Piedzīvojums Kristportā

* * *

Ostā blakus Freksas tvaikoņiem, kuru zili baltie kuģ­niecības vimpeļi bezvējā algādina pusmastā nolaistus karogus, pietauvojies vienīgais ārzemju kuģis — franču «Šerbūra», kas streika dēļ nav paguvis iziet jūrā. Tieši pretī tam, it kā franču jūrnieki būtu tīšām izrau­dzījušies šo noenkurošanās vietu, atrodas krodziņš «Pie jautrā delfīna».

Iespējams, ka vakaros, kad deg raibie lampioni un spuldzītes, kad spoguļu drumstalām klātā bumba zem griestiem plašajā telpā met rotaļīgas dzirkstis, apmek­lētāji jūtas šeit omulīgi. Patlaban patumšā zāle atgādina lielu šķūni, kādos parasti rīko zaļumballes. Vienīgi de­jas grīda ir no stikla, citur redz nekrāsotus dēļus un lētas portjeras. Galdiņi novietoti tā, lai krodziņš varētu uzņemt pēc iespējas vairāk viesu.

Gaisma deg tikai virs diviem kopā sabīdītiem galdi­ņiem, ap kuriem sasēdušies kādi desmit franču matroži. Bet valodas viņiem neraisās. Varbūt vainīga at­balss, kas tukšajā zālē pat pusčukstus izrunātam vār­dam piešķir neparastu zimīgumu, varbūt sen jau iztuk­šotā vīna pudele, kuru saimnieks neparko nevēlas «uz krīta» apmainīt pret pilnu. Kārtējo reizi paskaidrojis apmeklētājiem, ka viņš nevar pats sevi izputināt, kro­dziņa īpašnieks atgriežas pie letes, kur viņu gaida Eleo­nora Krelle.

Pat šajā trūcīgajā apgaismojumā redz, ka viņas iz­skats krasi atšķiras no ģīmetnes, kas nu jau desmit ga­dus ceļo Taimiņam līdzi no kuģa uz kuģi. Tiesa, gaišie mati joprojām kupli un vijīgi, bet trūkums un pārdzīvo­tās vilšanās iegrebušas dažu asu rievu zem acīm un ap sarūgtināti sakniebtajām lūpām. Viņa tērpusies apbru­žātā kleitā, kura tikai aizpērn bija moderna. Padzirdē­jusi krodzinieka soļus, Krelle cenšas mazliet uzburt smaidu.

— Vai tad es slikti dziedu? — viņa koķeti jautā.

— Labi! — krodzinieks bezkaislīgi pamāj ar galvu.

— Varbūt publikai vairs nepatīk manas dziesmas?

— Publikas nav un nebūs, — krodzinieks pat nepa­ceļ balsi. — Vai tiešām man jāatkārto: sācies loču streiks. Un, kad osta ir tukša, mans lokāls arī tukšs.

— Ilgi tas taču neturpināsies? — Krelles balsī iezo­gas cerība. — Ilgi viņi taču neizturēs, vai ne?

— Ilgi neviens bez ēšanas nevar izturēt — ne loči, ne jūs un arī es ne, ticiet man, — krodzinieks pamazām zaudē pacietību. — Bet vienu es jums gan varu apsolīt: lai cik man grūti, tai dienā, kad beigsies streiks, es jums samaksāšu tādu pašu honorāru, kādu kabarejā «Kristāls» saņem ārzemju primadonnas, — un viņš ar zīmīgu žestu paspiež Krellei roku.

Klusi, it kā baidīdamās izaicināt likteni, Krelle aiz­ver krodziņa durvis un šļūcošiem soļiem dodas uz pil­sētas centru. Nogurumu un bezcerību pauž viņas salī­kušie pleci, pat tievā mugura. Garām steidzas ļaudis; kada mašīna, iegriezdamās šķērsiela, gandrīz sabrauc viņu, bet Krelle neraujas atpakaļ — patlaban viņu no­darbina vienīgi rūpes par rītdienu, par to, ko pateikt dzīvokļa saimniecei. Pie kādas ēkas, kuru tricina rotā­cijas mašīnu dobjā dunoņa, viņa apstājas, ilgi, kā bur­todama, lasa izkārtni «Kristportas Kurjers». Beidzot Krelle izšķiras — pēdējās pašcieņas atliekas jau sen pa­zaudētas.

