Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

9.Vara dzelkšņa noslēpums

- Tas lik ir dzelksnītis! Nav nekāds brīnums, ka Niknai-nis pamodās jau janvārī! - Babs Jaguns pārsteigumā iesvilpās.

Viņi visi trīs - Taņa, Vaņa un Babs Jaguns - sēdēja istabā un pētīja dīvaino, no vara izgatavoto dzelksni.

Dzelkšņa gals bija ļoti tievs un smaile tik asa, ka, Vaņam vieglītēm pieskaroties pie tās, uz pirksta tūdaļ parādījās asins pilīte. Vaņa saviebās un nolaizīja pilienu no pirksta.

- Ir nu gan nelieši! Nu kāpēc viņiem ievajadzējies maitāt Niknainim asinis? Ko viņš tiem nodarījis tik ļaunu? - Vaņa skaļi prātoja.

- Varbūt tam kāds sakars ar pūķbola čempionātu? - vaicāja Taņa. - Kādam ļoti gribas, lai mēs zaudētu. Un šis “kāds” nolēmis nodrošināties. Ja Niknainis nedabūtu gulēt, viņš zaudētu spēkus un nevarētu spēlēt...

Babs Jaguns paraustīja plecus.

- Neaizmirsti, ka pagaidām spēlētāju izloze notikusi tikai

pirmajiem mačiem. Vēl nevar zināt, kuras komandas sacentīsies savā starpā turpmākajās spēlēs. Tāpēc tā nodrošināties varētu tikai babaji. Bet babaji nemaz nešaubās, ka mūs pieveiks. Derības visi slēdz tikai par babaju uzvaru, un viņu pūķis ne par matu nav sliktāks par Niknaini. Kāpēc lai viņi uzņemtos tādu risku?

Taņa nosprieda, ka Babam Jagunam droši vien ir taisnība. Turklāt - kādā veidā babaji varētu iekļūt pasauļu pārejas buramvārdu aizsargātajā Tibidohsā? Tiklīdz kāds mēģinātu tur ielauzties nelūgts, par viņa ierašanos tūdaļ uzzinātu Sardanapals un Neslavis. Nē, nemanīts Tibidohsā neviens neiekļūst.

- Mani gan vairāk uztrauc kas cits, - teica Babs Jaguns.

- Kurš iedūra dzelksni Niknainim kaklā? Un pats galvenais -kā viņam tas izdevās?

- Kā izdevās? Tas ir vienkāršāk par vienkāršu. Atvēzējās - un viss. Kā man gribētos noķen to tipu! Tad viņš varētu ar savu degungalu pārskaitīt, cik pakāpienu ir Lielā torņa kāpnēs - no augšas līdz pašai apakšai! - nikni teica Vaņa.

- Es runāju par kaut ko citu, - Babs Jaguns iebilda.

- Iedomājies: tu pielavies pie Niknaiņa un iedur viņam kaklā šo asumu. Kā tev šķiet - ko darīs Niknainis, kad sajutīs sāpes?

- Sadedzinās tevi, - sacīja Taņa.

- Nūja, manu māmulīt bubulīt... Turklāt sadedzinās vienā mirklī. Pat ja tu būsi noziedies ar vampīra žulti, tik un tā apcepsies. Bet Niknainis nevienu nav izcepinājis. Tātad atliek viens no diviem: vai nu Niknainis labi pazīst to, kurš

iedūra dzelksni viņam kaklā, vai ari dūrējs ir ļoti spēcīgs burvis - tāds burvis, kas prot vienā acumirklī pārvietoties tālu prom.

- Apmēram kā Sērga del Torte? - vaicāja Taņa.

Nez kāpēc viņa atkal atcerējās oranžā apmetnī tērpto stāvu pie jumta malas. Viņai šķita, ka abi šie atgadījumi ir saistīti. Tos kaut kas vienoja.

