Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

1.Rēgi čemodāna

Ar spalgu svilpienu kaut kas nolidoja tuvu garām, kāds iebļāvās, kaut kur bira saplēsti stikli. Parastas dienas parasts rīts parastā grūti audzināmiem burvjiem paredzētā skolā -Tibidohsā, kas atrodas uz Vētru salas pašā okeāna vidū.

Melnie Aizkari ieķiķinājās ļaunā priekā. Atlikusi malā biezo rokasgrāmatu “Pūķu audzēšana, dresūra un ārstēšana”, Taņa Grotere pieskrēja pie loga. Pļaviņā iepretī Ti-bidohsas vārtiem notika kaut kas neparasts. Bija saķīvējušies divi no dūšīgajiem ciklopiem, kuri stiepa celtniekiem klintsbluķus; tagad abi aizrautīgi vicināja savas zarainās vāles, izdauzīdami no pretinieka putekļus. Viena vāle sasprāga, un tās atlūznis, apmetis gaisā graciozu loku, uzvēlās taisni uz deguna spēkavīram Ūsainim, kas mierīgi snauda teiksmainā ozola ēnā, palicis zem vaiga nestuves.

Vēl pēc mirkļa Taņa varēja vērot, kā Ūsainis, sagrābis vienu no ciklopiem aiz kājām, griež to pa gaisu. Sadzirdējuši bļāvienus, atskrēja abi pārējie spēkavīri ārāsviedēji - Nūjai-nis un Kalnainis; ieraudzījuši, ka deguns ūsainim sapampis

un kļuvis sarkanviolets kā biete, viņi sāka vareni smieties. Spēkavīri vicināja rokas, bakstīja viens otram sānos un beigās nogāza daļu sienas, kura līdz tam brīnumainā kārtā bija saglabājusies neskaita. Turklāt vēl Ūsainis palaida vaļā ciklopa kājas, tas stāvus uzlidoja gandrīz vai līdz padebešiem un tad ar galvu ietriecās Lielajā tornī. Lejup sāka birt ķieģeļi. Ciklops - it kā nekas nebūtu noticis - piecēlās un aptaustīja pieri.

- Sitāclu nelietību! Atkalpielē būs puns! - ciklops šļupstēdams šķendējās.

Satraukusies par troksni, uz Lielā torņa balkona izskrēja mošķzinības katedras docente Medūzija Gorgonova. Cieši saķērusi aiz apkakles, viņa turēja purva nīgri, kurš spārdījās un mēģināja izrauties. Viņš bija Medūzijas kabinetā ar naglu skrāpējis galda virsmā visādas riebeklības un tur arī ticis notverts.

Ieraugot apdrupušo sienu, sašutuma pārņemtā Medūzija uz mirkli zaudēja modrību, viņas tvēriens atslāba, nīg-ris nogāzās uz gīdas, noplakšķēdams kā milzu krupis, un tūdaļ aizļempatoja prom, lamādamies ar sliktiem vārdiem un piesolīdams Tibidohsai visādas nepatikšanas.

Bet docente Gorgonova jau bija nīgri pilnībā aizmirsusi. Vajadzēja savaldīt gluži vai apjēgu zaudējušos ciklopus un spēkavīrus. Medūzijas vaigi pietvīka un mati sāka šņākt kā čūskas. Starp citu - salīdzinājums kā šeit ir gluži lieks. Tomēr - kuš! - nevienai sievietei jau nepatīk, ja tiek atklāti viņas mazie noslēpumiņi.

- Dzirkstīts frontus! - Medūzija iesaucās.

No viņas burvju gredzena izlidoja žilbinoši spoža kaujas

dzirksts, un tūdaļ pat vairāki no vislielākajiem klintsbluķiem sadrupa putekļos. Milzīgie ciklopi nokrita zemē, velti pūlēdamies paslēpties aiz baltas sarmas klātajiem zāles stiebriem. Viņi labi zināja - ar sakaitinātu Medūziju vis nav nekādi joki.

- AbsolfUisimo debilisimo! Kas šeit īsti notiek? - kliedza docente Gorgonova. - Strādājat jau divas nedēļas, bet jēgas nekādas! Sagāžat pat to, ko titāni lika mierā! Stulbeņi tādi, vai jūs neapjēdzat, ka skolēniem nav kur dzīvot? Ka jumti tek? Ka Tibidohsas velves kuru katru mirkli var sagrūt?

Ciklopi sāka drebēt, bet spēkavīri ārāsviedēji vainas apziņā nodūra acis.

- Ko tad mēs? Mēs jau neko... Ciklopi... ē-ē... viņi pirmie sāka, - drūmi šņaukādams savu biešu krāsas degunu, bubināja Ūsainis.

- Ak tad pirmie gan? Marš pie darba, citādi paliksiet bez pusdienām! - Medūzija sarauca pieri, paceldama roku ar gredzenu, no kura izšāvās vēl viena dzirksts. Kā jau magiem ierasts, dzirkstele piešķīra burvju vārdiem vajadzīgo iedarbības spēku. - Badamirus bacladrebus!

Taņa šos burvju vārdus dzirdēja pirmo reizi. “Nez kam tie domāti?” viņa minēja. Bet tūlīt atbilde uz šo jautājumu Taņai kļuva skaidra, jo meitene sajuta tik stipru izsalkumu, ka tikai ar pūlēm noturējās, neiecirtusi zobus Melnajos Aizkaros. Tobrīd viņa būtu spējusi apēst vienalga ko, pat krustmātes Nineles vārīto aizvakardienas auzu biezputru ar sacietējušu garozu pa virsu - par šo garoziņu Fipa teica, ka tā esot ložu necaurlaidīga. Taņa atskārta, ka Medūzijas buivju zintes netīšām ķērušas arī viņu - viņa taču bija redzējusi gredzena izšķilto dzirksti.

ciklopii un speKavīri visi vienlaikus sarosījās un steigšus sāka grābt akmeņus kaudzē. Viņus mudināja bada sajūta.

