Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Baba Jaguna galva noslīga uz mošķzinības grāmatas, un grāmata tūdaļ ņēmās viņu līdzjūtīgi apvēdināt ar lappusēm.

- Viss, es vairs nespēju! Lai tad mani labāk pataisa par zombiju! - Babs Jaguns novaidējās. - Mēs esam Tibidohsas lepnums, varoņi, kas uzvarēja babajus. Mēs palīdzējām Sar-danapalam saglabāt gredzenu un iegūt Taisnības amuletu. Nu pasaki: vai drīkst mums uzdot tik daudz mājasdarbu?

- Ko tu man piesienies? Es taču tev tos neuzdodu. Ej un žēlojies Medūzijai! - atcirta Vaņa Blēdovs.

Pēdējā laikā Vaņa bija kļuvis pārlieku satraukts. Iespējams, viņš bija pārpūlējies, gatavodams stundas. Turklāt viņam vajadzēja arī palīdzēt Tararaham.

- Viņai jau nu pasūdzēsies, kā tad! - iespurcās Babs Jaguns. - Viņa to vien zina kā atgādināt, ka drīz būs eksāmeni. Pavisam necilvēciska kļuvusi. Es tādus skolotājus taisnā ceļā sūtītu uz pagrabu viņpus Baisajiem vārtiem. Viņa tur sakārtotu visu haosu un senos dievus nostādītu ierindā pēc auguma.

- Rimsties nu, - samierinoši teica Tapa, atraudamās no praktiskās maģijas referāta sacerēšanas.

Referāts saucās “Purva dēles mūsdienu kosmosa sistēmā", un tajā drīkstēja izklāstīt vienīgi personiskās domas. Šo tematu Taņai bija iedevis profesors Blakts, kas pēc atgadījuma ar vectētiņa Teofila gredzenu izmantoja jebkuru iespēju, lai viņai piesietos.

-Tieši viņpus Baisajiem vārtiem. Lai viņi tur tup un ne-kurkst! - Babs Jaguns turpināja izpaust savu sašutumu.

Viņš skatījās uz citu pusi un neredzēja, kā biezā -“Vampīru vārdnīca” (Trešais papildinātais izdevums doc. Medūzijas Gorgonovas redakcijā) piesardzīgi atraujas no sola.

- Sargies! Aiz muguras! - Taņa iesaucās.

Babs Jaguns pagriezās atpakaļ, pielēca kājās un metās bēgt. “Vampīru vārdnīca” lidoja viņam aiz muguras, ik pa brīdim piķēdama kā bumbvedējs.

- Ak manu māmulīt bubulīt! Es vairs tā nedarīšu! Me-dūzija ir laba! Rati vislabākā! BAH! Tikai ne pa galvu! Viņa man jau tā slikti domā! - Jages mazdēls spiedza.

Taņa iesmējās. Nopeldams Medūziju, Babs Jaguns bija rīkojies neuzmanīgi. Mošķzinības skolotāja prata sevi aizstāvēt ari tad, kad viņas pašas nebija klāt.

Pēc kāda laika atgriezās nokaunējies Jaguns.

-Jūs nedomājiet, es tai vārdnīcai arī sadevu. Viņa mani ilgi atcerēsies! - viņš noburkšķēja, tad apklusa un ķērās pie mājasdarbiem.

Pēc kādas stundas apaļajam galdiņam, pie kura viņi sēdēja, bija kļuvis garlaicīgi un viņš sāka dancot ar savām

izliektajām kājiņām. Rakstāmspalva paslīdēja un liels klek-sis uzkrita uz bērza tāss ar Taņas referātu. Kleksis tūlīt sāka izplūst ņirdzīgā smīnā.

- Škicus šmaukusi - uzkliedza Taņa, lai galdiņš nomierinātos.

Tibidohsā visas mēbeles bija dzīvas, un tas sagādāja daudz grūtību. Tā, piemēram, krēsliem bija paradums atlēkt nost mirklī, kad uz tiem kāds sēdās. Bet soli sāka nodevīgi spiegt: “Uzmanību! Viņš špiko!” - kad kontroldarba laikā kāds izmisis skolēns pūlējās ieskatīties grāmatā.

