns paraustīja plecus:

— Tik tālu vēl neesmu. Redzēsim, ko pastāstīs lie­cinieki.

Kabinetā viņu gaidīja Trolops.

— Ko teiksiet par manu rakstu, inspektor? Vai esat apmierināts?

Mūns pamāja. Reportāža saucās «Pie telefona — nāve» un bija savā ziņā meistardarbs. Nekādi neiz­skaidrojamie, neizprotamie fakti ļāva vaļu visfantas­tiskākajiem minējumiem.

— Un kā ar jūsu teiksmaino «Simon Arzt», ser­žant? — žurnālists jautāja ne bez ironijas.

— Deilijs izrādījās gaišreģis, — Mūns aizsteidzās savam palīgam priekšā.

— Tomēr atradās? Tā, tā. Ļoti interesanti, — Tro­lops izvilka portsigāru.

— Pārgājāt uz citu marku? — Deilijs pēc brīža apvaicājās. Žurnālists pielēca no krēsla.

— Kā jūs to zināt?

— Ļoti vienkārši. Smēķētāji vienmēr klepo, kad izmaina tabakas šķirni. Saaukstējušies jūs taču neesat. Liekas, šīs cigaretes jums par stipru — ievilka! pars dūmu un aizmetāt… Stop, stop, — un Deilijs paos­tīja gaisu. — Tāda smaka manā kolekcija nav vēl reģistrēta.

— Jūs tiešām esat gaišreģis… Cigaretes Kosmoss tikko izlaistas. Vēlējos uzzināt, vai kvalitāte atbilst reklāmai. Nekā darīt, būs jāatgriežas pie Česterfīlda … Ja jums, inspektor, nav iebildumu, noklausīšos, ko saka liecinieki.

Kā pirmo Mūns nopratināja mājas īpašnieku misteru Šipu. Noskaidrojās, ka par Smisu viņš gandrīz itin nekā nezināja. Šipa mājā tas bija apmeties tikai pirms nedēļas.

— Miljonāru neatgādināja, bet ja cilvēks maksā, cik prasa, pie tam mēnesi uz priekšu …

Šips pašķielēja uz Mūnu — spalva tā vien skraidīja pa papīru, acīm redzot, katrs viņa vārds tika cītīgi pierakstīts. Tas glaimoja. Īstenībā Mūns, kurš jau kolēdžas laikos bija populārs ar saviem humoristis­kajiem zīmējumiem, iemūžināja Šipa lielo degunu, kuplās ūsas un ļumīgos vaigus ar sarkano sklerotisko asinsvadu tīklu.

— Jūs vakar nebijāt mājās?

— Redzat, es sastāvu radioamatieru asociācijā, — Šips ne bez lepnuma paziņoja. — Vakar mums Bred- fordā bija sanāksme. Izbraucu ap pusdeviņiem, pa ceļam taisījos apciemot paziņas…

— Vai pirms izbraukšanas nekā sevišķa neievērojāt?

— Būtu es iepriekš zinājis, ka notiks slepkavība… Bet tā … Turklāt, zināt, vēl tā sensācija ar sputņiku … Un bez tam kāds bijis manā garāžā …

— Vakar no rīta?

— Nu jā, vakar. Bet, vai no rīta vai naktī, to nezinu. Atslēdzu durvis — zili brīnumi! Vārti vaļā, un, pats jo­cīgākais, mans vāģis stāv kā stāvējis.

Šī ziņa tā ieintriģēja Mūnu, ka viņš aizsūtīja Ni- sonu pārbaudīt apstākļus uz vietas.

Šipa garāža atradās nevis Van Strātena ielā, bet bija piebūvēta nama otrajā pusē, Kapsētas ielā. Lai nevajadzētu mest līkumu, īpašnieks bija ierīkojis īpa­šas durvis, kas savienoja kāpņu telpu tieši ar garāžu.