Bet tālāk par vestibilu viņa netiek.

— Dīkroša kunga nav, — šveicars aizsprosto viņai ceļu uz liftu, tad uzmet skatienu Krelles novalkātajām, dubļu aptašķītajam kurpēm un pēkšņi ierunājās gluži draudzīgā balsī:

— Patiešām, jaunkundz, viņš izbraucis jūrā.

— Jūrā? — Krelle atdzīvojas. — Tātad streiks jau beidzies?

— Tur jau tas joks, ka ne. Kāds padomju kuģis mē­ģina bez loča tikt uz Kristportu… Starp citu, dzirdēju, ka Dīkroša kungs pa telefonu diktē stenotipistei… Ku­ģis nāk no jūsu dzimtenes, — šveicars piebilst. — No Rīgas, ja nemaldos.

«No Rīgas» — šie divi vārdi skan Krelles ausīs, kad viņa atkal atrodas uz ielas. Ilgus gadus viņa gaidījusi šo ziņu, nu tā ir klāt — brīdī, kad pat daudz pārdzīvo­jusī Krelle gatava ļauties izmisumam. Nē, tik naiva viņa vairs nav, lai ticētu, ka šo kuģi, gluži kā pasakā, vada viņas Augusts. Un tomēr iespējams, ka tur ir ļau­dis, kas viņu pazīst, kas varēs pastāstīt par viņa likteni.

Pamanījusi kādā skatlogā savu veidolu, Krelle palē­nina soļus un varbūt pirmo reizi pēdējos gados nopēti ne tikai skatuves grimu sejā, bet sevi visu — no galvas līdz kājām. Nē, tādā izskatā nedrīkst rādīties uz kuģa. Šis gājiens var būt atbildīgāks nekā jebkura pirmiz­rāde, tam jāsagatavojas rūpīgi, apdomīgi. Atvērusi so­miņu un saskaitījusi sīknaudu, viņa dodas uz autobusa pieturu.

Viesnīcas «Korona» vestibilā apmetušies konsuls Freksa, Kerzens un Zumers. Viņi sapulcējušies, lai sa­gaidītu viesi no galvaspilsētas. No ielas atlido automo­biļa taures kauciens un bremzes šņirkstoša. Konsuls nesteigdamies pieceļas.

— Ja nemaldos, palīdzība ir klāt, — viņš saka.

Viesnīcas virpuļdurvis strauji griežas. Ar nelielu ceļa somu rokā iedrāžas uztrauktais viesnīcas bojs Knuts.

— Istabu doktoram Borkam! — viņš sauc.

Portjē pielec kājās un pakalpīgi norauj no dēļa slē­dzeni.

— Doktors Borks? — arī Kerzens pieceļas. — Tik ātri?

— Vai tad mani nepazīstat? — konsuls smaida ar ne­slēptu pārākumu. — Ja jau rīkojos, tad ātri un noteikti.

— Pats doktors Borks! — jūsmīgi un bijīgi čukst Zumers.

Slavenā Borka ierašanās Zumeru tā pārsteigusi, ka viņš pat nejaudā piecelties. Tikai tad, kad vestibilā ienāk pats Borks, viņš steidzīgi uzraušas, apgāzdams pelnu trauku. Borks kādu brīdi pakavējas uz sliekšņa, it kā paildzinādams savas ierašanās efektu. Advokāts ģērbies pelēkā tvīda žaketē, peiēkās flaneļa biksēs, viņa pelēkie, vietvietām jau iesirmie mati šķiet it ka pūderēti. Borkam ir viena no tām raksturīgajām poli­tiķu sejām, kādas liekas gluži kā radītas ilustrētu žur­nālu lappusēm. Nevērīgi pametis lietusmēteli Knutam, viņš nesteigdamies tuvojas rederiem.