Sarūgtinātā Taņa skatījās uz kleksi. Tāds stulbums - sabojāt visu pašās beigās, kad referāts jau tikpat kā uzrakstīts! IJn kāpēc magiem obligāti jāraksta ar zoss spalvām? Vai tad nevarētu lietot lodītenes, zīmuļus vai flomāsterus? Nē, tik tiešām, truloīdiem dzīve ir daudz vienkāršāka...

Taņa pūlējās kleksi iesūkt dzēšlapā, bet tas veikli muka pa visu lappusi, pa ceļam sabojājot vēl citus burtus. Turklāt kleksis pamanījās nemitīgi mainīt apveidu, izskatīdamies gan pēc karātavām, gan galvaskausa, gan mazītiņa profesora Blakta ar rutkam līdzīgo galvu.

- Jagun, ko lai es iesāku? To nevar nodzēst! - Taņa sūdzējās draugam.

Babs Jaguns pasmīnēja.

- Tā tu neko neizdzēsīsi. Labāk nemaz nedzenies tam pakaļ. Te vajadzīga speciāla dzēšlapa.

- Vai tev tāda ir?

- Nē-e, šobrīd nav. - Babs Jaguns purināja galvu. - Bet manai vecmāmiņai ir. Grilā, aizskriešu uz magpunktu?

Taņa atteicās no viņa palīdzības un devās uz magpun-

ktu pati. Viņa bija nogurusi. Sajūta bija tāda, it kā smadzenes būtu izvārījušās kā cieta ola.

Kaut nu drīzāk sāktos vasaras brīvdienas! Vecāko klašu skolēni apgalvoja, ka brīvdienas Tibidohsā vienmēr esot aizraujošas. Veseli trīs mēneši okeāna piekrastē, mežos un kalnos! Vairs nekādu stundu, nekādu nodarbību, tikai pūķbo-la treniņi! Nevis kā ārzemju burvju skolās, kur brīvdienās skolēnus vienmēr piespēlē truloīdiem.

Galvenās kāpnes joprojām apsargāja ciklopi, tādēļ, lai nokļūtu magpunktā, Taņai vispirms vajadzēja iziet cauri Divu Stihiju zālei un pēc tam rāpties pa vecajām atlantu kāpnēm ar milzīgajiem pakāpieniem.

Bargie atlanti stāvēja uz marmora postamentiem un turēja uz pleciem Tibidohsas akmens velves. Reizumis kāds no viņiem sāka lielīties ar savu spēku un mēģināja pacelt griestus augstāk nekā citi. Tad pārējie jutās aizvainoti. Viņi rēca dusmās un purināja velves, un Lielais tornis sāka draudīgi šūpoties. Parasti tādās reizēs Sardanapals sūtīja lejā savu zelta sfinksu, lai tā nomierinātu atlantus.

Bet šobrīd lielākā daļa atlantu stāvēdami snauda un pārējie drūmi blenza sev priekšā, nepievērsdami meitenei nekādu uzmanību, tāpēc Taņa veica šo bīstamo ceļa posmu bez piedzīvojumiem. Aizelsusies no grūtā kāpiena, viņa jau grasījās uzrāpties uz augšējā pakāpiena, kad pēkšņi turpat priekšā atskanēja skaļas balsis.

Tas bija tik negaidīti, ka meitene izbīlī aizmuka aiz malējā atlanta kājas, pietupās šajā slēptuvē un sastinga.

No gaiteņa, kas veda uz paceļamo tiltu, iznāca Tara-

rahs un Neslavis. ЛЫ bija notriepušies ar dūņām un ūdens-lēcām, un no viņiem plūda purva smārds. Pie kāpnēm viņi apstājās, lai daudzmaz sakoptos.

- Vai ar viņu patiešām viss ir kārtībā? Viņa nav slima? -Neslavis bažīgi vaicāja.

- Viss normāli. Un beidz viņu dzirdīt ar zivju eļļu! Pie-tempjas un augām naktīm dziesmas auro, citiem gulēt neļauj, - burkšķēja Tararahs, nolasot sev no krūtīm ūdenszāles.

- Bet viņa lūdz! - Neslavis iebilda.

»

- Mazums ko viņa lūdz! Vai tev skolā nemācīja, ka mošķus nedrīkst pārbarot? Un apdzirdīt ir vēl sliktāk. Tu taču neesi mazs bēbis, sajēgai jābūt. Tādām histēriķēm pat kafiju nedod.