- Par pusdienām nemaz nesapņojiet, kamēr viss nebūs novākts! Vai sapratāt? Ak jūs liekēži! - Medūzija vēl nokliedza. Apcirtusies uz papēžiem, viņa - strauja kā allaž - pazuda no balkona.

Grauzdama no brokastīm pārpalikušu sviestmaizi, Ta-ņa atgriezās pie rakstāmgalda. Nevar taču bezgalīgi vērot ciklopus! Turklāt griestos tieši blakus logam bija pamatīga sprauga, no kuras aiz apkakles tecēja ūdens.

“Un viņiem visiem tā jāmokās manis dēļ,” meitene skumīgi prātoja.

Taņa uzskatīja sevi par vainīgu, tāpēc ka viņa bija tā, kura netīšām izlaida no pazemes kambara titānus, kas cīniņā ar Sērgu del Torti sagrāva pusi Tibidohsas, - un kopš tā brīža dzīve tur kļuva neiespējama. No visas milzīgās grūti audzināmiem burvjiem paredzētās skolas tik vien bija palicis pāri kā pagrabs, Divu Stihiju zāle un Lielais tornis ar Galvenajām kāpnēm - un tie paši bija krietni cietuši.

Pa gaiteņiem klīda caurvēji, nakts vidū sāka dauzīties slēģi, liet daudzās plaisas piepludināja lietus. Neomulīgi bija sākuši justies pat rēgi, kas Tibidohsā mitinājās kuplā pulkā. Zaudējuši savu iemīļoto Rēgu torni, kur viņiem bija pazīstams katrs kaktiņš, rēgi tagad naktīs lielos baros blandījās pa gaiteņiem. Viņi vaidēja, žvadzināja ķēdes un visiem maitāja noskaņojumu.

Turklāt bija nevis vasara, bet decembris. Kā lai nopietni apgūst zinības, ja praktiskās maģijas klasē grīda viscaur apledojusi? Ja ļaunas acs lāsta atvairīšanas stundās visiem

skolēniem jāsēž kažokos, bet zobi tik un tā klab tik stipri, ka nav iespējams kārtīgi izrunāt buramvārdus?

Taņa piecēlās, lai aizvērtu no caurvēja vaļā atsprāgušās durvis. Taisīdama tās ciet, viņa netīšām ieraudzīja, kā pa gaiteni uz pirkstgaliem lavās Neslavis Melkulis - mazs, greizs vīrelis ar ačelēm kā diviem urbjiem, izbijis melnais mags, kurš tagad pārsviedies pie baltajiem burvjiem. Pie kaitīm viņš spieda milzum lielu dzīvu zivi, kas ar savu asti dauzīja viņam pa degunu. Taņa noprata, ka Tibidohsas bargais mācību pārzinis skrien uz dīķi barot nāru. Visi brīnījās, kāpēc nāras dīķis joprojām nav aizsalis. Skolā baumoja, ka tur noteikti izmantota kāda ļoti spēcīga burvestība. Nāra nemitīgi pārēdās, tāpēc bija kļuvusi neiedomājami resna un kašķīga. Augām dienām viņa gulšņāja dūņās, locīja iekšā zivis un apmētāja mīlas pārņemto Neslavi ar ūdenszālēm un gliemežiem.

Nelaime bija sākusies ar to, ka aizvainots kupidoniņš uzglūnēja mācību pārzinim un iešāva viņam savu mīlestības bultu. Akadēmiķis Sardanapals jau vairākas reizes bija centies atbrīvot Neslavi no šīs burvestības, bet tur nekas neiznāca. Mīlas maģija ir pati smalkākā un sarežģītākā no visām burvībām, un atsvabināt no tās var vienīgi būrējs pats. Un kupidoniņš neparko nepiekrita savu burvību atsaukt, jo vēl joprojām dusmojās uz Neslavi, kurš bija salauzis viņa šaujamloku.

- Tīrais negals ar tām nārām! Nudien - mošķenes, vairāk tur nav ko teikt! Vēl viņdien tāpat vien aiz palaidnības šī bija Neslavi visgarām nolipinājusi ar dēlēm - lai viņš pierādot savu mīlestību. Un tā šis ar’ staigāja, nabadziņš, - dē-

Ies visās vietās. Viena pat pie degungala bija piesūkusies, -burkšķēja Jage.

Agrāk Jage bija izturējusies pret Neslavi diezgan skarbi, bet tagad reizēm pat ņēmās viņu žēlot. Šī vecā burve vadīja skolas magpunktu. Viņas mazdēls bija Babs Jaguns - labs Taņas draugs.

Taņa sakoncentrējās, piespieda savas promslīdošās domas atkal plūst vienā virzienā un ķērās pie mācībām. Nekas cits viņai neatlika, jo rokasgrāmata “Pūķu audzēšana, dresūra un ārstēšana” jau bija sākusi neapmierināti sprauslāt un lidināt pa gaisu dzirksteles. Vēl mazu brītiņu -un aizsviltos sega uz Taņas gultas. Dzīt jokus ar pūķiem nav ieteicams - pat tad, ja tuvumā ir nevis īsti pūķi, bet tikai grāmata par tiem.

Kopš neilga laika - zināmā mērā sava drauga Vaņas Blē-dova ietekmē - Taņa bija stingri nolēmusi savu dzīvi veltīt veterinārajai maģijai. Tas taču ir lieliski - ārstēt sfinksas, harpijas, nāras, kentaurus un pūķus, kuru skaits burvju pasaulē samazinās ar katru gadu. Tomēr burvju pasaulē šo būtņu palicis vēl diezgan daudz. Truloīdu pasaulē šie brīnumainie radījumi vairs tikpat kā nemaz nav sastopami. Ne jau velti gandrīz neviens no truloīdiem negrib ticēt to pastāvēšanai.