“Tu pati neapjēdz, kādam rēgam tu neļāvi parādīties... Tu vēl tūkstošreiz nožēlosi!” - tā izgaisdams bija novaidējies Rēgu Karalis. Par kādu rēgu viņš runāja? Bet rēgs, turklāt tā arī pasaulē neparādījies, taču nevar iedurt dzelksni pūķim kaklā!

- Vai tā varēja būt Sērga del Torte? - Taņa atkārtoja savu jautājumu.

Babs Jaguns noskurinājās un bailīgi ierāva galvu plecos. Tibidohsā neviens neuzdrošinājās nosaukt baismīgo burvi tās īstajā vārdā.

- Varēja... Viņas kaulus taču tā arī neatrada! Viņa gluži vienkārši izgaisa. Un vēl joprojām neviens nezina, vai viņa ir dzīva vai mirusi, - viņš negribīgi atsaucās. - Bet tas varēja būt arī kāds cits. Tibidohsā ir daudz varenu burvju.

Atkal paņēmusi rokā vara dzelksni, Taņa to pētīja, pūlēdamās atrast kaut niecīgāko zīmi, kas palīdzētu atrisināt šo mīklu. Uz naglas galviņai līdzīgā rokturīša viņa ieraudzīja tādu kā nospiedumu, kā sīkam zirneklītim līdzīgu zīmi: dziļš iedobums vidū un četras īsas svītriņas malās - kā zirnekļa kājiņas.

- Vai esi kādreiz redzējis šādu zīmi? - viņa vaicāja Vaņam.

Blēdovs noliedzoši pakratīja galvu.

- Nē-e, nav gadījies. Aizskriesim uz bibliotēku, pavaicāsim Abdullam! - viņš ierosināja.

Atceroties bargo bibliotēkas džinu, kuram ārkārtīgi patika nolādēt visus, kas laikā neatdeva grāmatas, Taņai uzmetās zosāda.

Smieklos rukšķēdams, cauri griestiem istabā iesūcās Poručiks Rževskis. Šis rēgs vienmēr mocījās garlaicībā un klejoja pa Tibidohsu, meklēdams jautru kompāniju. Vai -gadījumā, ja kompāniju atrast neizdevās, - kādu, ko varētu novest līdz izmisumam. Citu kaitināšana sagādāja viņam patiesu baudu.

- Sveiki, jaunie nemākuļi! Vai gribat dzirdēt anekdoti? -Nesagaidījis piekrītošu atbildi, viņš līksmi sāka stāstīt: - Viens truloīds saka otram: “Zini, es mācos spēlēt bungas.” - “Nu un kā - veiksmīgi?” - “Ļoti veiksmīgi. Kaimiņš jau pakārās.”

Neviens nepasmaidīja. Protams, pats stāstītājs gan. Poručiks vārda tiešā nozīmē kratījās smieklos un notecēja gar sienu uz grīdas, pārvērzdamies lielā peļķē. Peļķe meta burbuļus. Pēc tam tās vidū viena pēc otras atvērās divas ziņkārīgas acis. Tās lūkojās uz dzelksni Taņas rokās.

- Paskat vien, kāds glīts kinžaliņš! - teica Poručiks. - Nu ļoti glīts. Vienreiz es jau kaut kur redzēju taisni tādu pašu. Vai neviens nevēlas iecirst to man mugurā? Es labprāt papildinātu savu kolekciju ar tik glītu duramo. Vai tiešām neviens to nevēlas?

Līdz tam Taņa vienmēr bija laidusi Poručika pļāpas gar ausīm, pacietīgi gaidīdama, kamēr viņš pagaisīs, bet šoreiz

viņai dīvaini iedrebējās sirds. Rēga teiktajā slēpās kaut kas svarīgs.

- Kur tu to redzēji? Saki, kur! - viņa satraukti vaicāja.

Peļķe, kas jau grasījās izburbuļot kārtējo anekdoti, nedaudz. pat samulsa.

- Kas man bija jāredz?