Bargais mācību daļas pārzinis nopūtās.

- Ko tu padarīsi: mīlība ir un paliek mīlība... Bet kāpēc viņai zvīņas nozaļo? Vai tas ir bīstami? - viņš atkal satraucies jautāja.

- Pavasaris klāt, dīķis zied, tāpēc arī zvīņas kļūst zaļas. Kas tādai zivij ļauns var notikt? Viņai taču kaut akmeņus uz galvas skaldi! - Tararahs aukstasinīgi atbildēja.

- Nē, tā viņu nevajag apsaukāt! - Neslavis bija apvainojies. Viņa balss notrīcēja. - Viņa... viņa ir citāda! Viņa nav nekāda zivs! Tu nemaz nezini, kāda viņai ir dvēsele! Plaša, milzīga dvēsele. Viegli ievainojama. Agrāk viņa sita man ar asti, bet vakar - vai vari iedomāties? - maigi iesmējās, nu tik mīļi, un nobučoja mani uz vaidziņa!

Tararahs līdzjūtīgi nokremšķinājās.

- Nē, par šitādām palaidnībām tiem kupidoniem ausis

vajadzētu noraut. Paskat, ko izdarījuši ar nabaga vīrišķi! -Viņš nopūtās.

Atvadījies no Neslavja, pitekantrops jau gribēja kāpt lejā pa kāpnēm, bet pēkšņi pagriezās atpakaļ.

- Pagaidi! Vai bērneļi jau zina, ka turpmākās Tibidoh-sas pūķbola čempionāta spēles atceltas uz nenoteiktu laiku? - viņš norūpējies vaicāja.

- Nē, nezina, - atsaucās Neslavis.

- Tā nu gan ir cūcība! Viņi tik ļoti gaida tos savus mačus! Kāpēc jūs negribat viņiem pateikt taisnību?

- Kādu taisnību?

Neslavis Melkulis vienā mirklī pārvērtās. Viņa ačeles atkal kļuva durstīgas un žesti - asi.

- Taisnību par to, kas vispār notiek Tibidohsā. Un par to, kas notika vakarnakt, - teica Tararahs.

- Nē! To viņiem nevajag zināt! Es pierunāju Sardanapa-lu, lai nevienam to nesaka. Lai nesāktos panika. Iespējams, pēc pāris dienām būs jāslēdz ne tikai kāpnes, bet viss Lielais tornis. Nav ne jausmas, kur lai liekam skolēnus. Varbūt būsim spiesti viņus atkal sūtīt atpakaļ pie truloīdiem.

- Tātad viņš nav pārstājis pulsēt? - bažīgi vaicāja Tararahs.

Mācību pārzinis sadrūma.

- Ne tikai nav pārstājis, bet starojums kļūst spožāks ar katru stundu. Maģiskā eja paplašinās. Mani buramvārdi jau gandrīz vairs nespēj viņu noturēt. Iespaids rodas tāds, it kā tur būtu milzīgs ūdens virpulis, kas visu ierauj sevī iekšā. Pat ciklopi vairs neuzdrīkstas kāpt augstāk par otro stāvu -un viņus var saprast.

- Kopš tās briesmīgās reizes? - Tararahs vaicāja.

-Jā. Viņš ir pavisam satrakojies.

- Bet tā... tā taču notiek vienīgi tad, kad viņš notver laupījumu.

- Šķiet, ka viņš ari tagad ir to notvēris. Nezinu, kādā veidā, bet viņš ir ticis pie laupījuma. Pats ļaunākais ir tas, ka mēs joprojām nezinām, kurš iekļuvis tur iekšā. Un nezinām, kā iekļuvis. Šķiet, ka visi joprojām ir savās vietās, -negribīgi skaidroja Neslavis.

Apbēdinātais Tararahs apsēdās uz pakāpiena. Tagad viņš bija pavisam tuvu Taņai, tik tuvu, ka būtu varējis pieskarties atlanta kājai, aiz kuras viņa slēpās. Lai nenodotu savu klātbūtni, meitene centās elpot pavisam klusu. Viņa jau saprata, ka dzirdējusi kaut ko tādu, ko dzirdēt viņai nebija paredzēts.