— Redzu, redzu, tā pati vecā Kristportā, — viņš smaida. — Jus lieliski izskatāties, konsul, — Borks draudzīgi spiež Freksam roku. — Jums, Kerzen, derētu nodzīt svaru, — Borks tēvišķīgi uzsit rēderim uz va­renā pleca. — A, jūs arī šeit, Zumer? — viņš nevīžīgi noburkšķ. — Kapec tik drūmi? Nepatikšanas?

— Jā, lielas nepatikšanas! — Kerzens rēc. — Vai ne­iedzersit ar mums, doktor Bork?

— Pilnīgi izslēgts, — Borks atgaiņājas. — Vispirms darīšanas… Konsul, vai jūs atradīsit laiku patērzēt ar mani?… Uz redzēšanos, kungi! — Borks tādējādi liek Kerzenam un Zumeram saprast, ka viņu klātbūtne nav vēlama. — Ceru, ka rīt varēšu jūs iepriecināt ar labām ziņām.

Palicis savā istabā divatā ar Freksu, Borks bez aplin­kiem jautā:

— Kā saucas kuģis?

— «Padomju Latvija».

— Ļoti labi. Cerams, ka uz kuģa atrodas arī latvieši?

— Kāds tam sakars ar streiku?

— Padomājiet!… Manuprāt, ar latvieti varēsim drī­zāk atrast kopēju valodu… Starp citu, esiet tik laipni un piezvaniet Dīkroša kungam! Viņš man savā laikā pa­līdzēja nokārtot diezgan kutelīgu jautājumu…

Konsuls piezvana uz redakciju.

— Tūlīt būs klāt, — Freksa paziņo un aizsmēķē ci­gāru. — Es vēl īsti nesaprotu, kas jums padomā?

— Vai tad Kristportas provinces gaiss tiešām tā ietekmē domāšanas spējas?… Padomājiet! Loči iesāk streiku. Kad? Tieši tajā mirklī, kad Kristportā ierodas padomju kuģis ar savu loci uz borta. Vai tiešām tas jums neliekas aizdomīgi?

— Tā var būt sagadīšanās.

— Jus esat vecmodīgs, mans draugs! — Borks ni­cīgi norāda uz ampīra stila mēbelēm, smagnējām vā­zēm, kristāla lustru. — Tāpat kā šī istaba… Jums derētu paceļot — kaut vai uz Ameriku, izvēdināt sma­dzenes… Tur neviens neturas ne pie antīkām mēbe­lēm, ne pie sen novecojušiem uzskatiem… Vai jums starp ločiem ir savs cilvēks?

— Tik vecmodīgi mēs gan neesam, — konsuls pa­smaida. — Pat streika komitejā.

— Tas jau kaut kas ir… Jūs teicāt — sagadīšanās? Nu tad, lūk, mēs pierādīsim, ka tā nav sagadīšanās…

— Kā jus to pierādīsit? Liksit Dīkrosim ievietot at­tiecīgu rakstu savā avīzē? Vai pats teiksit graujošu runu parlamentā? Tie laiki pagājuši, kad pie mums ticēja tādām pasakām.

— Pasakas? — Borks labi tēlotā pārsteigumā pār­trauc izkravāt no ceļa somas tualetes piederumus. — Mūsu uzdevums — pārvērst tās īstenībā… ar lieci­nieku palīdzību!

— Kur jūs ņemsit tādu liecinieku?

— Ja jau krievi atraduši cilvēku, kas var ievest kuģi Kristportā bez loča palīdzības, tad viņi būs tik mīļi un pagādās man arī vajadzīgo liecinieku…

— Beidzot sapratu… — konsuls pasmaida.

— Ko?

— To, ka jūs ar laiku būsit ne tikai iekšlietu mi­nistrs, bet arī ministru prezidents.

— Paldies! — Borks glaimoti pasmīn un sāk dzīt bārdu. — Pagaidām apmierināšos ar ministra portfeli… Tā ir jūsu laime, ka varēju atbraukt. Bez maniem pa­domiem jūs mēģinātu skriet ar pieri sienā. Īsts karava­donis pats rada visizdevīgākos apstākļus kaujai ar ienaidnieku. Varat būt pārliecināti, ka jūsu loči visai drīz izbeigs streiku. Domājams, ka viņiem uz visiem laikiem pāries apetīte.