- Nu dzelksnis taču! Tu nupat teici, ka esot to kaut kur redzējis.

- Ak jā, dzelksnis... Atceros, es vēl pajautāju: “Ko tu ar to iesāksi?” Bet atbildi nesaņēmu. Šķiet, ka man pat uzlaida “Škicus šmankus/”, tāpēc biju spiests strauji doties prom.

- Kurš turēja rokā šo dzelksni? Nu - kurš? Kurš uzlaida tev “Šmaukus!''!

Rēgs atguva savu ikdienišķo veidolu, noņēma sev galvu un sāka tajā rakņāties. Neuztaustījis neko jēdzīgu, viņš satvēra galvu aiz. abām ausīm un sapurināja, kā cerēdams, ka no turienes izbirs vajadzīgā manta.

- Man aizmirsies! - beidzot secināja sarūgtinātais Poručiks. - Pilnīgi izkritis no prāta! Bet tas bija kāds... kāds, kurš uzvedās diezgan negaidīti. Es nekādi nevarēju paredzēt, ka tik cienījama persona uzlaidīs man “Šmaukus!”.

Klusītēm gaudodams, Rževskis sāka lidināties pa istabu. Pēc tam viņš izbāza galvu caur durvīm un, skaļi iesmē-jies, pavēstīja:

- Starp citu, kāds jūs noklausās!

Babs Jaguns klusītēm pielavījās pie durvīm un strauji tās atgrūda. Durvis atsitās pret kaut ko cietu. Kāds skaļi iespiedzās, nogāzās zemē, bet tūdaļ piecēlās un metās bēgt.

Gandrīz reizē ar Babu Jagunu gaitenī izskrējusī Taņa paguva ieraudzīt tikai muguru, kas nozuda aiz pagrieziena.

- Kas tas bija? - viņa vaicāja Babam Jagunam.

- Nezinu. Nebija laika apjēgt: viņš aizsedza seju ar plaukstām. Bet man šķiet, ka vakariņu laikā mēs viņu atšifrēsim bez kādām pūlēm, - teica Babs Jaguns.

- Kā tad mēs viņu atšifrēsim?

- Paskatīsimies, kuram ir zila acs. Vai tu redzēji, kā es viņam iezvēlu ar durvīm? Tici man, viņš iedzīvojās pamatīgā fingālī, - Babs Jaguns pašapmierināts teica.

Kad viņi atkal atcerējās Poručiku, izrādījās, ka rēgs jau izsūcies cauri sienai un pagaisis nezināmā virzienā.

Džins Abdulla plīvoja virs kartotēkas skapīša kā zilgana migliņa. Milzīgā čalim bija noslīdējusi viņam uz pieres. Seja bija balta un plakana kā pankūka, ar septiņām prāvām kārpām. Atšķirībā no parastajām truloīdu kārpām šīs septiņas Abdullas sejā nekad nestāvēja mierā un lēnītēm līda no pieres uz degunu, no deguna uz zodu un atpakaļ.

Pamanījis Taņu, Vaņu Blēdovu un Babu Jagunu, džins negribīgi atrāvās no sadzeltējuša pergamenta pētīšanas.

- Ko vajag? - viņš drūmi vaicāja. - Tikai nesakiet, ka esat aizmirsuši atdot grāmatas. Nolādēšu, ka nebūs ko redzēt. Taisni vakar sacerēju desmit lieliskus lāstus un vienu iznīcinošu poēmu... Noklausījies šo poēmu līdz galam, katrs bibliotēkas parādnieks neizbēgami mirst, raustīdamies baismīgos krampjos. Jūs tikai paklausieties...

Abdulla noslīdēja no skapīša, savijās virpulī un jūsmīgi iegaudojās labi nostādītā basā.

Rulliprud,is ) iivg ni m Izspicdimus vilum...

- Nevajag nekādu izspiedimu.su! Mēs visas grāmatas esam nodevuši! - steidza paziņot Taņa.