- Redz, kas par lietu. Tas virpulis tur uzrodas jau trešo reizi, -- pitekantrops domīgi teica. - Pirmā reize bija dienu pirms tam, kad mēs aizsūtījām 1 bērnus pie truloīdiem. Otrā -neilgi pirms viņu atgriešanās. Un tagad atkal... Un ne reizi mums nav izdevies noskaidrot, kurš tad īsti kritis viņam par upuri. Visi skolēni un skolotāji ir tur, kur tiem jābūt, un mošķi vispār nevar kļūt par upuri, tāpēc par tiem nemaz nav vēits domāt. Galva plīst vai pušu no prātošanas.

- Tibidohsa vienmēr ir pratusi glabāt savus noslēpumus, -drūmi bilda Neslavis.

Izvilcis no aizauss tur pielipušu ūdenszāli, mācību pārzinis īgni to aplūkoja, tad nometa uz grīdas, samīdīja, pamāja Tararaham ar roku un iegriezās vienā no gaiteņiem.

Pēc kāda brīža aizgāja ari Tararahs, bet Taņa, pavisam apstulbusi no dzirdētā un aizmirsusi, ka grasījās apciemot Jagi, vēl ilgi sēdēja kā sastingusi. Pūķbola spēles pārceltas uz vēlāku laiku! Varbūt tās nenotiks vispār! Un tieši tagad, kad Tibidohsas komandai pirmo reizi pa ilgiem gadiem ir labas izredzes! Un tad vēl noslēpumainā gaisma Izgaistošajā stāvā!

Pielēkusi kājās, Taņa aizskrēja pie Baba Jaguna un Va-ņas, lai draugiem atstāstītu nejauši noklausīto sarunu. Vaņa rauca pieri; šie jaunumi viņu nepavisam neiepriecināja. Baba Jaguna uzvedība šķita dīvaina; viņš nebrīnījās par dzirdēto un nemaz nešķita sarūgtināts, bet apmierināts teica:

- Redzi, cik prātīgi es rīkojos, sūtīdams tevi pie savas vecmāmiņas. Mācies mani novērtēt! Starp citu - vai tu esi pārliecināta, ka viņi runāja par Izgaistošo stāvu?

- Par ko tad citu? Vai vēl kaut kur ir maģiskā eja, kuru Neslavis aizšķērso ar burvestībām? - Taņa atcirta.

Babs Jaguns aplaizīja sausās lūpas.

- Ja tu saki, tad lai tā būtu. Es taču nestrīdos, - viņš teica.

- Es netieku skaidrībā par vienu, - Taņa domīgi teica. - Tararahs brīnījās, kā tas var būt, ka stāvs jau dabūjis trīs upurus, lx:t visi skolēni un skolotāji ir savās vietās. No citurienes arī neviens nebūtu varējis ierasties: pārejas zintes nelaistu viņu cauri. Vai tu vari to izskaidrot? Kā tas iespējams, ka trīs ir pazuduši, bet neviens nav pamanījis viņu prombūtni?

Babs Jaguns pasmīnēja.

- Kas tur ko nesaprast? Ir tikai viens izskaidrojums -un diezgan nepatīkams.

- Kāds?

Jaguns pieklusināja balsi un paaicināja draugus sev tuvāk.

- Iedomājieties: ja nu visi, kas pēdējā laikā iekļuvuši Izgaistošajā stāvā - un tādu ziņkārīgu ložņu nez kāpēc ir diezgan daudz, un ne jau tikai no “tumšajiem”, - ja viņi visi brīnumainā kārtā spējuši atgriezties un tagad ir mūsu vidū? Vai mēs būtu ievērojuši, ka viņu kādu bridi nav šeit? Protams, ne! Kas tur īpašs, ja kāds pāris stundu nav starp mums?

- Blēņas! - Vaņa viņu pārtrauca. - Ja kāds būtu aizkļuvis līdz stāvam, viņš noteikti par to izstāstītu citiem, nespētu novaldīties. Kaut vai piekodinot, lai nevienam citam nesaka, bet noteikti kādam izpļāpātu. Tā taču ir slava! Viņš uz mūžīgiem laikiem iekļūtu Tibidohsas vēsturē! Iedomājieties: dzīvam atgriezties no Izgaistošā stāva!