Turklāt Taņa cerēja, ka prasme pareizi apieties ar pūķi palīdzēs viņai sasniegt labus rezultātus visu burvju iemīļotajā spēlē - pūķbolā. Spēles noteikumi ir vienkārši: divas komandas pa desmit spēlētājiem katrā, divi pūķi un piecas bumbas: šķaudāmā, liesmudzēse, apstulbinošā, piparbum-ba un kustību atņēmēja. Vārti ir pretinieku komandas pūķa

rīkle. Iemest tajā bumbu nepavisam nav viegli - jo vairāk tāpēc, ka cīņa risinās gaisā. Turklāt pretinieku komandas pūķis nemaz nedomā sēdēt uz vietas, padevīgi atpletis muti. Gluži otrādi - viņš strauji pārvietojas, spļauj uguni un visiem spēkiem cenšas norit nepiesardzīgos spēlētājus. Tāpēc bieži vien mačs vēl nav ne pusē, kad lielākā daļa uzbrucēju jau tup pūķa vēdera tumšajā šaurībā, cerēdami, ka beidzot kāds iemetīs pūķim rīklē piparbumbu, piespiežot lielo zvēru izspļaut visus norītos.

Tieši tāpēc Taņa tik ļoti vēlējās uzzināt par pūķiem pēc iespējas vairāk un sadraudzēties ar tiem. Niķīgie, straujie un niknie pūķi nevienam nepakļāvās un necieta dresūru. Pūķiem bija ārkārtīgi grūti pierast pat pie savas komandas spēlētājiem; bieži vien tie pārpratuma pēc norija nevis pretinieku komandas spēlētājus, bet savējos.

Taņa nopūtās un pāršķīra lappusi. Bija tik garlaicīgi tā sēdēt un iekalt rindkopu pēc rindkopas. Vēl jo garlaicīgāk tāpēc, ka viņa zubrījās pati aiz savas iedomas, nevis tāpēc, ka to uzdevis skolotājs.

“UGUNSSPLAUŠANAS NOSLĒPUMS

Tas, ka jūsu pūķis vairs nespļauj uguni, norāda, ka pūķis iekšēji apdziest. Šai gadījumā var palīdzēt tinktūra no trim daļām sarkano piparu, četrām daļām sinepju un divām daļām sēra, kuras atšķaidītas nitroglicerīnā uz pusēm ar dzīvsudrabu. Deva: pa astoņiem spaiņiem trīsreiz dienā. Maisījums ir sprāgstošs! Izlietot ncsaskalinātu un rūpīgi ievērot sastāvdaļu proporcijas!”

и

- Pa astoņiem spaiņiem! - Taņa atkārtoja, cenzdamās iedomāties, kā lai ielej šos spaiņus pūķim iekšā, ja tas pēkšņi būs izdomājis nevērt vaļā rīkli. Varbūt aizspiest tam nāsis? Vai arī atnākt ar pavārnīcu un teikt: “Uķi-buķi! Attaisi nu mutīti, mazulīt! Vienu karotīti par mammu, vienu karotīti par tēti! Tikai spaini gan negrūsti, citādi būs tāds sprādziens, ka no mammas nepaliks pāri ne skrandiņas!”

Taņa saviebās. Kā jau vienmēr: saraksta tais rokasgrāmatās visādus brīnumus, bet viņai pēc tam jālauza galva!

“Rit pajautāšu Tararaham. Viņš jau nu noteikti zina, kā ārstēt pūķus,” Taņa nosprieda.

Nemirstīgais pitekantrops Tararahs, kurš vadīja veterinārās maģijas nodarbības, bija Taņas mīļākais skolotājs. Tiesa, arī Medūzijas Gorgonovas mošķzinības stundas viņai ļoti patika. Bet kāds gan tur brīnums - abiem šiem mācību priekšmetiem bija daudz kopīga. Starp visām ar lielākām vai mazākām burvju spējām apveltītajām būtnēm bija arī daudz bīstamu mošķu, kurus pirms to ārstēšanas vispirms vajadzēja pieradināt un pakļaut. Un tieši ar to nodarbojās Medūzija. Viņa pētīja mošķu ierašas un mācīja šo radījumu dresūras paņēmienus.

Pēkšņi kāds atgrūda durvis, un istabā iezvēlās Taņas istabas kaimiņiene Zārciene Kapličova. Šī meitene mācījās tumšās maģijas nodaļā un bija apveltīta ar ļoti specifisku humora izjūtu. Gandrīz visu vietu pie loga aizņēma viņas gulta, kas izskatījās pēc liela zārka. Par drēbju pakaramo viņa izmantoja skeletu, kurš bija iesaukts par Pāžu. Pāris reižu mēnesī skelets atdzīvojās un klīda pa istabu, klakšķinādams zobus. Reiz viņš pat sagrauza Taņas zābakus.

īsi sakot: Zārciene Kapličova bija īsta sodība. Ļaunāku istabas kaimiņieni nevarētu ieraudzīt pat visbaismīgākajā murgā. Bet Taņa, starp citu, nemaz nežēlojās. Tēvoča Hermaņa meita Pipa, ar kuru Taņa pirms nokļūšanas Tibidohsā gāja vienā klasē un dzīvoja vienā dzīvoklī, nebūt nebija labāka.

Zārciene pašķielēja uz Taņu un iegāzās gultā ar visām kurpēm.

- Sveika, stulbā bārenīt! Tūlīt pavēstīšu tev kolosālu jaunumu. No šīs jaunās ziņas tev izkritīs mati un degungalā izaugs jauna dzimumzīme - vēl neglītāka par to, kuru tev atņēma Tā, Kuras Nav! - Zārciene pavēstīja.