Džins Abdulla pārtrauca priekšlasījumu un ielūkojās biezajā kladē, kur bija ierakstīti visi parādnieki.

-Tas apbēdina, ārkārtīgi apbēdina, - viņš noburkšķēja zem deguna. - Nekas, nolādēšu citreiz, kad eksāmenu laiks būs tuvāk... Bet ko tad jums vajag?

- Mēs... ē-ē... mēs gribējām atrast vienu grāmatu... - stos-līgi teica Vaņa.

- Vai tiešām? Šeit ir divsimt tūkstoši grāmatu... - Džins ņirdzīgi pasmaidīja.

Viņa smaids bija pretīgs. Tam cauri vīdēja plaukti ar grāmatām.

Vaņa gribēja teikt, ka mums vajadzīga nevis kāda parasta grāmata, bet grāmata, kurā mēs varētu uzzināt, kas šī ir par zīmi, - paskaidroja Taņa, pastiepjot džinam vara dzelksni.

Ar neslēptu riebumu satvēris dzelksni divos pirkstos, Abdulla to aplūkoja. Viņa uzacis saraucās, pabīdot kārpas projām no pieres.

- Kur jūs to ņēmāt? - džins vaicāja.

- Mēs to atradām, - teica Taņa, pati lāgā nesaprazdama, kāpēc nolēmusi samelot.

Džins uzmeta viņai neticīgu skatienu.

- Atradāt? Tādas mantas vis nevar tā vienkārši atrast. Ja nu vienīgi... - Abdulla zīmīgi piemiedza aci,- kādā ļoti senā un pamestā gaitenī... Vai man ir taisnība?

- Ē-e... Nūjā... Tieši tur mēs to atradām...

Džins atkal pasmaidīja. Varēja redzēt, ka viņš netic nevienam vārdam. Bet viņš nez kāpēc necentās pieķert bērnus melos.

- Mūsdienu burvji sen vairs neprot lietot spēcīgās burvestības, viņi tās ir aizmirsuši. Viņiem bail, viņi ir pārāk gļēvi, lai izsauktu patiešām varenus garus, jo šiem gariem vajag maksāt par sniegtajiem pakalpojumiem... Maksa ir augsta... Ļoti augsta...

Abdulla kļuva skumjš. Viņš saguma uz galda un aizsedza seju ar tuklajām plaukstām, gremdēdamies pagātnes atmiņās.

- Visu samaitāja tie mīkstmieši baltie burvji... - viņš sašutis šņāca. - Bet sācējs bija Senvīrs. Viņam, redz, gribējās visu sakārtot. Viņš aizliedza izsaukt varenos garus, aizliedza upurēt cilvēkus. Tagadējo melno maģiju taču ne salīdzināt nevar ar to, kas bija pirms Senvīra. Agrāk tādas zīmes varēja ieraudzīt uz katra soļa, nevis tā kā mūsdienās...

- Kas tad tā ir par zīmi? - Taņa vaicāja.

Abdulla atrāva plaukstas no sejas un iztaNneja savu diezgan prāvo augumu. Visas septiņas kārpas viņa sejā spilgti iemirdzējās.

- Tas ir aicinājuma zīmogs, - viņš teica. - Agrāk dnie magi to bieži izmantoja. Skatieties: pa šo renīti uz zīmog plūst

asinis, tām jābūt allaž svaigām. Visvājākās ir tmloīdu asinis, visstiprākās - harpijām, vienradžiem, pūķiem... Šo dzelksni iedur upuri un gaida. Reizēm jāgaida ilgi, ļoti ilgi. Viss atkarīgs no asiņu stipruma un vēl no daudziem citiem iemesliem.

Babs Jaguns nemanāmi piebakstīja Taņai ar kāju.

- Kuru tad aicināja ar šo zīmogu? Kuru no gariem? -viņš vaicāja.

Abdulla izmisumā pacēla rokas pret debesīm.