- Var jau būt, ka izpļāpātu... - Babs Jaguns novilka. - Izpļāpātu, ja viņš būtu palicis tas pats agrākais. Bet iedomājieties: ja nu tie trīs, kas atgriezās atpakaļ, atgriezušies citādi, ja viņus paverdzinājusi spēcīga burvestība, ja viņi kļuvuši par nožēlojamiem zombijiem... Varbūt viņi tagad ir vergi, kas klausa Rēgu Karalim un Tai, Kuras Nav...

Tiklīdz Babs Jaguns bija izrunājis briesmīgo vārdu, Taņai sāka reibt galva. Viņa atcerējās dzelteno veceni no saviem sapņiem. Vakar Zārciene bija apgalvojusi, ka atkal redzējusi viņu uz Aizkariem...

- Vai tu domā, ka Sērga del Torte ir tur, Izgaistošajā stāvā? Ka viņa tur slēpjas un pataisa par zombiju katru, kurš tur iekļūst? - viņa vaicāja, pali šausminādamās par šo domu.

- Nudien nezinu, vai viņa tur ir vai nav, bet izslēgt tādu

iespēju nevar - Babs Jaguns raustīja plecus. - Es tikai pieņemu, ka tie trīs, kas atgriezušies, - trīs spiegi - tagad atrodas starp mums. Nolīduši kaktā un kaut ko gaida... Tādā gadījumā kļūst skaidrs, kurš iedūra dzelksni Niknainim kaklā un kurš mēģināja tevi nogalināt, aizdedzinot tavu lociņu.

- Kurš tad tas bija? - Vaņa domīgi lūkojās uz Babu Ja-gunu.

- Viens no šīs trijotnes. Atceries, ko teica Tararahs. Pirmo reizi maģiskā eja atvērās, kad mēs vēl tikai gatavojāmies doties pie truloīdiem. Otro reizi - kad visi bija projām. Un trešo reizi pavisam nesen. Tātad iespēja Taņai uzbrukt bija tikai pirmajam zombijam. Otrais droši vien paķēra no stāva līdzi dzelksni un iedūra to Niknainim kaklā, bet trešais... ko paveiks trešais, es vēl nezinu... noteikti kaut kādu riebeklību... Ei, ko tu tur dari? - Jaguns pārsteigts raudzījās uz Taņu.

- Zīmēju. Tas man palīdz domāt, -Taņa paskaidroja.

Pievilkusi sev tuvāk tīru bērza tāss sloksni, Taņa žigli

uzzīmēja trīs figūriņas, un tās tūlīt pat ar draudīgu mērķtiecību aizskrēja katra uz savu stūri. Pirmā figūriņa tinās lielā apmetnī, otrā vicināja garu, kinžalam līdzīgu dzelksni, bet trešā... trešā šķita tāda kā samulsusi, it kā lāgā nesaprastu, kāda loma viņai paredzēta noslēpumainajā lugā.

- Paskatieties! - teica Taņa, rādīdama uz pirmo figūriņu. - Šis zombijs uzradās, kad mēs visi vēl bijām Tibidoh-sā. Tas nozīmē, ka viņš var būt gan skolēns, gan skolotājs. Loģiski spriežot, tā taču iznāk, vai ne?

- Uzmanies! Spalva! - Vaņa iesaucās.

Taņa bija pievirzījusi rakstāmspalvu pārāk tuvu pie figū-

riņas, kas tinās apmetni, figūriņa izšāva sīciņu dzirksti un aizdedzināja spalvu. Tiesa, liesma nebija stipra, un, tiklīdz Taņa uzpūta spalvai elpu, tā apdzisa. Vaņa mēģināja iesist figūriņai knipi, bet tā iesmējās, sāka griezties uz riņķi un pagaisa.

- Ārprāts! Un tas ir tikai nieka zīmējums! Kas gan notiek mūsu Tibidohsā! -Jages mazdēls nopūtās, vērīgi lūkodamies uz otru figūriņu, - tā draudīgi vicināja dzelksni, it kā brīdinot, lai neviens netuvojas.

- Nu, nu, manu māmulīt bubulīt, iztiksim bez histērijas! Mūs jau nu tu nenobiedēsi ar savu durstīkli, - Babs Jaguns nevērīgi teica. - Saderam, ka šis otrs zombijs ir kāds no skolotājiem. Un kā gan citādi? Tobrīd taču Tibidohsā skolēnu nemaz nebija.