Nisons, neapmierinādamies ar parasto apgaismo­jumu, uzdedzināja spilgtu kabatas spuldzi un collu pa collai izpētīja grīdu. Uz rievotā metāla nebija paliku­šas nekādas pēdas. Tad viņš pievērsās vārtiem. At­slēgu aizvietoja sarežģīts agregāts.

— Velti skatāties, — Šips teica. — Vārti nav uzlauzti. Un atvērt tos no ārpuses neviens svešinieks nevar. Sevišķs triks, paša izgudrojums, — Šips lepni paziņoja un ņēmās kaut ko skaidrot par frekvencēm un relejam.

— Tādā gadījumā jāpieņem, ka garāžā ienākuši pa durvīm. Vai iepriekšējā vakarā jūs tās aizslēdzāt?

— Kā tad!

— Varbūt slēdzāt, bet neaizslēdzāt? Tas kādreiz gadās.

— Jāatzīst, ka tovakar biju tā pavairāk iemetis, bet… — Šips paraustīja plecus.

— Labi, noņemsim durvju atslēgu. Aizvedīšu pār­baudīt, vai nav strādāts ar mūķīzeri.

Atgriezies nodaļa, Nisons tiešā ceļā devās uz labo­ratoriju A — ar aparatūru pieblīvētu telpu. Skrāpēju- mus durvju atslēgā neizdevās atrast. Izmeklēšanas rezultātus Alūns uzzināja tieši tai brīdī, kad pratināja Smisa kaimiņieni.

Misis Kolumba, kura dzīvoja stāvu zemāk par Smisu, apgalvoja, ka dzirdējusi augšā strīdu. Pēc balsīm spriežot, strīdējušies vīrietis un sieviete. Bet pašu galveno, proti, šāvienu, viņa nebija dzirdējusi. Te slēpās kaut kāda pretruna, un Mūns jau pusstundu mocījās, velti mēģinādams to atrisināt. Bet, jo neatlai­dīgāks viņš kļuva, jo nedrošāka palika lieciniece. Niso- nam ierodoties, inspektors pārtrauca pratināšanu — gan viņam, gan misis Kolumbai bija nepieciešama atelpa.

— Kas tad galu galā iznāk? Strīdu dzirdējāt, bet šāvienu ne? — Mūns atjaunoja pratināšanu.

Sieviete klusēja.

— Bet duša? — Deilijam pēkšņi ienāca prātā. ■— Ja dzirdējāt strīdu, vajadzēja arī dzirdēt, kā šalc ūdens?…

— Vajadzēja, vajadzēja… Vai tad es esmu slep­kava? Par ko jūs mani tirdāt? Nekā neesmu dzirdējusi, lieciet mani mierā! — misis Kolumba histēriski ieklie­dzās. Kliedziens pārgāja šņukstos.

— Nomierinieties! Mēs tikai vēlamies noskaidrot, kas noticis.

Sieviete noslaucīja asaras.

— Piedodiet, kopš vīrs kritis Korejā, nervi man ga­līgi beigti. Naktīs lecu augšā, visādi ķēmi rādās… Iespējams, nekādas ķildas nebija, man tas būs tikai licies…

Negaidot kabineta durvis atsprāga vaļā.

Ienācējs valkāja elegantas, paīsas bikses, raibu kreklu un varenu kaklasaiti ar deviņos līkumos izviju- šos anakondu. Tūlīt varēja redzet, ka pēc negulētas nakts viņš nav vēl skuvies.

— Kur ir Maira? Kur jūs viņu atradāt?! — ienācējs sauca jau no sliekšņa.

— Tas pats, ar kuru vakar runāju kāpņu telpā, — Nisons pačukstēja Mūnam.

— Apsēdieties! Kāda Maira?

— Mana sieva, jūs taču viņas dēļ mani atsaucāt, — viņš nosvieda uz galda uzaicinājumu. — Te rakstīts «Misteram G. F. Hičpokeram… 102. istabā pie inspek­tora Mūna.» Hičpokers esmu es.