- Ak, cik bezgalīgs naivums! Vai tad tu vēl nesaproti? Varēja ataicināt jebkuru no gariem. Atkarībā no tā, kas bija vajadzīgs. Bet tagad vācieties projām no šejienes! Ņemiet savu dzelksni un pazūdiet! Es nevaru tērēt laiku sarunām ar tādiem muļķiem! Man jāpabeidz “Tūkstoš lāstu poēma”.

Kad trīs draugi jau bija pie durvīm, viņus vēlreiz apturēja Abdullas balss.

- He-he! Nelieciet dzelksnim rūsēt! Atcerieties: tam patīk svaigas asinis! - džins sazvērnieciski teica.

Draugi steigšus izmetās laukā no bibliotēkas, juzdamies mazliet apdulluši. Mulsināja tas, ka džins Abdulla ir melnās maģijas piekritējs, kurš skumst pēc asiņainās upurēšanas laikiem, bet vēl vairāk pārsteidza viņa stāstītais par aicinājuma zīmogu.

- Senās-burvestības! Tātad Tibidohsā ir kāds pasniedzējs vai skolēns, kurš mēģina izsaukt vienu no baismīgākajiem gariem... - domīgi teica Vaņa Blēdovs.

/(Varbūt viņš jau paguvis ataicināt to garu šurp, - Babs Jagu j piebilda. - Dzelksnis taču bija pūķa kaklā ilgu laiku.

Nez kam lo ievajadzējies? Un kāpēc? Ja Taņa netīšām neatrastu dzelksni...

Babs Jaguns savieba seju baismīgā grimasē, attēlodams ataicināto garu - ar atļukušām ausīm, izkārtu mēli un šķielējošām ačelēm. Ķēmošanās mākslā Babs Jaguns bija nepārspējams. Ja šai mirklī tuvumā trāpītos ataicinātais gars, tas noteikti nenovaldītos un saberztu Babujagunu pulveri.

Vaņa bija iegrimis pats savās domās un neklausījās draugos.

- Šāda veida dzelkšņus aizliedza izmantot jau Senvīra laikos. Vai atceraties, kā Abdulla pasmīnēja, kad mēs teicām, ka esam dzelksni atraduši? Viņš neticēja nevienam mūsu vārdam. Tātad viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka Tibidohsā tādi rīki nav atrodami. Vai ari tos var atrast vienā vienīgā vietā, - Vaņa teica.

- Kas tad tā ir par vietu? - vaicāja Taņa.

Viņa jau nojauta, ko Vaņa atbildēs, tomēr gribēja vēl pārliecināties par savu minējumu pareizību.

- Pakustini smadzenes! Kas tā par vietu, tiz kurieni neviens nekad neiet? Vieta, kur burvji pazūd? Vieta, kas vienlaikus gan ir, gan nav? - Vaņa taujāja.

- Izgaistošais stāvs! - reizē atsaucās Taņa un Babs Jaguns.

- Tieši tā. Bet kāds tomēr iet uz Izgaistošo stāvu un pat pamanās no turienes atgriezties. Gribētos gan zināt, kā tas viņam izdodas.

Kā tas bija noticis jau daudzus simtus gadu no vietas,

ne

vakariņu laika visi burvju skolas iemītnieki sapulcējās Divu Stihiju zālē. Garie galdi vēl bija tukši. Truloīdiem vajadzētu ilgas stundas strādāt, lai pagatavotu visus ēdienus un uzklātu galdus, bet Tibidohsā neviens nenodarbojās ar tādiem niekiem.

Akadēmiķis Sardanapals ienesa zālē nelielu lādīti, atvēra to un skaļi iesaucās:

- No lādes jūs abi - kā kreisais, tā labais!

Tai pašā mirklī lādīte atsprāga vaļā un no tās izspurdza divi strauji viesuļi. Vēl pēc brītiņa abi plecīgie, sarkanos kreklos tērptie jaunekļi jau klāja galdautus.