- Vai tiešām nebija? Neviena paša? - lūkodamies kaut kur sāņus, vaicāja Vaņa.

- Neviena paša, - Babs Jaguns apliecināja.

- Nu labi, - Vaņa piekrita. - Tātad ar otro viss ir skaidrs. Bet kā ar trešo?

- Par trešo neko nevar pateikt. Aizdomas krīt uz visiem -gan uz skolotājiem, gan skolēniem.

Nopratusi, ka tiek aināts par viņu, trešā figūriņa, žigli aizskrējusi uz lappuses vidu, sāka lēkāt un vicināt rokas, it kā gribētu pievērst sev uzmanību. Taņai jau sāka likties, ka figūriņas žesti viņai kaut ko atgādina, bet tad Babs Jaguns pēkšņi paķēra tāsi, sagumzīja to, pasvieda gaisā un sadedzināja ar kaujas dzirksti.

- Dzirkstas front its! Tā notiks ar visiem spiegiem un nodevējiem! Un nav ko ar viņiem daudz ķēpāties! - paziņoja

Babs Jaguns, savāca savas burtnīcas un devās uz guļamistabu ieeļļot putekļsūcēju.

Aizmirstā “Vampīru vārdnīca” aizlidoja saimniekam nopakaļ.

Vaņa Blēdovs noraudzījās Jagunā ar drūmu skatienu. Tad viņš atspieda galvai rokās.

- Kāpēc tu tik skābs? Kas noticis? - Taņa viņam vaicāja.

- Nekas, nepievērs uzmanību!

- Nē, pasaki! Es redzu, ka tu kaut ko slēp. Es taču tevi pazīstu.

- Nu labi, klausies ar! - Vaņa negribīgi piekāpās. - Vai tevi nepārsteidza tas, cik labi Babs Jaguns visu zina? Viņam uzreiz bija skaidrs, ka Tās, Kuras Nav zombiji slēpjas starp mums, tāpēc nav iespējams noteikt, kurš ir bijis stāvā un kurš ne.

- Jā, viņš tiešām ļoti ātri visu apjēdza. Gluži kā izmeklētājs, - Taņa piekrita.

Vaņa pamāja.

- Tur jau tas suns aprakts. Es sākumā arī nepievērsu tam uzmanību, bet pēc tam sapratu, ka Babs Jaguns mums nepasaka visu taisnību. Vai atceries viņa spriedelējumus par otro figūriņu? Viņš apgalvoja, ka Tibidohsā tobrīd palikuši tikai skolotāji un nav bijis neviena bērna.

- Vai tad tā nav? Vai tad mēs divus mēnešus nenonīkām pie truloīdiem?

- Ne gluži visi... Babs Jaguns taču palika Tibidohsā. Turklāt viņš mēģināja iekļūt Izgaistošajā stāvā... Viņš mums par to rakstīja vēstulēs, vai atceries? - Vaņa negribīgi teica.

- Un kas tad ir, ka mēģināja? Viņam taču neizdevās! Viņš uzskrēja virsū aizsardzības burvestībai. Vai esi aizmirsis viņa vardes kājas? - Taņa iebilda.

- Var jau būt, ka tā... Bet kas viņu zina, cik tālu viņš aitām savām kājiņām aizlēkāja! Vispār tas viss ir dīvaini, ļoti dīvaini, - novilka Vaņa.

- Nē, Babs Jaguns nevar būt zombijs! Viņš taču... viņš taču ir Babs Jaguns! - Taņa meklēja vārdus Jaguna aizstāvībai.

- Es jau neapgalvoju, ka viņš ir zombijs. Man tikai lieka, ka ir daudz dīvainu sakritību, - vēl negribīgāk teica Vaņa.

Savā pārlieku lielajā krekliņā viņš izskatījās izkāmējis un izspūris kā zvirbulēns. Un tikpat norūpējies.

Garastāvoklis Taņai bija sabojāts. Viņa nevēlējās turēt aizdomās Babu Jagunu, tomēr pieķēra sevi pie domas, ka Va-ņas teiktais izklausās diezgan pārliecinoši. Pēkšņi viņa atcerējās, ka arī To, Kuras Nav - Sērgu del Torti - todien pirmais bija pieminējis tieši Babs Jaguns. Kāpēc Jaguns ar tādu pārliecību apgalvoja, ka Sērga slēpjas Izgaistošajā stāvā?