Taņa vērtējoši palūkojās uz Zārcieni, prātodama, vai neraidīt tai virsū kaujas dzirksti, bet tad tomēr nolēma atstāt kaimiņieni pie dzīvības. Beigu beigās Zārcieni taču varēja vainot tikai tajā, ka mājās viņai bijusi slidena palodze, bet bērnu gultiņai, kurā viņa pirmo reizi guldināta, galdnieks aizmirsis ielikt dibenu.

- Kas tad tas ir par jaunumu? - Taņa vaicāja.

Zārciene salika plaukstas kā tālskati un, tīšuprāt vilkdama garumā pauzi, sāka Taņu pētīt pa caurumiņu.

- Kā, vai tad tu patiešām vēl nezini? Neviens nav pateicis, ka rīt tevi no šejienes izmetīs? Vai tad nav patīkami iztēloties, ka vajadzēs atgriezties pie zaļā tēvoča vampīra un viņa resnās sievas un tu atkal varēsi dzīvot lodžijā? Sveiki, mani mīļie, esmu klāt, dodiet man barankas caurumu pusdienās un konfekšu papīriņu saldajā!

- Kas tās par blēņām? Zārcien, izbeidz Sitos jokus! - Taņa teica. Vienlaikus viņa pūlējās atcerēties, vai nav pēdējā laikā kaut ko ievārījusi, bet nekas īpašs nenāca prātā.

Zārciene iespurcās.

-Joki mazi! Mūs visus met no šejienes laukā. Protams, žēl, ka ne tevi vienu pašu. Mūs sūta uz mājām, un tur varēsim gaidīt, kamēr Tibidohsu uzcels no jauna. Tik un tā mācīties šeit vairs nav iespējams, tāpēc Sardanapals nolēmis visus raidīt prom. Mūsu dekāns - profesors Blakts - piekritis šim plānam, tāpēc tumšajiem magiem arī būs jātinas... Tūtu, kuģītis paceļ enkuru. Atā, ej ratā, Tibidohsa!

Zārciene piecēlās, atrāva vaļā skapi un sāka ņemt laukā savas mantas. Pagaidām viņa tās svieda uz gultas - acīmredzot apsvērdama, ko ņemt līdzi un ko atstāt.

- Noteikti jāpaķer minibrunči no sikspārņu ādām, pirkstaiņi ar nadziņiem un augstpapēžu zeķes! Lai truloīdiem acis no pieres izsprāgst! - viņa murmināja sev zem deguna.

“Tā ir taisnība! Viņa nemelo!” Taņa pēkšņi atskārta.

Acu priekšā viņai viss satumsa. Rokasgrāmata bija izslīdējusi Taņai no plaukstām un sāka dusmīgi lidināties pa istabu, izpūzdama liesmu mēles kā pieredzējis pūķis, bet Taņa to nemaz nemanīja. Vai tiešām vajadzēs pamest Tibidohsu, kas viņai kļuvusi tik mīļa un dārga? Tātad būs jāatgriežas pie tēvoča Hermaņa un krustmātes Nineles, kuri Taņu necieš ne acu galā, ģērbj vecās skrandās un spiež ēst glumas nūdeles, kas nokarājas no dakšiņas kā beigti tārpi un pielīp pie virtuves grīdas flīzēm tā, ka vairs nevar atraut?

Asaras aizžņaudza Taņai rīkli. Viņa nespēja vairs palikt istabā, tāpēc izskrēja gaitenī. Kopējā viesistabā viņa ieraudzīja Babu Jagunu un Vaņu Blēdovu. Abi bija nostājušies maliņā pie loga un kaut ko klusītēm apsprieda. Uzmetusi skatienu draugu bēdīgajām sejām, Taņa uzreiz saprata, ka

viņiem jau viss zināms. Tad tāpēc viņi šodien nebija rādījušies Tanai ne tuvumā!

j

- Kāpēc? Kāpēc man neko nepateicāt? Un tie esot draugi! Nav godīgi, ka man viss jādzird no Zārcienes! - viņa nokliedzās. Abi draugi tūdaļ nokāra degunus, lx^jt Taņa traucās lejup pa kāpnēm.

- Pagaidi! Neviens nesaprot, kāpēc Sardanapals tā izlēmis! Dzirdi? Itin neviens! Tur kaut kas nav tīri! - viņai nopakaļ sauca Vaņa Blēdovs - kalsns, izspūris puišelis. Kā vienmēr, viņam mugurā bija garš, dzeltens sporta krekliņš, kuru kādreiz uzdāvinājis tēvs.

Šis Taņas vislabākais draugs - vienīgais no visiem skolasbiedriem - spītīgi atteicās ietērpties Tibidohsas apmetnī un mantijā. Reiz viņš divas nedēļas slēpa zem savas gultas harpiju un ārstēja tās spārnu, kaut arī nagi harpijām piesātināti ar nāvīgu indi un šo radījumu sliktais raksturs kļuvis leģendārs.

Vaņa vispirms gribēja sekot Taņai pa kāpnēm, bet tad apstājās un bezpalīdzīgi apsēdās uz pakāpiena.

Pašai nemanot, Taņa jau bija šķērsojusi Divu Stihiju zāli un nogriezusies pa plato gaiteni uz pasniedzēju telpām. Tagad viņa stāvēja pie Sardanapala jaunā kabineta durvīm -uz turieni viņš bija pārvācies pēc Rēgu torņa sagrūšanas. Asaras rīdama, Taņa atgrūda durvis un ieskrēja kabinetā.

Sardanapals bija ārkārtīgi aizņemts. Baltās maģijas akadēmiķis, Burvju Bikšulenču prēmijas laureāts, leģendārās Tibidohsas priekšnieks Sardanapals Melnjūris skraidīja apkārt galdam, dzīdamies pakaļ savai zelta sfinksai. Izbadējušās

melnās maģijas grāmatas, kuras akadēmiķis reizumis izmantoja lāsta noņemšanai, satrauktas lēkāja un sitās pret sava lielā būra restēm.