Pāris sekundes Divu stihiju zālē valdīja vēl saspringtāks klusums nekā Medūzijas mošķzinības nodarbībās. Visi ar nepacietību gaidīja, kad uz galdiem sāks parādīties trauki. Katrs galdauts gatavoja tikai kaut ko vienu, un nekad nevarēja paredzēt, kurš galdauts trāpīsies. Tā bija īsta laimes spēle.

Visi galdauti vienlaikus vieglītēm saviļņojās, un galdā sāka rindoties pilnie šķīvji.

- Sasodīts, atkal pankūkas! Trešo vakaru pēc kārtas mums ir pankūku galdauts! Apriebušies man tie ikri! - nopūtās Vaņa Blēdovs. Viņš skaļi apvaicājās: - Ei, vai kāds negrib mainīties pret pankūku galdautu?

- Izlepuši jūs tur esat pie ceturtā galda! Stūķējiet vien iekšā, kas iedots! Paskatieties uz mums - jau otro nedēļu no mannas biezputras galdauta netiekam vaļā, - neapmierinātas balsis atsaucās no vienpadsmitā galda.

- Pūtiet vien burbuļus savā biezputrā! Paklau, kaimiņi! Vai mainīsiet savējo pret kotlešu galdautu? - sauca no trešā galda.

- Varbūt pret ceptiem kartupeļiem? - vaicāja no piektā galda.

- Pret vinegretu un vafelēm? - piedāvāja pirmais galds.

- Nē, kartupeļu galdauts mums bija pusdienās. Un va-feļaino mums nevajag. Vinegretā ir sagrūsts par daudz sīpolu, bet vafeles vienmēr samirkušas kondensētajā pienā. -Vaņa bija labi izpētījis visus galdautus. - Labāk dodiet mums virtuļu vai šokolādes galdautu.

Šokolādes galdauta īpašnieki zobgalīgi smējās. Viņi jau nebija tādi muļķi, lai mainītos. Viņu galdauts piedāvāja ne vien šokolādi, bet arī septiņu šķirņu saldējumus.

- Vai rīvētos rutkus gribai? - atskanēja bezcerīga balss no septītā galda puses.

Pret rīvēto rutku galdautu nekad neko nevarēja iemainīt. Pat biezputras ēdēji to nevēlējās. Rutki nez kāpēc vienmēr bija rūgti. Vai nu galdautu kāds bija nobūris, vai arī visā bija vainīgs neveiksmīgi uzlikts ielāps, kurš izļodzīja smalko maģiju.

Beigu beigās pankūku galdautu izdevās apmainīt pret galdautu, kurš gatavoja garšīgu auksto zupu. Piektais galds apmainīja savu kartupeļu galdautu pret kotletēm, bet sašutušais Guņa Glumovs meta Žoram Žīkinam ar rīvēto rutku bļodu. Žīkins pieliecās, bļoda aizlidoja garām mērķim, un rutki uzkrita uz Sardanapala jaunās mantijas. Akadēmiķis sadusmojās un izsauca ciklopu. Ciklops saķēra Guņu Glumo-vu aiz auss un izvilka laukā no Divu Stihiju zāles.

Pa to laiku Babs Jaguns bija žigli iztukšojis savu zupas šķīvi un grozīja galvu uz visām pusēm, il kā kaut ko meklēdams.

Taņa jau grilēja viņam pavaicāt, kas viņam pazudis, lx.‘t tobrīd Babs Jaguns zem galda sāpīgi uzmina viņai uz kājas.

- Ko tu spārdies? - Taņa kļuva nikna.

- Kuš! Paskaties uz Ritu Doduzkritu! Tikai tā, lai viņa nemana!

Izlikdamās, ka nometusi dakšiņu, Taņa it kā netīšām pagriezās pret Ritu Doduzkritu. Šī mazrunīgā meitene ar asajiem sejas vaibstiem mācījās “tumšo” nodaļā, un par viņu tika apgalvots, ka viņa pati nezinot, ko izdarīs nākamajā mirklī. Zem acs viņai bija pamatīgs zilums.