Blēdovs, kurš visu laiku bija Taņu uzmanīgi vērojis, tagad uzmundrinoši pasmaidīja.

- Nevajag tā uztraukties! Varbūt ar Jagunu viss ir pilnīgā kārtībā. Es jau arī ne sevišķi ticu, ka viņš ir zombijs. Viņam patīk izcelties. Toties otru zombiju es jau esmu atmaskojis.

- Kurš tas ir? - Taņa saspringa.

- Nevis kurš, bet kura. Zobrāvēja! Atceries, tu stāstīji, ka Zārciene viņu redzējusi pie darbnīcas. Un tad vēl tās acis, no kurām spīd zila gaisma... Normāliem burvjiem tā nemēdz

būt. Nē, viņa noteikti ir zombijs. Manuprāt, mums vajadzētu papētīt, ar ko viņa nodarbojas. Esi ar mieru?

- Norunāts, - Taņa labprāt piekrita.

Tagad viņiem bija vismaz kaut kāds rīcības plāns, tāpēc Taņa vairs nejutās tik bezpalīdzīga.

At-i!*-#-

Nākamajā dienā, nogaidījusi, līdz beigsies ļaunās acs lāsta noņemšanas nodarbība, Taņa piegāja pie noplukušā lāča izbāzņa, kuram kaklā karājās sudraba plāksnīte "I love Greenpeace!” Vieni apgalvoja, ka šis lācis miris no liktenīgā lāsta, ar kuru to nolādējusi pati Dižā Zubija, bet citi - ka tā esot Poručika Rževska medību trofeja, kuru Poručiks pēc pārtapšanas par rēgu nez kā pamanījies atvilkt uz Tibidoh-su, apvedot ap stūri pasauļu pārejas zintes. Kad bija nepieciešams, šis rēgs rīkojās ļoti izmanīgi.

Palūkojusies apkārt un pārliecinājusies, ka neviens uz viņu neskatās, Taņa žigli paslēpās aiz izbāzņa. Pacēlusi mazu spogulīti, viņa sāka novērot klases telpu.

Izejot no klases, Vaņa pagriezās un, kā jau viņi bija norunājuši, citiem nemanot, parādīja Taņai izslietu īkšķi. Tas nozīmēja, ka paslēptuve ir laba un Taņu nevar pamanīt.

Lielā telpa pamazām kļuva tukša. Zobrāvēja sēdēja pie skolotāja galda un šķirstīja klases žurnālu. Šķita, ka nekas cits viņu neinteresē. Bet tā tas izskatījās tikai līdz mirklim, kad pēdējais skolēns bija atstājis klasi. Tad Dižā Zubija steigšus piecēlās un kārtīgi aizslēdza durvis, divreiz apgriežot atslēgu.

Taņa nez kāpēc atcerējās dienu, kad viss bija sācies. Tie-

ši Zobrāvēja toreiz pirmā ieraudzīja Izgaistošo stāvu un sacēla trauksmi. Pavisam izbijusies viņa iebrāzās akadēmiķa kabinetā. Varbūt viņa jau tad bija nonākusi tādas burvestības ietekmē, kura savu upuri pārvērta zombijā? Iespējams, tobrīd viņa vēl spēja pretoties, bet drīz pēc tam burvestība viņu pilnībā apsēda, pārvēršot paklausīgā verdzenē. Un, ja tā notika, tad toreiz uz jumta arī bija stāvējusi Zobrāvēja.

Taņai reiba galva. Bailes, ko viņa bija izjutusi gaisā, plaukstā žņaugdama liesmojošo lociņu, - šīs bailes atkal atgriezās. Turklāt vēl Dižā Zubija pagriezās pret kaktu ar iz-bāzņiem un paklusi uzsauca:

- Neslēpies! Es tevi redzu!

Taņa gandrīz nometa zemē savu spogulīti.

- Nu, vai man ilgi būs jāgaida? Nāc laukā! Vai gribi, lai es pati eju pie tevis? Vai tiešām tu domā, ka no manis var paslēpties? - Zobrāvējas balsī skanēja nepacietība.

Taņa skumji nopūtās kā notiesāta uz nāvi un gribēja jau celties kājās, bet tad turpat blakus atskanēja savāda čaboņa. No savas paslēptuves līda ārā kāds, kurš bija tupējis aiz sniega leoparda izbāzņa. Taņa piesardzīgi pārvietoja spogulīti. Vispirms viņa ieraudzīja kājas, tad muguru un visbeidzot - gaišus matus.