- Iedomājies, kas par nekauņu! Nočiepa man gaļu. Ar ko lai tagad pabaroju grāmatas? - ieraugot Taņu, akadēmiķis tūdaļ sāka sūroties.

Sardanapala kuplās ūsas dusmīgi griezās gredzenos, bet garā bārda pārmaiņus gan kļuva neredzama, gan atkal parādījās.

Taņa gribēja kaut ko teikt, bet vārdi nenāca pār lūpām. Viņa iešņukstējās un grasījās skriet laukā no kabineta, bet Sardanapals satvēra viņas roku.

- Kas noticis, meitenīt? Vai atkal redzēji sapni Sērgu del Torti? - viņš bažīgi vaicāja.

Visā Tibidohsā tikai diviem cilvēkiem - Taņai un akadēmiķim - nebija bail saukt īstajā vārdā baismīgo burvi, haosa pavēlnieci. Pārējie labprātāk lietoja aptuveno apzīmējumu “Tā, kuras Nav”.

- V-vai tas ir t-taisnība? Tas, ka rīt vajadzēs a-atgriezties pie truloldiem? - Taņa stomīgi jautāja.

Sardanapala ūsas drūmi noslīga lejup.

- Diemžēl jā. - Viņš nopūtās. - Diemžēl! Senvīrs mans liecinieks, es gribēju, lai visi to uzzina, cik vēlu vien iespējams, bet citas iespējas mums nav... Būs jāpārtrauc mācības uz kādiem pāris mēnešiem. Zinu, ka tu nevēlies atgriezties pie tēvoča Hermaņa un krustmātes Nineles, tomēr vajadzēs -vismaz uz laiciņu... Citādi nevar.

- Bet kāpēc?

Akadēmiķis bezpalīdzīgi noplātīja rokas, it kā cenzda-

mies vienā žestā ieskaut daudzās sienās un miestos izvei-

dojušās plaisas.

- Tu taču pati redzi. Tibidohsa, ar kuru mēs vienmēr esam lepojušies, kļuvusi caura kā siets. Aizvakar sabruka vēl viens no stūra torņiem, un atlikušie arī turas tikai uz godavārda. Ar maģiju vairs nevar izlāpīties. Un vispār - kāda te vairs jēga no buršanās? Ap katru ķieģeli taču buramvārdus nenoliksi. IJn atjaunot Tibidohsu vienā naktī nespētu pat diženais Senvīrs.

- Bet ciklopi? Un spēkavīri - Ūsainis. Kalnainis un Nū-jainis? Viņi taču strādā! - Taņa izmisusi sacīja.

Sardanapals nicīgi sarauca degunu.

- Vai tu esi paskatījusies, kā viņi strādā? Nudien jābrīnās, cik tiem milzeņiem maz saprašanas. Vienu sienu uzslien. bet divas sagāž. Tibidohsā tagad ir auksti un neomulīgi. Atlanti vairs nebalsta velves - nav jau ko balstīt, viss sabrucis viņi garlaikojas un blandās pa gaiteņiem. Vakar viens no atlantiem netīšām uzkāpa virsū profesoram Blak-tam - mūsu izcilajam zinātņu vīram, talantīgajam burvim. Diemžēl profesora plikais pauris tumsā izskatās pēc sēnes, tāpēc atlanta kļūdīšanos var saprast. Nabaga profesors dabūjis trīs slēgtus kaulu lūzumus. Protams, Jage visu sadziedēs, bet tam vajadzīgs laiks. Tālab es nolēmu, ka vismaz uz kādu laiku visiem iemītniekiem no Tibidohsas jāaizvācas, lai varētu sarīkot pamatīgu kapitālo remontu. Sadzīsim šeit visus mošķus, visus meža garus, visus milžus, ataicināsim labi daudz džinu - un lai viņi visi ķeras pie būvdarbiem. Tad jau kaut kas iznāks.

Bet kāpēc mums ābrauc prom? Mēs taču varētu ap-

mesties Lielajā tornī. Tur sienas ir stipras, un vietas pietiktu visiem, - Taņa vēl centās pieķerties pie pēdējā salmiņa.

Sardanapala ūsas iztaisnojās un sāka šaudīties kā automašīnas stikla tīrītāji.

- Nē, nē un vēlreiz nē! - viņš teica balsī, kas nepieļauj ierunas. - Šeit nepaliks neviens pats. Lielais tornis gan ir izturīgs, bet... Redzi, ir vēl viens iemesls, kāpēc jums jādodas prom, un par to tev nav ne jausmas...

Akadēmiķis vispirms tramīgi palūkojās uz sfinksu, tad pieliecās, pielika pirkstu pie lūpām un čukstēja:

- Ņem vērā: tas, ko es tagad tev pateikšu, ir noslēpums. Neviebs nedrīkst to uzzināt. Vai tu zvēri glabāt šo noslēpumu?

Taņa apsolījās neizpļāpāties. Akadēmiķis klusītēm teica viņai pie pašas auss:

- Pirms trim dienām mēs ar Medūziju un Neslavi Melkuli bijām nokāpuši pagrabā. Un tur mēs atklājām, ka pamati ir ieplaisājuši.

Taņa paraustīja plecus. Šī ziņa viņai nelikās satriecoša.

- Un kas tad ir? - viņa vaicāja. - Plaisas tagad ir visās malās. Stūra tornis sabruka - un neviens pat nenobijās. Plaisas vajag aizķepēt, un viss būs kārtībā.

Sardanapala skatiens kļuva pārmetošs.

