Piedzīvojums Kristportā

* * *

Varietē teātra pusapaļā, apzeltītā zāle ir tikpat bezgau­mīga kā māksla, kuru te parasti izrāda. Galdiņu te krietni mazāk nekā «Jautrajā delfīnā», toties uzceno­jums daudz lielāks, it īpaši alkoholiskajiem dzērieniem, kurus katrs apmeklētājs spiests pasūtīt. Ne velti īpaš­nieks vaļsirdības brīžos mēdz dižoties, ka viņam pietiek ar trim tādiem dzērājiem kā rēderis Kerzens, lai ar uz­viju seglu visus vakara izdevumus.

Krelle jau sešus gadus dzīvo Kristportā, bet «Kris­tālā» bijusi tikai vienu vienīgo reizi — tajā sen aizmir­stajā vakarā, kad Dīkrosis nolēma svinīgi apslacīt nu­pat saņemto pavalstniecību.

Krelle sērīgi pasmaida — toreiz vēl nebija galīgi zaudētas cerības, ka Dīkrosis viņu apprecēs, cerības uz savām mājām, ģimeni un pasi. Tikai vēlāk viņa saprata, ka tās īstenībā bija atvadas — nevar taču visu cienītais Kristportas pilsonis saistīt savu likteni ar šaubīgu bezpavalstnieci. Krelle Dīkrosim nekā nepārmeta, galu galā katram dzīvē ir savs ceļš. Tā ir viņas pašas vaina, ka pieķeršanās nu jau izbalējušai jaunības mīlestībai stūmusi arvien dziļāk nabadzības un pagrimuma muk­lājā.

Kas varēja domāt, ka pēc visiem šiem gadiem kāds negaidot pasviedīs virvju kāpnes, pa kurām var atkal rāpties uz augšu? Nav vēl zināms, kurp tās aizvedīs, bet izdevība jāizmanto, lai tur vai kas!… Pavē­rusi spraugu smagajā samta priekškarā, Eleonora lūkojas zālē. Publikas pagaidām nav daudz, bet visi ir solīdi ļaudis, Kristportas «krējums», nevis trokšņainie jūr­nieki, kas skaļā balsī auro līdzi piedziedājumu.

Lūk, viesmīlis tuvojas galdiņam, pie kura slejas Kerzena varenais stāvs. Viņa kakls iežņaugls cietā apkaklē, tomēr jādomā, ka sejas sārtums drīzāk cēlies no iebau­dītā konjaka. Uz viņa kaimiņu Zumeru alkohols iedar­bojas pavisam citādi — jo glāzīte, jo tas kļūst skum­jāks, kamēr beidzot pat sāk tīksmināties ar savu ne­laimi. Trešais galdabiedrs ir Šviks, kura melnais tērps šeit liekas pilnīgi vietā. Spieķi, kas parasti palīdz ilus­trēt katru vārdu, nācies nodot ģērbtuvē, tāpēc viņš ir mazrunīgs.

Lūk, Krelles dzīvokļa saimniece, kas par godu šim vienreizīgajam gadījumam iespīlējusi savas miesas Eleonoras zilajā tafta kleitā. Nekas, lai burza, lai plēš — rīt varēs pasūtīt daudz lepnāku vakara tērpu…

Un tad Krellei pamirst sirds — pašā priekšā viņa pa­mana varietē aktrisi, kuras fotogrāfijas visas šīs pēdē­jas nedēļas greznojušas «Kristāla» afišas. Laikam iera­dusies paņirgāties par savu konkurenti, tāpēc tik cieši un nicīgi sakniebusi lūpas. Nekā laba nevēstī arī ak­trises pavadoņa izskats, kurā pēc monokļa, rētām un militārās stājas viegli pazīt bijušu vērmahta virsnieku. Viņi sarunājas tik skaļi, it ka zinātu, ka ikviens vārds laupa Krellei šajā debijā lik nepieciešamo pašpaļāvību.

— Kas tā par Krelli? Pēc ģīmetnes spriežot, viņa sen jau vairs nav nekāda jaunā zvaigzne.

— Direktors izteicās, ka viņu protežē kāds naudas­maiss, — pavadonis paskaidro.

— Es netaisos apstrīdēt vīriešu gaumi, — aktrise augstprātīgi pasmīn. — Bet kāpēc mums jāmaksā par to, kas tikai viņam sagādā baudu?

Krelles skatiens klejo tālāk. Sieviešu kailie pleci mi­jas ar vīriešu frakām. Padomju jūrnieku formas tērpus viņa tomēr nekur neredz.

— Vai esi drošs, ka viņi atnāks? — atrāvusi kabineta durvis, Krelle uztraukti jautā Dīkrosim, kas runā pa tālruni.

Sienas no vienas vietas aplīmētas afišām, bet velti Eleonora meklē starp tām savu plakātu, un tas vēl vai­rāk sabojā viņas garastāvokli.

Dīkrosis, pamājis klusēt, turpina sarunu, kas atgādina ļoti vienpusīgu pavēļu apstiprināšanu: — Tiks izdarīts, doktor!… Labi, doktor!… Viss būs kārtībā, doktor!…

Nolicis klausuli, viņš paveras Krellē:

— Ko, tu vēl neesi pārģērbusies? Vai aizmirsi, ko tev piekodināju? Tev jāuzstājas katūna kleitiņā un vecā lie­tusmētelī. Un kur sarkanais lakats, par kuru runājām?

— Es tikai domāju… — viņa sastomās. — Vienkār­šās kleitas viņi redz arī Krievijā. Bet šai ir tāds skaists izgriezums… un mugura… Kad pagriezīšos un no­vilkšu mēteli…

— Tipiska sieviešu psiholoģija, — Dīkrosis pasmīn. — Tavam izskatam jāmodina viņos simpātijas un līdz­jūtība, bet tu taisies rikot modes skati ar striptīzu pie­devām… Klausies, māsiņ, man savu rūpju diezgan. Ja nav citas kleitas līdzi, nogriez šlepi un aizpogā mēteli ciešāk, — viņš ar plašu žestu aizmēž visus iespējamos iebildumus un uzsvērti saka: — Dari, kā tev lieku, pat­laban tā ir tava pēdējā cerība tikt uz zaļa zara.