Piedzīvojums Kristportā

* * *

Venstrāts sapulcinājis savus vīrus savrupmājas apakšstāva lielajā zālē. Pēc: telefona sarunas ar Borku viņš atkal jūtas savā ādā. Diplomātiskā apiešanās ar Taimiņu, kuru varētu daudz vieglāk pievārēt ar ierastajām metodēm, smalkā laipošana un bezjēdzīgā nīkuļošana nemājīgajās istabās viņam sen jau līdz kaklam. Tagad vismaz var rīkoties, jo uzdevums ir nepārpro­tams. Un Venstrāta balsī ieskanas viņa padotajiem labi pazīstamās ņurrājoša runča intonācijas. Viņi zina — jo klusāk viņš runā, jo mazāk cieš jebkādu pretī runā­šanu.

— Te nedrīkst palikt ne sīkākās pēdas, — Venstrāts pavēl. — Nekas nedrīkst liecināt, ka mēs šeit esam bijuši.

— Tikpat kā laizīt izlaizīsim, — vīrietis ar rētu vaigā pasteidzas apliecināt.

— Un pievāciet visas tukšās pudeles. Smeš, vai dzirdat?

— Un ko lai iesāk ar dziedātāju? — patuklais vīrie­tis apjautājas.

— Pareizi… Dīkrosis ir redakcijā… Gaidīt viņu pārāk riskanti… — Venstrāts vilcinās tikai īsu mirkli. — Būs tāpat vien jāmet laukā. Smeš, jums kā rūdītam siržu lauzējam vislielākā pieredze, kā tikt vaļā no sie­vietes. — Venstrāta melno aceņu uzzibsnījums apklu­sina guldzošos smieklus. — Kas te smejas? Jūs laikam domājat, ka stāstu jums anekdotes? Ne, es dodu rīko­jumus! Jus paliksit šeit pēdējais, — Venstrāts uzrunā vīrieti ar rētu. — Neaizmirstiet instrukciju! Jums nav jādara itin nekas! Ne pirksts nav jāpakustina! Jūs ne­drīkstat radīt nekādus šķēršļus! Tiklīdz pārliecināsities, ka viņš aizvests, laidieties lapās!

— Ek, — vīrs ar rētu vaigā klusi nopūšas. — Jau trešo reizi skaidro vienu un to pašu…

Istabā iesteidzas vīrs golfa bikses.

— Šef… — viņš uztraukti iesāk.

Venstrāts nomēri viņu ar iznicinošu skatienu.

— Operācija nav vēl beigusies. Kā mani sauc?

— Piedodiet, Venstrāta kungs… Nora Berlinga bija ostā. Viņa gribēja tikt uz kuģa.

— Un ko jūs?

— Nelaidu.

— Labi, — Venstrāts apmierināti pamāj. — Un kur jūs viņu likāt?

— Nekur, — vīrs golfa biksēs parausta plecus. — Aizskrēja.

— Aizskrēja? — Venstrāts pazemina balsi līdz tikko dzirdamam čukstam. Pēkšņs zvērīgs dūres sitiens no­triec vīru golfa biksēs zemē. — Vai es jums neteicu, ka jebkurš, kas mēģinās padot ziņu uz kuģi, jāapklusina? Vai jūs gribat, lai es jūsu dēļ nosēdētu tos divdesmit gadus, ko esmu palicis kronim parādā!… Klausieties, jus žurkas! Es tagad pats došos uz oslu. Cerams, jums ir skaidrs, ar ko jums bus darīšana, ja te paliks kaut mazākā pēda? Ar likumu? Nē, ar šo te! — Venstrāts zibeņātrumā izrauj zem svārkiem īpašā makstī iekārto revolveri un notēmē uz Smešu:

— Ej! Un pasaki primadonnai: ja neturēs muti, no­drošināšu viņai viskvēlākos aplausus viņpasaulē!