- Tu nesaproti, par ko ir runa. Šīs plaisas ir pārāk tuvu Baisajiem vārtiem. Un kuru katru mirkli tās var padziļināties. Tad haoss izlauzīsies laukā no gūsta, senās dievības tiks brīvībā un mūsu sala aizies bojā! Tas ir galvenais iemesls, kāpēc mēs gribam, lai visi skolēni dodas prom no Tibidoh-sas. Šeit paliksim tikai mēs, pasniedzēji, un nopietni ķersi-

mies pie remontēšanas. Ceru, ka mums izdosies nostiprināt pagrabus un radīt pietiekami izturīgu maģisko aizsardzību. Bet tu paturi prātā, ka nedrīksti to nevienam stāstīt.

- Norunāts. - Taņa piekrītoši pamāja.

Sardanapala nopietnība bija meiteni pārliecinājusi. Tagad viņa saprata, kāpēc plaisas pamatos ir tik bīstamas. Ti-bidohsa taču bija ne tikai skola grūti audzināmiem jaunajiem burvjiem, bet arī ieslodzījuma vieta; Tibidohsas pagrabos mājoja senatnes gari, pagānu dievības un haoss.

Pēc tam kad Šurasiks, kuni bija paverdzinājusi Tā, Kuras Nav, ar zelta zobenu pārcirta Senvīra matu, gadu tūkstošiem senais labā un ļaunā līdzsvars tika izjaukts. Kaut arī Taņa Grotere neļāva Sērgai del Tortei atdarīt Baisos vārtus un izlaist brīvībā haosu, tomēr draudi joprojām saglabājās. Ļaunie spēki ir nemirstīgi. Tur pagrabā tie auroja un drebināja Baisos vārtus. Tagad visu laiku vajadzēja būt modriem.

- Vai drīkst, es palikšu tepat? Es varētu jums palīdzēt. Nu lūdzu! - Taņa vēl nezaudēja cerības.

Sardanapals noliedzoši papurināja galvu.

- Tā nedrīkst. Ja paliksi tu, gribēs palikt arī citi, un tu taču saproti, ar ko tas var beigties. Mēs jau tāpat uzņemamies lielu risku, aizsūtīdami atpakaļ uz truloīdu pasauli lielu baru izglītību nepabeigušu jauno burvju. Gatavais ārprāts! Neslavis Melkulis jau tagad dzīvo vienās šausmās, domādams par visu, ko jūs ievārīsiet.

Taņa nokaunējās, ka bijusi tik nesavaldīga un ielauzusies akadēmiķa kabinetā. Uzzinājusi patiesību, viņa saprata, ka Sardanapals pieņēmis vienīgo pareizo lēmumu un tas nav maināms.

- Ak jā, Taņa, starp citu, tev būs viens uzdevums, - akadēmiķis turpināja. - Ceru, ka neatteiksies man izlīdzēt. Tev vajadzēs šo to paķert līdzi pie truloīdiem. Medūzija ir nobažījusies... un es arī nospriedu, ka remonta laikā daudz kas var sabojāties vai pazust. Būs labāk, ja glabāšanu uzticēsim kādam, uz kuru varam paļauties.

- Kas tad man būs jāņem līdzi? - Taņa ziņkāri vaicāja.

- Pirmām kārtām - Melnie Aizkari, - akadēmiķis pavēstīja.

Taņa ar grūtībām noturējās, lai neievaidētos aiz izmisuma. Protams, tikai Melno Aizkaru viņai vēl mūka! īt kā tepat Tibidohsā tie nebūtu viņu pietiekami spīdzinājuši.

- Tikai ne to! Ko lai es ar tiem iesāku? Naktīs tie lidināsies apkārt un glūnēs citu sapņos. Vai vēl trakāk - nobiedēs kādu līdz nāvei! - viņa iebilda.

- Tieši tāpēc tie kādam ir jāpieskata, - akadēmiķis paskaidroja.

Taņa samierinājusies pamāja ar galvu. Viņa zināja, ka strīdēties ar Tibidohsas baltās maģijas nodaļas direktoru ir bezcerīgi. Jo īpaši, ja Medūzija nobažījusies, bet viņš nospriedis...

- Un vēl tev vajadzēs paķert līdzi šo! - Sardanapals uzsita knipi, un no viņa rakstāmgalda apakšas izlīda milzīgs ādas čemodāns.

Uzlidojis gaisā, čemodāns strauji šāvās klāt Taņai. Meitene izbīlī aizsedza seju ar rokām, gaidīdama, ka tūdaļ tiks notriekta no kājām. Bet izrādījās, ka čemodāns ir pārsteidzoši viegls - it kā būtu pavisam tukšs.

- Kas tur ir iekšā? - vaicāja Taņa, jau stiepdama roku pie spīdīgajiem slēdžiem.

- STOP! Nekādā gadījumā netaisi to vaļā! - akadēmiķis brīdinoši sauca.

- Kāpēc? - Taņa brīnījās.

- Saproti... - Sardanapals sastomījās un uzmeta Taņai vērtējošu skatienu. - Labi, gan jau tu tikpat uzzināsi. Čemodānā ir rēgi.

- Rēgi? - Garastāvoklis Taņai sabojājās vēl vairāk.

Salīdzinājumā ar rēgiem viņai sākumā piespēlētie Melnie Aizkari šķita sīkums.

- Kuri no rēgiem? Cerams, ka Bezacu Šausmas tur nav?

- Nu protams, ne. - Akadēmiķis smaidīja. - Šausmu mēs atdosim kādam no vecākajām klasēm. Šai čemodānā ir tikai Poručiks un Neizārstētā Dāma... Nem viņus līdzi, mums viņi šeit tikai traucēs. Protams, tev jābūt ļoti uzmanīgai, lai truloīdi neuzzinātu, kas atrodas čemodānā. Viltiem pret rēgiem ir ļoti nepareiza attieksme. Man stāstīja, ka daži no viņiem pat krītot ģībonī, ja sastopot kādu pavisam nekaitīgu rēgu.