— Pareizi, un inspektors Mūns esmu es. Bet mēs izsaucām jūs kā liec…

— Inspektor, ļaujiet man! — pārtrauca Deilijs, ku­ram jau vakar, noklausoties Nisona stāstījumu, bija radušās aizdomas.

— Jūsu sieva bija pazīstama ar Smisu?

— Ar kādu Smisu? Nezinu tādu…

— Jūs apgalvojat, ka nepazīstat savu tuvāko kai­miņu un vēl gribat, lai mēs tam ticētu?

— Nospļauties uz to, kam jūs ticat vai neticat. Kur ir mana sieva, es jums prasu?

— Mazliet pacietības, — Deilijs pārmainīja tak­tiku. — Vispirms pastāstiet, kad viņa pazuda?

— Aizskrēja vakar no rīta. Kad radio ziņoja par sput- ņiku, Maira teica… Sāka jūsmot par nolādētajiem krieviem… Mēģināju vest pie prāta, bet šī iespītējās.

Krievi palaiduši gaisā kādu tur dzelzs gabalu, bet mums viņu priekšā cepures jānoceļot. Cik ilgi varēju klausīties tādas aplamības? Beidzot iegāzu viņai pa­matīgu pļauku… Ko citu varēju darīt? Jūs taču mani saprotat.

Hičpokers apklusa, lai atvilktu elpu.

— Varbūt jūs dzirdējāt tieši šo strīdu? — Mūns vaicāja misis Kolumbai, kas bija sakņupusi pie galda. Sieviete atdzīvojās:

— Jā, jā, tā laikam būs bijis …

— Paldies, jūs abi esat brīvi.

Iznācis gaitenī, lai pasauktu nākamo liecinieku, ser­žants sadūrās ar Bedstrepu.

— Mūns? — Bedstreps strupi jautāja.

— Aizņemts.

— Kārtībā, pagaidīšu! — Bedstreps noteica.

Iegājis kabinetā, viņš apsēdās un sāka flegmātiski

košļāt gumiju. Kaut piedzimis šajā zemē, viņš bija pa­licis zviedrs no galvas līdz kājām — lēns, apdomīgs, ar nesatricināmu mieru apveltīts. Zvilnēdams krēslā, Bedstrups ar savām zilajām, mazliet ūdeņai n a j a m acīm bez kādas intereses vēroja televizoru antenām apau­gušos jumtus un nelikās ne zinis gar pratināšanu. Viņš ierunājās tikai tad, kad kārtējā kaimiņiene, tā ir nepastāstījusi nekā sakarīga, atradās viņpus durvīm.

— Jūs man likāt ievākt ziņas par Botlmeikeru…

— Kādi rezultāti?

— Līdz pagājušajam banku kraham Botlmeikers bija ievērojams biznesmenis, nodarbojās galvenokārt ar ār­zemju darījumiem. Stap citu, finansēja dambja būvi Nīlas augštecē.

— Atkal Ēģipte!

— Pēc bankrota izmantoja savus agrakos sakarus^ lai nodibinātu māklera aģentūru. Reizēm pats spēlē biržā. Visumā reputācija nevainojama.

— Un tas ir viss?

— Apmēram viss. Pirms dažām dienām aizbrauca pie sievas, kas ciemojas pie radiem Kanādā…

— Velns parāvis, kad jūs iemācīsieties sākt ar gal­veno?! — Mūns pielēca kājās. — Jūs taču zināt, ka Smi- sam bija biļete līdz Vankūveraū

— Un tad?

— Katrs pirmskolnieks jums pasacīs, ka Vankū- vera atrodas Kanādā! Steidzīgi jāuzzina, kur uzturas Botlmeikera sieva. Vienam no mums nekavējoties jāiz­brauc uz turieni!

— Nav vajadzīgs, — rāmi, kā allaž, paziņoja Bed­streps. — Sakarā ar nedrošo stāvokli Vērtspapīru biržā Botlmeikers šodien atgriezies …