- Kas tie par stulbiem jokiem? - Zobrāvēja dusmīgi noprasīja. - Es taču lūdzu, lai tu vairs nenāc pie manis! Tas ir bīstami! Kad vajadzēs, es pati tevi pasaukšu.

Ar niknu žestu skolotāja norāva sev no deguna biezās brilles. No viņas acīm strūkloja zilgana, ledaina gaisma. Meitene, kas līdz tam bija stāvējusi ar muguru pret Taņu, tagad pagriezās tā, ka kļuva redzams viņas profils, un arī noņēma

brilles. Taņa ar mokām apvaldīja kliedzienu. Tur stāvēja Katja Kioskova. No Tibidohsas pirmās skaistules acīm arī strūklo-ja gaišzila gaisma.

Skolotājas un skolnieces kvēlojošie skatieni sastapās. Šķita, ka viņas viena ar otru cīnās divkaujā. Skatienu divkaujā.

Baidīdamās zaudēt redzi, Taņa steigšus pavirzīja spogulīti sāņus. Un bija arī pats pēdējais laiks. Uzliesmoja viens no soliem. Savās ķēdēs žvadzēdams sašūpojās masīvs kroņlukturis. Bet divkauja beidzās tikpat pēkšņi, kā bija sākusies.

- Labi, pietiks... Man apnikušas tavas muļķīgās izdarības, - novērsdama skatienu, noburkšķēja Zobrāvēja. - Ko tu gribi?

- Es to vairs nespēju izturēt. Nespēju visu laiku slēpties, visur iet brillēs. Vai esat jau izdomājusi, kā tikt no viņa vaļā? - Katja Kioskova vaicāja.

Zobrāvēja nevērīgi nokrakšķināja pirkstus, apdzēšot liesmas, kas snaikstījās ap solu.

- Es visādi izmēģinājos, bet pagaidām neizdodas, - viņa teica.

- Bet viņu taču steidzīgi vajag novākt! Tūdaļ pat. Izdevīgāka brīža vairs nebūs.

Skolotāja piekrītoši pamāja.

- Zinu, esmu jau par to domājusi. Mēs viņu novāksim nākamnakt. Pilnmēness ir īstais laiks. Bet mums vajadzēs iekļūt viņa kabinetā. Paņem līdzi kinžalu.

Katja Kioskova nodrebēja.

- Jūs gribat, lai to izdaru es? - viņa trīsošā balsī vaicāja.

- Nav svarīgi, kura no mums to izdarīs. Galvenais - lai ar viņu būtu cauri. Vai tu tā nedomā?

Pēc īsas vilcināšanās Katja palocīja galvu.

- Labi. Es pacentīšos sadabūt kinžalu.

- Tātad norunāts. Satiksimies trijos pie Sardanapala kabineta, - teica Zobrāvēja.

Liekot saprast, ka saiuna pabeigta, viņa uzlika brilles. Katja sekoja viņas piemēram. Dižā Zubija piegāja pie durvīm un tās atslēdza. Katja devās prom. Skolotāja nolūkojās viņai pakaļ un tad nomurimināja:

- Šis meitēns sāk mani nogurdināt. Iespējams, es pieļāvu kļūdu, viņai uzticēdamās... Bet nekas. Drīz viss būs galā.

Zobrāvēja pasmīnēja, paņēma žurnālu un izgāja no klases.

Taņa ar pūlēm izlīda no savas paslēptuves aiz lāča iz-bāzņa. Viņu kratīja drebuļi. Viņa nešaubījās, ka kļuvusi par liecinieci divu sazvērnieču sarunai un ka šī sazvērestība ir šaušalīga.

- Vai esi kādreiz ko tādu dzirdējis? Zobrāvēja un Kios-kova grib nonāvēt Sardanapalu. Naktī nodurt viņu ar kinžalu! Labi vismaz, ka Babs Jaguns tur nav iesaistīts! - pārbiedētā Taņa teica izbāztajam lācim.

Bet izbāznis viņai neatbildēja. Viņš mīlēja ‘Greenpeace’’, un viss pārējais viņam bija pie vienas vietas.