Taņa noskumusi apsēdās uz čemodāna. Akadēmiķis Melnjūris nu gan prata sarežģīt dzīvi saviem skolēniem! Varēja nešaubīties, ka Poručiks Rževskis atkal izklaidēsies ar saviem idiotiskajiem jociņiem un demonstrēs divpadsmit mugurā sadurtos dunčus, bet Neizārstētā Dāma no rīta līdz vakaram vaidēs un žēlosies par savām kaitēm.

- Tici man, uztraukumam nav iemesla, - akadēmiķis moži skaidroja, ar katru sekundi arvien vairāk iedvesmodamies pats no saviem vārdiem. - Vai redzi - čemodāna rokturis ir aizzīmogots. Zīmoglakā ir mana gredzena nospiedums. Rēgi neprātīgi baidās no tā. Šis gredzens taču agrāk

piederējis garu pavēlniekam. Taču ari tad, ja nebūtu uzlikts zīmogs, viņi tik un tā nevarētu izlidot laukā.

- Kāpēc tad ne? Rēgi taču iet cauri mūriem, sūcas cauri sienām. Kā tad parasts čemodāns spēj viņus nelaist? - Taņa neticīgi vaicāja.

- Tas nav nekāds parasts čemodāns. Tas pagatavots no Mīnotaura ādas. Mīnotaurs bija tas baismīgais pusvērsis, pus-cilvēks, kuru reiz pievārēja Tēsējs. Rēgi netiek cauri šai ādai... Re, paskaties pati!

Pacēlis čemodānu, Sardanapals to enerģiski sakratīja. Laukā no čemodāna tik tiešām neviens neizgāzās, bet ieslodzītie rēgi uzreiz sāka izrādīt dzīvības pazīmes.

- Urā! Man ļoti patīk šūpoties! Lūdzu, vēl drusciņ! -smiedamies auroja Poručiks Rževskis. Neizārstētā Dāma ievaimanājās, paziņoja, ka tūdaļ nomirs, un pieprasīja, lai pie viņas nekavējoties izsauc ārstu.

- Es vairs nespēju uzturēties šā nekauņas sabiedrībā! Viņš nekad nemaina zeķes un nemitīgi stāsta vienas un tās pašas anekdotes. Viņš smēķē smirdošus papirosus! Viņš tīšām kāpj virsū manai cepurītei ar rožu ziediņiem! - Dāma žēlojās.

- Viņa melo! - Poručiks bija sašutis. - Mani vajag glābt no viņas, un nevis otrādi! Viņa augām dienām dzer jodu un uzskaita savas kaites. Un tad vēl tā cepure ar rožu ziediem! Būtu varējusi uzmaukt galvā ari podu ar kaktusu! Kaut kas tāds var parādīties tikai visļaunākajos murgos!

Taņa ar akadēmiķi uzmeta viens otram saprotošus skatienus. Neizārstētā Dāma atkal sāka bubināt, draudēdama piekaut šo rupekli ar lietussargu.

- Beidz bļaustīties! Ko tu īsti gribi? - vaicāja Sardana-pals.

- Iedodiet man termometru! Iedodiet man zāļu tinktūru! Izdzeriet glāzīti joda ar mani uz tubrālībām! Citādi visus nobendēšu! Iebēršu jums tējā žurku indi! Apmētāšu jūs ar savu aklās zarnas piedēkli! - viņus biedēja Neizārstētā Dāma.

Akadēmiķis Sardanapals pasmaidīja un pagrozīja pirkstu pie deniņiem. Šķita, ka rēga draudi viņu uzjautrina.

- Vai pie tēvoča 1 lermaņa viņi arī sniegs tādus bezmaksas koncertus? Tad jau visa māja saskries mūsu dzīvoklī. -Taņa bija nobažījusies.

- Kā tu domā - kādai vajadzībai tad ir šis zīmogs? Skaties! Paņem zīmogu pirkstos un vieglītēm pagriez... Pavisam vieglītēm, lai nenotrūkst stieple! - Sardanapals saspieda zīmogu starp īkšķi un rādītājpirkstu un vieglītēm pagrieza, un rēgu balsis tūdaļ apklusa, it kā viņš būtu izslēdzis skaņu.

- Tik vien tā darba. Es to dēvēju par “nolikšanu īstajā vietā” un “skrūvju piegriešanu”. Kamēr zīmogs būs vesels un čemodāns paliks aizvērts, rēgi tev nekādas rūpes nesagādās. Reizēm vari ļaut viņiem pat drusciņ izvēdināties, lai nesaskābst aiz grūtsirdības. Domāju, ka viņi nevienam nekaitēs, - teķ'a akadēmiķis.

Pēkšņi zēlta sfinksa saslēja ausis un paklusu ierūcās. Gaitenī atskanēja steidzīgi soļi, un istabā klupdama krizdama ieskrēja Zobrāvēja. Šī pasniedzēja bija augumā maza, apaļīga, vēl diezgan jauna, uz pieres apgrieztie mati krita viņai acīs kā ponijam. Baltajiem magiem viņa mācīja lāsta noņemšanu, bet tumšajiem - nolādēšanu. Viņai ārkārtīgi patika lasīt pārgudru dzeju un ostīt puķītes. Tiesa

garu tas nepavisam viņai netraucēja pedagoģiskos nolūkos uzsūtīt skolēniem tik spēcīgas ļaunas acs zinies, ka reizēm tie veselu pusstundu valstījās pa grīdu, mocīdamies ar vēdergraizēm un pūlēdamies atcerēties lāstu neitralizējošos buramvārdus.

- Tas taču bija jūsu mājas uzdevums! Ceru, ka nākamreiz jūs gatavosiet stundas ar lielāku atbildības izjūtu, - tādās reizēs mēdza teikt Zobrāvēja, domīgi virpinādama pirkstos vizbulīti vai margrietiņu.