- Tā ir viņa. Tā, kurai es iebelzu ar durvīm! - čukstēja Babs Jaguns. - Cits neviens tas nevar būt... Kaut gan... Oho! Paskaties uz Juru Vāciespromu! Viņš sēž tev tieši aiz muguras.

- Es taču nevaru visu laiku mest zemē dakšiņu! - tāpat čukstus atsaucās Taņa. Beigās viņa tomēr pagriezās un paskatījās.

Tibidohsas pūķbola komandas kapteinim bija pamatīgi pietūcis deguns un aizpampušas acis. Kad viņa un Taņas skatieni sastapās, Jura nez kāpēc strauji novērsās un sāka blenzt savā šķīvī.

- Neko nesaprotu, - Babs Jaguns čukstus prātoja. - Vai viņi būtu noklausījušies divatā? Negribas ticēt... Droši vien Vāciesproms ar kādu sakāvies. Viņš taču kaujas katru mīļu dienu. Un viņam nav paraduma noklausīties aiz durvīm. Tā klusētāja man šķiet daudz aizdomīgāka...

Taņa jau gribēja iebilst, ka varbūt arī Rita ar kādu sakāvusies vai rīta treniņā uzlidojusi kādam virsū; bet tad pār-

steigumā apklusa, uzmetusi nejaušu skatienu Tibidohsas pirmajai skaistulei Katjai Kioskovai. Kaut gan Divu Stihiju zālē vakaros bija krēslains, Kioskovas acis nez kāpēc sedza melnas brilles...

Pēc pusdienām akadēmiķa Sardanapala zelta sfinksa atnesa Taņai zīmīti. Tibidohsas priekšnieks paziņoja, ka Тара uz visu vakaru tiek nodota profesora Blakta rīcībā. Tāds bija akadēmiķa izvēlētais soda mērs.

“īsti nezinu, ko profesors Tev liks darīt. Viņš teica, ka tam būšot kāds sakars ar mazām, simpātiskām vabolītēm,” akadēmiķis rakstīja.

Taņa noskurinājās. No profesora Blakta neko labu nevarēja gaidīt. Viņš meistariski prata sagudrot visādus murgainus uzdevumus. Taņas ļaunās nojautas piepildījās. “Tumšās” nodaļas vadītājs pasniedza viņai lielu, netīru burku un lika doties uz pagrabu savākt smird vaboles, kas viņam bija nepieciešamas kaut kādam brūvējumam.

- Ņem fērā, Grotere: kamēr burk’ nav piln’, no pagrab’ laukā ne sol’! - teica Blakts, ņirdzīgā smaidā atiezdams dzeltenu zobu celmāju.

Smirdvaboļu vākšana bija īstas mocības. Vaboles muka uz visām pusēm, izpūzdamas kodīgus, baltus mākonīšus, no kuriem stipri asaroja acis un sagriezās kuņģī.

Labi vēl, ka Taņai palīgā nāca Vaņa Blēdovs. Ja viņš nebūtu atradis grīdas spraugu, kur vaboles čumēja un mudžēja, uzdevums nekad netiktu izpildīts.

Aizspiedusi burkas kakliņu ar plaukstu un cenzdamās dziļi neieelpot, Taņa aiznesa burku Blaktam.

- Kāpēc tu tik zaļ’, Grotere? Fai tu fēm? - vaicāja profesors.

Baidīdamās, ka viņai patiešām tūlīt uznāks vēmiens, Taņa tikai mēmi papurināja galvu. Ja profesors nebūtu pasteidzies paņemt no viņas burku, viņam būtu jāmeklē grīd-lupata.

- Nu pasak’: fai tad es apmānīj’ Sardanapalu? Fai tad tu nevāc’ maz’, simpātisk’ fabolīt? - Blakts smaidīja ļaunā priekā.