Freksa ievelk dažus dūmus. Domās nogrimis, viņš aizmirst nobirdināt pelnus. Borks, kas apmierināti vēro­jis spogulī savu gludo vaigu, pagriežas.

— Jūs nemaz neizskatāties priecīgs? — viņš vaicā.

— Kā nu ne!… Doktor, cik ātri jus cerat gūt re­zultātus?

— Nezinu, — Borks parausta plecus. — Divās die­nās, trīs… Katrā ziņā pirms parlamentā sāksies deba­tes par tirdzniecības līgumu ar Krieviju.

— Ak, tad no tās puses pūš vējš? Ja jums izdotos pierādīt, ka krievi piekopj graujošu darbību…

Tas uzspridzinātu tirdzniecības līgumu! Pilnīgi pa­reizi! Vai beidzot jūs esat aptvēruši, ka citādi tik atbil­dīgā brīdī nebūtu pa galvu, pa kaklu atskrējis no gal­vaspilsētas?…

Pie durvīm klauvē.

— Tas būs Dīkrosis! — Freksa steidzas atvērt durvis un tūdaļ grib tās atkal aizcirst. Bet, pirms konsuls pa­gūst aizvērt durvis, Šviks, pastūmis viņu sānis, uzbudi­nāti ieskrien istabā.

— Atnāciet citreiz! — Freksa mēģina tikt no viņa vaļā. — Vai tad neredzat, ka man ir svarīga saruna ar doktoru Borku?

— A! Doktors Borks! A! Tikko Zumers man pastās­tīja, skrēju šurp. Jūs esat mana pēdējā cerība! Jā, ludzu atvainošanu, savā uztraukumā aizmirsu stādīties priekšā. — Šviks pasniedz Borkam vizītkarti. — Šviks! Apbedīšana mazumā un vairumā… Allaž priecīgs pa­kalpot…

— Vēlāk! Vēlāk! — Freksa mēģina izbīdīt viņu pa durvīm.

Desmit tūkstoši nelaimīgo Bergholmā!… Bads!… Medikamentu t rukums! — Šviks, baidīdamies, ka vi­ņam neļaus izrunāt līdz galam, ber vārdus kā pupas. — Divi kuģi ar zārkiem!… Šis streiks jāizbeidz!… Kristīga apbedīšana…

— Varat neuztraukties! — Borks pašapmierināti smaida. — Streiku drīzumā apbedīsim!

— O! — Švika acīs parādās prieka asaras. — Jūs man atdodat dzīvību. Bet kad? Kad? Tas ir dzīvības un nāves jautājums!

Borka vietā atbild Freksa:

— To ir grūti pateikt… Varbūt pēc mēneša… Var­būt pēc divām nedēļām… Vai ne, doktor? — Freksa uzmet Borkam zīmīgu skatienu.

Kad Švika vaimanas jau skan aiz pievērtajām dur­vīm, Borks palūkojas konsulā un piemiedz aci.

— Nu ja, — konsuls negribīgi atzīst. — Katram savas privātās intereses. Jus esat ieinteresēti, lai izgāztos tirdzniecības līgums ar Krieviju…

— Bet jūs, lai ar streika palīdzību piespiestu pie sie­nas konkurentus.

Konsuls apmierināti berzē rokas.

— Mēs viens otru saprotam… Tas nebūs mūsu pir­mais kopīgais darījums, vai ne, Bork?

Viņu sarunu pārtrauc Dīkroša ierašanās.

— A, Dīkroša kungs, esiet sveicināti! — Borks viņu laipni apsēdina. — Labu laiciņu neesam redzējušies. Vai Kristportā jums vēl nav kļuvusi par šauru?… Esmu nodomājis piedāvāt jums posteni galvaspilsētā… Tas ir, kad būšu iekšlietu ministrs.

— Mēs visi to ceram, — Dīkrosis savelk seju pade­vīgā smaidā.— Ar ko varu jums pakalpot?