Bet tagad ļaunās acs noņemšanas speciāliste uzvedās tā, it kā būtu aiz šausmām pavisam zaudējusi pašsavaldibu.

- Akadēmiķi! - viņa kliedza, balsij aizraujoties. - Nāciet žiglāk! Izgaistošais stāvs - tas atkal ir uzradies... Nupat kāpu augšā pa kāpnēm un redzēju, kā tur ieslīd kāda ēna. Nezinu, kurš tas bija... IJn pēc tam... Nē, tas ir pilnīgs ārprāts! Es gandrīz nomiru!

Taņa jutās ļoti pārsteigta. Līdz šim viņa būtu ar mieru likt galvu ķīlā, ka ļaunās acs noņemšanas skolotāju nav tik vienkārši pārbiedēt. Reiz viņas stunda Bezacu Šausma - baismīgākais rēgs visā Tibidohsā - klusītēm bija piezagusies skolotājai klāt no aizmugures, drausmīgi iespiedzās un metās viņai virsū. Droši vien Šausma domāja, ka viņa sāks bļaut un zaudēs skolēnu cieņu, bet rēgs bija smagi pārrēķinājies. Zobrāvēja pagriezās, norunāja aizsardzības buramvārdus un iepresēja Šausmu iekšā sienā, un pēc tam turpināja skaidrot jauno vielu, it kā nekas nebūtu noticis. Pēc šā atgadījuma skolēni iedēvēja viņu par Dižo Zobiju - un viņa pat lepojās ar šo iesauku.

Bet tagad Dižā Zobija šķita pavisam pārvērtusies. Vai

tiešām tā bija viņa, kas - pusdzīva aiz bailēm - krampjaini ķērās pie Sardanapala piedurknes?

- Akadēmiķi, dariet taču kaut ko! Es jūs lūdzu! - viņa sauca, tramīgi atskatīdamās. - Kāpēc jūs ciešat klusu? Jūs taču zināt: ja Stāvs atkal ir parādījies, tas nozīmē, ka... Mums tūdaļ jārīkojas! Kāds taču var uzkāpt augšā pa šīm kāpnēm, un tad... Tiesa gan, pa ceļam es sastapu Neslavi, bet ja nu viņš nepagūs...

- Klusāk, Zobij! Parunāsim vēlāk. Mēs taču neesam te divi vien! - akadēmiķis skarbi pārtrauca skolotājas vaimanas un norādīja uz Tanti.

Zobrāvēja steigšus aizšāva plaukstu priekšā mutei.

- Tev laiks doties prom, - akadēmiķis teica Taņai. - Paziņo visiem, ka rīt pēc pusdienām pulcēšanās Divu Stihiju zālē. Ierašanās obligāta! Jā, un neaizmirsti paņemt līdzi čemodānu.

Ziņkāri pašķielējusi uz Zobrāvēju, Taņa atvadījās un izgāja no kabineta. Pirmajā mirklī viņa juta kārdinājumu mazliet uzkavēties pie dūnām un paklausīties, kas aiz tām tiks runāts, bet viņai līdzi pa duivīm izslīdēja sfinksa un tūdaļ nostājās sardzē. Akadēmiķis Sardanapals prata glabāt savus noslēpumus.

- Tā jau nu man vajag! - Taņa nospurcās, griezdamās uz savas istabas pusi. - Divi mēneši... Divi mēneši kopā ar tēvoci 1 Jermani, Pipu un krustmāti Nineli - un tieši tad, kad šeit sāksies kaut kas aizraujošs! Nudien kaukt gribas! Labāk jau Sērga del Torte, nevis tēvocis Hermanis! - viņa burkšķēja, spārdīdama sev pa priekšu čemodānu ar rēgiem.

Kad Taņa jau bija pie Galvenajām kāpnēm, viņai priek-

šā pēkšņi izlēca Neslavis Melkulis. Mācību pārzinis rokās vairs neturēja zivi, toties bija līdz pat acīm nošķiedies ar dīķa dūņām. Varēja noprast, ka tikšanās ar iemīļoto nāru viņam atkal beigusies neveiksmīgi.

Pamanījis Taņu, mācību pārzinis nostājās viņai ceļā. Mazo, bezkrāsaino ačeļu skatiens urbās meitenei pierē. Kā jau tas bija noticis arī agrāk, Taņai atkal radās sajūta, ka viņai iekšā viss sasalst ledū. Tik iedarbīgs bija Neslavja baismīgais, valdonīgais skatiens.

- Kurp tu dodies? - Neslavis ierēcās. - Griezies atpakaļ! Pa Galvenajām kāpnēm iet aizliegts!

- Kāpēc tad aizliegts? Vienmēr taču drīkstēja! - Taņa brīnījās.

- Nav tava darīšana, kāpēc! Aizliegts - un viss! No šā mirkļa es aizslēdzu Galvenās kāpnes! Uz. mūžīgiem laikiem! -Neslavis nobļāva. Pagriezies sāņus, viņš steigšus murmināja aizsaīdzības vārdus.

No viņa gredzena vienlaikus izlidoja gan sarkanas, gan zaļas dzirkstis. Lai uzbūvētu maģisko aizsargsienu, Tibidoh-sas mācību pārzinis parasti izmantoja melnās burvības.

Pa gaiteni uz viņu pusi jau stampājās ciklopi. Vēl pēc mirkļa tie bija sastinguši savās vietās abpus kāpnēm.

- Stāviet un nevienu nelaidiet šeit garām! - Neslavis pavēlēja. - Bet tu, Grotere, ej vien tālāk. Šeit nav atļauts uzkavēties.

“Droši vien tas saistīts ar Izgaistošo stāvu... Nav godīgi, ka no mums visu slēpj...” skumji prātoja Taņa.