— Konsuls man teica, ka izbraucāt pretī padomju kuģim? Vai komanda ir jusu tautieši? Un galvenais: kas vada kuģi uz Kristportu?

Uzmanīgi noklausījies Dīkroša stāstu, Borks pieteic sarunu ar galvaspilsētu. Pēc tam pagriežas pret konsulu.

— Nu redzat, vai man nav taisnība? Karavadonis

pats rada sev izdevīgus apstākļus kaujai… Varu jūs apsveikt ar drīzu uzvaru!

— Nesaprotu… — konsuls nomurmina.

— Es jau teicu, ka jums būtu laiks izvēdināt sma­dzenes. — Lūk, šis padomju stūrmanis… Kā viņu tur sauc?

— Ja nemaldos, Taimiņš, — Dīkrosis pakolpīgi pa­saka priekšā.

— Nav svarīgi… Ko labāku pat grūti iedomāties… Dzīvojis Kristportā, draudzējies un strādājis ar lo­čiem… Vai saprotat, ko tas mums dod?

— Bet jūs taču vēl neesat ar viņu runājis, — Freksa iebilst.

— Nav nekādas nepieciešamības… Padomājiet, kon­sul… Šis cilvēks ir latvietis. Viņam trīsdesmit pieci gadi. No tiem viņš desmit dzīvojis padomju iekārtā…

— Tas ir ļoti slikti.

— Nē, tas ir ļoti labi. Vienkārša aritmētika pierāda, ka pārējos divdesmit piecus gadus viņš dzīvojis nor­mālos apstākļos. Tieši tos gadus, kad veidojas cilvēka raksturs. Paražas, bērnības iespaidi, ilgas, sapņi… No­kasiet plāno sarkano krāsu, un zem tas būs cilvēks, līdzīgs mums. Cilvēks, kas sapņo par stāvokli sabied­rībā, par materiālo neatkarību, par savu īpašumu. Viņš jau bērnībā sapratis, ka nauda spēj visu!

— Baidos, ka jūs maldāties, — Dīkrosis iebilst.

— To mēs vēl redzēsim!

— Es jau esmu viņu redzējis… Ar naudu jūs nekā nepanaksit, — Dīkrosis apklust, lai ļautu saviem vār­diem pienācīgi iedarboties.

— Jūs par to esat pārliecināts? — Borks vaicā.

— Te nu ir tie izdevīgie apstākļi, kurus rada īsts karavadonis, — konsuls nikni iegrūž cigāru pelnu traukā. — Ko nu darīsim?

— Es varētu jums dot padomu, — Dīkrosis pasmīn, — kas vairāk vērts par visiem aritmētiskajiem aprē­ķiniem.

— Runājiet! — vienlaikus sauc Borks un Freksa.

— Tas jums maksās apaļu summiņu, — un Dīkrosis, no kura pakalpīgā smaida nav palicis ne vēsts, nosauc tādu summu, ka konsulam vai mati ceļas stāvus.

— Esmu jums taču piesolīju izdevīgu posteni, — Borks saka, uzsmaidīdams Dīkrosim.

— Neatsakos, — Dīkrosis pasmīn. — Bet ja nu jūs tomēr nekļūsit iekšlietu ministrs?

— Nu ko, konsuls jums izrakstīs čeku, — Borks pa­rausta plecus. — Tas ir, ja jusu padoms tiešām tā vērts.

— Es? — Freksa izmisīgi noplāta rokas. — Es ne­esmu miljonārs.

— Nekas, nekas, — Borks nomierinoši uzliek vi­ņam roku uz pleca. — Esmu ar mieru segt pusi!

Tikko Dīkrosis aizgājis, iezvanās telefons. Borks pie­iet pie aparāta — tā ir pirmīt pieteiktā tālsaruna.

— Venstrāt, jūs?… Nu tad klausieties! Ceru, ka Kristportā neesat pārāk pazīstams?… Ļoti labi. Brau­ciet ar saviem puišiem šurp! Pec iespējas ātrāk!… Šaut?… Ko jūs?! Nekā tamlīdzīga. Tieši otrādi, smalks darbs… Jums būs jāstrādā ar baltiem cimdiem.